Cīņa par novembra mēneša skrējēja nozīmīti bija sīva. Lai arī sezona beigusies un vairs nebija izteikts spilgtu kandidātu birums, pacīkstēties tomēr nācās un šajā cīniņā lai arī nelielā, bet vadībā izvirzījās Imants. Lai arī jau manīts šosezon skrienam 50 km, 100 km un piedalāmies Ņergu treniņos, tomēr tikai tagad – novembrī noskrējis savu pirmo klasisko maratonu tā klasiskajā trasē. Viņš arī bija viens no idejas autoriem Latvijas 95 gadu jubilejas skrējienam, kas sapulcināja ļoti kuplu dalībnieku skaitu un aizkustināja ne viena vien skrējēja emocijas, patriotiskās jūtas un arī dažas muskuļu grupas. Imants arī bija atbildīgais par Siguldas kalnu maratona pēcballīti, bijis tempa turētāja amatā gan oficiāli, gan privāti – nu vienkārši – aktīvs biedrs ne tikai kilometru krāšanā, bet arī sabiedriski darbojoties.
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan Lindams mirkļa lēmumu par skriešanas pārtraukšanu, gan BaibasN pieredzi, slēdzot skriešanas sezonu Siguldā. Tāpat varējām izjusti pārdzīvot līdzi arī spānieša mēģinājumiem līdz ar nagiem iekļauties kontrollaikā un viagra izkāpšanu ārpus savas komforta zonas, no plakanumiem pārejot uzreiz uz milzkalniem. Visbeidzot varējām priecāties arī par ario, kurš Siguldā izskrēja sava mūža garāko skrējienu, turklāt pa sava mūža lielākajiem kalniem, kaut arī neguva paliekošu gandarījumu par skrējienu, kā arī par Agy piedzīvojumiem visas sezonas garumā, kurai arī punkts tika pielikts tieši Siguldā.
Tāpēc nedaudz vilcinājos, domādams, vai ar to visu vēl nepietiks. Tomēr nepietika, vismaz man pašam, tāpēc uzrakstīju arī savu aprakstu par to, kā Siguldā gāja man. Arī es, tāpat kā ario, šoreiz pārspēju sava mūža garākā skrējiena rekordu, kā arī lielāko muskuļu sāpju rekordu nākamajās dienās. Aprakstu pašu šeit, kā jau parasti, nedublēšu, bet interesenti ar to laipni aicināti iepazīties manā emuārā. Jauku visiem vakaru!
Tā es teicu vakar pēc Siguldas kalnu maratona finiša un atšķirībā no citiem gadiem un sacensībām, pēc stundas, divām un trim, savu sakāmo nebiju mainījusi. Tad radās jautājums – kas šoreiz bija citādi, kā tās citas reizes, kāpēc šoreiz bija tik grūti, ka tiešām gribas teikt “nekad vairs”?
Kā tad tas bija? Gaidīju šo dienu veselu gadu – kopš pagājušā gada Siguldas kalnu maratona. Skrienot trasē grūtajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, centos sev atgādināt: “Tu taču šo dienu tik ļoti gaidīji, nu tad izbaudi! Skaties, kādas skaistas ainavas, kāda migla mežā, kādi dubļi! Pasaka!”. Bet nez kādēļ, nejutos gan kā pasakā. Kājas kā ar svinu pielietas, pirmās sacensības, kurās tik daudz pārgāju soļos līdzenajos posmos. Jutos sevī vīlusies. Un kā glazūra visai šai kūkai bija finišs – savu trešo vietu nosargāju, bet, ja distance būtu vēl pārsimt metru garāka, es to būtu zaudējusi. Pēdējie metri bija izmisuma pilni – kārpījos pa kalnu augšā visām četrām, šķita, ka nekustu ne no vietas, bet konkurente neticamā tempā tuvojas… Trilleris!
Secinājumi
Aprunājoties ar citiem, konstatēju – labi jutās tie, kuri skrēja sev komfortablā tempā. Tātad secinājums skaidrs – nav ko močīt uz rezultātu, tad negribēsies trasē vismaz trīsreiz mirt. Bet kā tas ir? Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu. Tātad – tas jāmācās, vai arī… jātrenējas nopietnāk. Jāpiestrādā pie savu prioritāšu saraksta un jārūda raksturs, lai spētu pie tā arī pieturēties. Jo gan jau savu artavu kāju smagumā deva pirms nedēļas saskrietais personīgais rekords pusmaratonā, nesenā slimošana un gada pirmajā pusē pārpūlētās ceļgalu saites. Plāns tā kā būtu skaidrs, bet ir viens jautājums – vai es to vēlos?
Elpa smaga, Garmin pulkstenītis rāda vidējo tempu 28min/km, labprāt izmantoju attaisnojumu pabildēt – apsolīju Martai (maffijai). Ieleja dziļi lejā; kaut kur tālumā pretējā fjorda virsotnē samānāms sniegs, skaisti. Taka lietus dēļ pārvērtusies strautiņā, jādomā kur kāju likt – akmeņi slapji, kur nav akmeņi, tur ir dubļi, ripot lejā negribētos. Skrienamkurpes slapjas jau kādu stundu. Viss tukšs un kluss, lielākā daļa skrējēju pirmajos deviņos garlaicīgajos asfalta kilometros aizlidoja uz priekšu kā vējš. Palēnām raušoties augšā kādu pārīti panāku. Aprunājamies, uzzinot no kurienes esmu saņemu neizpratnes pilnu jautājumu – ko es te, Norvēģijas fjordos, daru? Skarbāku skrējienu sagribējās. Ir skarbi. Pēdējie 3 kilometri ved gandrīz stāvus augšā. Mežu nomaina akmeņi ar ķērpju un sūnu saliņām. Neliels (un gaužām gaidīts) noskrējiens lejup.
Gandrīz augšā, priekšā pirmais sastaptais fjordu purviņš
Brīžiem takas nav, marķējums norāda, ka jāšķērso kāda upīte, akmeņu klājiens, pa kurieni tieši – brīva izvēle. Starp akmeņiem nelieli purviņi. Nākamais augšupceļš. Tuvojos fjorda augšpusei un vēju neviens neattur no pūšanas, ir kur ieskrieties, lietus jaciņa noder. Laipoju pa akmeņiem, kur akmeņu nav, kājas stieg dubļos un sūnās līdz potītēm. Pamanu tālumā vēl pāris skrējēju muguras. Trasē pavadīts vairāk kā 3 stundas, noskrieti 16km un pulkstenis atsakās turpināt sadarbību. Šaura taciņa vijas pa fjorda augšpusi, jāuzmanās no paklupšanas pret akmeņiem vai iestigšanas peļķēs. Ainava skarba, līdzjutēju, māju un tamlīdzīgu civilizācijas iezīmju nav, vien akmeņu klājums ar nīkulīgiem bērziņiem, uzņemot kārtējo bildi, secinu, ka arī zonas telefonam nav. Nez kā tagad varētu pielietot organizatoru iedotos viņu un ātrās palīdzības telefona numurus? Klumpačoju uz priekšu, par skriešanu to, lielākoties, ir grūti nosaukt. Skatiens piekalts takai. Sākas purvs. Brīžiem ir taka, laipa, brīžiem vienkārši jāskrien sfagniem cauri. Aptuvens simts pa priekšu skrienošo mitrākās vietas ir labi uzjaukuši un man tiek Stipro skrējiena cienīgi dublīši.
Trase
Kājas saņem regulāru dubļu un ūdens terapiju. Beidzot noskrējiens. Arī pa dubļiem un purvu. Skrienu visu to labumu (dubļus un sfagnus) šķaidot uz visām pusēm. Dzeršanas/ēšanas punkts un 21km atzīme. Trasē pavadīta puse no kontrollaika – 4,5h. Uzjautāju brīvprātīgajiem, vai otra puse vieglāka, viņi saka, ka šī esot bijusi vieglākā puse. Jauki. Īsti gan nevaru iedomāties, kas var būt labāks par pamatīgu kāpumu un tad dubļiem un purviņu. Pret saldināto dziru un želejām protestēt sākušajam vēderam iebaroju maizīti ar ko krēmsieram līdzīgu un vēl ēdot dodos tālāk, laika necik daudz vairs nav, ja jau otra puse būs grūtāka un puse laika vien palikusi.
Kreisajā malā pusmaratona punkts. Pāri pretī – jaukais purviņš augšup.
Lejupceļš, tilts, ceļš, mazliet augšup pa lauku celiņu… un es saprotu, kas ir grūtāks par kāpumu un purviņu. Kāpums pa purviņu. Taka iet taisni caur sfagnu purvu, kurš pamanījies iekārtoties kalna nogāzē. Kājas stieg sfagnos un ledusaukstā ūdenī līdz potītēm. Salst un ir grūti. Velkos uz priekšu lēnām. Vienīgais mierinājums, ka lejupceļā apsteigtajai vietējo trijotnei neveicas labāk, kā bijuši aiz muguras, tā arī ir, vismaz kāds dzīvs cilvēks uz ko paskatīties. Jāsaņemas, purvā nepalikšu. Domāju par Ņergām un kā viņiem te patiktu. Katrs purvs ar laiku beidzas. Tieku pie godīgas kalnu taciņas, šauras un akmeņainas, galva negrib koordinēt kāju darbību, pārvietošanās joprojām lēna. Iedzeru kolu, paliek vieglāk un var pat paskriet. Ainava joprojām vientulīga un purvaina. Ripojot no kalna apsteidzu vēl pārīti. Atkal purvs, nu jau tas mani ne pārsteidz, ne izbrīna. Brīžiem iestiegu līdz ceļiem. Tā kā nav ne jausmas, cik laika un kilometru palikuši, skrienu cik ātri varu. Reizēm purva vietā tiek taciņa ar stingrāku pamatu – saldēdiens. Lejupceļā, pa purvu, ūdenim šļakstot tuvojos pēdējam ūdens punktam, tātad 34km pieveikti! Brīvprātīgie skandē uzmundrinājumus visu laiku, kopš mani ir pamanījuši. Kolas glāzīte un banāns tiek ielikti rokās. Norvēģis, kurš pirmajā ūdens punktā pie 9km atzīmes angliski nerunāja, nu jau tapis runīgāks. Nomierina, ka nu vairs gan purva nebūs un laika man arī pietiekot, satraukumam neesot pamata. Tagad tikai jātiek lejā pa serpentīna ceļu. Sajūta, ka neskrienu, tikai ceļu kājas un gravitācija izdara pārējo. Spēka necik daudz vairs nav, bet nekas nesāp, par to prieks, muskuļi un saites turas godam. Celiņš vijas šķietami bezgalīgi. Uz leju, līkums, uz leju, atkal līkums. Viss, esmu ciemā. Kalniņš beidzies un skriet ir grūti. Ieraugot finiša arku mani panāk divi norvēģu kungi labākajos gados, garām neskrien, tā arī visi trīs draudzīgi reizē ieskrienam finišā.
Noskrēju. Spēka necik vairs nav. Dubļaina līdz ceļiem. Ir prieks. Un savā ziņā pārsteigums, ka tiku līdz finišam, jo bija skarbāk kā gaidīju. Visu kontrollaiku pat nevajadzēja, vēl 1h15min palika rezervei.
Vēlāk uzzinu, ka esmu viena no 15 finišējušajām sievietēm un vienīgā ārzemniece. Kopumā patika ļoti. Noorganizēts ļoti labi. Dalībnieku maz, lielākoties skrēju viena, atbalsta trases malā praktiski nekāda. Morāli bija vieglāk kā asfalta maratonā.
“The Ultra Trail du Mont Blanc is the ultimate in the world of ultra trail races.
This Race is the benchmark international ultra trail runners.
For a trail runner, UTMB is like the Olympic Games or the Football World Cup.” Lasīt tālāk.
Katram skrējējam ir sapnis. Nav svarīgi, vai tas ir rītausmas skrējiens gar jūru, vai pamosties krietni pirms darba, lai izskrietos pa tuvējo parku, vai mierīga tipināšana ar karti rokās kādā brīvdienu rogainingā. Svarīgs ir skrējiens un sapnis. Daļai skrējēju sapņi ir iespaidīgi, dažiem no viņiem tie mēdz piepildīties. Kad mērķis tiek sasniegts, sapnis kļūst par realitāti. Šis raksts būs par sapņu piepildītājiem. Dažus stāsta varoņus zināsiet itin labi, daži varbūt paskrējuši garām.
Dzirdēju, ka šīs sacensības esot iegājušas vēsturē kā pagaidām visbagātāk aprakstītās tieši VSK Noskrien emuāru (ja piedosiet man anglicismu nelietošanu) sadaļā. Esam lasījuši gan 
km 
-