Melna tumsa, asfalts, esmu viens. Pēdējos 5 kilometros skriešana mijas ar soļošanu – kilometru skrienu, tad pāreju soļos, skaitot līdz trīsdesmit, tad atkal skrienu. Pēc katra kilometra mēģinu vēl iemānīt ķermeni paskriet līdz nākamajam 100 metru stabiņam ceļa malā vai ceļazīmei. Dažreiz sanāk, biežāk tomēr nē. Kur ir mana komanda? Vai tiešām viņi mani gaida nevis pēc plānotajiem 10 km, bet 11 km? Tomēr tālumā pēc noskrietiem 9 kilometriem samanu kaut kādas gaismas. Ir. Nododu stafeti. Ieraušos kemperī, saku nomodā esošajiem komandas biedriem, ka pārģērbšos, paēdīšu un iešu gulēt. Neviens neiebilst. Ieminos, ka sāp ceļgals. Klusums. Pamostos pēc divām stundām. Kāpjot ārā no gultas, asas sāpes labajā ceļgalā. Vairs neskriešu. Vēl nevienam neko nesaku. Apsēžos un klusi vēroju komandas biedrus. Šobrīd trasē skrien Nauris, mašīnā atpūšas Arvis un Miķelis. Arī viņi ir saguruši. Pajautāju Miķelim, vai viņš būtu gatavs skriet manā vietā. Viņš neiebilst. Pēc laika notiek Naura un Miķeļa maiņa. Painformēju arī Nauri. Neviens man neko nejautā, neko nepārmet. No tā gandrīz vai grūtāk. Sēžu pie galda un mierinu sevi ar domu, ka tagad pārņemšu šofera funkciju – tādā veidā atvieglojot dzīvi komandas biedriem. Biežāk apjautājos, vai kāds vēlas karstu ūdeni tējai. Mēģinu būt noderīgs.
Gaismas tumsā.
Ir 2019. gada novembris. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā Facebook’ā uzduros informācijai par skriešanas pasākumu, kuru organizē sportiska apvienība “Runglorious Bastards” no Lietuvas. Pasākumam, manuprāt, interesants formāts. Komandas (6-7 dalībnieku sastāvā) skrien no Lietuvas uz Latviju. Kamēr viens komandas dalībnieks skrien, pārējie pavada viņu ar kemperi vai sagaida nākamajā skrējēju maiņas punktā. Pasākumam ir noteikts maršruts, kurš tiek paziņots pēdējā brīdī. Organizatori sola 360 – 380 km, skrienot no Viļņas līdz Brīvības piemineklim Rīgā. Starts piektdienas vakarā, kontrollaiks svētdienas vakarā. Pēc tam ballīte Jūrmalas SPA.
Lietuviešu pasākuma vizuālā identitāte. Mēģina iebiedēt.
Vairāk par SPA mani pārsteidz tas, ka gluži netīšām pirms pāris nedēļām esmu pamatīgi iedziļinājies ASV notiekošajā “The Speed Project” pasākumā, kuram ir līdzīgs formāts, tikai skriešana tuksneša svelmē pa šoseju malām ~547 km garumā ar finišu Lasvegasā. Laikam jau kārtējā kosmiskā sagadīšanās. Tieši tāpēc nepaiet pat pāris stundas un esmu par lietuviešu pasākumu painformējis skrējējus Noskrien Cēsis čatā, kā arī privāti uzrakstījis cilvēkam, kurš netrenējas, bet nekad nelaiž garām iespēju piedalīties dullā pasākumā. Kā nekā pirms pāris nedēļām kopīgi noskrējām Haanja100. Uzreiz no abiem kanāliem saņemu apstiprinājumu – zaļā gaisma. Laicīgi piesaku komandas, vēl nezinot konkrētu sastāvu, nomā rezervēju kemperi. Tālāk seko COVID-19, komandas biedru nemitīga maiņa, sacensību pārcelšana uz oktobri tikai nedēļu pirms starta šāviena, vilšanās, bezspēks, bet visbeidzot arī samierināšanās. Labi – skries oktobrī.
Jau augusta beigās top skaidrs, ka arī jaunais sacensību datums kritīs zem COVID-19 spiediena. Šoreiz esmu gudrāks, jau pāris mēnešus man ir izlolots rezerves plāns, kuru nevienam nestāstu. Plāns ir šāds – lai vai kas, bet mēs oktobra datumos skriesim. To nekas nevar un nedrīkst mainīt. Kemperis un datumi mums jau tāpat ir rezervēti. Man ir uzzīmēts 400 km maršruts Kurzemes pusē. Pape – Liepāja – Ventspils – Kolka – Rīga.
Plāns.
Sāku mentāli apstrādāt potenciālos komandas biedrus. Dažbrīd solu vilinošu, jūrā grimstošu saules bumbu, citās dienās biedēju ar tumsu, slapjumu, nikniem suņiem. Mūsu skrējēji ir kontrastu cilvēki, tieši to viņiem arī piedāvāju. Doma savākt divas komandas. Jau pavasarī tika nolemts, ka dāmām būs sava komanda, nekas viņu apņēmību nav spējis mainīt. Ir nolasīti arī četri vīri, kas gatavi startēt. Pēdējās 20 dienas pirms plānotajiem oktobra datumiem no rītiem ielieku pa kādai bildei vizuālai atskaitei līdz startam. Izskatās, ka ēsma ir apēsta.
Labs noskaņojums.
Jūra.
Piektdienas rīts, 23. oktobris. 10:00 klausāmies instruktāžu par kemperu vadīšanu un lietošanu. 11:00 jau ripojam Liepājas virzienā. Mūsu komandā ir Miķelis, Arvis, es un Nauris, kurš ielec visā notiekošajā burtiski pēdējā mirklī, nomainot skrējēju, kurš iekrīt COVID pašizolācijas lamatās un ir spiests atsaukt savu dalību. Dāmu komandā ir Ieva, Vineta, Žanna, Evija un piektā dalībniece Elīna, kurai paredzēts apvienot šofera un šefpavāra pienākumus. Pirms četriem ierodamies uz svētku maltīti jaukā Bernātu kafejnīcā (Dzintariņš), kur tiek cītīgi uzņemtas kalorijas un apspriesti dažādi nākamo dienu scenāriji. Tur par laimi iedomājos apskatīties ieplānotā maršruta gpx failu telefonā, kā fona karti uzliekot LVM karti ar takām, nevis ierasto Google Maps. Sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka pirmie 20 km nebūs jēdzīgi izskrienami un izbraucami, tāpēc ieviešu pēdējā brīža korekcijas un šo posmu aizvietoju ar vienkāršāku grants posmu. Tas protams iedod labu pirms starta uztraukumu. Kāpēc es to nepārbaudīju mājās esot?
Dāmu komanda.
Vīru komanda.
18.00 mums ir ieplānots starts no Papes bākas. Ierodamies ar 30 minūšu rezervi, lai paspētu iemūžināt mūsu priecīgās sejas uz saulrieta fona, kā arī lai saģērbtos un izrunātu pēdējos svarīgos sīkumus. Pagaidām esam paredzējuši, ka stafete tiks nodota ik pa aptuveni 10 km, vadoties pēc mašīnas odometra. Tas nozīmē, ka nonullējam skaitītāju, mierīgi braucam 9 km, pēc tam sākam skatīties ērtu vietu, kur novietot auto un organizēt skrējēju maiņu. Pirmo posmu paredzēts skriet man un Ievai kopā. Laikam, lai būtu komandas saliedētības sajūta. Pēc tam plānots, ka vīri un dāmas laiž katrs savā tempā.
Noskrien Cēsis Papē.
Fotografējoties Nauris iedomājas, ka stafetes simboliskai nomaiņai vajag kādu priekšmetu. Pludmalē tiek atrasti pāris pretendenti – neliela izmēra oļi. Izvēlamies skaistu un vieglu (tā teikt – karbona versija). Zīmīgi, ka Papes bākas stāvlaukumā pie info stenda ir arī liels elektronisks laikrādis, kas uzbur mums nelielu sacensību sajūtu. Komandas biedri uztaisa atskaiti pēdējām desmit sekundēm un mēs laižam ceļā. Mums priekšā 400 km, ļoti daudz nezināmā, bet šobrīd mums ar Ievu vienkārši jānotipina 12 km. Gluži kā parastajās sacensībās pārķeram startu un pie 2. kilometra jau dzirdama smagāka elpošana. Pārslēdzamies uz kruīza kontroli, ieslēdzam tarkšķēšanas radiostaciju un laižam tālāk.
Sekundes līdz startam.
Pēc 1. maiņas
Pirmā maiņa. Mūs sagaida ar ovācijām, viss ir nopietni. Nododu stafetes oli Miķelim. Dāmām nākamā ir Vineta. Mūsu komandā sākotnēji ieplānots, ka enkurus (mani un Arvi) miksēsim ar raķetēm (Miķeli un Nauri). Iekāpju kemperī, ir jocīga sajūta, jo aptuveni 3 h varu atpūsties un neko nedarīt (nosacīti). Tam seko 10 km pārbrauciens un 2. posma finišētāju sagaidīšana. Redzam, ka tuvojas gaismu komplekts, kas nozīmē, ka Miķelis nav lidojis un ir džentlmeniski pagaidījis Vinetu. Nākamie laiž Evija un Arvis. Viņus sagaidīsim Nīcā. Miķelis ieminās, ka varbūt pa divi jāskrien līdz pašām beigām, nav jau sacensības un tā ir drošāk. Neviens neiebilst.
Romatiskais kemperis.
Maiņa tumsā.
Gaidot skrējējus.
Nākamās stundas paiet skrienot, guļot, ēdot, pārģērbjoties, stūrējot. Izskrienam cauri Liepājai – pēc vairākām stundām tumsā pa lauku ceļiem, šis ir teju kultūršoks – pilsēta pilna, dzīva, izrādās, ka notiek gaismas festivāls. Pēc Liepājas – pāris ciemi un viens neliels meža ceļa posms, kurā ir 4×4 elementi un iespēja palikt bez autotransporta. Pilnais stāsts šoreiz, lai paliek kādam vakaram pie ugunskura. Pārbijušies, bet tomēr tiekam cauri. Pāvilosta. Užava. Lemberga hūte un Ventspils promenāde. Miķelis un Žanna nolemj paņemt pusmaratona posmu, paspīdzināt sevi un iedot papildus atpūtas laiku pārējiem.
Skaistie Kurzemes rīti.
Aiz Užavas.
Ventspils.
Pēc tam sākas taisnie, priežu ieskautie posmi Kolkas virzienā. Ja 10 km nogrieznī trāpās 3 līkumi, tad tas jau ir bijis piedzīvojums. Brīžam uzlīst, brīžam uzrodas kāds vadītājs, kuram obligāti uz tukšas šosejas jānobrauc ļoti tuvu skrējējiem. Brīžos, kad neskrienam, haotiski rosāmies pa kemperi. Brīvais laiks paiet nemanāmi, un jau atkal jāskrien.
Dzīve kemperī.
Rakstu tabulā kilometrus un finiša laikus.
10 min atlūziens. Līdz gultai nav vērts iet.
Nonākam Kolkā un dāmas mūs paaicina uz savu auto, lai pastāstītu, ka paņems pāris stundu miega pauzi, mums atļaujot skriet individuāli, pēc tam pievienosies. OK. Man sanāk pirmais solo posms no Kolkas. Bāc. Kāpēc pēkšņi tik grūti paskriet? Laikam pierasts pie sarunām un kompānijas. Arī kilometru ziņā šo posmu pavilku mazliet par garu. Ķermenis ātri sāka protestēt par katru soli virs ierastajiem 10 km. Komandas raķetēm tā ir iespēja izlādēt savu enerģiju, paskrienot ar tempu zem 5 min / km (pirms tam stabili skrējām virs 6 min / km). Pa kempera logu redzu, kā aiztraucas Miķelis. Drošībai vienojamies kopīgot lokācijas vietas, lai skrējējs zina, kur būs kemperis un kempera iemītnieki nojauš, cik tālu ir skrējējs. Liela migla, nakts klusums. Pļavā pa kādam kaķim, reizēm ceļu pārskrien stirnas.
Atgriežamies pie pirmās šī raksta rindkopas. Nevaru paskriet. Izstājos. Biju sakrājis aptuveni 80 km. Dzīve turpinās. Komandas biedri cītīgi skrien. Žanna kopējā čatā iemet statistiku no Noskrien Cēsis Stravas kluba kopsavilkuma par šo nedēļu. Viņa uz mana rēķina var tikt top3. Nomierinos, izdomāju, kas varētu būt vainīgs pie ceļgala sāpēm. Pārpūlēti kvadricepsi, saites savilkušas uz augšu kaut ko no ceļgalu ieskaujošajām sastāvdaļām? Jāstaipās. Izlienu no kempera. Taisu vingrinājumus. Atgriežos kemperī, atbrīvoju gaiteņa eju, staipos. Drošības labad pa virsu divi ibīši. Pasaku komandas biedriem, ka esmu gatavs atgriezties spēlē. Ielienu rotācijā starp Miķeli un Arvi.
Pirms Kauguriem.
Migla.
Svētdienas rīts.
Kaut kādā maģiskā veidā jau esam gabaliņu pirms Kauguriem. Arī dāmas jau kādu laiku atpakaļ paspējušas mums pievienoties un jau atkal skrienam pa divi. Gaisma un civilizācija dod jaunus spēkus. Arī sauss sporta tērpa komplekts. Laižam līdz Asariem. Ceļgals mēdz iepīkstēties, bet tas ir sīkums, salīdzinot ar nakts izgājieniem. Akvaparks. Jūrmalas veloceļš. Imantas dzelzceļa stacija. Balasta dambis. Jāsaka, ka Rīga pārsteidz – pēkšņi pretī skrien vietējie skrējēji, sveicina un smaida. Arī mums sejā arvien plašāks smaids – neviens jau nezin, ka mēs te tā skrienam jau no Papes un jau kopš piektdienas.
Imantas stacija.
Pēdējo 1,5 km skrienam visi kopā. Galamērķis – AB dambis, kur joprojām kāds nejaudā uz lielā masta uzvilkt skaisti plīvojošu Latvijas karogu. Nejēgas. Šoreiz mums pietiks ar skatu uz vecpilsētu. Mēs to esam paveikuši. 400 km (dāmām 340 km), 43h, 8 skrējēji, 2 komandas, 1 šoferis & šefpavārs.
Paldies Galaxy Z Fold2 5G par atbalstu. + leģendārais olis.
Karogs ir (sagriezts otrādi).
Karoga nav.
Nododam kemperus, paēdam Lido. Dodamies mājās. Daži jau pirmdien ir ierindā uz kalnu treniņu, pārējiem emocionāla bedre. Trešdien vakarā uz treniņu ir gandrīz visa banda. No bedres esam izlīduši.
Kopsavilkums. Lielisks formāts – iesaku arī citiem. Iespēja draugiem paskriet kopā, papildus ekskursijas elements, jo var veikt lielu attālumu. Kamēr neskrien – kemperī valda mērena ballīte. Ļoti jācer, ka COVID situācija kādā brīdī atslābs un leiši beidzot varēs uztaisīt savu pasākumu, lai ir iespēja šim formātam pievienot arī sacensību garu un pacīnīties ar citām komandām. Bet ja nē? Būs atkal jātaisa savs pasākums. Šoreiz varētu mēģināt starp maiju un septembri. Vairāk gaismas un mazāk siltā apģērba. P.S. Abas komandas bija lieliskas – pārbaudījumu izturēja uz 110%. Kārtējo reizi prieks, ka Noskrien Cēsis klubā ir dzirdīgas ausis, kurās čukstus pilināt idejas, kuras būtu bail izteikt skaļi.
Tiekamies nākamgad. Bet kur?
km 
-