Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.
Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.
 |
| mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte |
Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.
Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.
 |
| rezultāti no Muceniekiem |
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP, otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
 |
| mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte |
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu. Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.
Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!
*beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt
km 
-