VSK Noskrien

Kādā no TNT! (Teikas Nolaid tvaiku!) koptreniņā Biķernieku mežā, nejaušā sarunā piedāvājos pievienoties Edgaram un Dacei Vaidavas rogainingā. Edgaram jau pieredze rogainingos bija, bet Dace gribēja pamēģināt. Tā kā zināju, ka noteikti piedalīšos, piedāvāju apvienoties komandā, kam Dace un Edgars piekrita.
Tā kā Dacei nebija orientēšanās pieredze, visi trīs piedalījāmies vienā no Magnēta pirmajām kārtām, dodot Dacei ieskatu, kas ir orientēšanās, un kā karte ar kompasu rokās jātur. Šeit atkājām komandas biedru stiprākās puses – Edgars labi orientējas pa taciņām, man labāk patīk un sanāk pēc azimuta.
Pēdējās dienās pirms starta izdevās sameklēt un nopirkt tāfeli, ko izmantot plānošanai, jo iepriekš lietotā kartona kaste tomēr nebija pārāk ērta. Nebija gan gluži tāda, kā gribējās, bet šoreiz pēc izmēriem derēja perfekti. Cerams, ka derēs vēl citas reizes, bet biju patiešām pārsteigta, ka korķa tāfele ar koka apmali par saprātīgu cenu ir rūpīgi meklējams priekšmets. Mērāmais striķītis par laimi mājās bija, atlika vien samērīt un salīmēt klāt etiķetes, lai zinātu kilometrus. Vakarā pirms sacensībām viss tika salikts – no rīta velkamās drēbes, pulsometrs, uzticamie draugi – x-taloni iestūķēti somā, lai nesanāk kārtējais botu aizmiršanas gadījums, maiņas drēbes, dvielis, orientēšanās galvenie piederumi – idents un kompass, piespraudes, marķieri un striķītis, sacensību pārtika – daudz želejas un batoniņš. Modinātājs tiek uzlikts uz 6:00.
Sešos pieceļos, un ir skaidrs, ka ēst vēl negribās, tātad – plāns B – sasmērēt maizītes, uztaisīt kafiju un to visu paņemt līdzi. Sagatavoju 2 kafijas – vienu līdzņemšanai, otru izdzeršanai mājās. Duša, sporta drēbes, vēl laika prognozes pārbaude, vai tiešām nelīs un nebūs aukstāks, nekā iepriekš solīts – viss tā pat kā vakarā, tātad izvēle nemainās. Vēl jāuzpilda sistēma, un tad jau var gaidīt Daci, kas atbrauks pakaļ. Brīdī, kad jau jāiet lejā, stulbi aplejos ar kafiju – ieliku mugursomā termokrūzi, kurai nebija aiztaisīts dzeramais caurums un ar mugursomu uz muguras noliecos paņemt tāfeli un otru somu. It kā neizlīst daudz, bet sāns slapjš, mugursoma slapja, dūnu jaka pavisam slapja. Tajā brīdī arī zvana Dace, ka esot klāt. Nu neko – uzvelku citu virsjaku, aiztaizu nelaimīgo kafijas krūzi un ar tāfeli padusē dodos piedzīvojumā.

Turpceļš izvēršas visai jautrs, jo esam četratā – Dace, Edgars es un Linda. Vaidavā nonākam laicīgi, Dace negrib parkoties pie tualetēm, tāpēc klausām norādēm un mašīna tiek noparkota aiz sporta centra – pļaviņā, kas gan pēc rogaininga šķiet liela kļūda – līdz mašīnai ir tiiiik tālu jāiet!

Saņemam komandas numuru paku un atrodam vietu tribīnēs, kur iekārtoties un atstāt somas. Kamēr izstāvu rindu pie tualetēm, klāt jau arī karšu izsniegšanas laiks.
Tiek izsniegtaas kartes un ķeramies pie plānošanas. Sarkanie ir vērtīgie punkti – 5 un 6, zilie ne tik vērtīgie, bet ņemamie – 3 un 4, divniekiem tiek baltā krāsa, jo tos ir vērts ņemt tikai tad, ja neprasa pūles un ir pa ceļam. Vizuāli novērtējot karti pieņemam lēmumu, ka iesim uz leju, jo tur ir vairāk sarkano punktu.

Izplānojam iet divos lokos – pa ārējo malu un pēc tam atpakaļ, pa iekšējo malu savācot visus vērtīgos punktus, izlaižot tikai divus 2-punktīgos. Pēc aprēķiniem otrā loka beigās paliks tumšs, plānā savelkam striķīti uz augšu, tas būs optimistiskais plāns A, ja ies ļoti raiti, kaut gan jau plānošanas brīdī ir skaidrs, ka reāli ir ~50km gaisa līnijā, bet plānā 50 gaisa līnijā ir vēl labu gabalu no finiša. Nu tad jau redzēs, tur ir iespējas noīsināt.
Plāns tiek pārzīmēts uz līdzi ņemamajām kartēm, un principā esam gatavi startam. Ejam ārā atzīmēties un saķert satelītus.

Edagaram neliels pirmsstarta drudzis, abi ar Daci knibinās ar telefoniem, jo Garmin gadžeti ne vienam, ne otram netur brūķi 12 stundu garumā. Esmu priecīga, ka manējais iztur tik ilgi, un nav jāstreso vismaz par šo. Ļoti negaidīti atskan atskaite „trīs, divi, viens, starts!” un vieglā riksī dodamies uz pirmo kontrolpunktu. Tiesa, uz turieni dodas paliels pūlis. Pie pirmā KP nākas izstāvēt rindu, un tad neliels pārsteigums – 10m talāk ir vēl divi KP ar to pašu numuru. Tauta runā, ka pirmais esot bijis paredzēts vellapēdistiem, un vajagot atzīmēties arī otrajos. Katram gadījumam atzīmējamies, šeit rindas nav, viss notiek ātri.
Pūlis vienoti dodas uz nākamo KP, mēs arī. Priekšā taka sadalās, un daļa aiziet pa labi, daļa pa kreisi. Pēc neliela samulsuma, jo kartē takas sadalīšanās liekas, ka ir vēlāk, izvēlamies doties pa kreisi. pēc divām minūtēm pievienojas arī tie, kas devās pa labi. Tālāk gan notiek neparedzētais, un pazaudējam vajadzīgo taku. Mūs ir samulsinājis kartes mērogs, nav pierasts pie tāda, un apzīmējumus arī neesam izlasījuši – apdzīvotas vietas ir vienkārši zaļā krāsā. Pēc neilga laika gan par laimi saprotam savu kļūdu un raujam pāri laukam, kur mežiņā jābut pirmajam vērtīgajam punktam. Diemžēl nepaņemam azimutu, tešam līdzi citiem, bet par laimi pēc neliela samulsuma un līšanas pa krūmiem punkts atrodas. Tālāk jau tik stulbām kļūdām nevajadzētu būt.
Nākamais punkts ir viegls divnieks, ko paņemam pa ceļu, un pa ceļu arī dodamies uz nākošo punktu. Pēc skrējiena pa ceļu un lauku, no lauka malas paņemam azimutu un pēc gājiena pa mežu arī nākošo punktu, no kura tālāk dodamies atkal pa ceļu, lai apietu apkārt ezeriņam un purvam. Nākošais punkts meklējams grants karjerā – 52. KP. Karjeru atrodam ātri, pa ceļiem skrienam. Pie krjera malas Edgars uzdod retorisku jautājumu par punkta atrašanās vietu – vai mala nozīmē augšā vai apakšā, un noskrien lejā. Punktu izdodas ieraudzīt ātri – tas ir karjera augšējā malā. Kāpjam atkal augšā, lai pēc tam skrietu akal lejā. Nu nekas, gadās. Citi esot 2x skrējuši augšā, mēs tikai 1x. No karjera dodamies prom pa ceļu, kuram beidzoties jāņem azimuts, lai atrastu nākošo ceļu. Ceļu mēs atradām, bet es kaut kā samulstu, kurš tieši ceļš tas ir, un kurā virzienā jāiet. Par laimi ātri atrodam lielo ceļu. Pa to atkal var paskriet līdz nākošajam punktam. Skrienot veicam korekcijas plānā, jo praksē attālums no krustojuma līdz izdevīgākai stigai ir neliels, un tā punktu būs drošāk ņemt. Ātri atrodam stigu, un tad arī KP. Pagrieziens par 90 grādiem un dodamies uz nākošo.
Ātri nonākam pie kartē iezīmētās upītes. Šeit pirmais pārsteigums – upīte ir, tiltiņa nav. Ir koks, Edgars atrod atbalsta koku un pirmais dodas pāri. Slīd, un kājas jāslapina tik un tā. Dace arī mēģina ar koku, es izvēlos saslapināt kājas līdz ceļiem, bet drošāk doties pāri. Iekāpt upītē grūti ir tikai pirmajā reizē, pēdas ātri uzsilst, bikses apžūst, un upītes skāde nav īpaši jūtama.

Nākošais ir 53. punkts, ko viegli paņemam un dodamies tālāk.
No 53. ejot uz 20. KP trāpam ne nu gluži pūlī, bet rogaineru strīpā. Kartē iezīmētā kraujiņa dabā izrādās mazāka nekā īstenībā, tāpēc tiek forsēta neejot apkārt. 20. punkts, lai arī mazvērtīgs, izrādās āķīgs – klajums pie Gaujas ir vilinošs, bet punkts atrodas tālāk, veiksmīgi to arī atrodam. Dodamies uz 60. punktu. Ceļu tīkls ir labs, varam doties pa to. 60. punkts ir skaistā Gaujas stāvkrastā. Šeit arī sanāk pirmā ēšanas pauze. Edgaram ar gaļas maizīti, Dacei ar mandarīniem un keksiņiem. Es tieku laipni pacienāta ar daļu no gaļas maizītes, mandarīniem un kesiem. Liels paldies, jo šoreiz kaut kā nesataisīju līdzi nevienu sviestmaizi, bija baigi garšīgi.

Tālāk seko garš pārgājiens uz 59. punktu, kas ir pļavā. Nākošais ir 64. KP. Pa ceļam uz to esam novirzījušies nedaudz pa labi, jāatrod ceļa gals. Izmetam loku graviņā, noejam gar māju žogu un tur jau ir. Pirmajam zilajam ezeriņam esam pašāvuši grām, to brikšņos nemaz neredzējām, bet zilo, līko grām nepalaižam un puntks ir mūsu.
32. KP ir viegls, to viegli paņemam. Šķiet, paceļam uz šo punktu skrienot no kalniņa uz leju eleganti norauju uz acīm. Labi, ka smiltis ir mīkstas un nekas nav sasists, tikai ikrā krampis iemetas, bet tas ir sīkums, ātri pāriet un netraucē.
Nākamais punkts ir slapjais, atrašanās vieta attiecīga – grāvju krustojums. Kājas samērcējam jau ejot pāri pļavai – ir nedaudz lijis un viss ir mazliet slapjš. Jāšķērso purvains apvidus, grāvis atrodas viegli, un punkts arī. Nākošais punkts arī purviņā, jāiet pēc azimuta. Purviņš izrādās ļoti glīts, mazām priedītēm, mīkstām sūnām un agresīvajiem vaivariņiem, kas atšņorē botas.

Punkts tiek viegli paņemts un izdarītas korekcijas plānā. Tā kā purviņš bija glīts, tiek pieņemts lēmums neiet apkārt, bet uz nākošo punktu arī doties pa taisno, pāri purviņam. Ja purviņš vēl tā neko, tad purviņš aiz mežiņa ir slapjāks un sastindzina mūsu kājas. Pēc 10 minūšu sparīgas iešanas un mēģinājuma paskriet kājas ir atsilušas un pašsajūta krietni uzlabojas. 33. punkts tiek viegli paņemts un dodamies uz 67. KP. Šeit kārtējā upīte, kas nebremzējot tiek šķērsota.

37. KP arī tiek viegli paņemts. Jāsteidzas, jo sāk palikt tumšs. Pie nākošā punkta atkal neliela pauze, kurā tiek izvilkti lukturi un ieturēta maltīte. Šoreiz piedāvājumā ir arī riekstu maisījums, olīves un marinēti gurķi. Gurķainās atraudziņas jutu vēl labu laiku pēc ieturēšanās. Kamēr uzkavējmies, paliek pavisam tumšs un tālāk ejam jau lukturu gaismā. Ir pagājušas 6.5h, pulkstenis ir jau puspieci vakarā. Līdz finišam nedaudz mazāk nekā puse no laika.
Tumsā pārvietojamies pārsvarā pa ceļiem, minimizējot iespējas aiziet nezinkur pa tumsu. Pa ceļiem skrienam, bet arī ik pa brīdim paejam, jo sāk jau uzmākties nogurums. Dacei gan šķiet atvērusies otrā elpa un pilnīgi pa gabalu jūtams, ka viņa labprāt pārvietotos tikai skrienot. Edgars, šķiet arī. Esmu pret, bet turos līdzi. Nogurums arvien vairāk sāk uzmākties. Pa ceļam uz nākošo punktu rodas neplānotas izmaiņas – sktoties kartē saprotam, ka būtu stulbi nepaņemt arī 27. KP, īstajam pagriezienam gan esam pašāvuši grām, Edgars dusmojas uz sevi, bet mēs ar Daci mierinām, ka gabals mazs, un varam paskriet atpakaļ un tomēr paņemt to punktu. Tā arī izdarām. Tālāk jau pa ceļiem paņemam vēl divreiz pa pieciem punktiem.
Nākošais atkal mazais punkts, kur šodien otro reizi īsti nevaram atrast KP. Izrādās, esam par ātru nogriezušies. Nepareizais celiņš. Paskrienam tālāk, un tur jau arī ir. Uz takas aiz kūts. Šeit īsā pauzīte ar plānošanu. Izlemjam, ka nav laika ņemt visu augšu kā plānots, jo ir nogurums un ātruma vairs nav. Kā nekā pagājušas jau 8 stundas un 40 minūtes. Palikušas apmēram 3.5 stundas.
Nākošais punkts ar vairākiem V veida krustojumiem, kur 2x jāizvēlas iet pa labi, bet trešajā reizē pa kreisi. Paņemam un ejam tālāk. Nākošais – 65. punkts mūs pārsteidz ar savu varenību. Šis šķiet bija skaistākais punkts mūsu sacensībās. Nonākam pie Sietiņieža. Tas ir milzīgs, un tumsas aizsegā tikai nedaudz atklāj savas aprises, bet skati tiešām iespaidīgi. Iepriekš nav sanācis apmeklēt Sietiņiezi, tāpēc mēs ar Daci tikai ejam pa trepēm augšā un lejā un sajūsminamies. Patīkamas sajūtas izsauc arī netālu esošais dzeršanas punkts ar ugunskuru un siltu tēju. Nedaudz uzkavējamies – uz tējas krūzīti, un dodamies tālāk, laika vairs nav daudz. 26. punkts ir pie liela akmens, to arī viegli atrodam un tas ir padarīts. Pa ceļu dodamies tālāk. Man jau ir uznācis neliels plīsiens, Dace arī kaut kad atzinās, ka „sāpot rāmis”. Es saprotu, man arī. Iebaksti ar pirkstu kur gribi, un tur sāp. Ejot pa ceļu kalniņā sāk arī stipri sāpēt pēda, kas jau pirms tam mēdza pasāpēt, ja skrēju ar mazāk novalkātajām botām, vecajās adidenēs nesāp. Temps nekāds, bet iet ir ilgi, tāpēc saņemos un ik pa brīdim tomēr uzskrienam, laika taču arī vairs nav daudz.
Rēķinot atlikušo laiku, un domājot, ko vēl paņemt, aizrunājamies, un gandrīz aizejam garām KP, labi, ka VSK noskrien meiteņu komanda mums pajautāja, vai tad to KP neņemsism. Nu ja – KP ir koka otrā pusē, tāpēc īsti mums virsū neskrēja, labi, ka bija, kas iebaksta. Rēķinām, ka uz 35. KP vajadzētu aiziet pa 30 minūtēm, tad varēsim paņemt arī 34. KP. Stiga ir taisna un garlaicīga, pļāpājot pieveicam diezgan ātri. Paskrienam arī šeit. Brīžiem uznāk tāds vispārējs nogurums. Kārtējā želeja nedaudz uzmundrina. No 35. pa ceļu pāri laukam dodamies uz kādu no pēdējiem punktiem. Man izdodas aizķerties aiz zāles un atkal jau nolikties garšļaukus. Nu nekas, zeme mīksta, neko nesasitu, tikai tas nedaudz atņem spēku.
Iznākot uz ceļa mums ar Daci ir skaidrs, ka drošāk ir ņemt 34. punktu pa ceļu, un pēc tam 31., arī pa ceļu. Edgars vēl šaubās, vai mums vajag ņemt 34. punktu, vai pietiks laika, bet mēs ar Daci esam pārliecinātas, ka vajag un visu paspēsim. Lai ātrāk iet, pa ceļu paskrienam. Tuvojoties finišam un kontrollaika beigām uz pēdējiem punktiem iet daudzi. Vairs noteikti nav sajūta, ka esam mežā vieni, KP atrast arī ir viegli, jo priekšā kāds jau apmēram tur ir. Ejam uz 34. un pēc tam uz 31., kuru no lejas ņemt ir daudz izdevīgāk, jo to var izdarīt pa ceļu. Labi, ka šo neņēmām pa tumsu un pa taisno. Pēdējo punktu mūsu vietā atrod citi, musm tikai atliek atzīmēties un tad laist uz finišu. Spēki gandrīz galā, kājas sāp, bet finišā ieskrienam. Esam finišējuši ar rezervi.

Tagad duša un zupa. Duša nebija tik briesmīga kā sākumā izskatījās, galvenais, ka tur bija silts ūdens. Zupa arī bija garda, un šokolādes krēms vienkārši fantastisks.
Mājupceļš bija varen jautrs, 2/3 no ceļa šķiet pavadījām ķiķinot. Vakara noslēgumā McDonalds un ēšana stāvvietā. Nu feini. Paldies maniem komandas biedriem. Šoreiz šķiet es biju komandas vājākais posms, kuru beigās pārmāca nogurums.
Šodien grūtums ir jau aizmirsies, palicis tikai foršais. Vakar gan brīžiem domāju, ka vajadzētu aprobežoties ar maratoniem, ka šitādi ilgie pasākumi nav priekš manis. Bet tad jau redzēs!