|
||||||
Komandas blogi |
Divplākšņi 30.decembrī pa dienu noskrēja savu 132.koptreniņu, bet vakarā nelielā burziņā atskatījās uz 2015.gada notikumiem un paraudzījās, kas mūs sagaida 2016.gadā. Parasti skrējēji uz gada notikumiem raugās, atskatoties uz to, kā veicies sacensībās. Arī mēs piedalījāmies sacensībās, arī mūsējiem ir vērā ņemami sasniegumi un pjedestāli, bet šis nebūs atskats par sacensībām, bet gan par mūsu kopā skriešanas prieku un ar to saistītiem spilgtākiem notikumiem. Lasīt tālāk.
Viņi skrien, viens vairāk, otra mazāk, bet skrien. Un janvārī, kad sniegi snieg un ledi salst, viņi uzrīko koptreniņu Rīga – Biksti – iespējams vēl vienu VSK Noskrien ikgadējo pasākumu. Kārtējo reizi žūrija lēma, ka ir cilvēki un viņu sasniegumi, ko nevar atdalīt, līdz ar to janvārī kronētie – Trakais un ilZZuks, jeb Dainis un Ilze Limanāni. Lasīt tālāk.
Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi. Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts. “Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina. Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu. “Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud. Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posms kontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kad viss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācību un uz atgriešanos.
Bikstu elēģija Mēdz teikt, ka Ķemeru kūrorts esot ciet. Ne vella! Galvenā sanatorija gan tiešām nestrādā, bet tas īpaši netraucē ņemt kūres. Šad un tad kāds saka, ka gribētu paskriet tur, kur bieži vien skrienu es – Ķemeru Nacionālajā parkā. Pēc dažiem izmēģinājuma privātajiem koptreniņiem sadūšojos pabīdīt lietas, lai notiktu publisks, normāls koptreniņš. Kopā ar Nikolaju, kurš šajā apkārtnē skrien tūkstošreiž vairāk par mani, sazīmējām ~40km karti, nolikām datumu un gaidījām atpūsties gribētājus. Drēgnā, smidzekļainā, +2 grādus siltā sestdienas rītā salasījās 16 skrējēji (2 gidi un 14 ekskursanti), kā arī atbalsta personāls (Nikolaja mīļais cilvēks Iveta, kas apčubināja mūs pirms un pēc skrējiena, un mans mīļais cilvēks Krišjānis, par kura pārsteigumu stāstīšu vēlāk). Pa lielam, pirmajā pusē Nikolajs rādīja ceļu, bet es pa beigām uzmanīju, lai neviens nepaliek purvos. Manuprāt, ideāls risinājums. Pirmais piedzīvojums bija skrējiens caur veco izgāztuvi uz Kašķu purvu. Uz ceļa ledus, sniegs, ūdens. Pusslapjām kājām kaut kā tirināmies uz priekšu pa ceļa maliņu, pabaudot nedaudz industriālās romantikas.
Tālāk ceļš veda uz Labo purvu, kur jau ainava mazliet citāda. Sajūsmas saucieni no publikas pieņemas spēkā. Uz ceļa vairs nav ledus, bet ir ūdens un sniegs. Daudz ūdens un sniega… Skriet nav viegli, bet skati visapkārt atsver visu. Tiesa gan, man visa skrējiena laikā ik pa brīdim bija jāatgādina, lai beidz skatīties tikai zem kājām un sāk skatīties arī apkārt. Tajos brīžos atkal bija “Ooo” un “Aaaa” izsaucieni. Kad visi bija dabūjuši slapjas kājas un iesildījušies, devāmies uz Lielā Ķemeru tīreļa malu. Skrējām pa iekšzemes kāpām. Iedomājieties tipisku kāpu ainavu! Iedomājieties tipisku purva ainavu! Salieciet kopā – pa tādu mēs skrējām. Pārsvarā jauks, sauss segums, bet zemākās vietās nācās iežļurgāties pat līdz potītēm. Purvos vienmēr ir sajūta, ka esi kādā citā pasaulē. Šoreiz tāpat. Noskrējām arī gar Seklā purva stūrīti.
Atgriežoties pie lielceļa, 5 cilvēki nolēma, ka viņiem pietiek – vai nu nogurums par lielu, vai arī vispār nebija plānots visu skriet – un devās pa šoseju atpakaļ. Vēlāk esot mielojušies, sildījušies un priecājušies, ka tikuši sausumā. Mēs pa to laiku turpinājām vienā ciešā grupiņā. Cauri pašiem Ķemeriem, pamasējām kājas uz ceļa remontiem, un Zaļās kāpas pastaigu takā iekšā. Vienā pusē Zaļais purvs, otrā pusē Raganu purvs. Normāli skrienam, un priekšā pēkšņi parādās smilšu siena – Zaļā kāpa. Ak, kā man patīk izsaucieni no cilvēkiem, kas to redz pirmo reizi! Uzlienot augšā, dažiem radās jautājums par to, cik prātīgi bija pieteikties uz ārzemju kalnu treiliem. Atvelkam elpu, parunājamies un laižam tālāk. Čaukciema purva pats stūrītis gandrīz nemanāmi paslīd garām. Noskrieti ~24km, vēl ~16 priekšā. Pāri pusei ir, skriet ļoti jauki, skati pasakaini, bet tomēr kaut kādi pirmie noguruma taustekļi sāk snaikstīties. Mitrums no slapjajām botām lien uz augšu pa kājām. Mitrums no gaisa lien aiz apkakles un mērcē cimdus. Kaut kāds tā kā vēsums, tā kā drēgnums… Te pēkšņi pārsteigums! Pilnīgā meža vidū stāv Krišjānis un dod mums siltu tēju un citus skrējēju iecienītus gardumus! Tieši laikā, brīnumaini un negaidīti. Nākamais pārbaudījums – Antiņciema ceļš, kas ir tīrā ledū kalts. Bez maliņas pie ceļa, pa kuru skriet. Aah, tas tik bija piedzīvojums! Baleta kustības šur un tur, bet visi kaut kā kājās noturējās. Brīnumainā kārtā. Pēc ieurbšanās ar acīm ledū nācās atkal pievērst publikas uzmanību neaprakstāmi skaistajam Raganu purvam. “Ooo!” Secinājām, ka tās bija raganas, kas mūs vilka no ceļa nost, bet mēs neesam ar pliku roku ņemami, un noturējāmies. Protams, apskatījām arī slaveno Ķemeru sanatoriju, kuru sargāja draudzīgi noskaņots suns. Atkal viens nogurdinošs ledusceļš, viens Krišjāņa atspirdzināšanās punkts, un palikuši nieka 10km. Skrienam, skatāmies zvēru pēdas, brūkam cietā sniegā, ceram, ka nebūs ledus, bet viņš ir. Vienā brīdī dzirdu: “Crazy!” Ojā. Slokas dumbrainais purvs. Atkal kaut kas neiedomājami skaists un krāsains pat ziemā. Kūdras ciematiņš, ledusceļš, balets uz ledus un sniegs. Grupā manāms neliels sagurums, viena skrējēja kāja ir bēdīga, bet vairs jau nav daudz. Vēl tikai Vecais purvs – devītais pēc skaita. Un laipiņa… Jā, laipiņa ir tāds dēlis pāri grāvim, kas slapjā laikā mēdz būt zem ūdens. Bija ļoti slapjš… Bet ko tur daudz – kurš apbruņojas ar mietu, kurš to nedara, bet brienam tik pāri. Notiek viena iezvelšanās grāvī, kas ir otrais negadījums visa skrējiena laikā – pirmais bija kritiens uz ledus skrējiena sākumā. Nu ko, laipa ir zem ūdens, grimst vēl dziļāk, kājas ir aukstā ūdenī līdz pusstilbam, bet pāri visi esam.
Vēl tikai pāris kilometru cauri ledū greznotam mazdārziņu kooperatīvam, un esam sākumpunktā. Kristaps vēl laiž salasīt pilnu maratonu, bet pārējiem pietiek ar 40km. Heh, fiziskās nabadzības. Sausas drēbes, saviesīgas sarunas, kopīga biatlona skatīšanās un secinājums, ka jāskrien dabā vēl. Dažas rindiņas, bildītes par to kā gājis nedēļas nogalē. Septiņi rūķīši atrod dārgumus Pūsēnu kalnā. Un nemanot divatā pieveikts arī otrais garākais treniņš manā dzīvē. PK2014 fināls jeb cik daudz forši trako vienā mašīnā!
Liepājnieki skrien Pūsēnu kāpā. Domāju jau, ka kādu noteikti aizmirsīšu, šoreiz – Ginc. Man ir jāuztaisa sektas VSK Noskrien Liepājas “šūniņas” – “Liepājas zvaigznīte” dalībnieku saraksts.. Edvīnam neziņoju (jo pārāk daudz domāju), ka viņam jau šis ātrums būs pa lēnu, līdzīgi domāju ar Pankokiem. Mana neizdarība, ka neirakstīju kalendārā. Atruna, jo process šķiet pa sarežģītu, man pietiktu ar Kas, kur (šis visvairāk aizņem laiku, ja grib ietagot vietu), cik daudz, kad..
Forši, ka Agy tēta mašīnai var ielikt papildus 2 krēslus. Esam kāreizi 7. Ja neskaita nemierīgo dvēseli, kas pēc iztraucēšanas sekoja pēdējā kilometrā. Un bamperis man arī nebūs jāliek. Apziņoju visu tikai pēc plkst 17:00, jo līdz tam darbs – mēbeļu nešana. Neviens arī nestreso un nezvana man iepriekš. Agy raksta īsziņu jautājot cikos. Atbildu. Saņemu īsziņu ar izsaukuma zīmi galā. Noderēja programma Airdroid. Saslēdzu telefonu ar kompi kopā un rakstīju īsziņas no kompja, jo nebija laika spaidīt telefonu. Bija vēl jāpaēd, jāatpūšas un jāsaģērbjas. Ar kofeīnu startējam no manis.
Forši, ka Gliemezītis pievienojās, sākumā “nē”, pēc tam īsziņa “jā”. Neviens nenokrita, pat es ne uz Zāļu ielas. Lind, dziesmas sākās pēc 20. kilometra, bija sasniegta kondīcija. Pilsētā jau mazliet streipuļoju. Telefons izturēja kā reizi vienu aplīti gps + lukturītis ( + datu pārraide + fočēšana) režīmā. Tad iepīkstējās. Šajā brīdī “aplītis” saslēdzās ar Laulasmā 1km un 21km aplīšiem… (par to pašu, ko ar Mošķi jau tikām runājuši). Rolands tomēr neskrēja ar nezināmo. Kad nezināmais bija prom, tad gan sāka kurināt. Vakara emociju pilnākā frāze: “Uz ko es esmu parakstījies!” Pirmajā (pēc 7 km) dzirdināšanā virzienā uz Liepāju. Tur arī sāka līt, uz brīd`. Nūdistenē pāreju soļos, pārējie pievienojas. Pie lāča puišiem mani pirmo reizi jāpagaida. Fočējoties vaigu muskuļi teju raujas krampī, bet jāpasmaida taču. Pēc spoku koka vienu šķērsielu skrienam, vienu ejam. Pie ramsejs iegūstu cukuru kolas un pjaņiku veidā. Diez kas ātrāk uzsūcas cukurs vai šie? Transcendentālā doma starp Bernātiem un Liepāju. Mēs nemaz neesam tik ļoti atšķirīgi. Es un piemēram šī zeme, pa ko skrienu. No viena materiāla taisīti. Ar ramsejs sākam sazināties bez valodas. Brīdī, kad nolemjam noķert Rolandu. Pēc skrējiena pieņemtas ēšanas un vannas procedūras. Vispirms palikušie makaroni uzsildīti. Tad Ō, griķīši. Vannā mazliet migu, bet neaizmigu. Uz nakti tomēr neriskēju vilkt kompresijas zeķes. Ikri tāpat jutās/izskatījās labi. Augšstilbi piedzītāki. Kreisai kājai pārslogojies sāna muskulis. Līdz ar to doma – vai ir arī kompresijas bikses? Gan jau ka ir.
Kopumā pēdas bija nedaudz nospiestas, bet vēl ne traki, bet bija jau arī šeit `tikai` 34 km, 5h. Ātrums mani nogalināja apmēram pie Liepājas. Psiholoģiski labi nostrādā aizsūtītā īsziņa, ka uz karatē svētdien neiešu. Plānotie 30 km šodien šķiet vieglāki. Tulznas nav. Kompresijas zeķe botā turējās stingri. offt: do – 5, re – 13, mi – 5, fa – 0, sol – 0, lā – 5, si – 6. dari viens, dari divi viens, divi, gatavs!
Pateicu “nē” karatē. Līdz ar to svētdienas rīts bija brīvs atpūtai, pēcpusdiena lieliskām ēdmaņām. Un vakars skriešanai. Un pats vakars mazai vakarēšanai. Tam puikam izrādījās taisnība… otrā dienā mazāk nozīmēja pa 1 km mazāk. Ir kompānija un tas ir lieliski. Kurinātājs šodien spridzina (ar) čigliņiem. Treniņos man nav nekas jāpierāda, tikai pa sapņiem. Jūtos daudz labāk, kad nav jāforsē temps. 6:50 jūtos pilnīgi ok, 6:40 ciešami, bet ātrāk ne par ko netīk. Ja neskaita brīdi, kad piešķīla un noskriets viens pa 4:20. No 5. vidusskolas līdz Kurzemei tramvajam zaudēta vien viena pietura. Zināju, bet izkrita no galvas, cikos Liepājā pienāk pēdējais vilciens. Tad nu sanāca iedzīt. ramsejs groza galvu – šitais pavisam nebija ieplānots. Līdz Kurzemei tiekam samērā ātri. Spoku kokā tagad esmu iegaumējis visas 4 dziesmas. Kādā brīnišķā dienā. Sajūtas pilnīgi citas, pilnīgi ok. Pēc skrējiena nekas netiek steigts ēst. Vakariņas pat īsti nepaēdu, neprasās. Savilktie augšstilbu sāni gan tādi paliek un vēl redzēs cik ilgi tādi turēsies. Vienīgi atklājās kāda kaite, atkal kreisajai kājai. Pēdā strp mazo un blakus pirkstiņu mazliet uz augšu spalgas durošas sāpes. Nākamajā rītā tā vieta mazliet notirpusi, mazliet nejūtīga. Pēdas joprojām nospiežas, kur iespējams, meklēju zālienu apmales. Secinājums viens, pirms PK2014 fināla ēšanas paradumi bija galīgi nederīgi. Pirms Akmens – kliņķis – labi. Vien pauze starp ēšanu bija drusku pa maza, līdz ar to sanāca pauze skrējiena laikā.
Patīkams pārsteigums, ka organisms šo otro trīsdesmitnieku uztvēra kā ko pilnīgi normālu. Daudzinātais – kāpēc skriet taisni, ja var ar līkumu. Grūti jau pateikt, ja sacensības ir tādas lēnas, tad ar ko tās atšķiras no treniņiem. Bet treniņos laikam taču šie bija garākie skrietie gabali. 7 no 10 skrējieniem mēnesī garāki par 1h, no tiem 4 3h vai vairāk. Zvaigznes lieliski redzamas, brīžam jāapstājas pavērot tās. |
2024. gadā: noskriets - 402912.07 km skrējuši - 342 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 4970.9 km skrējuši - 174 biedri skrējieni - 490 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-