Biedriem

Manas apaļās 1024 dienas

Happy_Monkey

Laiks pagājis nemanot, un apaļas 1024 dienas, kopš es šeit reģistrēju skrējienus, ir pagājušas. Pag, pag! Kāpēc apaļas? Pavisam vienkārši. Tāpēc, ka divnieku skaitīšanas sistēmā 1024 tiek rakstīts kā 10 000 000 000! Ir taču apaļš skaitlis, vai ne? Pie tam ar 10 nullēm, kas arī ir apaļš skaitlis. Nu labi. Ko tur liegties! Patiesībā tās tādas atrunas par to apaļumu vien ir, jo es gluži vienkārši palaidu garām to datumu, kad vajadzēja būt 1000 dienām.

Kā es vispār nonācu līdz 06.04.2012 un skrējienu reģistrēšanas uzsākšanai noskrien.lv lapā? Daudziem drošvien viss sākās uzreiz tajā brīdī, kad tika uzzināts par šādas lapas eksistenci. Manā gadījumā viss bija daudz sarežģītāk. Biju jau kādu gadu diezgan regulāri apgrozījies VSK noskrien lapā. Vadīt skrējienus šeit man sākumā likās kaut kas neiespējams, jo visādus GPS, garminus un tāda veida gadžetus principiāli neizmantoju, nepirkšu un pat dāvinājumus netaisos pieņemt. Pie tam es pat tā īsti toreiz nemaz nebiju nomērījis un nezināju, cik garš ir mans klasiskais meža aplis, pa kuru es lielākoties skrēju. Un galu galā tā liekas diezgan nopietna prasība vadīt obligāti pie skrējiena noskrietos kilometrus, tāds apgrūtinājums, jo, manuprāt, svarīgākais it tas, kas izdarīts skrējiena laikā nevis km skaits. Kvalitāte ir primārais, un km skaits vairāk ir statistikai un izklaidei. Tos km, pavisam lēni skrienot, var savākt krietni vairāk nekā man ir šobrīd, taču tāds nav mans mērķis. Tā nu es kādu laiciņu savā slepenajā rūtiņu kladītē pierakstīju izdarīto, piemēram, ļoti lēns atjaunošanās skrējiens 1h vai 30 min fartleks, vai stadionā ļoti ātri 10x300m utt. Bet daži sāka interesēties, kā tad es trenējos, cik bieži skrienu. Nu neko. Pienāca 2012. gada aprīlis. Iepriekšējie mēneši bija briesmīgi: 2 reizes saaukstējos (pirms tam 3 gadus neslimoju), smags kritiens skriešanas laikā. Bet nu pienāca aprīlis, atsāku rakstīt kladītē savus skrējienus. Sapratu, ka nav tomēr pārāk pārskatāmi. Un ir taču 21. gs. Tad nu domāju, ka varētu varbūt tomēr rakstīt ekselī. Hmm, bet varbūt pašam izveidot datorā labāku veidu, kā pārskatāmi vadīt un apskatīt skrējienus. Bet kāpēc izdomāt jaunu divriteni? Šai brīdī nonācu līdz Signim un noskrien.lv piedāvātajām iespējām. Tur taču ir ļoti pārskatāmi kalendāra veidā viss redzams! Viss, kas nepieciešams. Vēl tikai atlika izdomāt, kā lai vada iekšā noskrietos kilometrus, jo bez tā jau nu nekādīgi. Šeit ieraudzīju, ka ir tāds noskrietā aprēķinātājs. Tur savus klasiskos maršrutus izmērīju. Un galu galā pietiekoši liela pieredze man jau tad bija, lai arī pēc noskrietā laika ar labu precizitāti saprastu, cik km esmu noskrējis. Un tā nu es galu galā nonācu līdz vēsturiskajam datumam 06.04.2012, kad uzsāku visu savu skrējienu reģistrēšanu.

6. aprīlis bija būtisks pavērsiens manā skrējēja karjerā. Sapratu, ka nemaz tik grūti jau nav reģistrēt skrējienus. Lielākoties jau skrienu pa vienām un tām pašām meža takām. Neatkarību nebiju zaudējis, jo VSK noskrien visas šīs 1024 dienas ir pakļāvies man nevis otrādi. Es savus maršrutus nemainīju tikai tāpēc, lai vieglāk reģistrēt skrējienu vai apaļāks kilometru skaits. Visu laiku esmu skrējis pa tādiem maršrutiem un tādā veidā, kā būtu skrējis arī iepriekš  Arī nozīmītes mani neietekmēja, jo nekad neesmu devies laukā skriet tikai nozīmītes dēļ. Ir bijis tieši otrādāk: esmu paskrējis un, skat, vēl viena nozīmīte nopelnīta. Piemēram, esmu skrējis 38 dienas pēc kārtas, bet 39. dienā organisms prasīja atpūtu. Būtu vēl 4 dienas noskrējis, būtu nozīmīte, bet šāda nozīmīte manā skatījumā nebūtu pelnīta, jo galu galā organisms prasīja atpūtu. Protams, ir bijuši diezgan daudz tādu skrējienu, kad nu galīgi nav skaidrs, cik km noskrieti. Nu piemēram sprinti pa kādu meža stigu, neskaitot reizes. Citreiz tīri pēc noskrietā laika reģistrēju, jo gadās skriet pa takām, kuras nav izmērītas. Bet, gadījumos, ja ir abi kopā: neizmērītas takas un hronometrs palicis mājās, tādās situācijās ir pavisam drūmi. Tādos gadījumos nākas vien paļauties uz intuīciju, cik tad km man reģistrēt. Protams, šādu reižu nemaz tik daudz nav, un, ja vienreiz ar kilometriem kļūdos uz vienu pusi, otrreiz uz otru pusi, beigās jau tā summa pēc lielā skaitļu likuma būs tuvu realitātei. Patiesībā jau šīs 1024 dienas varēja arī nebūt. Bijušas dienas, kad liekas, ka labāk vajadzētu pārtraukt skrējienu reģistrēšanu un atgriezties pie rūtiņu kladītes. Galu galā arī ļoti daudzi elites skrējēji nemaz neskaita savus kilometrus pat aptuveni. Bet es tomēr saprotu, ka pēc kāda laiciņa to var nākties nožēlot. Dažu neērtību dēļ jau nevajadzētu pārtraukt šo visu.

Kas tālāk? Pirmkārt, pēc šīm 1024 dienām beidzot saņēmos no saviem arhīviem izvilkt laukā senākus skrējienus un tos šeit reģistrēt, cik nu tas ir iespējams. Ja iepriekš biju ievadījis tikai vienu 2011. gada rudens pusmaratonu, tad tagad esmu VSK Noskrien profilā sācis skriet 2007. gadā. Varētu vēl dažus gadus agrāk, bet tiem dažiem antīkajiem skrējieniem, kas ir manā blociņā, nav pierakstīts klāt datums… Turpmāk gan būs izmaiņas. Laikam tādus pavisam lēnākus skrējienus zem 5:30min/km vairs īpaši nereģistrēšu, ja šāda skrējiena noskrietais km skaits nav būtiski liels. Atsildīšanās km pārsvarā neskaitīšu. Tas ir tikai lieks apgrūtinājums to visu uzskaitīt, jo, piemēram, nav jau īpaši būtiski, vai pēc ātruma treniņa atsildījos ar 2 pavisam lēniem km vai tomēr 4 km vai vispār staigāju nevis lēni tipināju. Svarīgākais atsildīties tik daudz, cik organisms prasa. Un tai nemaz obligāti nav jābūt skriešanai. Reizēm iešanu aizstāju ar lēnu skriešanu, lai gluži vienkārši ātrāk nokļūtu no punkta A līdz punktam B. To arī vairs nereģistrēšu. Spiedīšu uz kvalitatīvo skrējienu uzskaiti. Laiks mainīties! Lai atvieglotu dzīvi, reizēm vajag sevi pārkārtot un pārstrukturēt. Bet nākamās 1024 dienas pavisam noteikti būs. Nekur jau es nelikšos, un nekādas citas ārzemju lapas, kur atzīmēt savus skrējienus, mani nesaista. Ar ko tad Signis un noskrien.lv sliktāki?

Noskrien!

Kā var zināt, ka esi pārtrenējies?

Pārtrenēšanos var definēt kā hronisku nogurumu, tāpēc līdz šādam stāvoklim visvieglāk var nokļūt vienkārši ilglaicīgi nedodot organismam pienācīgu atpūtu. Katrs treniņš organismam ir lielāks vai mazāks stress, pēc kura nepieciešams atjaunoties, un, ja organismam ilglaicīgi tiek uzlikta slodze, pie kuras tas nav iepriekš ticis pieradināts un tam netiek dota pienācīga atpūta, tad pirmās pārtrenēšanās pazīmes būs klāt itin ātri.

Viens no pirmajiem brīdinājuma signāliem par to, ka organisms nav pietiekami atpūties ir paaugstināts miera pulss, t.i., pulss vakarā pirms aizmigšanas vai no rīta pirms pamošanās. Ja vairākas dienas pulss miera stāvoklī ir jūtami augstāks kā ierastais miera pulss, tad, ja vien nav piezagusies kāda saslimšana, tā ir pazīme, ka ķermenis nav pilnvērtīgi atpūties. Ja pārtrenēšanās jau ir nopietnāka, tad pa nakti var būt sliktāks miegs, organisms kļūst uzņēmīgāks pret slimībām, augstāks par ierasto var būt arī pulss treniņos, ilgstošs nogurums, visbeidzot, ilgtermiņā arī pasliktināsies rezultāti sacensībās.

Būtisks un ilglaicīgs kilometrāžas pieaugums, pārāk strauja skriešanas atsākšana pēc ilgāka neskriešanas perioda, daudz viens otram sekojoši smagi treniņi – šie visi var būt cēloņi dažādām traumām, bet, ja no traumām tomēr izdodas izvairīties, tad tikpat labi sliktais iznākums var būt tieši pārtrenēšanās. Tāpēc, ja savās skriešanās gaitās gribi izvairīties no pārtrenēšanās pazīmēm, tad treniņos skrien ar prātu – skriešanas apjomu un intensitāti audzē pakāpeniski, pēc smagiem treniņiem dod ķermenim pietiekamu atpūtu, kā arī centies izvairīties no nevēlama stresa savās ikdienas gaitās, jo ne tikai fizisks, bet arī psiholoģisks stress atstāj negatīvu efektu uz kopējo organisma noguruma fonu. Savukārt, ja parādās pirmās pārtrenēšanās pazīmes, tad atslēgas vārds ir ‘atpūta’.