Biedriem

TGC 64km 2018

Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria (TGC) 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī, aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk.

Janvārī hamstrings jau kļuva par dzīvotāju, taču prieks bija īss, jo gandrīz uzreiz ieskrēju nākamajā problēmā. Otra kāja bija acīmredzot apvainojusies par to, ka nākas pamatīgi kompensēt, un attapos ar sāpošu apakšstilbu. Tā kā kaulu plēve, tā kā soleus muskulis, googlējot varēja tikt arī līdz stresa lūzumam. To gan Džokers teica nedarīt, tāpēc vēru google ciet, paļāvos uz fizioterapeitu, vingroju un Supervaroņu treniņos regulāri atrādīju teipus dažādās krāsās un lokācijās. Mani pašu pārsteidza, ar kādu mieru (salīdzinot ar hamstringu) uztvēru šo traumu, lai arī līdz startam bija vēl mazāk laika. Biju sapratusi, ka grūtais, taču vajadzīgais, lēmums par dažiem izlaistiem treniņiem mani drīzāk dabūs uz starta līnijas, nekā bailes nebūt gatavai, sakost zobus un skriet līdz tas vairs nav iespējams. Neapskaudu gan Andri šajos brīžos, kad jau atkal tika nosūtīta ziņa, ka jāievieš korekcijas treniņplānā un jāmēģina atrast kāds cits veids, kā kaut cik nebūt sagatavoties.

Tomēr pat ar visu šo ņemšanos treniņprocess nebija pavisam draņķīgs un zemē metams. Biksti-Rīga koptreniņā izskrēju komfortablu PB pusmaratonā, Siguldā regulāri vācu augstummetrus un pašās pēdējās nedēļās pirms skrējiena aizvadīju nedaudz garākus, komfortablus skrējienus, kas viss deva pārliecību, ka noskriešu. Iespējams, vairāk uz svaigumu un emocijām, bet līdz galam tikšu.

Processed with VSCO with a6 preset

Numurs iegūts, atliek tik tāds sīkums kā noskriet

Kanārijās kājai patika. Lai arī dažos treniņos vēl mazliet juta apakšstilbu, gan kāpšana Teidē, gan piecu stundu pārgājiens pa Mascas taku tika uztverts ar sajūsmu un kļuva tikai labāk. Dienas bija tik piepildītas un apkārt tik daudz jauna, ka varbūt vienkārši vairs nebija laika 24/7 domāt par katru sīkāko sajūtu apakšstilbā, un pēc laika tas vairs nebija jūtams. Vai arī svarīgāk bija izvairīties no grupā apkārt klīstošajiem baciļiem, kas veiksmīgi izdevās, un apakšstilbs palika otrajā plānā. Lai vai kā, veselība (beidzot) bija uzdevuma augstumos. Pēc pārbrauciena no Tenerifes uz Gran Canaria atpūtu nomainīja jau sacensību noskaņojums, taču ne expo apmeklējums, ne trases izpēte nespēja izsaukt satraukumu. Mērķis noskriet zem 8 stundām, cīnīties par vietu top 10 un censties iegūt 650 punktus tikai iepriecināja.

Vienīgais, kas neiepriecināja, bija laika prognoze. Mani gan tas skāra salīdzinoši maz, taču piektdienā, kad bija paredzēts starts maratona distancei, solīja lietu visu dienu. Ceturtdien, apskatot Roque Nublo un tuvumā esošo kāpumu uz Pico de las Nieves, secinājām, ka viens negants kāpums ir izlaists, atņemot apmēram 300 augstummetrus un 2km. Vakarā bijām knapi paguvuši saplānot atbalstu trasē Kristapam, Leldei un Andrim, kad atnāca ziņa no organizatoriem, ka maratona starts tiek pārcelts uz sestdienu. Pagāja mirklis, kamēr sapratām, cik ļoti tas visu sabojā, jo visa mūsu lielā kompānija skrien vienlaicīgi un būtībā arī visi paliek bez atbalsta. Izjuka skaistais plāns, ka Jānis Kūms aizvedīs visus 64km skrējējus uz startu un pēc tam atbalstīs trasē. Nāksies vien tikt galā pašiem, jo nevarēja arī paļauties uz tiem dažiem 125km skrējējiem un viņu atbalsta komandām, ka sanāks būt kontrolpunktos apmēram vienā laikā. Nelāga situācija, taču dusmoties vai pārdzīvot jēgas nebija. Darījām, ko varējām, radoši steidzām gādāt trūkstošo obligāto ekipējumu un krājām spēkus.

Pienāca piektdienas vakars. Kad Andris aizbrauca uz startu, sajutu pirmo kārtīgo satraukuma vilni, jo tad beidzot bija skaidrs, ka nu gan viss sākas. Noskatījāmies starta tiešraidi un devāmies pāris stundas pagulēt.

Sestdiena. 5:00. Modinātājs. Vispirms ar prieku noskaidroju, ka Andris cīnās par augstām vietām, tikai tad sāku ģērbties un gatavoties braukšanai uz startu. Prieks gan ir īss – pēkšņi Lelde paziņo, ka Andris stāšoties ārā Artenarā. Tas izsit no sliedēm, taču cenšamies situāciju risināt. Andris ir gatavs palīdzēt trasē, līdz ar to uz 64km startu Artenarā braucam ar mūsu mašīnu, nevis Ģirta auto, kā sākumā bija paredzēts. Par stūrēšanu esmu priecīga, jo tādā veidā esmu pieradusi noskaņoties sacensībām, tāpēc šīs izmaiņas galu galā nospēlē man par labu.

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

Ceļš uz startu ir veiksmīgs – aizbraucam bez sastrēgumiem, atrodam parkinga vietu, un man izdodas izstāvēt tualetes rindu pārsteidzoši ātri. Kamēr puiši vēl gaida, atrodu Andri, kuram atdodu daļu želeju, pretī saņemot pēdējos padomus un norādījumus. Drīz arī tiek atvērti starta koridori, un ieņemu vietu pirmajā, kas ir skumīgi tukšs, salīdzinot ar pārējiem. Nebūtu jau nekāda vaina, ja vien ārā nebūtu knapi +6°C, es nestāvētu plāni saģērbusies un neiebilstu pret bara siltumu. Drīz vien gan koridorus apvieno, un ultratakas video varu uztaisīt jau siltākos apstākļos.

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Līdz startam ir palikušas vien pāris minūtes, bet joprojām nekāda satraukuma. Nav pat sajūtas, ka vajadzētu uztraukties par traumām, lai gan pēdējā treniņā bija jūtams neliels diskomforts un kājas bija smagākas kā gribētos. Priecājos, ka par spīti visam stāvu uz starta līnijas un nejūtu šaubas par finiša sasniegšanu. Tā ir sasodīti laba sajūta, it īpaši, kad vēl nemaz ne tik sen nebiju droša, ka šāds brīdis vispār pienāks, un ar šādām pozitīvām emocijām arī dodos trasē.

Lai arī distance sākas ar kāpumu, kilometri paiet ātri, esmu atradusi ritmu un jūtos labi. Nemaz neesmu pārsteigta, ka drīz vien mani apsteidz Ruben, taču to, ka vēl pirms pirmā kāpuma beigām mani noķers arī Dāvis, gan negaidīju. Nevaru saprast, vai neesmu iesākusi par mierīgu, bet apgriezienus neuzņemu, un tā arī kopā aizskrienam līdz pirmajam KP Tejeda, kur ierodos pāris minūtes pirms plānotā laika.

Pirmajā brīdī KP mazliet apmulstu, jo liekas, ka tur valda haoss, un uzpildīt ūdeni prasa vairāk laika kā gribētos, jo cilvēku daudz, bet trauki vien divi. KP gan ir noķerts arī Ruben, un mēģinu izmantot izdevību aizlaisties no puišiem, jo gribas skriet vienai un savā ritmā. Nākamā kāpuma sākumā Ruben vēl turpat netālu ir, bet drīz vien jau esmu atrāvusies un sparīgi kāpju augšup, apsteidzot daudzus citus. Atkal un atkal nopriecājos, ka nūjas ir īsu kāju labākais draugs, jo tik raiti augšā vēl nekad nav gājis, un nav ne miņas no hamstringu vilkšanas vai muguras sāpēm, ar ko biju saskārusies kāpumos iepriekš.

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Dienas pirmā daļa ir samērā apmākusies un mitra, klajākās vietās vējā ir vēsi pat ar visu aktīvo kustēšanos. Kilometri gan pazūd ātri, un tuvojos fotopunktam jeb Roque Nublo. Iespaidīgais akmens atbilst nosaukumam un ir pazudis mākonī, kas atvieglo šī posma veikšanu, jo nav ne mazākā vilinājuma novērsties no Liepājas mola cienīgā seguma. Neilgo posmu paveicu ar veseliem ceļiem un drīz esmu atpakaļ uz skrienamas takas, kas ved El Garañon virzienā. Zinu, ka daudz nav palicis līdz KP satikšu Andri, un tas mudina kustēties raitāk. Vispirms tik jāpārskrien pāri dambim, kas vairāk atgādina lielu peļķi, taču veiksmīgi tieku cauri sausām kājām.

Arī El Garañon ierodos pirms grafika. Ir liels prieks ieraudzīt Andri, un es patiesi novērtēju, ka pēc izstāšanās viņš ir gatavs atbalstīt pārējos. Uzzinu, ka pie Roque Nublo biju 31. vietā, kas nav gluži tas, kas plānots, taču pagaidām nesatraucos, jo sajūtas ir lieliskas un varu paspiest vēl. Tieku pie kolas un apelsīniem, neatsakos arī no putu ruļļa. Pie ūdens uzpildes gan atkal pazaudēju vairāk laika kā vajadzīgs, jo no brīvprātīgajiem nesapratu, ka ūdens ir ārpus šķūņa un velti cenšos to atrast iekšpusē.

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

KP pametu labā noskaņojumā. Drīz esmu mainītajā trases posmā, ko izstaigājām jau iepriekš, un apmierināta secinu, ka tie trases posmi, ko apskatē atzinu par skrienamiem, lielā mērā arī tiek pavadīti skrienot. Trasi kopš ceturtdienas ir papildinājuši dubļi un vairākas tērcītes, taču ar visu manevrēšanu starp peļķēm un akmeņiem uz priekšu kustos, manuprāt, raiti, un drīz pienāk brīdis, kad nūjas tiek ieliktas somā, jo trases profils ir uzņēmis kursu uz leju. Sākumā noskrējiens grūtības nesagādā, taču nav tālu līdz tehniskākai serpentīna daļai, kas ātri iezīmē manas vājās vietas. Visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām un ātrums nekāds. Dažus gan pat apdzenu, un vien retais skrien ātrāk par mani, tā ka nejūtos arī tik slikti. Visbeidzot redzams serpentīna gals un asfaltētais ceļš, kam jāpārskrien pāri, un man izliekas, ka kāds mani sauc. Apkārt skatīties gan vēl ir pārāk bīstami, tomēr jau drīz esmu uz asfalta un ieraugu, ka saucējs ir neviens cits kā Andris. Tas ir pavisam negaidīts pārsteigums, un pārdesmit kopā noskrietajos metros uzzinu, ka līdz KP nav daudz, esmu jau labākā pozīcijā, un netālu priekšā ir vairākas konkurentes, ko noķert un apdzīt. Ar jaunu sparu un motivāciju paveicu atlikušo noskrējienu līdz Tunte, kas jau vairāk atbilst manai gaumei, tomēr tāpat pamanos padot dažas piespēles ar nelieliem akmeņiem potītēm un kādu reizi tās arī pagriezt. Par laimi, nekādu jūtamu seku tam nav.

Akmeņi... Akmeņi visur

Akmeņi… Akmeņi visur

Drīz akmeņu taka pāriet asfaltā. Noskrējiens tāpat ir stāvs, tāpēc nedaudz sevi bremzēju un drīz ieraugu baznīcu un tai blakus arī 3. KP Tunte. Grafiks tiek pildīts ar uzviju, ierodoties vairāk kā 20 minūtes ātrāk, kas pārsvarā ir uz mainītās trases rēķina. Skrienot biju centusies izdomāt visu, ko vajag KP izdarīt, tomēr izdomātais paliek otrajā plānā, kad pavisam negaidīti sev priekšā ieraugu Andri. Tā ir jau trešā reize, kas ir precīzi par trim reizēm vairāk, kā vispār biju cerējusi iegūt kādu atbalstu trasē. Džokers lieliski supportē, pie visa tieku bez prasīšanas. Kamēr dzeru kolu un tieku pie izrullētiem hamstringiem, uzzinu, ka esmu 24. vietā, kas skan jau krietni labāk. Jācīnās tālāk! Uzpildu pudeles, paķeru kādu apelsīnu, gabalu aiz KP mani vēl pavada un uzmundrina Andris, esmu tik noskaņota pēdējiem 30km, ka tikai pārsimts metrus vēlāk saprotu, ka KP satiktais un pasveicinātais Spaidijs nozīmē vien to, ka arī viņam skrējiens beidzies ar DNF.

Vien atgriežoties Latvijā, no ģimenes uzzinu, ka apmēram šeit mans telefons bija sācis dzīvot savu dzīvi un uz nebēdu zvanījis gan vecākiem, gan māsai. Viņiem gan atšķiras viedokļi par to, vai pēc dzirdētajiem trokšņiem esmu kāpusi kalnā vai skrējusi no tā lejā, un taisnība ir abiem, jo pa to laiku biju paspējusi darīt abus un vēl pabūt KP. Drīz gan telefonam apnīk, un ģimene var sekot līdzi lieki netraucēta, jo runāt tāpat neesmu gribējusi.

Trasē ir pavadītas vairāk kā četras stundas, un vairs nav ne miņas no mākoņiem, ir saulains un silts. Neapstājoties kāpju augšup. Lai arī kāpums nav nedz garš, nedz sarežģīts, kājas vairs nav svaigas, un lielākā motivācija ir priekšā esošie dalībnieki, ko vajag apdzīt. Prieks ir par katru apsteigto zaļo numuru, taču aiz muguras atstātie zilie 125km numuri nekādu gandarījumu nedod.

Drīz kāpumu nomaina noskrējiens. Sākumā veicas labi, un strauji tuvojos priekšā esošai skrējējai. Kad esmu tieši aiz muguras, šī tik pamet skatu atpakaļ un kāpina tempu. Viņai noskrējiens padodas labāk, taču nekur tālu atrauties viņai nesanāk, un pēc pāris minūtēm jau atkal esmu aiz muguras. Tad viņa atkal uzskrien ātrāk, lai pēc brīža atkal būtu panākta. Nesaprotu, kāpēc viņa visu laiku neskrien tik ātri, ja reiz viņai tik viegli tas sanāk. Es tur veikla nejūtos, kaut kā ķepurojos lejā un cīnos ar tulznām un akmeņiem, taču apņemos meiteni prom nelaist un sekot viņas trajektorijai. Nav nekādu šaubu, ka tuvojamies dienvidiem, jo ir pamatīgs cepiens, un seja deg tikpat ļoti cik pēdas. Te noderētu SPF krēms vai vismaz cepure. Varētu sapņot arī par KP un aukstu ūdeni, bet nedrīkst novērst uzmanību.

Ceļā uz Ayagaures

Ceļā uz Ayagaures

Tiekam līdz asfaltam, kas vēsta par Ayagaures tuvumu, un piespiežu sevi skriet arī pret kalnu, kas vairāk ir tāds švaks Siguldas serpentīns, līdz ar to – nekāda iemesla pāriet soļos. Pēc sajūtām pārkarsusi ierodos Ayagaures KP, kur cenšos operatīvi nomazgāt seju, padzert kolu un izpurināt akmeņus no apaviem. Liekas, ka varētu būt kādi +30°C, bet noteikti tik karsts nav. Kamēr laistos ar ūdeni, sprīža attālumā no sejas uz milzu pannām tiek gatavoti rīsi, un no tā aromāta karstumā vēders griežas vien. Uzpildu pudeles un bēgu prom.

Sākas pēdējais kāpums šajās sacensībās. Tas ir vēl īsāks par iepriekšējiem, vien 2km ar astīti un būtībā pilnībā skrienams, bet esmu izcepta un spēju tikai kāpt. Priekšā ir meitene, kas skrien un attālinās no manis, un es apzinos, ka skrienot šīs mokas ātrāk beigtos, taču tik un tā nespēju sevi piespiest skriet. Ir grūti, karsti, un es neiebilstu pret mākoņiem un ēnu. Lai nejustos pavisam nožēlojami, lieku sev pārvietoties ātrāk par citiem kāpējiem. Izdodas.

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Beidzot esmu augšā, un ir skaidrs, ka līdz finišam būs tikai uz leju. Nolieku nost nūjas, un esmu gatava pēdējam noskrējienam. Vismaz man tā liekas. Akmeņainais noskrējiens ir briesmīgs, un es smilkstēdama kārpos lejā, jo katrs neveiklāks solis uz kustīga akmens sāp. Kad taka kļūst jau līdzenāka un pāriet izžuvušā upes gultnē, parādās naiva cerība, ka kļūs labāk, bet tā nenotiek un viss joprojām ir vienos akmeņos. Lielāki akmeņi ir stabilāki un rada mazāku diskomfortu, bet to nav daudz un trāpīt soli precīzi uz tiem nu jau ir diezgan liels izaicinājums. Skriešana mijas ar iešanas pārtraukumiem, dusmojos uz akmeņiem un sevi un ilgojos pēc mīkstām meža takām. Emocijas dzen uz priekšu, tomēr ir sasodīti karsti, un vien retā vietā uz īsu brīdi ir ēna. Šis pavisam noteikti ir trases depresīvākais posms, un tā dēļ jau tagad nekārojas atgriezties TGC.

Klausu Džokera padomam un kritiski uztveru līdzjutēju, brīvprātīgo un izkārtņu versijas par atlikušajiem kilometriem. Lai gan joprojām esmu soli priekšā savam grafikam, neesmu līdz galam pārliecināta, ka izdosies iekļauties 8 stundās. Stāstu sev, ka viss ir galvā, te visiem ir grūti un vajag tik skriet uz priekšu. Atgādinu, ka man nevienā brīdī nav sāpējusi kāja, kas vien ir svinēšanas vērts, lai tik kaut kā novērstu domas no bedres, kur esmu iekritusi. Tā nu neatslābstu, strādāju, dusmojos, ar milzu gandarījumu gandrīz kā stāvošu apdzenu meiteni, kas pēc Ayagaures bija skrējusi kāpumā, nedaudz atžirgstu papildus dzirdināšanas punktā 7km pirms finiša, kas viss kopā dod nelielu otrās elpas atblāzmu, un noskrienu pāris labus kilometrus. Kad upe kļūst par ceļu, izdodas divi kilometri uz 5min/km, jau ir redzama pilsēta, un tad… tad mani noķer karstums.

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Liekas, ka, turpinot skriet šādā tempā, diez ko labi šis pasākums nebeigtos. Jūtos un laikam arī esmu pārkarsusi. Lai arī nav nekādu diskusiju par to, vai šeit ir jāskrien, es eju. Gabalu eju, atkal skrienu. Šādi tieku līdz kanālam, kur mani panāk viens iepriekš apdzīts puisis. Laižu viņu garām, bet šis pāriet soļos un saka, ka ir jāskrien. Es esot stiprāka, un man ir jāfinišē pirms viņa. Mirkli pretojos, bet uz to brīdi nelabums ir mazliet pārgājis, un mēģinām skriet kopā. Kanāls ir pārsteidzoši ērti skrienams, un tiekam līdz pēdējam KP Parque Sur. Sākumā biju domājusi, ka šajā punktā vispār nestāšos, jo varētu taču paciesties pēdējās 20 minūtes līdz finišam, tomēr sajūta ir tik draņķīga, ka izbaudu auksto ūdeni uz sejas un uzpildu arī pudeli.

Turpinām skriet uz finišu. Satieku gan Spaidiju, gan Spaidija atbalsta komandu, gabaliņu pirms finiša paskrienu garām arī Zanei. Lai arī neiztiekam bez iešanas pauzēm, kad skrienam, tad darām to ātri un sarunās ir vieglāk aizmirst par karstumu un nelabumu. Noskaidroju, ka puisis ir no Portugāles un viņam vislabāk padodas tehniski noskrējieni, ko galīgi nevarētu teikt par mani. Viņš domāja, ka ir bijis Lietuvā, bet pēc īsas Baltijas valstu ģeogrāfijas stundas izrādījās, ka tā tomēr bija Latvija. Rīga esot skaista, viņš ir apmeklējis daudzus muzejus, taču diez vai motivēju viņu tur atgriezties pastāstot, ka pašlaik tur ir -20°C un augstākais paugurs vien 300m virs jūras. Pļāpājot jau ir redzama finiša arka, un esmu bezgala pateicīga portugālim par kompāniju, bez viņa šis posms būtu krietni skumīgāks un diez vai iekļautos 20 minūtēs.

Vēl pēdējais pagrieziens uz finišu, un puisis uzsit pa plecu un saka “go get it”. Divreiz viņam tas nav jāsaka, un sāku paātrināties ar cerību, ka pietiks spēka līdz finišam. Pie barjerām jau stāv Andris, paņemu karogu, atlicis tikai sarkanais paklājs un emocijām bagāts finišs. Viss. 7:38:38.

Finiša smaids pasaka visu

Finiša smaids pasaka visu

Es to izdarīju! Es finišēju sacensībās, par kuru startu biju šaubījusies vien pāris nedēļas iepriekš, iekļāvos laika plānā un arī iegūtā 17. vieta starp sievietēm (142. kopvērtējumā) mani pilnībā apmierina, ņemot vērā šī brīža formu. Jūtos uzvarējusi visus šķēršļus, ko satiku pa ceļam līdz finiša līnijai, un tā ir sasodīti laba sajūta. Grūti iedomāties vērtīgāku pieredzi un ko labāku, lai gūtu pārliecību par sevi un gaidāmo sezonu. Lai kas arī notiks, es būšu gatava cīnīties. Par spīti sākotnējam riebumam, arī akmeņus būšu gatava redzēt jau maijā Spānijā.

Viens gan nav cīnītājs. Aiz šī stāsta ar laimīgām beigām stāv liela atbalsta komanda, kas palīdzēja man kļūt stiprākai, priecājās par panākumiem, bija blakus un uzmundrināja, kad lietas nenotika pēc plāna. Sirsnīgs paldies jums!

Tiekamies takās!

Mans šī gada skriešanas stāsts

Janvāris kā jau janvāris tika pavadīts, apcerot 2013. gada mērķus un meklējot iedvesmu uzsākt to realizāciju. Viens no šiem mērķiem – noskriet maratonu. Mērķis gada plānotājā tika ierakstīts bez liekām ceremonijām, fiziskās sagatavotības analīzes un plāna. Zināju, ka pusmaratonu nu kaut kā noskriet varu – 2012.gada septembrī to paveicu ar rezultātu 2:10:05 – tad jau, patrenēšos cītīgāk, un arī maratonu gan jau noskriešu.

Tā nu februārī beidzot nopirku smukas kedas, un smukums blakus tam, lai ir vienkārši ērti, bija teju galvenais kritērijs (tagad visi skrējēji droši var savilkt nosodošu sejas izteiksmi). Biju gatava doties ārā un sākt tuvoties mērķim. Sākumā divas reizes nedēļā, tad biežāk. Ieviesu savā telefonā arī endomondo, atklāju portālu www.noskrien.lv un varētu pat teikt, ka diezgan īsā laikā skriešana bija kļuvusi par milzīgu manas ikdienas daļu, un ar draudzeni Vīna studijas vietā satikāmies uz vienu 20km garu skrējienu – iesaku pamēģināt, starpcitu.

Tad arī sāku nedaudz vairāk aizdomāties par to, kādēļ es skrienu. Pārdomas izraisīja nejauši izlasītais citāts, “Whoever said you couldn’t out-run your problems must have never tried running”. Tas lika man aizdomāties – vai tiešām visi tie cilvēki, kas ziemas vakaros apņēmīgām sejām skrien man pretī, tik tiešām skrien kaut kādu savu iekšēju/ārēju problēmu dēļ. Un, pat, ja mēs visi no kaut kā bēgam, vai galu galā dziļāka patiesība tomēr neslēpjas citātā no Breakfast at Tiffany’s“Because no matter where you run, you just end up running into yourself”.

Jā, arī es skrienu, un, jā, dzīve nav peoniju dārzs (rožu metaforu nelietoju, jo rozes man vienkārši nepatīk). Bet vai tiešām mēs visi bēgam no kaut kādiem iekšējiem dēmoniem un problēmām? Vai varbūt mēs nebēgam, bet tieši otrādi – skriešana mums palīdz ar to visu cīnīties? Bet varbūt mēs nemaz necīnāmies “AR”, bet gan “PAR”.

Skriešana lietū/sniegā/aukstumā, skriešana, neskatoties uz nogurumu, sevis pārvarēšana un pierādījums. Pierādījums problēmām, dēmoniem, sev, ka es varu – es varu noskriet x km, es varu tos x km noskriet y minūtēs, es galu galā varu tos x km noskriet arī tad, ja aprīlī snieg sniegs un citi sēž omulīgā restorānā, baudot svētdienas brunch.

Kādēļ es skrēju vakar un skriešu arī rīt? Kādēļ es gribu skriet pusmaratonu aizvien ātrāk un kādēļ šogad gribu noskriet pirmo maratonu? Sevis apliecināšana (pie šī iemesla psihologs noteikti varētu piemeklēt kādu tālāku analīzi, lai noturētu mani savā kabinetā 1.5h)? Spīts? Bēgšana no fakta, ka ne visu dzīvē var kontrolēt, un apziņa, ka skrējiens ir vismaz viena lieta, ko tu spēj kontrolēt? Izrādās atbildi uz šo jautājumu nav nemaz tik viegli noformulēt. Pēc ilgākām pārdomām un vairākkārtējas pārvaicāšanas – vai tiešām tā ir līdz galam godīga atbilde – nonācu pie secinājuma, ka šobrīd tā ir gan cīņa, gan bēgšana un vissvarīgākais – tā ir viegluma un laimes sajūta, tā ir brīvība.

Mans vakara skrējiens ir cīņa AR sevi, AR savu “nevaru/negribu”, un tā ir arī cīņa PAR – PAR labāku laiku, labāku fizisko formu, labāku pašsajūtu. Tā ir arī bēgšana – bēgšana no ierobežojumiem, aizspriedumiem, jā, arī bēgšana no problēmām. Taču bēgšana no problēmām galu galā ne vienmēr nozīmē to ignorēšanu. Skrienot problēmas iegūst citu nokrāsu, neliekas tik lielas vai skrējiens gluži vienkārši palīdz tās vieglāk uztvert un dažkārt nav labāka risinājuma kā ļaušanās notikumu plūsmai.

Cīņa PAR vienā momentā sāka atdurties pret problēmu – es taču neko daudz nesaprotu no trenēšanās. Nu labi, nesaprotu vispār neko. Aizgāju uz pulsa un fiziskās sagatavotības testu, sāku apmeklēt NRM rīkoto skriešanas skolu un izdomāju – man vajag treneri. Ja jau kaut kam ziedoju tik daudz sava laika, tad gribās arī rezultātu. Tad nu tiku pie profesionāla trenera sastādītas programmas, kas deva milzīgu motivācijas uzrāvienu.

Tā nu mērķtiecīgi gatavojos pusmaratonam ar galveno startu NRM un treniņstartu Biķerniekos. Pati programma – bija vieglas dienas, bija grūtas dienas, bet kopumā jutu, ka kļūstu kaut nedaudz, bet ātrāka. Neiedziļināšos gatavošanās sīkumos, vien pateikšu to, ka šajā laikā jutos ļoti labi – gan fiziski, gan emocionāli. Biķernieku pusmaratonu sāku skriet ar domu, lai ir kā treniņā. Galvenais – izbaudīt dienu un nepārpūlēt sevi.  Rezultātā, sevi pārāk nemocot, noskrēju zem divām stundām jeb precīzāk 1:54:18. Par to bija milzīgs prieks, un parādīijās cerība, ka varbūt varētu NRM ietvaros rezultātu labot par vismaz 5 minūtēm – lai skaitlis smukāks.

Pēc Biķerniekiem uzreiz arī atgriezos pie cītīgas programmas izpildes, bet labajā kājā sāka parādīties nejauka sāpe, kas arī kļuva par manu sabiedrieto ceļam līdz NRM. Programma bija kļuvusi prasīgāka un es, protams, negatavojos sevi pārlieku žēlot un turpināju skriet. Pienāca NRM nedēļa, visi par to vien runā. Kurš nu skries pusmaratonu, kurš maratonu, kurš 10, kurš 5 km, kurš tikai to visu skatīsies, bet viedoklis un padomi bija pilnīgi visiem. Eļļu ugunij vēl pielēja ziņas par laika prognozēm – solot pamatīgu karstumu. Par to, protams, runāja visi. Visi apkārtējie ir norūpējušies – lai es tikai sevi saudzējot un varbūt, lai vispār tādā karstumā neskrienot (nu, kas tas vispār par ieteikumu!?). To visu klausoties arī man paliek nedaudz bailīgi – ja nu tiešām sanāk pavisam traki ar visu atpūtu ātrās palīdzības busiņa paēnā? Man taču nav ne mazākās nojausmas, kā atšķiras “vienkārši grūti” un “tik grūti, ka tūliņ organisms atsacīsies veikt jebkādu uz priekšu vērstu kustību”. Nav arī tā, ka mani ļoti vilinātu iespēja veikt galējo sajūtu testu Rīgas ielās. Tāpēc esmu satraukusies ne pa jokam. No vienas puses – esmu ieguldījusi pārāk daudz laika un spēku, lai tagad vienkārši sev pateiktu, “svētdien skriešu tikai prieka pēc”. No otras puses apkārtējā ažiotāža liek domāt, ka varbūt tas būtu prātīgāks lēmums. Kopējā pēdējās nedēļas drudzī beidzot tieku pie piemērotām skriešanas kedām, kas izrādās ir krietni patīkamākas skrējienā nekā vecās. Būtībā nesaprotu, kā es bez jaunajiem Asics varēju dzīvot, un kur vispār bija prāts kedas izvēlēties pēc smukuma skalas.

Lai nu kā – pienāk svētdienas rīts, telefons pilns ar satraukuma pilnām īsziņām, lai es uzmanoties no karstuma (visu ziņu beigās gan ir arī īss un kodolīgs “Veiksmīgi!”). Ar nedaudz drebošām rokām dauzu ledu, ko ievietot termosā un ņemt līdzi uz startu. Kamēr tieku līdz krastmalai, esmu jau paspējusi galvā izskriet trasi un domāju, ka centīšos netestēt fizisko spēju robežas, bet skriešu cik nu vien ātri varēšu. Fiziski jūtos labi, kāja nedaudz smeldz, bet par to nav laika domāt. Krastmalā jau no pusastoņiem gaisā virmo īsta svētku sajūta. Satieku savējos, seko fotografēšanās, kāds fotogrāfs iemūžina arī moderno mākslu uz manas sāpošās kājas. Visi tik smaidīgi, un izskatās, ka viss būs kārtībā. Pirms starta neliels stresiņš ar visu sagatavošanās darbu paveikšanu, bet divas minūtes pirms starta veiksmīgi esmu tikusi koridorā, ledus maisiņš zem cepures iekārtots un rokās turu plastamas trauciņu ar ledu, ar kuru tad arī ierīvēju ķermeni – lai tik ātri nesakarstu. Blakus ieraugu kungu Noskrien krekliņā, piedāvāju ledu arī viņam.

Ledus zem cepures un atvēsināšanās procedūras mani uztur pie plānotā ātruma pirmos 10km. Pēc savā galvā izstrādātā plāna sākot ar 10. km vajadzēja pakāpeniski kāpināt ātrumu, jo šeit man parasti parādās tā mistiskā “otrā elpa”, kas noturas līdz kādam 17. km, un tad jau pēdējos 4 km varētu atkal skriet lēnāk, lai pēdējos 500 metros vēl kādu sekundi izspiestu ātrāk. Bet šoreiz “otrā elpa” man parāda treknu figu. Krastmalas saulē ar šķietami nesasniedzamo Dienvidu tiltu, ātrums nevis kāpj, bet krīt. Paliek reāli karsti un šķiet, ka svilina skaustu, ko gan katrā dzeršanas punktā atvēsinu, tomēr vienas ūdens glāzītes sniegtais atvieglojums ir ļoti īslaicīgs. Kaut kā to krastmalu nocīnu un seko Dienvidu tilts, kas pēc uzskrējiena pat neliekas nekas briesmīgs. Redzu arī pirmo kritušo, bet man ienāk prātā doma pamēģināt tomēr kāpināt tempu. Skaidrs ir, ka pat Biķernieku rezultāts diez vai sanāks, bet vēl ir cerība vismaz zem 2 stundām ierakstīties.

Tempa kāpināšana izdodas kādus 2 kilometrus, bet krastmalas saule un vienmuļā ainava noliek manu apņēmību ātri pie zemes. Šobrīd atceroties to posmu, nevaru līdz galam saprast, cik no tā visa tempa krituma bija sevis žēlošana un cik reālu grūtību, kuru pārvarēšana jau varētu robežoties ar nelielu neprātu. Atpakaļceļā arī pieļāvu kļūdu – es sāku domāt. Parasti to nekad nedaru, jo tā man ir vieglāk skriet. Bet nē – kaut kur pie Mola sāku analizēt dienas notikumus un pašreizējo tempu. Tā rezultātā pazuda jebkāda motivācija censties tālāk, jo bija skaidrs, ka šodienas rezultāts būs sliktāks nekā Biķerniekos un mērķis par rezultāta uzlabošanu nav sasniegts. Tā nu pēdējos kilometrus jau skrēju ar dziļu vilšanās sajūtu, kas gan novirzīja karstumu otrajā plānā, bet nedeva pilnīgi nekādu pozitīvu pienesumu. Pie tam pamatīgi pabojāja noskaņojumu.

Tad nu sausais dienas atlikums: čipa laiks 02:01:48, oficiālais laiks 02:03:02. Cīņa ar sevi zaudēta. Bet labi, ka tā ir tikai cīņa. Karš noteikti vēl nav zaudēts. Tagad jāsadakterē kāja un jāturpina trenēties, lai kļūtu labākai un lai nākamā cīņa ir pārliecinoša uzvara.

Morāle: nelasīt īsziņas pirms sacensībām. Vienīgā, kuru var lasīt, ir veiksmes vēlējums no trenera. Trasē koncentrēties tikai uz skriešanu, domāt tikai par katru nākamo soli nevis pa galvu bīdīt dažādas filozofiska rakstura tēmas.

P.S. sacenšos tikai un vienīgi ar sevi.

Pārpublicēts no http://thepersistentsparkle.com/

Šarmelšeihas pusmaratons

Jau vairāku gadu garumā ir izveidojusies tradīcija – katru rudeni kopā ar sievu braucu ceļojumā, kura pamatmērķis ir noskriet pusmaratonu. Lēmums, kur un kad braukt, tiek pieņemts pavasarī, jau pirms pavasara Rīgas maratona. Rūpīgi izpētu AIMS kalendāru, pieskaņoju datumus savām un ģimenes svinamajām dienām, izstudēju potenciālo galamērķu mājas lapas, pieņemu lēmumu. Šoreiz sanāca tā, ka iepriekšējā rudenī sāku iet un pabeidzu daivinga kursus, un bija vēlme un iespēja apvienot abus – gan skriešanu, gan niršanu. Tamdēļ tika izvēlēta šī eksotiskā vieta Āfrikā – Šarmelšeiha. Lasīt tālāk.