Biedriem

Intersport un 46. izmērs

Šis stāsts būs par to, kāpēc mani Tenerifē „Intersport” jau sveicina, un kāpēc tur nevar atrast 46. izmēra Salomon Sense Ride.

Viss stāsts sākās ar pieteikšanos Advanced Gran Canaria skrējienam un laicīgu gatavošanos, tai skaitā apavu izvēli. Nojaušot, ka būs jāskrien pa klintīm, akmeņiem, asfaltu un nedaudz pa tradicionālām takām, secinu, ka manā „čību parkā” ir robi.

*Nike Lunarfly Plus 3 Trial: sen jau pensijā un pat vairs nezinu kur atrodas;

*Karrimor Tempo Trail: mēsli un der tik zāles pļaušanai;

*Salomon Speedcross III: tuvu pensijai + pa cieto segumu galīgi neder;

*Asics GEL Fuji Runnegade: iespējams, ka man ir par mazu;

*Adidas kanadia 8 tr: pirkti uz CET 114km kā maiņas apavi, bet laikam 1/2 izmēru pa mazu, pagaidām reālākā opcija;

*Nike Zoom Wildhorse GTX: pēdējais pirkums par saldu ciparu ar domu skriet ziemas slapjdraņķī. Pēc 2 treniņiem likās pa cietu un jutu celi. Laikam akmeņiem nederēs + GTX (mēs tak’ braucam uz siltajām zemēm!!!);

*Nike Zoom Pegasus 34: Nopirku komplektā ar Wildhorse. Tipa, lai vasarai jaunas + nevarēju sagaidīt Asics GT2000 5 saldu (normālu) ciparu Elkorā. Tā nu sāku ar šīm skriet pa ziemu, kad uzsalis un baigi iepatikās. Tulznu nav, ceļi (tie kas divi) priecīgi.

Teorētiski viss skrējiens pa akmeņiem, klintīm un asfaltu. Un siltajās zemēs lietus reti līst (tā es domāju pirms aizbraucu uz tām salām). Maukšu ar asfalta kedām (Nike Zoom Pegasus 34), un pat nepaņēmu līdz backup variantu.

Esot jau ceļā, painformēju KP par manām kedām, uz ko baigo uzslavu par izvēli gan nesagaidīju. Izrādās, ka kalnos tomēr mēdz līt un ir arī dubļi. Un klintis arī slīd. Daļa trases vedīšot pa upes gultni ar kustīgiem akmeņiem… Ok…

Tenerifes pirmajā treniņā izskrējām pa piemājas pludmalīti un nelielo uzkalniņu, kur sāku iepazīties ar klintsakmeņiem un vietējo keramzīta segumu. Vienu brīdi likās, ka jāskrien pa lielu puķupodu, kurā sabērti sīkie, sarkanie akmentiņi. Ar apavu izvēli pagaidām baigi vīlies nebiju… +19oC un viss pa sauso.

Otrās dienas vakarā blakus ciematā atklāju pirmo „Intersport”! Lielākajai daļai kedu rebaja 50%! Ar KP nosecinam, ka cipari reāli saldi. Asfaltu plauktā gan nekas neuzrunā un trail plaukts galīgi pašķidrs.

Nākamajā dienā braucam pa ceļu uz Mascas aizu un Punta de Teno bāku. Uzskrienam vēl vienu treniņu. Vakarā pajautāju Googles tantei un saņemu atbildi, ka Tenerifē ir vismaz 13(!!!) „Intersport” veikali. Man tomēr neliek mieru apavu izvēle. Parādās ziņa, ka pārējā Latvijas brigāde drīz pošas ceļā un atvedīšot s*****u laiku.

Screenshot 2018-03-01 18.32.06
Intersport lokācijas

Ceturtajā dienā izpriecājamies akvaparkā un pa ceļam uz mājām ielaižam otrajā „Intersport” veikalā. Treil plaukts jau krietni optimistiskāks un KP norāda uz Salomon Sense Ride. Ar šitādām pats Džokers esot karjeras sākumā skrējis (moš d***a), bet esot vieglas + proķis, kā arī, pat pa asfaltu nav kauns skriet. Cipars no 110 uz 55 eirikiem. Protams, stendā 44. izmērs. Prasu vai 45. nav…. IR!… Uzmēru un tā… Lauma parāda KĀ jāmēra treil botas… F***, vajag 46. Protams, NAV!

Piektajā dienā braucam uzskriet Vilaflor apkārtnē, pa ceļam uz mājām paķeram vienu  no „Intersport”. Bez rezultātiem.

Sestā diena. Braucam uz Teides pusi. Izrādās, ka augšā ceļš ciet. Un sanāk mest loku pa salas otru krastu. Iegūglēju, ka svētdienā ir atvērti pāris „Intersport”, un sanāk tieši pa ceļam. Nu jau taktika izstrādāta un ilgi nekasāmies… Nu, izņemot Daci P., jo viņai arī tomēr vajag trail apavus. Pirmie divi La Orotavas „Intersport” pa tukšo. Pirmajā veikalā Costa Adeje man nekā, Dace P. jau sāk mērīt. Nākamais „Intersport” jau bez logiem un izskatās uz nojaukšanu… Laižam uz Los Cristianos. Trāpām uz diezgan palielu „Intersport”. Man ātri un bez žēlastības atkal garām ar kāroto 46. izmēru Salomon Sense Ride… Pamanu Asics GT2000 5 pa 61 eiro. Siekala notek, bet nenopērku. Zane parāda McKinley vēja/lietus jaku ar kapuci + līmētās vīles, kam – 50%. Lauma man gandrīz noceļ jaku. Labi, ka viņai nepiestāv un beidzot kaut ko nopērku. Ā, man tak nebija obligātā ekipējumā lietus jaka.

Tālāk iegūglējam, ka rajonā ir arī „Sport Zone”. KP baigi slavē. Dzīvē reāls mēsls. Kedu praktiski nav un rebaju arī nav.

Tālāk seko vēl viens „Intersport” Los Cristianos, kur uzsmaida veiksme Dacei P. (un arī mums visiem). Viņai tiek jaunas Nike trail botas. Manu 46. izmēra Salomonu, protams, ka nav. Pārējie „Intersport” uz salas svētdien bija slēgti. Nopērkam prāmja biļetes uz Gran Canaria, vakarā ielido pārējie Latvijas pilsoņi. Sanāk uzskriet. Apstiprinās ka Gran Canaria laiks būs slapjš, Džokers pirmo reizi izdzird no manis par „Intersport”.

Septītā diena, nekas īpašs. Neuzkāpju Teidē. Pie 3 555 mvjl spāņi mani noņem no vulkāna. „Intersport” neapmeklējam. Prieks par Melbārža bronzu.

Astotā diena. Pirms Mascas takas iebraucam „Intersport” (tajā, kurā jau vienreiz biju bijis) un pārliecinos, ka 46. izmēra toč’ nav. Paliek vairs tikai 3 „Intersport” un tie paši Santa Cruz pilsētā, no kuras rīt jau plkst. 06:30 ir prāmis uz Gran Canaria. Mierinu sevi ar domu, ka KP savus Salomonus iepriekš nopirka Madeiras ekspo pa sviestmaizi. Un „Intersport” būs arī blakus salā. Un, lai nebūtu garlaicīgi, Mascas takas sākumā pastiepju potīti un nolieku uz acīm ar savām asfalta kedām… Līdz startam 4 dienas.

Devītā diena. Iebraucam Gran Canaria. Kalni + restorāns + 64 km distances starta apskate. Rodas ideja, ka varam paspēt uz „Intersport”  un „Decathlon”. Aizsūtam SMS saimniekam, ka savā nākamajā miteklī ievāksimies 3h vēlāk kā plānots. Atgriežamies Las Palmas pilsētā, pamaldāmies un kaut kā aiznavigējam uz vietu kur it kā jābūt „Intersport”. Mašīnu nolikt nav kur. Sarunājam, ka Zane izlec no mašīnas, ieskrien „Intersport” un paprasa vai ir 46. izmērs, kamēr mēs riņķojam pa kvartālu. Rezultātā „Intersport” neatrodam. Joprojām nesaprotu, kur bija errors. Laižam uz „Decathlon”. Sapērku lētās želejas, marmelādes, batoniņus, utt… Bet kedu joprojām nav… Nedaudz atkal sāku svārstīties uz „Kaljeni” pusi. Bet palieku sausā. Ievācamies dzīvoklī (ne bez starpgadījumiem, bet tam vajag vēl vienu atsevišķu noveli) un iegūglēju, ka uz salas visi 3 vai 4 „Intersport” slēgti… WTF!…

Desmitā diena. Potīte vēl nedaudz piepampusi un sola vētru uz piektdienu. Aizvelkamies uz Expo. Ķemēju kedu stendus… Max -20%, cenas sākot no 100 eirām… Žēl gan naudas, gan potītes…. Atkal kalni, trases izpēte. Vakarā netālu no mājām atrodu „Base Sport” veikalu. Ir 3 veidu Salomoni, diviem modeļiem ir 46. izmērs, bet cenas kosmoss, jo jaunie modeļi… Īsti vēl lietus nav redzēts. Laicīgi jāiet pie miera jo rīt jāsuporto Zanei maratons + jāaizved pārējie latvieši maratonisti uz startu. Vētras trauksme! Laime – nelaimē…. Maratona starts tiek pārcelts no piektdienas uz sestdienas rītu. Vecīt, nu ir p***ļā… Tātad, man nebūs suporta, jo Zane tajā pašā laikā skries maratonu. Un, ja jau ir vētras trauksme, tad man ar asfaltniekiem nav ko darīt dubļos un kalnos. Labā ziņa, ka man ir vēl viena brīva diena! Lokālajā čatā jau tieku apcelts… Ejot pie miera iegūglēju atlikušos potenciālos veikalus, sastādu maršrutu.

Vienpadsmitā diena. Līst lietus. Brokastojot uzrodas vēl viena potenciāla opcija – kaut kāds lielveikals ar outletiem. Izklausās garšīgi. Laicīgi lasos no mājas ārā. Uzlieku Waze un maucu. Pirmo reizi  11 dienu laikā viens pats. Ierodos 5 minūtes pirms atvēršanas un paveras vesela iela ar outlet veikaliem!

20180223_101250
Iespējams paradīze

Gan tas pats Sport Base, gan Nike un pat Asics!… Paradīze… Laiku netērēju, mērķis skaidrs. Lietus līst (ejot no veikala uz veikalu, debesis jumts nesedz). Apmeklēju 5 veikalus (pārsvarā nav izmēru) un saldajā atstāju Asics. Lai gan man iepriekš ir bijusi dažāda pieredze ar Asics, bet šoreiz variantu nav daudz. Pārsteidz izvēle. Lai gan vecie modeļi, bet ir izmēri! Tur kur pēdējie izmēri, tur cenas 30-50 eiro. Salīdzinoši ilgi tirinos gar trail plauktu. Pilnīgi neko nesaprotu un nevaru izvēlēties starp 3 modeļiem. Un katram opcija GTX. Beidzot uzrodas spānis, kas vēl sūdīgākā angļu valodā nekā ir manējā, izjautā par plānoto distanci. Rezultātā izfiltrējas tikai Asics GEL-FUJITRABUCO 5, kas būšot piemērotāki manai 64km distancei, jo ar otru modeli iesaka skriet tikai 20-30 km. Trešā varianta modeli vispār nepiemin. GTX varianti atkrīt, jo NAV izmēra. Pa 69 naudiņām esmu ticis pie kedām!

20180223_115318
Kaujas čības

Čatā parādās apsveikumi it kā būtu jau noskrējis visu distanci! Palikušas 20h, lai pa istabu ievalkātu jaunās čības startam.

Divpadsmitā diena. Starts! Lietus nelīst. Trase slapja. Priecājos, ka ir jaunā jaka, kas jau startā uzvilkta mugurā. Vēl vairāk priecājos par dabas skatiem. Mazāk priecājos par kāpumiem. Potīte nav vairs piepampusi, bet ir noteipota. Startā paņemu vienu Ibokenu  600 mg… Finišs 8h46min, 268. vieta. Prieks!

Paldies visiem! Gliemežu komandai, kas pacieta ekskursijas uz „Intersport”. Dr. Dāvim par atļauju piedalīties skrējienā un zaķa lomu distancē. Paldies Džokeram par padomiem. Anetei par aizvešanu uz startu. Paldies arī KB, Spaidijam, Leldei, AgrimN (ar jauno krūzīti) un Jānim K. – Džokera radiniekam no Alūksnes rajona.

Mans pirmais pusmaratons

Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami.

8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu,  piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla  tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs.

Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši  man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena.

Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts.

Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus.

Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.

medala

Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar  Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā.

8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.