Turpinot tēmu par baudāmiem skrējieniem, kas ne tuvu nav sacensības, pastāstīšu par nelielu koptreniņu Ķermeņu nacionālajā parkā. Jā, Ķermeņu, tā mēs te Ķemerus saucam.
Sākās viss ar to, ka Aijai iepatikās manas skrējienos uzņemtās fotogrāfijas. Nu jā, es tiešām cenšos iemūžināt to skaistumu, ko redzu treniņos, lai padalītos ar citiem un atgādinātu sev, cik pasakaini skaistās vietās es mēdzu uzturēties. Bet telefona bildes ir telefona bildes, tās jau tikai drusku parāda to situāciju – ne meža šalkoņu var dzirdēt, ne skujas sasmaržot, ne jūrmalas sāļo gaisu ieelpot, ne meža dzīvnieciņus ar muguras matiņiem sajust… Tas viss jābauda klātienē, tāpēc aicināju Aiju uz Jūrmalu, lai skatās un bauda! Neesam skopules, tāpēc piedāvājām vēl dažiem skriešanas draugiem. Tādu publisku pasākumu drusku baidījos rīkot, jo neesmu vadījusi nevienu koptreniņu vairāk kā 1 līdzskrējējam, ja neskaita Divplākšņus, bet tas jau pa dzimtajām takām un drošībā… Kilometrāžu arī izvēlējos veicamu – atkarībā no situācijas, 25 vai 30km. Tā nu beigu beigās bijām kopā 5 skrējēji – es, Aija, Pēteris, Laimonis un Artūrs.
Treniņš bija norunāts brīvdienai nepieklājīgi agri. Cēlos tumsiņā un lādējos, ka es jau nu šito nedrīkstu nobastot. Izejot ārā, sapratu, ka snieg. Skaisti jau, bet nu… Un slīd arī! Labi, ka meža apavus uzvilku. Slokas stacijā, apkārtējiem kažokos ievīstītajiem ļautiņiem par izbrīnu, sabira daži sportisti un sapirka biļetes līdz Ķemeriem, kur sākās mūsu skrējiens.
Visu ciema suņu reju pavadībā tikām līdz Zaļajai kāpai, kur sākās pasaka. Es nekad nespēju novaldīt savu sajūsmu, tiekot tik skaistās vietās, bet ir jau arī, par ko sajūsmināties. Pa vidu ceļš, kas brīžiem pāriet īstā kāpu smiltājā, abās pusēs mežs, kas vēlāk kļūst par dumbrāju un tad jau par purvu. Pirms dažtūkstoš gadiem šeit šalkoja jūra… Snieg neliels sniedziņš, kas tumši zaļo mežu apsudrabo. It kā klusums, bet tomēr mežā kaut kas čabinās… Telefonā atskan modinātājs, kas atgādina, ka ir traki agrs, bet mēs jau pa mežu dauzāmies.
Kad dalībnieki jau iesiluši gan miesīgi, gan garīgi, paveras skats uz Zaļās kāpas galu. Tur tāds iespaidīgs kalns. “Gunta, lūdzu, lūdzu saki, ka mums tur būs jāskrien augšā!” Būs! Tiekam augšā un elpa aizraujas no augstuma un plašuma visapkārt. Drusku pasajūsmināmies un dodamies pa taku tālāk. Šķērsojam pāris kāpas pārrāvumus, kur pāri purvam uzbūvētas laipas. Sasalstošs purvs ar neaizsalušām ūdens bedrēm. Mazās purva priedītes uz normālo kāpu priežu fona. Brīžiem skrienam kāpai pa augšu, brīžiem gar malu, visapkārt kaut kas neaprakstāmi skaists, līdz nonākam pie grābeklīša. Nemaz nezināju, ka tur tāds ir – to noslēpis raidījums TE! Lai kā man riebtos selfiji, tomēr visiem gribas būt bildē, un garākās rokas īpašnieks tiek deleģēts uzņemt foto.
Skrienam tālāk. Zinu, ka jābūt pagriezienam pa labi, bet, tā kā skrienu grupas beigās (jā, jā, meklēju attaisnojumus), nogriezāmies nepareizajā ceļā. Kad tas kļūst arvien mazāks, saprotu, ka nav īstā vieta, bet nekas – skrienam tik pa zvēru takām tālāk. Kad beidzas takas, ieraugu stigu. Labs ir, laižam pa stigu! Traki skaisti tā skriet pa pašu purvu. Vasarā te noteikti ir slapjš, bet mums forši. Drusku grūtāk jau ir, bet nu tas skaistums, tas neaprakstāmais skaistums! Kad pienāk atklāsme, ka esam apskrējuši apli un tūliņ nonāksim atpakaļ uz Zaļās kāpas, priekšā ir vēl viena kāpa. Tūristu pārlieku neskarta, tā rāda mums savus dabas krāšņumus. Pēc nelielas kartes pagrozīšanas izdomājam skriet pa to kāpu un sajūsmināties. Beigās tiekam atpakaļ uz tā nepareizā ceļa un skrienam atkal pa tūristu taku. Drīz jau arī īstais pagrieziens ar Pētera komentāru: “Es te pagaidīšu, jūs jau tāpat drīz būsiet atpakaļ!”. Bet nē, šī ir īstā vieta.
Skrienam mierīgā nodabā, sarunājamies, un tad kāds saka: “Alnis!” Kur? Skatos mežā, neredzu. “Priekšā!” Domāju, gan jau kāds vietējais alni tēlo, bet nē, tiešām alnis! Redzu tikai pakaļpusi, bet vienalga nopriecājos, jo alni redzu pirmo reizi. Tad ceļam pāri pāriet vēl viens. Un tad maziņais. Bez vārdiem…
Skrienam pa Antiņciema ceļu atpakaļ uz Ķemeriem. Tas tāds interesants, jo ir uzlabots ar gumijas plāksnēm, ķieģeļiem un visādiem ķirbuļiem. Abās pusēs Raganu purvs, vecā ceļa šarms… Un tad es nepamanu vienu ķirbuli, aizķeros un ar celi triecos pret zemi. Uzraujos kājās, bet nostāvēt īsti nevar. Galva griežas, melns gar acīm, paiet nevar, viss sāp, viss ir slikti… Padzeros, pastaigāju – nu kaut kā jau uz priekšu tikt var. Bikses pušu, žēl. Tās jau nesadzīs! Pa kāju sūcas asinis. Njā, sports bez asinīm nav sports! Kad sāpes atlaiž, pamēģinu paskriet – kaut kā lēnītiņām var. Saku, ka, ja Ķemeros vēl tik traki sāpēs, tad, diemžēl, treniņam arī pienāks gals. Līdzskrējēji sadrūmst, es arī. Un diena taču tik skaisti sākās! Tiekam līdz Ķemeriem, nu sāp jau, bet nav tik traki, ka būtu jābļauj. Ai, kas būs – būs! “Laižam uz Slokas ezeru?” Laižam!
Ceļā uz Slokas ezeru tiek novērtēts Ķemeru kūrorta klusums, tad industriālā romantika pie Dienas centra, un tad jau pa ceļu ar atkal citiem purviem malās tiekam līdz Slokas ezeram. Dažam labam tā bija pirmā reize, kad šis lielais, skaistais, tikai vidēji 60cm dziļais ezers paveras acu priekšā. Uzkāpjam skatu tornī, ļaujam, lai vējš izpūš līdz kaulam, un skrienam tālāk, pie reizes vērojot purva ezerus. Lielākais no tiem ir Akacis. Artūrs un Laimonis sakāpj uz ledus. Lai jau izpriecājas, jo es viņiem neļāvu mainīt maršrutu un skriet pa taisno pāri Slokai…
Atkal neaprakstāmi skaisti purva skati, vecais Kūdras ceļš, un esam Kūdrā. Novērtējam mājiņas un villas, lapenes un dīķīšus, dārziņu romantiku. Pienācis laiks griezties atpakaļ. Skrienam pa dzelzceļmalu, kur ir traki slidīgi akmeņi. Tā kā purva maldīšanās ir uzvākusi liekus kilometrus, nolemju uz Kašķu purvu ekspedīciju nevest. Komandā ir ieviesies nogurums, mans celis arī īpaši laimīgs nejūtas, tāpēc stūrējam taisnā ceļā uz Slokas staciju.
Nu ko, izrādās, ka no Ķemeriem līdz Slokai ir 30km… Ielienam veikalā pēc kārumiem un laižam dzert tēju pie mana drauga Krišjāņa. Ir mitekļi, kur mājīgākā vieta ir virtuve, bet pie Krišjāņa man patīk darbnīca. Krāsniņas siltumā mielojamies, dalāmies iespaidos un nonākam pie secinājuma, ka maratonu mierīgi var noskriet 2 stundās, tikai drusku jāpiespiežas. Kā līdz tādam secinājumam nonākt? Tā vienkārši – salaižot kopā cilvēkus, kas mīnus grādos un sniegā peras 30km pa purviem un meža ceļiem un vēl jūtas laimīgi par to. Un mēs zinām, kas ir mobilās ābolkūkas.
Apdomājot visu, nonāku pie domas par jaunu koptreniņu koncepciju. Tā kā šādos kilometros daži nogurst ātrāk par citiem, jātaisa tā, ka ir divi vadītāji. Viens skrien ar tiem, kas var paskriet ātrāk, otrs ar tiem, kas lēnāk. Šajos apgabalos tas ir iespējams, jo ne es vienīgā mēdzu uzturēties pie Ķemernieka… Plānos jau ir kaut kas grandiozs, bet līdz tam drusku pagaidiet – man tā kāja jāsadziedē un jāsāk skriet. Viss būs!
Kur koki aug visstaltākie? Kur mākoņi visbaltākie? Kur putni dzied visskaļāk? Kur zāle zeļ viszaļāk? Dzimtenē. Kur avoti visdzidrākie? Kur kovārņi visgudrākie? Kur kaķi ņaud vismīļāk? Kur zivis peld visdziļāk? Dzimtenē. Kur velli lec visellīgāk? Kur mellenes vismellīgāk? Kur pļavas zied viskošāk? Kur pasaulē vis drošāk? Dzimtenē. Savā tautā. /Pēteris Brūvers/Lasīt tālāk.
Pirmkārt, laikam jāpiemin tas, ka nopietnāk skriešanai esmu pievērsusies tikai kopš šā gada septembra. Pirms tam gan ik pa laikam mēdzu paskriet, bet domāju – robežās līdz trim kilometriem, lielākoties, lai nomierinātu iekšējo satraukumu sevī, par dienu, kura tiek nosēdēta ofisā, ķerot monitora iedegumu.
Tikai septembrī, paklausot apkārtējo ieteikumam, savā gudrajā telefonā lejuplādēju Endomondo aplikāciju un sāku pievērst uzmanību gan noskrietajai distancei, gan tempam un līdz ar to, protams, arī progresam. Piereģistrējos arī Noskrien.lv, kas manu motivāciju palielināja vēl vairāk.
Tā kā tikai septembrī atklāju skriešanas īsto garšu, tad gandrīz uzreiz izvirzīju sev par mērķi nepārtraukt skriet arī rudens-ziemas sezonā. Mana pārliecība gan mazliet sašķobījās, kad vairākas reizes pēc kārtas pēc katra skrējiena nācās tikt galā ar izplaucēta deguna sajūtu, sāpēm kaklā un vienreiz pat tiešām kaitinošu klepu un paaugstinātu temperatūru. Tomēr nepadevos, nopirku pagaidām vēl plāno termo veļu un turpināju skriet, tfu tfu tfu jau pāris nedēļas kā nepatīkamās sajūtas degunā un kaklā ir beigušās, līdz ar to atļaujos cerēt, ka būšu norūdījusies.
Sākumā skrēju apkārt stadionam. Tas bija interesanti, kamēr mans lielākais sasniegums aprobežojās ar piecu kilometru distanci un galvā bija domas tikai par to kā izturēt un noskriet vēl mazliet, neļaujot sāpēm sānā sevi apturēt. Pienāca diena, kad izskrēju ārpus stadiona robežām un tajā pašā brīdī man tapa skaidrs, ka tieši tur – tur ārā – ir īstie endorfīni.
Mana pirmā distance, kas sniedzās pāri divdesmit kilometru robežai, sanāca pavisam neplānoti, mērķis bija noskriet piecpadsmit, kas jau būtu bijis mans rekords, bet skrienot turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi, manī radās nepārvarama vēlme pieķert klāt arī Dienvidu tiltu. Neskaitāmas reizes šo tiltu biju šķērsojusi sēžot pie auto stūres, bet kājām, turklāt vēl skrienot, šī bija pirmā reize. Skrēju un jutu, ka gribu vēl, Bauskas iela, atpakaļ pār tiltu, vēlreiz turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi un tad vēl līkums pa Ķengaragu un tad jau pati sev teicu, ka jāapstājas, jo tik daudz skrēju pirmo reizi un palika mazliet bail, vai tik neesmu jau sasniegusi to robežu, kad daru sev pāri.
Koptreniņā „Latvijai 96” mani pierunāja piedalīties kolēģis – MaTish, kuram skriešana ir kļuvusi par iecienītu nodarbi jau kādu brīdi ilgāk nekā man. Esmu viņam ļoti pateicīga, jo vēlme piedalīties man bija kopš par pasākumu izlasīju, bet apšaubu vai vienai būtu pieticis drosmes doties uz startu.
Skaidrības labad gan domāju jāpiemin arī tas, ka sestdien – 15.novembrī, ar to pašu kolēģi izskrējām 21 km pa Biķernieku, Šmerļa un Juglas mežu kalniņiem. Man, kā šī Rīgas gala iedzimtajai, tas bija pārsteidzošs atklājums, ka tepat Rīgā ir pieejamas reljefā tik daudzveidīgas un slodzi nodrošinošas meža stigas. Atklājums bija arī mani augšstilbu muskuļi, kuri, vienu pēc otra pārvarot pakalniņus, beidzot man lika sevi sajust pavisam skaidri un skaudri. Tomēr izturēju un noķēru tādu devu endorfīnu, ka smaidīt nespēju beigt visu sestdienu. Pietam, kaut kā ļoti pacilājoša bija arī apziņa par to, ka laikā (septiņos līdz pusdesmitos sestdienas rītā), kad kāds vēl nav pielicis punktu piektdienas ballītei, bet citi vēl saldi guļ, mēs jau bijām mežā un aktīvi trenējāmies.
Svētdien biju mazliet pārsteigta par to, ka sāpes muskuļos gandrīz nejūtu un, lai mazliet izkustētos, noskrēju piecus kilometrus.
Pirmdiena – koptreniņš „Latvijai 96”. Jūtu sevī satraukumu, galu galā šī ir pirmā reize, kad skriešu kādā pasākumā, lai arī šeit nav runa par godalgām un labāko laiku, tomēr tas manu satraukumu nemazina. Jūtos patīkami, kad starta vietā pie Mākslas muzeja pa vienam vai pa diviem parādās arvien vairāk skrējēju. Gribas smaidīt un priecāties par to, ka ir liela daļa cilvēku, kas par labāko brīvā laika pavadīšanu uzskata sportiskas aktivitātes, pietam agrs rīts brīvdienā nav šķērslis.
Sākam skriet. Uzreiz jūtu, ka bariņa uzņemtais temps man būs par ātru. Sajūtos mazliet vainīga, kad pēc pirmajiem pāris kilometriem sāku just, ka ir nepieciešams samazināt tempu, jo savādāk par paveiktu pilnu apli man nav ko sapņot. MaTish gan ir saprotošs un pasmejas – ja jau pierunāju piedalīties, tad jāvelk un galvenais taču ir noskriet. Atviegloti nopūšos, samazinu tempu un skatoties kā skrējēju grupiņa arvien vairāk un vairāk attālinās un arvien retāk Čiekurkalna mazajās ieliņās pavīd kāda no viņu krāsainajām jakām. Mierinu sevi ar domu, ka ne jau tie švakākie šeit skrien un domāju par to, ka man ir kur augt, nebūtu jau tāda gandarījuma par attīstību, ja, uzsākot trenēties septembrī, jau varētu turēties viņiem līdz.
Pamazām sāku just nogurumu un ne tikai. Sajūtu daudz jaunu un līdz šim neapzinātu vietu un muskuļu savā ķermenī. Jūtu arī nogurumu. MaTish saka, ka arī sestdienas kalniņi ir pie vainas un tagad es varu sākt saprast, ko nozīmē sevi lauzt. Čīkstēt negribas, bet arī apkārt skatīties vairs nešķiet tik interesanti kā sākumā, manas domas kļūst arvien vienveidīgākas – au, kāja, au, pēda, au celis….aaaaaa….nevaru….varu, varu, varu…au, kā sāp muskuļi….nevaru….varu, varu, varu… Tā tas turpinās tik ilgi, kamēr esam tikuši cauri Purvciema pagalmiem un vilinājums doties uz turpat blakus esošajām mājām, ir pārvarēts. Šajā brīdī uzlieku sev mērķi – finišēt. Ļoti palīdz tas, ka pāri Deglava tiltam tieku pārstumta (pietam, burtiski). Skrienot cauri Centrāltirgum, mani uzjautrina apkārtējo jautājošie un neizpratnes pilni skatieni, tas iedod papildus enerģiju – tā sajūta, ka esmu kopā ar kādu mazliet slepenu un mazliet traku organizāciju, kuras mērķi līdz galam ir izprotami tikai tās dalībniekiem.
Interesanti un uzmundrinoši šķiet arī apkārtējo uzmundrinājumi ar auto signāltaurēm un žestiem (es par tiem, kas nozīmē – forši, labais). Vēroju dāmu, kas tērpusies augstpapēžu zamšādas zābakos kādu brīdi skrien ar mums (tikai viņas mērķis šoreiz gan ir mikriņš, ne Mākslas muzejs) un manī pazib ķecerīga doma par to – nez kā ar šādiem apaviem būtu skrien pa smiltīm gar dzelzceļa sliedēm, kur vēl pirms brīža skrējām mēs.
Skrējiena beigās jau esmu aizmirsusi par tehniku un pareizu elpu. Esmu piešņaukusi visus savus līdzpaņemtos mutautiņus līdz līmenim, kad tie vairs neturas kopā un, protams, feils – brīdī, kad beidzot esmu nolēmusi mēģināt izšņaukt degunu bez mutautiņa, izmantojot spiediena tehniku, kolēģis pagriežas, lai man ko teiktu un rezultātā – cimds pavisam slapjš un es sarkana kā biete.
Beidzot – finišs, laimes un gandarījuma sajūta neaprakstāma! Pieturā pie Mākslas muzeja vēl notveram vienu skrējēju un saprotam, ka no kopējā laika esam atpalikuši par aptuveni 16 minūtēm. Mūsu temps – 6:52 min/km, kas man ir ļoti liels sasniegums, kaut gan, protams, būtu gribējies skriet kopā ar pārējiem – tātad tas ir izvirzīts par mērķi nākamajā gadā.
Mazliet žēl, ka skrienot pavisam aizmirsu par bildēšanos, ir cerība, ka varbūt, kaut kā varētu dabūt kādu no kopbildēm, ko kāds no skrējējiem uzņēma pirms starta.
Par sajūtām pēc pasākuma – skriet tiešām ir fantastiski, un skrienot kopā, šis prieks vairojas ģeometriskā progresijā, pietam tā ir papildus motivācija – izturēt. Man ir daudz mērķu par distancēm, kuras gribas noskriet nākamajā gadā, pasākumiem, kuros piedalīties, arī tempu gribas pacelt, lai varu skriet kopā nevis krāsainās jakas vērot tikai no attāluma.
Manuprāt, skriešana tas nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids un paņēmiens kā uzturēt sevi formā. Tā noteikti ir arī disciplīna, kas tiek apgūta caur sevis laušanu un iziešanu ārpus savas komforta zonas, tādējādi nodrošinot tās robežu paplašināšanu. Skriešana tas ir labākais pacietības treniņš, jo ilgtspējīgs rezultāts šķiet sasniedzams tikai ar neatlaidīgiem un sistemātiskiem treniņiem. Es pat teiktu – skriešana tas var būt arī dzīvesveids – ceļš pretī nospraustajiem mērķiem, koncentrējoties ne tikai uz sasniedzamo rezultātu, bet iemācoties baudīt arī pašu ceļu uz mērķi.
Noslēgumā – skriešana tas ir viens no maniem šī gada lielākajiem atklājumiem, kuru noteikti sev līdz nesīšu arī nākamajā gadā.
Paldies visiem, kuri mani ir iedrošinājuši (īpašs paldies MaTish), sastādījuši kompāniju un, protams, Noskrien.lv, kas lieliski motivē gan ar savu mājas lapu un rakstiem tajā, gan iespēju skriet kopā. Paldies!
“Saulrietā klusi, klusi kūp zeme pielijusi, ir vasara.”
Mēnesis tāds, ka nevar nebaudīt pretīm skrienošos kilometrus. Baudīti ir dažādi formāti, dažādi segumi, bet šoreiz vairāk par to, kā kilometrus bauda citi jeb par 2. skrējienu no saulrieta līdz saullēktam, kas jau otro gadu pēc kārtas norisinājās Biķernieku trases mazajā, 2.26km garajā, aplī. Un šogad akurāt iekrita tieši saulgriežos, kad baudījām pēdējo pavasara nakti 6h un 9min garumā. Pasākuma formāts ir gluži vienkāršs. Nekādas dalības maksas – tikai kāds cienasts, ar ko pacienāt sevi un citus skriešanas draugus 6h garajā piedzīvojumā.
Orgkoms
Jau diezgan savlaicīgi zināju, ka vēlos pielikt palīdzīgu roku un prātu pie pasākuma organizēšanas. Nevar tak visu laiku tikai skriet. Ir jāredz arī medaļas otra puse. Tāpēc SSV komandierim devu ziņu par to, ka esmu gatavs pakalpot. Ilgu laiku bija klusums, līdz man jau radās sajūta, ka būs steidzīgi jāmetas klāt pie pasākuma uzstutēšanas. Otrdien e-pastā saņēmu jautājumu, vai mani var minēt kā pasākuma galveno tiesnesi. Teicu, ka var gan. Tai pat laikā noskrien.lv kalendārā lasāma ziņa no komandiera, ka noskrieniešiem izsludināta vispārēja mobilizācija. Pēc dažām stundām un vēl dažiem e-pastiem biju jau oficiāli iekļauts pasākuma Organizatoriskajā komitejā (OrgKom), kopā ar vēl 3 entuziastiem. Pirmās idejas ir e-pastā un tad organizatoriskās lietas tiek pārceltas uz gūgles izklājlapas kopdarbības dokumentu, kurā tika precizētas pasākumam nepieciešamās lietas. Vēl tika iesaistīti daži noskrienieši, kuri bija izteikuši tādu vēlmi palīdzēt, un jau ceturtdien tika sadalītas atbildības, lai jau piektdienas vakarā to visu realizētu dzīvē.
Šogad ērtības labad un arī dalībniekiem par prieku visiem tika piešķirti numuri, kas arī kalpoja kā piemiņas diplomi. Arī uzskaites lapas tika savlaicīgi sagatavotas un tika nolemts izmantot jau iepriekšējā gadā apgūto skaitīšanas sistēmu. Kā jau nopratāt, tad viss notika organiski un bez stresa. Tikai Aivars piezvanīja ceturtdien un teica, ka viņam esot divas ziņas no kurām viena bija, ka numuri nebūšot gatavi uz piektdienu. Pēc nelielas pauzes noskaidrojās, ka tie būs gatavi jau ceturtdienas pēcpusdienā.
Pirms saulrieta.
Pasākuma oficiālais starts ir paredzēts 22:21. Orgkoms norunājis tikšanos 20:30. Pēc darba devos mājās, lai sakrāmētu nepieciešamo un ar velo un lielu somu dotos uz Biķernieku trasi. Trase vaļā un, iebraucot no Biķernieku ielas puses pa dienvidu vārtiem, atceros, kā pirms gada laiks bija sadrūmis un lija nepaguris. Šogad saulains. Ierodos trases krustojumā, kurā paredzēts celt teltis, un veicu sākotnējo izpēti. Šogad starpfiniša zona no ierastās Biķernieku pusmaratona starta līnijas pārcelta uz krustojumu pavisam tuvu pasākuma oficiālajai autostāvietai, kurā šogad esot saskaitīti ap 37 spēkratiem.
Pirmais uzdevums ir uzcelt abas teltis. Ar draugu Isostar telti viss norit raiti, bet otrā telts ir neliels konstruktora izaicinājums. Tomēr arī tā tiek uzslieta. Laura iekārtojas lielākajā teltī, bet sekretariāts tiek iekārtots mazajā teltī. Ierodas vēl palīgi un pirmie skrējēji, kuri tiek reģistrēti. Tiek ievilkta elektroinstalācija, pārbaudīts elektroģenerators, uzstādīti Daces atvestie prožektori, klāts galds. Laiks arvien patīkams un saulains. Tiek arī pirmajiem 60 dalībniekiem pieškirtas individuālās dzeršanas glāzes ar numuru. Pārējiem nācās pasākuma gaitā atrast sev tīkamu dzeramo trauciņu. Teikšu godīgi – nebijām gatavi tik necerēti lielam dalībnieku skaitam. Par galdiņu ūdens traukiem tiek izmantotas riepas no trases malas, kuras pēc pasākuma saliksim atpakaļ, kur tām jābūt.
No saulrieta …
Uz startu 22:21 ir reģistrēti jau 72 dalībnieki. Kuri tad tiek uzrunāti, izstāstot par skriešanas virzienu (skriešana notiek pulksteņa rādītāja kustības virzienā), un pēc pagaras runāšanas ar pusminūtes nokavēšanos tiek dots starts koptreniņam. Arvien ierodas kāds skrējējs, kuram jau netiek oficiālais numurs, bet gan ar roku rakstītais. Pasākumam tika sadrukāti 70 numuri un vēl palika rezervē 30 baltas veidnes. Šķiet, ka intuīcija bija pareizi novērtējusi pasākuma magnitūdu, neskatoties uz to, ka vēl nedēļas vidū laika prognoze uz koptreniņu tika solīta diezgan lietaina, taču nolēmām, ka tomēr drukāsim 70 nevis 100 numurus.
Pirmās 10 minūtes ir mierīgas, līdz parādās līderu trio – kaimiņš Kristaps, Maikijs un Voļda. Tālāk jau seko vēl lielā barā skrienoši skrējēji, kas diviem tiesnešiem ir īsts izaicinājums un tikai turpmāko apļu gaitā izdosies precizēt precīzu noskrieto apļu skaitu. Jau nedaudz vēlāk, kad skrējēji izretojās un sadalās pa mazākām grupiņām ir viegli piefiksēt noskrieto, jo jau ir pamanīts, kurš ar kuru skrien kopā. Turpmāk zināmos biedrus zināsim arī pēc šī pasākuma numuriem.
Apmēram 40 minūtes pēc starta ir laiks piedarbināt ģeneratoru. Uz to laiku skaitīšanas pienākumus uzticu Lindai, kura veiksmīgi visas nakts garumā ar teicēju un pašu dalībnieku dalību tiks ar skaitīšanu galā, tikai nedaudz man piepalīdzot un arī Čingonam. Sastrēguma brīžos skrējēji pat tiek apturēti uz starpfiniša robežas skriešanai derīga numura pārbaudei. Bet ar ģeneratoru viegli nebija. Gandrīz jau pielecis startera mehānisms nolēma vairs nekontaktēt vistiešākajā mērā. Jeb problēma ar to, ka “ausis” kuras uzķer kontaktu un ļauj uzkurbulēt ģeneratoru neķeras. Īpašnieks vien noplāta rokas un teic, ka tā nekad nav bijis. Esot jārausta. Talkā tiek ņemts Signis un 10niece atslēga un vēl 48. numurs trasē. Konsultācijas, atskrūvēts startera mehānisms un leņķa maiņa starterim atļauj ģeneratoru piekurbulēt un top gan gaisma, gan tejkannā var sākt uzsildīt ūdeni. Ir arī prīmusi, bet gaisma tomēr noder. Noder arī fototehnikas lādēšanai.
Pirmās 2h stundas pagājušas nemanot un nelielā stresiņā. Beidzot ir laiks iedzert no termosa “kapiju”, uzvilkt siltāku jaku un cimdus, kā arī uzlikt lukturi galvā, lai apžilbinātu pasākuma dalībniekus. Uzlīst kāds drūmāks mākonis, kurš ilgi cieties, bet tas ir nieks un drīz vien jau atkal nelīst. Nepamanu to mirkli, ka ģeneratoram sākotnēji nav bijis iekšā daudz degvielas, līdz ar ko tas uz brīdi noklust un nākas uzpildīt ģeneratora bāku, tam no 5l ūdens pudeles sameistarojot uzpildes piltuvi. Ar kaimiņa Kristapa palīdzību ģenerators tiek piestartēts – šoreiz uz palikšanu līdz rītam.
Ir jau ap 1:00. Visu laiku ir kādi darbi ko darīt. Pa laikam arī kaut kas tiek uzēsts ēdināšanas teltī. Mazie sāļie krekeri ir mans favorīts. Pie ēdināšanas telts drūzmējas kādi 3-4 dalībnieki un tikpat atrodas arī teltī. Mazajās lietus pauzēs visi kā pingvīni kopā saspiedušies teltī tika novēroti arī vairāk dalībnieku. Jau ap 20 dalībniekiem uz vieniem bija finišējuši, bet bija nākuši klāt jauni dalībnieki. Kooperējoties ar dalībniekiem-atpūtniekiem tika izcelta liela dziesmu klade, kas uz pusstundu ieskandināja starpfinišu ar latviešu tautas dziesmām un tautas zināmāko mākslinieku skaistākajiem un skanīgākajiem gabaliem. Skrējēji ir arī labi dziesmu pazinēji. Pēc daža koris ilgojas, bet dažiem pēc šī pasākuma koris noteikti ir izsapņots sapnis.
Trasē nenogurstoši riņķo izturīgākie un dažiem nemanāmi top rekordi, par kuriem vēl runās ilgi un tālu pēc šī koptreniņa norises. Andulis, piemēram, ar savu spožo lukturi un virziena maiņu žilbināja ne vienu vien dalībnieku. Daži dalībnieki pārgāja soļos un pat apļa laikā mēroja kādu stiprinošu un ierūgušu graudu dzērienu. Tika novēroti arī baspēdotāji. Lai arī 2.26 km garo apli var pieveikt diezgan ātri, tomēr dalībnieki izvēlas sev kompāniju, lai apli baudītu kopā. Citam citu uzmundrinot, jau tuvojas tas laiks, kad svīst gaismiņa. Pārtikas krājumi nesarūk. Retu reizi pārņemu Lindas pienākumus. Tumsā ir interesanti, kad ar lukturi paspīdinu uz trasi, kur tuvojas skrējēji – tur vienmēr kā izsalkušu šakāļu acis spīd atstarojoši elementi, kas raitā solī tuvojas ēdināšanas zonai. To var novērot naktī tikai vienu reizi gadā, Biķernieku trasē.
Pēdējo stundu pavadu sēžot “klubkrēslā” šķirstot dziesmu kladi un ar atbilstošu dziesmu, to piemērojot skriešanas tēmai, sagaidu vai pavadu starpfiniša zonā esošos skrējējus. Šķiet izdevās aizbaidīt miegu ne vienam vien skrējējam un ievadīt nākamajā aplī arīdzan.
… līdz saullēktam
Tas laiks nav tālu. Finiša laiks 4:29 tuvojas par ko savlaicīgi tiek informēti gan tie, kas tikko ieskrējuši starpfiniša zonā, gan tie, kuri vēl var paspēt nofinišēt vienu aplīti. Seko atraktīvi finiši. Finiša spurts, finišs ar palēcienu, kas dokumentēts foto. Un tad jau tiek paziņots par oficiālo finišu. Neliela tirināšanās pauze, kamēr katrs atrod savu dzelteno skrienamkreklu vai pārvelk zeķes un ar dziesmu varam doties godināt sauli. Imants intervē dalībniekus. Arī tiesneši beidzot dodas trasē. Aplis tiek skriets pretējā virzienā. Saskaitu 31 dalībnieku pārredzamā zonā, bet vēl 5 finišēs nedaudz vēlāk, tāpēc var teikt, ka 36 dalībnieki pagodināja sauli. Skrienot apli dalos ar savam aplamajām atmiņām par pērnā gada apli. Šogad vismaz saulains un saule tiešām mūs sveica. Pirms gada esot bijis apmācies.
4:45 – Pēc finiša seko izēšanās un B vitamīna dzēriena atkorķēšana. Ne visi sataupījuši, ne visiem tāds vajadzīgs. Sarunas, atvadīšanās un koptreniņa Tērvetē reklamēšana, kurš notiks jau pēc nedēļas. Visi tomēr grib sava miega izgulēt(i), tāpēc ballītes vieta diezgan ātri tiek atstāta un orgkoms ar palīgiem kārto mantas, pako teltis un arī pošas uz mājām. Vēl tiek saņemti zvani no dalībniekiem par pazudušajām mantām. Viss atrodas un nekas nav zudis, tik vien kā kalorijas, kuras tā arī neizdevās atrast. Visa pārtika nonāk manā namā, kur vakarā tiks sarīkota neliela pēcballīte zaudēto kaloriju atgūšanai. Veco vietā tiks izsniegtas jaunas.
5:49 – pēdējais skats uz vietu, kur vēl pirms stundas slējās divas teltis. Biķernieku trasē tukšums, no trases izbrauc divas automašīnas, Linda ar savu velo jau devusies majās un es ar dodos. Pirms gada laiks bija rudenīgāks nekā šogad.
Pēcvārds un statistika
Pasākums šogad saņēma necerētu publicitāti. VSK noskrien kalendāra notikums, Facebook notikums, ziņa LSM.lv. Arī konkurss, kurā par precīzu prognozi noskrieto aplu skaita varēja iegūt savā īpašumā skriešanas kreklu.
Uz starta laiku bija reģistrējušies 72 dalībnieki, bet kopā pasākumu apmeklēja 97 dalībnieki. Pēdējie dalībnieki ieradās vēl pat pēc pulksten 3:00, kad jau pa trasi varētu būt, ka riņķoja tikai puse no kopējā dalībnieku skaita.
Kopā piedalījās 97 dalībnieki pieveicot 1273 apļus jeb 2876.98 kilometrus. Bija arī viens nereģistrēts velobraucējs tumsā, kurš pirms gaismas arī nozuda. Ražīgakais vīrs noskrēja 28 apļus, bet izturīgākā dāma 21 apli.
Skatot dalījumu pa dzimumiem:
Sievietes – 44 (45.36% no visiem dalībniekiem) veicot 499 apļus jeb 1127.74 km
Vīrieši – 53 (54.64% no visiem dalībniekiem) veicot 774 apļus jeb 1749.24 km
Es tik secinu, ka teiciens – “Trakajiem pieder pasaule” jau sen kā novecojis. Pasaule pieder pilnīgi “normālajiem”! Jūs bijāt lieliski! Mēs to izdarījam, jūs noskrējāt!
Secinājumi:
Pasākums varētu būt, ka ir sasniedzis savu maksimumu. Lielākai kapacitātei nepieciešami vēl 2 tiesneši un vēl labāka uzskaites sistēma, kas, protams, koptreniņam ir simboliska, bet nepieciešama. Var jau būt, ka reiz starta finiša zonā izklāsim sarkano paklāju un katram dalībniekam pieškirsim pa čipam. Augt jau kur vēl ir, neskatoties uz šajā gadā pacelto latiņu.
Šogad tikai daži dalībnieki izvēlējās koptreniņa gaitā mainīt virzienu un veikt retrogrādo kustību, taču pirmais secinājums bija, ka ēdināšanas un atpūtas telts ierīkojama aiz starpfiniša, sekretariāta telts. Tas dēļ fakta, ka ar roku skaitot dalībnieku pieveikto viņi nāca pieteikt noskrieto apli, bet pēc tam devās uz nezināmu laiku paēst, kas savukārt tiesnešiem radīja grūtības ar uzskaiti, jo nebija skaidrs, vai dalībnieks ir jau piefiksēts vai nē tajā brīdī, kad tas atkal devās trasē – garam sekretariātam. Tas gan tika atrisināts, bet turpmākai ērtībai telšu secība trasē būs jāievēro.
Un tagad fināla kredīts (kā filmās) iesaistītajiem un līdzatkarīgajiem:
Kuks – idejas autors un trases sarunātājs, kurš nesavtīgi lietošanā nodeva pasākuma frančīzi, tās realizācijai OrgKomam
Signis – VSK Noskrien šefs, telšu pilsētiņas patrons un cilvēks, bez kura daudzi no mums nebūtu satikušies
Linda – Trases tiesnese, galvenā sekretāre un atrasto mantu biroja administratore, numura dizaina skices autore
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!/ Ojārs Vācietis/
Viss sākās ar ideju par simbolisku pasākumu 18.novembrī par godu mūsu valsts 95. dzimšanas dienai. Laikam ritot sazīmēta karte Latvijas karte Rīgas robežās un izvēlēts jauns datums 17.novembris, lai nepārklājās ar citiem svētku pasākumiem un skrējieniem. Lasīt tālāk.
km 
-