Iesākumā pagāja pieci gadi kopš spārnotās frāzes “Nākamgad skriešu pusmaratonu”, tad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Vēl pēc pieciem gadiem noskrēju pirmo maratonu. Tagad pēc pieciem gadiem, piekto reizi atgriežos Šamonī kā dalībnieks, lai otrreiz startētu TDS.
Procedūra, kā ierasts – lai tiktu pie numura, ir jāatrāda obligātais ekipējums. Pirms tam vēl tiek izstaigāts tirdziņš un veikali, jo ideja par iepriekš noskatīto mugursomu neliek mieru. Bija doma par jaunas lampas iegādi, bet tā soma tomēr ar mani vairāk uzrunā. Kā nu ne, ja šodien tiek tirgota ar atlaidi.
Pie reģistrācijas tiekam diezgan ātri un ar Tomu nosmejamies, ka mums jāatrāda sīkumi – telefons, folija sega, ēdiena rezerves, bufs un ūdens. Dāma gan pamanās pajautāt, vai man tiešām ir tikai 0.5l ūdens pudele. Nē, protams, re kur pat divas dzeršanas sistēmas. Ārā ir karsts. Numurs ir, aproce ir, soma ar’ nomarķēta.
Lai nebūtu garlaicīgi, organizatori iepriecina ar “Warning about hot weather in the coming days! Check your email for more info” (tulk. – Brīdinājums par karstiem laika apstākļiem tuvākajās dienās. Vairāk informācijas – epastā). Lieki piebilst, ka atsūtītajā e-pastā bija informācija, ka no 10-18.00 sola +32°C, kā arī aicinājums trasē ņemt līdzi minimums 2l ūdens, saules krēmu un saulesbrilles. Skaisti. Nez, kāpēc ir sajūta, ka atkārtojas 5 gadus veca vēsture, kad organizatori atsūtīja informāciju, ka kalnos ir lietus un +14°C.
Lai vai kā, kempingā manāmā rosība ne tikai pie mums, bet viennozīmīgi varu teikt, ka esam redzamākie rītdienas skrējēji. Šogad esmu gudrāka un vēl Rīgā esot nomarķēju aizlienētās nūjas, ja nu kādam viņas atkal iepatīkas, tad vismaz varēs mani uzreiz sazvanīt un atdot. Ingai šī ideja patīk. Pirmais dienas kārtībā ir pārrevidēt obligāto ekipējumu, kur ziemas velojaku aizstāju ar plāno, garo kreklu; silti un ūdensnecaurlaidīgi cimdi paliek tikai ūdensnecaurlaidīgi; līdzīgs liktenis piemeklē cepuri, atstājot tikai bufu. Lai vai ko mēģinātu izdomāt, lietus bikses un jaka ar smagu nopūtu tiek nolikta čupā – vajag. It kā kalni ir un paliek kalni, bet lietu nesola… Kad viss vajadzīgais ir satīts pārtikas plēvē atliek pēdējais un svarīgākais – visu iekrāmēt somā. Pēc trešā riņķa pa kempingu soma pieregulēta, pārtikas krājumi pa kabatām pārdalīti un sistēmas dzeršanas caurulītei ērtākais novietojums atrasts. Vēl tik tāds sīkums kā laicīgi aiziet gulēt un rīt pus četros piecelties, jo uz Courmayer pieteicu vienu no pirmajiem autobusiem. Tas tā, lai tur var mierīgi pagulēt. Kamēr no rīta klusītēm rosos pa savu telti un ēdu vakar vakarā sagatavotās brokastis jau dzirdu, ka Toms bažīgi sauc – Lauma? Nu ja, jāpārbauda vai esmu pamodusies.
Uz kuru autobusu esi pieteicies, īsti neviens nepārbauda (visi apzinīgi nāk uz noteikto laiku), jo tie te stāv rindā un, tiklīdz kā brīvprātīgie pasaka, ka pilns, tā prom ir. Īsinādami laiku līdz startam, sporta hallē atrodam brīvu matraci un tāpat kā pārējie izmantojam laiku lietderīgi – guļot. 15 minūtes pirms starta vajag stresu? Vajag. Kur ir starts? Toms teicās zinot, esot jātiek pāri kaut kādam tiltam. Sevi mierinu ar domu, ka neesam vienīgie, kas dodas uz startu un gan jau, ka citi zin, kur jāiet. Kā tad. Nezinu kā, bet nepilnas septiņas minūtes pirms starta esam nonākuši īstajā vietā. Laiks tieši tik cik, lai uztaisītu kopbildi, Tomam nodot somu, man novilkt lietus jaku un ielikt somā, jo, lai arī sešos no rīta ir silts, pusgarās bikses sabīstos vilkt nost. Tas, ka tā nebūs vienīgā lieta, par ko es pēcāk uz sevi līdz pat pirmajam KP dusmošos, ir jau cits stāsts. Tomam ir plāns, ka mēs ejam kopā. Jāatzīst, ka tas nesaskan ar manējo, bet lai jau, un par savējo plānu klusēju.
Starts. Skanot himnai, lēnām, bet neatlaidīgi dodamies trasē. Toms skrien nedaudz pa priekšu un rāda ceļu, tas ir, piefiksē sašaurinājumus, šķēršļus, tai pat laikā jau tagad pārdesmit metrus pēc starta viņš tai burzmā virzās ātrāk par mani. Labi. Tas ir tikai sākums… Pilsētā dzirdamas ovācijas, zvani, gaviles, respektīvi – ballīte ir sākusies, mēs izmetam nelielu loku cauri pilsētai un dodamies slēpošanas trases virzienā. O, jā. Šo kāpienu es atceros. Mans temps kļūst aizvien lēnāks un saprotu, ka pret kalnu pat sākumā nav prāta darbs skriet. Toms lēnām, bet tomēr attālinās. Vēl tik dzirdu, ka šis nosauc, ka vēlāk tiekamies. Kā tad. Šāds scenārija pavērsiens nudien neietilpst manos plānos. Jā, manā plānā ir būt ātrākai vismaz par Tomu un kāpēc gan lai es nevarētu iekļauties 30h? Tālumā aiz kalniem lēnām aust jauna diena, bet es tikai kāpju, kāpju un kāpju.
Courmayer aust jauna diena
Ja sākumā tas nebija tik uzkrītoši, tad tagad garām iet visi, kam nav slinkums un kas raitā solī pārvietojās ar nūjām. Nē, nūjas man nav plānotas, vismaz ne tik ātri. Varbūt vēlāk naktī, varbūt. Kāpju aizvien augstāk un domāju, ka nekādi “nevaru” atcerēties, kam bija tā gudrā ideja iet maksimāli daudz bez nūjām. Bet tas ir tik sasodīti grūti un tūlīt, tūlīt visi būs mani apsteiguši. Nē, tā nevar. Metu savu lepnumu pie malas, apstājos un izvelku pie somas piestiprinātās nūjas. Veltu savā virzienā dažas pamācošas frāzes un turpinu kāpt. Ir labāk, ir daudz labāk. Bet tas tāpat nemazina manu satraukumu, ka aste tuvojas. Nepatīk. Ir tikai pusastoņi no rīta, bet saule cepina kā negudra. Bail domāt, kas būs vēlāk. Aizvien vairāk sevi pieķeru pie domas – kāpēc startā nenovilku arī pusgarās bikses. Bet tagad cenšos ar sevi sarunāt, ka jātiek līdz pirmajam kontrolpunktam, tad varēs uz minūti apstāties un kāpt tālāk. Varētu arī tagad, bet tā aste… Pirmais kontrolpunkts ierīkots pacēlāja mājiņas pakājē, lielākā daļa dalībnieku apsēduši dzeršanas punktu. Man vienīgā doma novilkt tās sasodītās bikses un ātrāk pazust no šejienes. Jo dažus metrus tālāk manāma nākamā šaurā, piestūķētā taciņa un aste arī tuvojas.
Col Checrouit kontrolpunkts
Priecājos, ka kalni met ēnu, bet tas, ka velkamies gliemeža tempā, nav iedvesmojoši. Nepilnas divas stundas un nepilni septiņi kilometri nav diez ko cerīgi, mierinu sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums, un laika barjera ir labi tālu no manis. Minūtes rit, un mēs tik kāpjam un kāpjam. Zaļās zonas paliek aizvien mazāk un mazāk. Smilšainās takas nomaina akmeņu takas. Saule spīd aizvien spožāk un spožāk. Saulesbrilles lepni gozējas uz galvas. Taisnās vietās paskrienu, jo ceļš prasa skrējienu. Bet šie posmi nav gari. Aiz līkuma tālumā var samanīt dalībnieku čūsku. Atkal būs jākāpj augšup. Ielejai otrā pusē kalni. Aste aizmugurē izstiepusies. Kāpju un domāju, cik vēl augstu jākāpj. Gribu ēnu. Tā jau Tev kāds to dos. Aizvien vairāk parādās akmeņainas – kalnainas serpentīntakas. Pa priekšu aizskrien trīs spāņi (?) ar vienādām ūsām un cepurītēm, kaut ko jautri tērzēdami savā starpā. Te vienā brīdī man aiz muguras kāds zem deguna noburkšķ kaut ko ļoti nepieklājīgu. Es tikai līdzjūtīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Nevar būt, paceļu acis, un augšā rēgojas kontrolpunkts.
Ceļā uz Col Chavannes virsotni. Tipiskas akmeņainas kalnu takas.
Urā, pirmā vājprātīgā virsotne Col Chavannes 2603m ir sasniegta. Tā kā te ir tikai vienkāršs pīkstošs kontrolpunkts, tad atšķirībā no citiem nekavējos un dodos pa ceļu lejā, pie sevis prātodama labāko skrējiena taktiku. Galvā citu domu kā – aizvākt sauli, gribu ēnu, kur ir avots, cik vēl ilgi, kā skriet, lai jau viņi skrien, vēl tālu un kāpēc – man nav. Izvēlos skrējiena saudzējošo taktiku, kādu gabalu paskrienu, tad atvelku elpu un paeju, atkal paskrienu un atkal eju. Tā mēs bariņš draudzīgi maināmies iešanas pauzēs. Pag, kur visi palikuši? Tālumā manu tikai dažus, bet priekšā tukšums… Protams. Pēc maza līkuma arī es pamanu kalnu strautu un redzu ŪDENI. Auksts avota ūdens. Kur palika tas pirmais puslitrs, nezinu, bet otrais dodas man līdzi trasē. Vēl tik mati jāsaslapina un gandrīz kā cilvēks varu doties tālāk. Ar laba vēlējumiem šo paradīzi atstāju citiem skrējējiem.
Oāze zemes virsū
Ainava turpmāko stundu, pusotru nemainīga. Apkārt vieni vienīgi zaļi kalni. Te kādreiz bija kalnu strauts, te arī. Priekšā tilts pāri kalnu upei, tai blakus pussagruvušas mājas, nevar saprast, dzirnavas kādreiz te bijušas vai kas. Sen nav augšā kāpts, ne? To, cik gara ir aste, vairs nevar saprast, bet vienu gan pulkstenis rāda, ka lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas nākošais kontrolpunkts. Organizatori bija parūpējušies par dalībniekiem un gudrajiem pulksteņiem bija izstrādāta aplikācija, kas rāda, cik tālu līdz kontrolpunktam, cik augstu atrodies, cik laika vēl palicis. Lieki piebilst, ka, jo tālāk gāju, jo neprecīzāk rādīja, līdz apnika un atslēdzu šo opciju (nekurienes pļavā parādīja, ka kontrolpunkts klāt). Mmm, forši, atkal jārāpjas augšā. Tā, kas tur bija ar tiem mākoņiem? Tikai sasodīti zilas debesis un saule. Esmu jau septiņas stundas trasē un telefons kā partizāns klusē. Laiku īsinādama, sāku rakstīt īsziņas uz mājām, lai vismaz būtu kāda izklaide un pie reizes varētu pažēloties: “Es te sauļojos +32°C.” Atbilde ilgi nav jāgaida “Forši un skati arī gandrīz dievīgi. Man tagad rāda, ka esi virsotnē un tagad Tev jādodas uz leju”, “Es kaut kādus 10km noplivināju uz leju. Tuvojos Alpets. 6km līdz laika barjerai.”, “Turies izskatās, ka Tev labi iet uz priekšu. Tā turēt. Kā kalnu kaziņai, lai viegls solis.” Kārtējo reizi nosmaidīju un vilkos tālāk augšup. Jo tālāk eju, jo vairāk prātoju – kāpēc; cik vēl ilgi; vai tiešām man to vajag; bet, ja nu tomēr? un tādā garā.
Uzmanību govis. Reizēm gājām cauri aplokam, reizēm tikai garām, reizēm govju nebija
Uzmanību govis. Kā tad. Mūs expo brīdināja par trim šāda tipa zīmēm, bet to govju ir tik daudz, nu tik daudz.
Viņu paradīze. Tālumā ielejā ezers, rododendru kalns un kontrolpunkts
Piemēram, šīs i nemaz nedomā griezt ceļu skrējējiem, bet laiski kādus metrus desmit man pa priekšu šķērso taku līdz dubļu pļenčkai. Tā, tā. Gaisā smaržo pēc kontrolpunkta, vismaz es jūtu, ka viņam drīz jābūt. Taisnību sakot, šajā brīdī apjaušu, ka organizatoru izstrādā aplikācija gudrajiem pulksteņiem reāli melo, tas ir, pulkstenis apsveic ar kontrolpunkta sasniegšanu un sāk skaitīt kilometrus līdz nākošajam, bet es no iepriekšējās reizes atminos, ka man vēl jāpieveic rododendru kalns. Ko nu vairs. Skatos uz zilajām debesīm, zilo ezeru, sauli un prātoju vai tas ir tas rododendru kalns, kur viņgad rāpos augšā?
Rododendru kalnā
Varbūt nopeldēties? Ai, nē, labāk kārtējo reizi iebāzt galvu ūdenī. Protams, ne pirmo un pēdējo reizi galvā pazib doma, ka varbūt iegāzties tai ezerā, kalnu upē, avotā atveldzēties, jo nepaietu ne pusstunda, ka būtu izžuvusi. Te zīme, kas norāda, ka turpmākos 50m nūjas lietot nedrīkst. Bet lūdzu, varu pavilkties arī nūjas rokā turot. Velkos augšā kalnā un galvā jau spriežu, ko darīšu kontrolpunkts. Ierastā zupiņa, kola, apelsīns, kekss. Tad vēl vajadzētu uzēst kādu želeju vai batoniņu. Apmēram skaidrs. Ceļš it kā skrienams, bet eju un graužu batoniņu. Itālijas – Francijas robeža. Pie sevis rēķinu, ka tur lejā būs Inga ar papildus želeju krājumiem. It kā jau zinu, cik un ko es ēdu šādos pasākumos, bet neierasti karstie laikapstākļi manā ēdienkartē ieviesuši reālas korekcijas un nekādus batonus (kā parasti) negribu, gribu želejas, želejas un želejas. Manu prātuļošanu pārtrauc Ingas zvans, ka viņa nebūs Saint-Maurice, jo esot kaut kādas nesaprašanās ar autobusiem, esot pusceļā, bet braucot atpakaļ. Nē, nē, nē. Želejas… Tas tāpat neatvieglo dzīvi, jo tagad 15km uz leju. Paskrienu, paeju, paskrienu, atkal paeju. Ēna! Mhm, ja vien tur būtu vieta… Soļoju tālāk. Kā gadījās, kā ne, pēkšņi ar mani noķer Līga. Pārmijam dažus vārdus par to, kāds skaists laiciņš ārā un citus sīkumus. Nospriežam, ka prātīgumam šodien liela nozīme, tāpat Līga nosaka, ka tālāk neies un atkal paliks tur lejā. Viņai par karstu. Samājamies, un es trasē palieku pēdējā no latviešiem. Ūdens pudelē sen jau vairs nav ledus auksts, bet ir labāks par sistēmā esošo suslu. Ūdens! Tikai, lai līdz viņam tiktu, ir jāpārvar dubļi, un neesot dzerams. Labi, ka pēc brītiņa ir sile ar tekošu Ūdeni. Godīgi izstāvu savu rindu un tieku pie šī brīnumgarā dzēriena. Kārtējā serpentīnēnā manu Līgu. Atkal pārmijām dažus vārdus. Bet man kopš iepriekšējās reizes ir plāns, ja jau viņa paliek kontolpunktā, tad es varētu izprasīt želejas. Domāts, darīts. Nē, tādas viņa neēdot. Var piedāvāt tikai batoniņu. Uij, nē. Tie man pašai ir. Īsi izstāstu, kāpēc man vajag želejas un, ka Ingai nesanāca atbraukt. Nu neko. Turpinu “palēkdamies” lidot lejā. Solis, solis, nūja, nūja, solis, solis, nūja, nūja. Vēl tālu?
Saint-Maurice. Ledus, to es saprotu, tas ir komforts. Tā zupa. Sēžu un prātoju, kur somā esmu iestūķējusi atrādāmo ekipējumu. Lieki teikt, ka ir sajūta, ka esmu kā tāda izžuvuši vīnoga. Arī sēžot un neko nedarot. “Tikko video redzēju kā Tu soļo cauri pilsētai.”, “Sēžu, ēdu un domāju. Vai man ar galvu viss kārtībā, vai neesmu nedaudz saulē pārcepusies.”, “Kāpēc Tev nav cepure galvā?”, “Negribu uzvārīt smadzenes.”, “Atpūties, uzkrāj spēkus un saņemies lielajam kāpienam. Es zinu, ka grūti un karsti. Esi prātīga. Ja nu prāts atgriežas, tad “k čortu” visus un baudi dabu. Rāpo, rāpo vien augšā.” Viegli jau teikt – rāpo augšā. Jā, es gāju bez cepures un apzināti, jo zinu, ka mans organisms dzesējas arī caur galvu. Tāpat zinu, ka mani biezie mati un slapja cepure nav tā pati labākā kombinācija karstā laikā. Protams, ja būtu jāsēž saulē uz vietas, tad bez cepures nekur nerādītos. Bet par joka pēc līdzi paņemtajām saulesbrillēm esmu sajūsmā. Noder. Lai tiktu uz dāmistabu, ir jāizspraucas cauri žogam, pēc tam tāpat jāielien atpakaļ dalībnieku zonā. Otro reizi esot pie ledus mucas, Līga nosaka, lai esmu prātīga un, ka vispār ārā esot +38°C (tas tikai pie 813m). O, jē. Nez, kāpēc es par to nebrīnos. Vēlāk gan uzzināšu, ka Līga nedaudz pārdzīvoja, ka nevarēja man palīdzēt un iedot želejas, bet kā ir, tā ir. Nezinu, vai man tikai tā šķita, bet uz obligāto ekipējumu šie skatījās tā caur pirkstiem, vismaz par manu satīto lietus jakas desiņu neko neteica. Tradīcijas jāturpina. No šī kontrolpunkta izvelkos vien 10 minūtes pirms tā slēgšanas.
Ap 19.00 kalnos riet saule
Manā bezemociju sejā smaids parādās vien brīdī, kad pilsētas centrālajā ielā aktīvi tiek muzicēts, bet pārējā laikā viss ir vienalga. Viss vienalga jau ir kādu brīdi. Uzvelkos pa stāvo asfaltēto ielu augšup. Pasēžu ēnā uz trepītēm, uzgraužu batoniņu, bet kā negribas celties. Velkos augšā kalnā un prātoju. Man tiešām to vajag? Tiešām, tiešām? Nekas jau nenotiks, ja atkal nefinišēšu. Aizvien vairāk dalībnieku sēž trases malā un atpūšas. Bet varbūt tomēr finišēt ar godu un kāpt lejā, kamēr neesmu pārāk augstu uzkāpusi. Spriežu un domāju visādi. Paskatos lejā uz ieleju, kas paliek aizvien zemāk un zemāk. Bet varbūt tomēr ar godu finišēt. Jo augstāk uzkāpšu, jo vairāk būs jākāpj lejā. Ik pa brītiņam pretī nāk kāds dalībnieks. Klusējot paiet garām, bet sejā var redzēt, ka novēl mums veiksmi un izturību. Stāvu ēnā un domāju, vai man tiešām to vajag. Tie ir vēl sasodīti gari un grūti 70km, un nakts. Un, kas būs labāk, ja uzkāpšu augšā, izdomāšu finišēt ar godu, un tad jau tāpat būs jākāpj lejā līdz autobusam. O, jē govis. Mušas??? Ko mušas dara 2000m augstumā. Aizvācaties no manis, jel. Kas es jums kaut kāda izklaide, nu cik var. Projām, projām. Tā, kas tur palika ar to finišēšanu ar godu. Nu labi līdz nākošajam kontrolpunktam. Un tad gan viss. Kāda starpība, ka tur paliku arī iepriekšējo gadu. Un vispār ārā aizvien ir sasodīti karsts. Bet, ja Cormet de Roselend izstāšos, tad tā arī neuzzināšu, kas ir tālāk. Un? Pasaule jau no tā nesabruks. Būšu vismaz ar godu finišējusi. Turpinu tālāk vilkties, iegrimusi savās domās. Neticami, bet vakars dara savu. Tā trakā saule lēnām pazūd, un beidzot var sākt elpot. Tas gan nemazina prieku, ka tāpat ir grūti. Virsotnē krodziņš piedāvā pieklājīgu dzērienu izvēli. Es tik nosmaidu, ka 0.5l ūdens pudeli var iegādāties pa 5€, bet, ko padarīsi. Vēl kāds laimīgi tiek novadīts pa taisnāko ceļu lejā. Pag, bet kas tad tas? Ko Toms dara man tepat priekšā? Pēc maniem aprēķiniem viņam bija jābūt uz pārejas. Noķeru Tomu, šis stāsta, ka augšā kāpis piecas stundas. Oho, man šis kāpiens prasīja divas ar astīti, bet es vilkos. Vispār viņam esot slikti, neko negrib ēst. Domā, ka varbūt jāstājas nākošajā kontrolpunktā laukā. Es izstāstu, ka Līga palika lejā. Un, ka arī domāju nākošajā punktā palikt. Štrunts par finišu. Toms vēl no muguras nosauc, ka tiekamies kontrolpunktā pie makaronu bļodas. Tā kā beidzot ir puslīdz normāls laiks, tad beidzot var skriet, un prom biju. Pie sevis vēl nosmējos, ka tā jau es tagad izstāšos. Un es nebiju vienīgā, kas tā nodomāja. Pār kalniem lēnām riet saule. Kamēr var, tikmēr izmantoju izdevību pārvietoties bez lampiņas, kas man pat ļoti labi izdodas. Šai akmeņainajā serpentīnā uz leju pārvietojos ļoti raiti, jo vienā brīdī piefiksēju, ka mani palaiž pa priekšu un tad seko. Nu ja. Man kājas pa taku šaudās kā tādas mazas bultiņas meklēdamas labāko ceļu. Atkal kaut kādas pelēkas klinšainas sienas. Šos akmeņus jau sāku neieredzēt.
Passeur de Pralognam pāreja. Izgaismota, novilktas virves drošībai un daudz glābēju
Ir pāreja jeb Passeur de Pralognam. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, man neviens nestāsta par bīstamo kilometru. Pati visu zinu. Bet gara acīm redzu tā gada tumsu, dubļus un lietu, brr. Bet ko es, smaids līdz ausīm, pie sevis svilpoju – es no vilka nebaidos, nebaidos, un kāpju tik vien lejā. Jā, akmeņi te ir, bet tas man neaizliedz turpināt svilpot visu, ko es māku. Kamēr es eju un prātoju, ko es ēdīšu, cik ilgi uzturēšos un, ka vajadzētu uzvilkt sliktākas/garākas drēbes, mani noķer Toms. Šis esot pēc manas aiziešanas pasēdējis uz akmeņa, padomājis pa dzīvi, sajuties labāk un noķēris mani. Sēžu pie galda un skatos uz makaroniem. Ēd, Lauma, ēd. Nē, nevis baksti ar dakšiņu, bet apēd visus makaronus, ne tikai izlasi sieru. Un tos pēdējos piecus makaronus arī. Tā, labi. Tagad izdzer zupiņu. Negribi, nē, tā nebūs. Dzer. Ā, bet ābolu jogurtiņu gribi? Redzi kā Toms ar garu muti ēd. Nē, negribu. Tos gardos batoniņus gan gribu un paņemšu vēl līdzi trasē. Pulkstenis otro un ne pēdējo reizi tiek uzlikts lādēties. Tāpat uzvelku pusgarās bikses un lietus jaku. Pēc pieredzes zinu, ka naktī ir auksts. Kā tad. Ja sākumā drebinos, tad pēc pārsimts metriem saku Tomam, ka pārvilkšu garo kreklu, jo man ir pa karstu. Vēl pēc pārsimts metriem saprotu, ka garo kreklu man arī nevajag. Tā turpinu ceļu ar to pašu īso kreklu. Varētu jau vilkt nost pusgarās bikses, bet tāds slinkums. Atkal kaut kur velkamies augšā. Piena ceļu redzi? Un zvaigznes? Kad skaties, tad izslēdz lampu. Jā, neaprakstāms zvaigžņu daudzums un tik tuvu, ka ir sajūta, ka varētu tās visas aizsniegt ar roku. Tā, tā. Skatos uz lielajiem greizajiem ratiem un man ir pilnīgi skaidrs, kur kempingā atrodas mana telts, kā arī redzu, kur Šamonī ielejā atrodas Planpraz un Brevet virsotnes (attiecīgi zemāka un augstākā/tālākā zvaigzne) un tad man aiz muguras ir Monblāns.
Jā, es zinu, ka naktī nāk miegs, bet man viņš tagad nebija plānots. Vismaz ne šobrīd, kad uz takas ir pilns ar akmeņiem. Cik forši ir streipuļot un migt ciet. Sapurināties, paspert trīs soļus un atkal migt ciet. Un tu saproti, ka neesi tāds vienīgais, kam nāk miegs. Vismaz tev nav slikti, kā citiem, kas piestājuši takas malā un vemstās, tāda pilnīgi ikdienišķa situācijā trasē. Vai arī tu sēdi trases malā un viņi sēž trases malā, jo krūmu aiz kā paslēpties ta’ nav. Kad esam sasnieguši kārtējo mazo kontrolpunktu, saku Tomam, ka vajag atvilkt elpu uz soliņa un pagulēt kaut vai piecas minūtes. Zinu, ka laiks ir tik, cik ir, bet es gribu gulēt. Sēžu un guļu, ja to var nosaukt par gulēšanu, līdz Toms baksta un saka, ka jāiet. Bet man acis aizvien krīt ciet. Kamēr Toms stāv un skatās zvaigznes, es pusaizmigusi velkos no aizmugures. Trases malā sēž dalībnieki, nez viņiem slikti un vajag palīdzēt? Ja atsaka priekšā ejošiem, tad mēs neko nejautājam. Tas ir līdz brīdim, kad pašiem nāk atskārsme, ka viņi guļ, kurš sēdus, kurš izlaidies zālītē. Ilgi nebija jāgaida, kad ierosināju bomzītī pagulēt slapjajā zālē ar izslēgtām lampām, lai siltāk virsū uzvelku lietus jaku. Cik ilgi šādi gulēsi? Protams, kamēr sāk salt. Nakts tomēr. Bet bija tik labi, ka īsti nemaz negribas celties. Miegs pazuda uz kādām desmit minūtēm, un es atkal sāku čīkstēt, ka miegu ciet. Tā kā man ir ierobežots želeju skaits, tad Toms iedod vienu no savējām, jo tāpat viņas neēd. Kamēr mēs mielojamies, mums garām paiet vecs onka, kuram par katru cenu vajadzēja tikt mums garām, bet pats augšup nevar pavilkties un garām arī nelaiž. Tā vienā platākā vietā aizlavos garām un skatos, kur Toms, bet šis kā iet aiz viņa tā iet. Bet man tāda enerģija parādījusies, ka varētu visu trasi nojozt acis nepamirkšķinot. Tai pat laikā apzinos, ka nu jau mēs ejam kopā un atstāt viņu sev aiz muguras nav smuki. Bet drīz ir jābūt kaut kādai kazu/govju fermai ar kontrolpunktu, un tur es viņu sagaidīšu. Tā palēkdamies aizplivināju augšup pa taku un tālāk pa balkonu, kurš nevarētu teikt, ka bija ļoti plakans, drīzāk ar skaistu leņķi lejup.
Slīpās, akmeņainās “balkona” takas
Pie sevis vēl smejos, kur pati biju agrāk un želeju neapēdu. Kam negadās. Tālumā kaut kas spīd. Kontrolpunkts. Hmm, nav. Govis aizgaldā uz slaukšanu sadzītas. Un visa zeme ar govs pļeckām. Iekāpt negribas, bet īsti izvēles nav. Cenšos kaut ko izpurināt no apavu zolēm, bet nekas nesanāk. Manu apavu zoļu tīrīšanu iztraucē vēlme tikt sirsniņmājā. Es viņu redzu, bet tai pat laikā viņa ir tik tālu. Gandrīz vai skriešus tieku līdz tai. Vispār jau man patīk apavi no kuriem viss izbirst laukā, jo ejot zoles ir smuki iztīrījušās. Ieejot kontrolpunktā, dāma izmisīgi cenšas nolasīt katra dalībnieka vārdu un uzmundrināt. Kā paņēmusi kolu, tā Toms klāt. Esot dzirdējis, ka mani nosauc. Fiksi kaut ko uzkožam un ejam tālāk, jo laika ziņā ir iekrātas nepilnas divas stundas, bet tas nav daudz. Toms stāsta, ka tagad būs jāiet gar upi, tad jāuzrāpjas vienā kalnā, tad lejā un tad vēl pēdējais kalns un būsim savā ielejā. Mhm, tas neizklausās iedvesmojoši. Tumsā jau neko nevar redzēt, bet tā skaņa, ar kādu blakus plūst kalnu upe, izsaka visu.
Trosēs iekārtais tiltiņš pār kalnu upi
Lēnām aust jauna diena. Kalnus nomaina meži, mežus nomaina, sakņainas takas, tad atkal kalni. Mana pēda lēnām sāk protestēt pret šo pārgājienu, laikam būs tulzna. Nezinu kā, bet nedaudz šo piekukuļoju ar apcerējumiem par dzīvi, un šī apklust gandrīz līdz trases beigām. Esam norāpušies lejā kaut kādā ielejā. Ja godīgi, tad man visas ielejas vienādas. Manis pēc tā varētu būt pat mūsējā. Septiņos no rīta tā ir tukša un klusa, tik kaut kādi saguruši dalībnieki apkārt vazājas un troksni taisa ar savām nūjām. “Labrīt! Kas jauns kalnos?”, “Nekas. Apnikuši. Kādi 20km vēl.”, “Malacītis. Tu esi stipra un superīga. Turies.” Kā tad, kā tad. Viegli teikt. Tā bariņš ievelkamies Les Contamines. Nu jau ir stadija, ka abi saprotam, ka, lai vai kā, bet līdz finišam aizrāposim. Viegli nebūs, bet jā, mēs finišēsim. Kontrolpunktā organizatoru vairāk kā dalībnieku. Tu tikai paskaties viņu virzienā, un tev kaut ko atnes. Mums gan tā nepaveicās, jo laikam izskatījāmies pārāk dzīvelīgi, bet citiem šāda ekstra bija. Nekas vairāk par kolu un apelsīniem mani neinteresē. Ja nu vienīgi vēl tie gardie batoniņi. Šis bija arī vienīgais kontrolpunkts, kur organizatori visus dalībniekus dzina prom. Tieši tā, centās aizdzīt trasē, jo ik pa brītiņam skandināja cik vēl palicis līdz kontrollaika slēgšanai. Mēs pratāmies un stundu pirms slēgšanas pametām šīs viesmīlīgās telpas. Kamēr velkamies pa pilsētu, un mūs uzmundrina tie paši daži citu skrējēju līdzjutēji, man kārtējā telefonpauze: “Lauma, tikko Tev nosūtīju čupiņu spēka un domu. Ceru, ka sajūti. Video izskatās nežēlīgi grūti, lai spēks un izturība ar Tevi. Tu vari. Uz priekšu!”, “Ir arī grūti. Pat 24h mtb bija vieglāk.”, “Ticu. Palūgšu augstākiem spēkiem, lai Tev palīdz. Bet Tu ej, kaut lēnām, bet uz priekšu. Un zini, ka mēs jau lepojamies ar tevi. Ļoti.” Saule lēnām ceļas aizvien augstāk un augstāk, zilas debesis un mākoņu kā nav tā nav. Atkal būs skaista, saulaina diena. Burvīgi. Saprotu, ka pusgarās bikses būs manas sabiedrotās šodien, jo, kas notiek ar manām kājām pēc vakardienas saules peldes nemaz negribu zināt. Par to es domāšu, kad tikšu kempingā (atkāpei gan jāteic, ka skrējiena laikā ieguvu stilīgu skrējēja iedegumu – šortiņus, bez apdeguma pazīmēm, jo kurš tad lieto pretiedeguma krēmu). Nē, nu es jau saprotu, ka naktī rādās visādi rozā ziloņi, klavieres un kas tik tur vēl ne, bet tagad gaišā dienas laikā redzu, kā uz akmens sēž vīrs ar platmali un makšķernieku mugursomu plecos. Pienākot tuvāk saprotu, ka nekas vairāk kā pie akmens samesta zaru čupa tā nav. Jāatzīst, ka visādi brīnumi man vēl nākamās piecas stundas rādījās. Spēju tikai nobrīnīties par savu iztēli. Kur var atrast tik stāvus piebraucamos ceļus, m? Un tad vēl tās sasodītās meža takas ar saknēm un akmeņiem. Zīmi “govis” neieredzu ne acu galā. Bet es sapņoju par Ūdeni. Ja vien tā upe nebūtu tik zemu, varētu pat nokāpt un atvēsināt galvu.
Nopietni – kalns? Mēs jau viņiem visiem nepārrāpāmies pāri? Ejat tak jūs visi kaut kur, man viņu simtu gadu nevajag. Jā, jā. Zinu, ka tie ir tikai nieka 500 augstuma metri. Sēžu sapīkusi uz akmens un saprotu, ka aiz tā kalna ir mūsu ieleja. Štrunts ar viņu. Toms piedāvā kaut kādu garas iedarbības želeju, kuru es, protams, pamanos daļēji izķēzīt pa savu kreklu. Skaisti. Kaut kā ar ūdens palīdzību izskaloju, vismaz vairāk nav lipīgs krekls. Bet tas kalns… Negribu, aizvien negribu. Citu variantu jau nav kā vien vilkties augšup. Drīz mums nāk atklāsme, ka kalnā kāpjam pieklājīgā tempā un esam noķēruši tos, kas mums likās tālu un neaizsniedzami. Pār virsotni aizlido helikopters. Virsotne Col de Tricot mūs pārsteidz ar organizatoru sagatavotu ūdeni, tad skaidrs, kāpēc šis te lidinās, jo pēc apraksta šajā kontrolpunktā nekādas ekstras nebija paredzētas. No piedāvātajām divām pudelēm paņemu tikai vienu un to pašu rezervei, jo dzeramais man ir pietiekoši. Pēc trases profila tagad tikai uz leju. Ja visi mūs laida garām, augšā kāpjot, tad pēcāk mēs visus laižam garām, lejup ejot. Izdangātas takas, akmeņi, rododendri, zaļa zāle, jeb viss ko vēlies, arī ēna nedaudz. Atkal augšā, nu nē. Un atkal mēs maināmies. Tas ir līdz brīdim, kad ir jāiet pa slīpu balkonu, kur drošībai savilktas troses. Skatos uz to sasodīto akmeņaino trasi un aizvien vairāk priecājos, ka viņgad man TDS beidzās pēc 60km. Nebūtu es te togad pa tiem akmeņiem, tajos dubļos un lietū izlavierējusi. Bija arī trosēs iekārts tilts pār dārdošu ūdenskritumu, iespaidīgi. Galva tukša no domām, ja nu vienīgi cīnos ar saviem taureņiem un pūcēm par vēlmi te nepalikt un turpināt kustēties. Bet, ja tā labi padomā, tad pāris pēdējās stundas kustos tādā kā autopilotā, bet tas mani jau sen vairs neuztrauc. Toms jau pirms kāda laba brīža ir aizskrējis pa priekšu. Te tev bija kopā līdz finišam un man ir vienalga, lai jau iet. Vilciens? Ielejā kursē vilciens, nopietni. Pirmo reizi par tādu dzirdu, kur nu vēl redzu dzīvē. Interesanti. Kontrolpunktā nedaudz ledus, šļūtenes duša. Tomu nemanu līdz pirmajai koka ēnai. Šis uzkāpis augšā, paskatījies, ka manis vēl nav, un izdomājis atpūsties, pasēžot koku ēnā. Uz ko es pastāstu savu izbrīnu par vilcienu un to, ka labi sapratu, ka viņam bija mani slinkums gaidīt un aizgāja uz finišu.
Pēdējais kalns
Les Houches ievelkamies vien 40 minūtes pirms tā slēgšanas. Mums priekšā skaļš latviešu atbalstītāju pūlis, jo ikšķilieši gaida savu pēdējo skrējēju. Hmm, interesanti, pa kuru brīdi mēs viņu apdzinām. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk. No vienas puses apzinies, ka līdz finišam ir palikuši tikai 8km, bet no otras puses – pie velna viņus visus. Kamēr Toms vēl uzpilda ūdens pudeli, es ar viņa nūjām dodos tālāk. Kāds dalībnieks ar mani uzsāk sarunu, no kurienes, kā trase, kur palika kompanjons. Kad pastāstu, ka visās distancēs mēs esam ap 40 un mums pat ir sava PTL komanda, redzu vispārēju cieņu pret mums. Un jau atkal: “Super, duper esi izrāvusies. Kur tie tūkstoši palikuši, esi riktīgi pakāpusies. Vēl bišku izturi un finišs. Atkal nepamāji. Daivai, davai kustini kājiņas, vēl biķšķin palicis.”, “Pfff. +30°C. Ceri vien.”, “Ceru un ticu, ka vari.”. Pēdējos kilometros mikroreljefs ir mokošs. Mana nospiestā pēda sāp pie katra nelīdzenuma zem kājām. Nūjas jau ar vairs īsti nelīdz. Viss ir apnicis. Tāpat es nesaprotu tos, kuri TDS atgriežas atkal un atkal, lai šādi mocītos. Nu nē, šim nebūs atkārtojuma, nebūs. Bet par to domāšu pēc finiša. Kamēr mēs soļojam pa ieleju pretī finišam, mums garām aizsteidzas citi dalībnieki. Un man ir vienalga, vai man garām paiet viens vai desmit skrējēji. Tas mani vairs neuztrauc. Saule cepina. Upe blakus krācuļo kā negudra. Ar Tomu spriežam, ka būtu forši tur iegāzties un atveldzēties. Gandrīz pie pašas pilsētas ir divi ezeri, it kā klāt pieiet pat neliela pludmale, un kājas pat iemērkt varētu. Pilsētā jau esam, visādas mājeles arī, bet… Eu, nu cik vēl tālu. Kur ir tas pēdējais kilometrs cauri pilsētai. Pretī nāk laimīgi finišētāji, vietējie uzmundrina visus pēc kārtas, mūs aizvien kāds apsteidz, un mums aizvien ir vienalga. Tomam atklāju, ka vienu brīdi trasē domāju, ka finišā varētu kopistiksi ieskriet, bet šo domu atmetu, kad viņš teica, ka var līdz finišam tikai aiziet ne aizskriet. Pilsētā nūjas nevajag. Salocītas tiek stieptas rokā.
Pēdējais kilometrs cauri pilsētai pa gājēju ielu
Pēdējais kilometrs. Nopietni pēdējais? Tiešām! Skaļas ovācijas sagādā mūsējie atbalstītāji. Tiekam gan pie bildes ar karogu, gan visādi citādi uzmundrināti. Uz aicinājumu skriet finiša virzienā nereaģējam. Arī arguments, ka mūs apdzen, netiek ņemts par pilnu. “Kas ir, Tomu nevari apdzīt?” arī īsti netiek ņemts vērā. Tiekam apzināti musināti uz skriešanu pēdējos finiša metros. Tā arī nesapratu, kuri bija īstie atslēgas vārdi un vispārējās ovācijas, bet es sāku skriet. Iesākumā atskatoties, vai Toms neseko. Ja ne, tad ne. Un tad man vajadzēja apdzīt visus priekšā esošos skrējējus līdz pat finišam. Es vēl nebiju trasē tik ātri skrējusi kā tagad. Man tiešām pirms brītiņa kaut kas sāpēja? Elpas nav, bet smaids pasaka visu. Apkārt ir tāda ovāciju gamma, ka ir sajūta, ka Tevi finišā sagaida kā uzvarētāju. Tā arī ir. Katrs finišētājs ir uzvarētājs. Drīz skriešus finišē arī Toms. Neticami, bet finišēju dalībnieku pirmajā tūkstotī un finišs sasniegts pēc 32h 25min 23sekundēm.
Pēcvārds. Ko darījām pēc tam? Kempingā lepni izmantojām dušu, kas paredzēta tikai UTMB dalībniekiem. Iepriekšējā vakarā pirms CCC starta izrevidējām Jāņa līdzi ņemamo mantu kaudzi, par ko Jānis pēcāk teica paldies. Aizbraucām sagaidīt un uzmundrināt Ingu Lac-Champex kontrolpunktā, pie viena uzmundrinot arī Sanitu. Brīdī, kad gājām Ingai palīdzēt lielajā ēdamzālē, man viens jautā ,vai finišēju, atbildēju – jā, 32h ar astīti. Uz ko šis atrauc, ka esot skrējis aiz manis… Tā noprotu, ka viņš ir trasē izstājās. Tāpat pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē saķert augstkalnes simptomus, tas ir, kad kalnos nedaudz asiņo deguns (organizatoru mediķus ar savu klātbūtni gan neaplaimoju, bet stresiņu sev ieguvu), kā arī sajutu burvīgo žvinguli, kad autobuss brauca augšā/lejā pa serpentīnu. Tā teikt, TDS paņēma no mana organisma visu, ko varēja, un tagad lēnām mani par to informē. Otrās dienas vidū sāku piefiksēt, ka kempinga kaimiņi mani apsveic ar finišu. Patīkami. Vienā brīdī apjaušu, ka viņi mani ir sajaukuši ar Almu, jo kurš gan spēj izsekot, cik latviešu meitenes ir kaimiņos un pie paldies saku, ka es jau vakar TDS finišēju. Pēdējā naktī ielejā ir negaiss. Alma ar Svetu esot trasē negaisu nedabūja, bet Andis gan pa kārtīgu miglu ir kārpījies. PTL pēcāk stāstīs, ka dzirdēja, kā aiz kalna otrā ielejā pērkons ducina un zibeņo, bet viņiem nekas. Kā man izdevās finišēt pirmā tūkstoša beigās (989 no 1060)? Elementāri. Arī šogad dēļ neierastajiem laikapstākļiem finišēja tikai 59% no visiem (1600) TDS dalībniekiem.
Nobeiguma vietā. Vai es nākamgad skriešu TDS, noteikti nē, bet tiem, kam ir raksturs, iekšas un neatlaidība – lūgtum. Lai arī man ir pietiekams skaits derīgu punktu, UTMB mani nevilina. Vai es septīto gadu pēc kārtas atgriezīšos Šamonī, diez vai, jo kā mājupceļā smējāmies – ir tik daudz citu skaistu vietu un skrējienu.
Ne velti visas virsotnes tiek sauktas par камень vai akmeni. Katra no tām ir kā liels, dažāda izmēru, formu un dzīvīguma pakāpes akmeņu krāvums. Nupat esi ticis galā ar četrus kilometru garu nolaišanos pa šiem akmeņiem un iekļūsti taigas tipa mežā. Kroplas priedes, akmeņaina, dubļaina un saknēm pilna taka. Viss nosmaržo pēc lāču voljēra. Apstāties, lai apdomātos, nevari, jo tad tev apkārt lidojošam kukaiņu baram būs iespēja nosēsties un sākt savu кровососущий vai asins sūkšanas misiju. Lasīt tālāk.
Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.
Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.
Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.
2. Daļa – pasākums.
Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.
Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.
Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.
Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).
2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.
Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.
Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.
Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.
Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.
Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.
Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..
3. Daļa – atziņas
Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.
Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.
Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.
Pāris mēnešus atpakaļ sāku lasīt Joe Abercrombie grāmatu sēriju “The First Law”. Pati grāmatu sērija stipri viduvēja, bet atmiņā palicis tur pietiekami bieži lietotais teiciens “Back to the mud”. Līdz šim to biju tulkojis pavisam vienkārši – grāmatas varonim kidrikt. Tagad esmu sācis par to šaubīties, sāk šķist, ka grāmatas autors ar šo teicienu ir vēlējies pateikt, ka ar grāmatas varoni patiesībā nekas traģisks nav noticis un viņš vienkārši ir atgriezies Norvēģijā, lai tur skrietu pa kalniem – slapjiem, dubļainiem un sasodīti purvainiem kalniem.
—–
Vispār doties uz Norvēģiju skriet mani uzaicināja vienīgais ceļabiedrs Ilmārs. Telemarks Toffaste sacensībām Ilmārs piesakās jau maijā, bet es esmu nesteidzīgs. Gribās saprast, cik daudz spēka no manis paņems Lavaredo un CET un balstoties uz to pieņemt lēmumu startēt 43km vai 82km distancē. Gan Lavaredo, gan CET spēkus atņem pamatīgi un pēc veiksmīgā starta CET par atlikušās sezonas galveno mērķi tiek uzstādīts SKM. Šo iemeslu dēļ esmu prātīgs un pieņemu vienīgo pareizo lēmumu – piesakos 43km distancei. Neskatoties uz to, piesakos 82km distancei.
Neveiksmes mani sāk vajāt jau Latvijā. No pēdējā Stirnu buka atgriežos pietiekami žirgts, tomēr divas dienas vēlāk sāk sāpēt papēdis un pēc pāris mokošiem treniņiem, augusta pēdējās dienas, jau otro gadu pēc kārtas, esmu spiests pavadīt uz velo. Papēdis dažas dienas sāp tik ļoti, ka pavadu tās klibojot un savu dalību Norvēģijā sāku ar vien vairāk apšaubīt.
—–
Norvēģijā esam laicīgi un dienu pirms starta veltam, lai iepazītos ar trasi. Mērķis uzkāpt līdz pirmajam kontrolpunktam, lai saprastu kā ģērbties un ko sagaidīt. Pārgājiens arī kalpo kā tests papēdim, ja tests būs nesekmīgs, esmu jau psiholoģiski nobriedis nestartēt.
Trase nepārsteidz, jau piesakoties esmu iepazinies ar trases profilu un aptuveno segumu, tāpēc nav pārsteigums, ka trase pārsvarā iet pa ceļiem un lai arī kāpums ir pietiekami garš un grūts, tas nav nekas nāvējošs. Sacensību organizatori pāris dienas pirms starta informēja par plūdiem, bet nu tie esot beigušies. Tiesa, esot vēl vietas trasē, kur esot slapjš – spriežam, ka noteikti pārspīlē. Papēdis pēc pārgājiena nedaudz saguris, bet nekādas asas sāpes neesmu jutis, tāpēc pieņemu lēmumu piedalīties.
Pie starta numuriem un saspraudēm tiekam jau vakarā pirms starta. Vairāk neko mums nedod, ne t-kreklus, ne suvenīrus, pat ne spamu. Numurs izskatās dikti plāns un nav pārliecība, ka viņš spēs izturēt līdz finišam, it sevišķi ja līs. Sacensību dienai gan sola labus laikapstākļus bez lietus.
—–
No rīta ceļamies laicīgi. Naktī esmu vairākas reizes modies, jo visu laiku ir sajūta, ka kāds ir ieslēdzis čaiņiku. Patiesībā gan tas ir vējš, kas purina kempinga būdu. Arī no rīta vējš nav rimies, bet virs tuvējā kalna ir pamatīgi mākoņi, kas lēnām nāk virsū.Te nu tev bija labie laikapstākļi, numuru jau norakstu zaudējumos.
Pirms starta
Starta zonā norvēģi un dāņi izskatās profesionāli, daži starpfinišam, kas būs 43. kilometrā atnesuši lielo sporta somu, bet es jūtos kā bomzis – man nav nekā ko tur nolikt. Dalībniekiem tiek izdalītas GPS iekārtas, lai mājinieki (un tiesneši) var sekot līdzi. Šāda sistēma priecē, jo zinu, ka būs vismaz virtuālais atbalsts.
—–
Startā nostājamies pirmajās rindās un jau no pirmajiem metriem turos uzreiz aiz pirmās vietas. Temps pirmajā taisnajā kilometrā pietiekami saudzīgs, tāpēc pie kalna reizē pieskrienam krietns bars. Lēnais temps mani apmierina, jo 10 dienu neskriešana dara savu. Sevišķi jūtīgi ir cirkšņi, kas ir dikti savilkti, tomēr pagaidām pārāk netraucē.
Nākamie 7km pret kalnu un šeit lielā grupa ātri sadalās. Es joprojām turos uzreiz aiz pirmās vietas un brīžos, kad pirmā vieta nolūzt uzreiz metu nost tempu, lai ir kāds cits, kas skrien pa priekšu. Nelielā bariņā turamies līdz kādam 5km, bet tad sākās pāris stāvākas vietas un es, lai nepārpūlētos pāragri, šādās vietās pāreju uz ātru soļošanu. Šāda taktika mani minimāli atsviež atpakaļ, tomēr lielākās bažas ir par papēdi, kas sāk nepatīkami durt. Jau pirms starta esmu apsolījis sev un citiem, ka šādā gadījumā stāšos ārā un tagad nolemju pie sava plāna pieturēties. Ja līdz pirmajam KP 8. kilometrā nekas nemainīsies, manas sacensības būs galā.
Pirmajā kalnā
Papēdis par laimi diezgan ātri atlaiž un atlikušajā distancē vairāk netraucē, tomēr ļoti laimīgs pirmajā kontrolpunktā neieskrienu, jo sāpes cirkšņos pieaug. Lēnām padzeros kolu un pirmo kontrolpunktu pametu pēc 42minūtēm, atrodoties 4. pozīcijā.
—–
Trase sāk vīties nedaudz lejup, bet tad nāk solītais slapjums. Uz ceļa ir pamatīgi dubļi. Tiesa, tos var elementāri apskriet. Pasmaidu par Norvēģu plūdiem un sausām kājām turpinu tālāk. Pēc diviem kilometriem gan smaids no manas sejas pazūd, jo tiekam iedzīti pļavā, kur pa mūsu taku pretī tek strauts. Šādā stilā tiek pavadīti nākamie divi kilometri, kājas ir slapjas līdz ceļgaliem un pārvietošanās pret kalnu ir briesmīgi lēna. Saņemu arī ziņas no mājām, ka es esot otrajā vietā, jo pirmie divi esot aizskrējuši pa trasi pretējā virzienā. Labas ziņas, bet nekādu lielo sajūsmu man šī informācija neizraisa, jo cirkšņi ar katru brīdi paliek ar vien savilktāki.
Nonākot otrajā kontrolpunktā pozīcijas vairāk neesmu zaudējis, taču redzu, ka tuvumā man ir vairāki skrējēji. Nākamie trīs kilometri paredzēti uz leju, taču jau pašā sākumā saprotu, ka nekādi ātrie kilometri mani negaida. Segums pārsvarā ir ļoti mainīgs. Ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapjiem akmeņiem, ir brīži, kad ir jāslidinās lejā pa slapju purva žļurgu. Rezultātā esmu ļoti lēns un pavisam drīz tieku noķerts. Par to neskumstu, jo tas nozīmē, ka man būs kam turēties astē. Turpinājumā pa purviem jau kuļos stipri ātrāk. Norvēģu skrējējs ir diezgan kluss, bet ātrs, es tikmēr viņam periodiski mācu krievu valodas pamatus un turos līdz cik varu. Trase ir pilnīgi neskrienama, līdz ar to ātrums turas vien ap 6min/km.
Ap 16. kilometru gan esmu spiests norvēģi palaist prom, trase atkal ir izlīdzinājusies un ir jāsāk skriet ātrāk, bet mani cirkšņi to neļauj. Rakstu uz mājām, lai šodien uz labiem rezultātiem necer, jo cirkšņu dēļ esmu lēns. Regulāri tieku apdzīts un daži pat apjautājās vai jūtos labi, jo seja pārsvarā ir sāpju grimasē. Pirmo reizi mūžā sacensību laikā izšauju vienu Ibumetīna tableti. Palieku ar vien lēnāks, līdz sasniedzu ātrumu 7 – 8min/km uz taisnes. Pilnai laimei vienā no pauzēm esmu pazaudējis visus savus sāls krājumus kā arī daļu no magnija krājumiem. Jāpieliek visi spēki, lai sasniegtu iespējams savu pēdējo kontrolpunktu 23. kilometrā.
—–
Atlikušie kilometri ir grūti, bet vismaz salīdzinoši sausi. Īpaši vairs netieku apdzīts, jo trase pārsvarā ir pret kalnu un šeit man neiet tik bēdīgi. Vienā mirklī man pretī kosmiskā ātrumā aizšaujas divi skrējēji, kurus atpazīstu kā līderus. Esmu pārsteigts, ka vīri nav apgriezti pareizajā virzienā vai diskvalificēti. Par to gan tobrīd uztraucos maz, sen vairs par vietām necīnos un mans vienīgais mērķis ir 4. kontrolpunkts.
Dažas minūtes pirms 4. kontrolpunkta aizsūtu uz mājām īsziņu, ka kontrolpunktā iešu malā, neredzu veidu kā es ar šādām kājām varētu pieveikt vēl 60 kilometrus. Saņemu atbildi no Ingrīdas, lai tā arī darot. Atraksta arī māsa, kas arī mudina neturpināt, tik lai noejot vēl vienu posmu un pafotogrāfējot.
Mazuļi poniji
Kontrolpunktā notiek brīnums. Brīvprātīgajiem nekā no medikamentiem nav, līdz ar to viņi man kā vienīgo risinājumu piedāvā peldi tuvākajā ezerā. Man māc šaubas, ka tas varētu jebkādā veidā palīdzēt, tāpēc piedraudu, ka drīzāk nozagšu blakus pļavā esošo poniju un jāšu tālāk kā ķēniņš Zālamans. Manu joku norvēģi nenovērtē, tāpēc sēžos zemē un sāku cītīgi staipīt savus nolādētos cirkšņus. Izrādās tas palīdz, pēc pāris minūtēm esmu kājās un lai arī diskomforts ir, tas ir mazinājies un es esmu gatavs turpināt vismaz vēl 10 kilometrus līdz 6. kontrolpunktam, kur atkal būs cilvēki.
Savu atdzimšanas vietu pametu 10. pozīcijā, vairāk mani šodien neviens neapdzīs. Ir sācies lietus, bet īpaši to nejūtu, jo slapjš esmu tāpat. Nākamo kilometru pa asfaltu veicu cienījamā ātrumā un tad jau klāt ir otrs lielais kāpums. Nākamos četrus kilometrus raiti kāpju augšā, stāvums vietām ir pamatīgs un arī šeit ne visur var tikt cauri ar sausām kājām. Tuvojoties virsotnei periodiski ir jākāpj augšā pa slapju, līdzenu akmens segumu. Brīžiem tas sanāk labi, bet ir brīži, kad abas kājas sāk slīdēt atpakaļ un tad vienīgais, kas atliek ir sēsties uz pakaļas un šļūkt lejā līdz drošākai vietai. Tuvāk virsotnei jau ar vien biežāk akmens seguma vietā izvēlos brist pa blakus esošo purvāju. Virsotnē mani sagaida pamatīgs vējš, liekas, ka numuru tūlīt aizraus pa gaisu, bet izrādās, ka neesmu to līdz galam novērtējis – nedaudz saburzījies, bet kopumā kā jauns. Kāpjot kalnā esmu atguvis vienu pozīciju un esmu 9. vietā, bet vēl pēc mirklīša jau esmu astotais. Priekšā esošajam beidzot ir pielēcis, ka ārā ir normāls ledusskapis un t-kreklā skriet tādā laikā nav forši.
Jau skrienot lejup saņemu īsziņu no Ingrīdas, kas ir pārsteigta, ka mans GPS raidītājs ir nonācis 5.KP. Gribās izspēlēt apjukušā noti, bet negribās raustīt lauvu aiz ūsām, man vēl virtuālais atbalsts šodien būs vajadzīgs. Atbildu, ka ir labāk un metos iekšā sen neredzētajā purvu pasaulē, lai tur pavadītu neaizmirstamus piecus kilometrus.
—–
Visur ir ūdens un dubļi – savus Salomonus redzu gaužām reti, pārsvarā tie ir zem brūnganzaļās purva masas. Brīžiem iekuļos dziļākās vietās, tad nopriecājos, ka esmu savus apavus kārtīgi piestiprinājis pie kājām. Ik pa laikam kājas izdodas noskalot strautos un kalnu upēs, kuriem ir jātiek pāri. Daži no tiem ir pietiekoši izaicinoši, tāpēc pāri ir pārvilkta virve, lai ir kur pieturēties. Brīžos, kad neesi purvā ir jāskrien pa zāli līdz ceļiem un tur redzamība ir vāja, ja tiec ārā no zāles, tad priekšā ir slapjš akmens uz kura ir visas iespējas nolauzt kaklu. Sāku domāt, ka turpināšu dalību arī pēc 34. kilometrā esošā 6. kontrolpunkta, jo nepamet sajūta, ka organizatori vēlās mani noslepkavot. Lai savāktu pilnīgākus pierādījumus, derētu apskatīt arī citas trases vietas.
Sestajā kontrolpunktā, kas bija arī pirmais kontrolpunkts atgriežos jau krietni pacilātākā noskaņojumā. Pēc gandrīz 30 kilometru pārtraukuma manī ir pamodušās pazīstamas sajūtas, man atkal gribās skriet, gribās sacensties, gribās uzvarēt. Uzjautāju brīvprātīgajiem, kurā pozīcijā atrodos un saņemu atbildi, ka esmu apmēram desmitais (patiesībā astotais). Iedzeru kolu un lai nerastos sāls deficīts uzklūpu čipsiem. Viens no retajiem našķiem, kas man negaršo, taču šoreiz garšu pat nejūtu – aiziet lejā rūkdami.
Nākamie astoņi kilometri ir tie paši, kas bija pašā sākumā tikai šoreiz lejup. Šeit beidzot var paskriet. Ātrums nav diez ko iespaidīgs, bet vismaz salīdzinoši strauji tieku uz priekšu un arī lielā nogurumā šeit iedzīvoties nevar. Nonācis lejā pilsētā skrienu netālu no kempinga, kurā mani gaida silta gulta, bet īpaši pat neapsveru domu doties tajā virzienā un tā vietā dodos uz sacensību centru. Ieskrienot centrā uzreiz pa taisno dodos pie mediķiem. Viņi varot sapūst cirkšņus ar aukstumu, taču piedāvā arī Aloe Vera ziedi. Izvēlos otro variantu un lai arī lielas ticības iedarbībai nav, cītīgi to ieziežu cirkšņos. Redzu, ka sacensību centrā bez manis ir vēl vairāki skrējēji, tas priecē, būs ko apdzīt. Pirms došanās otrajā cilpā gan vispirms parunājos ar organizatoriem, nočiepju finišētājiem paredzēto banānu un cenšos noskaidrot savu pozīciju. Neko konkrētu neuzzinu, bet vēlāk izrādās, ka sacensību centru pametu 7. vietā.
Dakteru brigāde
—–
Otro apli sāku enerģiski. Sākums tam ir salīdzinoši viegls un lai arī daļa ir jāskrien pa akmeņiem, vismaz nav jākuļas pa sasodītajiem dubļiem un purviem. Četrus kilometrus vēlāk sasniedzu lielu HES, kam jāskrien pāri. Tuvojoties tam manā sejā ataust smaids, uz HES redzu divus konkurentus. Lai arī pēc mirkļa abi atkal pazūd purvu pasaulē, viņu noķeršana ir tikai laika jautājums. Pēc pārsimts metriem abiem censoņiem jau esmu blakus un apjautājos par sajūtām. Abi atbild, ka jūtoties slikti un esot noguruši. Es atzīstu, ka arī esmu noguris, bet jau pēc mirkļa smukā galopiņā aiznešos tālāk un droši vien konkurenti padomā, ka esmu melis.
No vīriem tālu gan netieku, jau pēc mirkļa man pretī skrien vēl viens konkurents un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Seko apspriede četratā, jo, lai arī ir bulta ar virzienu, kur skriet, marķējuma nav. Šeit uzkavējamies ilgi, kartes nevienam nav, viens cenšas kaut ko nesekmīgi atrast telefonā, es cenšos sazvanīt Ingrīdu. Iznākumā gan satiekam automašīnu, kas nav redzējusi ne marķējumu, ne skrējējus, bet māk pateikt mums pareizo virzienu. Pēc 500m marķējums patiešām atgriežas.
—–
Mirkli skrienu divatā ar dāni un sākam komunicēt. Abi pasūdzamies, ka purvi ir neizturami un abi sūkstāmies par to, ka noskrējienos iet smagi. Abi arī viens par otro pasmejamies, ka nav jau īsti kur trenēties. Lielos, ka mums augstākais kalns ir 311m augsts, dāņi pakāš gandrīz uz pusi 170m. Diezgan ātri gan pienāk brīdis, kad sarunāties vairs nevaram, jo dānis ir par lēnu.
Vēl dažus kilometrus izbaudu pa ceļiem, bet tad atkal esmu atpakaļ purvu zonā, kur vairāk vai mazāk, bet būs jāpavada nākamie15 kilometri. Turpinājums ir konkrēts standarta variants – purvs, dubļi, akmeņi, upes un citas jau ierastās ekstras. Ik pa laikam satieku dažus velo tūristus, kuri labprātīgi ir devušies šādā vidē pabraukāties. Dažiem atklāti pasaku, ka viņi nav pie pilna prāta. Šaubos, ka pats izskatos īpaši vesels. 56. kilometrā sasniedzu 9. kontrolpunktu, kas ir arī ēšanas punkts. Mirkli iepriekš esmu gandrīz aizrauts lejā pa straumi kādā no upēm, tāpēc esmu īpaši pacilātā garastāvoklī. Parunājos ar brīvprātīgajiem, apmaināmies ar dažādiem jociņiem, bet paralēli ēdu un dzeru dažādus labumus. Pirms atskrien pārējie konkurenti, vēl palīdzu noturēt brīvprātīgo telti mirklī, kad vējš uzpūš stiprāk un pēc mirkļa jau dodos atpakaļ dubļos.
—–
Konkurenti kontrolpunktā laiku patērē krietni mazāk, tāpēc atkal man ir diezgan tuvu uz papēžiem. Man gan ne prātā nenāk, ka mani kāds vēl varētu apdzīt un par savu ceturto vietu jūtos pietiekami drošs. Mirkli vēlāk sazvanos ar Ingrīdu, viņa mani informē par to, kas mani sagaida priekšā (man tāpat ir skaidrs, ka purvi) un stāsta, ka trešā vieta neesot tālu. Sāku pakaļdzīšanos pat nenojaušot, ka nav tālu ir 13 minūtes.
Diezgan drīz mani sekotāji jau atkal ir pamatīgi iepalikuši un es kustos ar patīkamu efektivitāti. Kalnu šajā trases daļā ir mazāk, bet ir daži īsi, ļoti stāvi kāpumi un daži ļoti slideni akmeņi. Slidinoties lejup pa akmeņiem man gar acīm visu laiku zib kadri no pieredzes snovbordā. Zinu, ka nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt pamatu un krist uz pakaļas, jo pēc pakaļas nākamais saskarsmes punkts ar zemi būs pakausis. Tas nebūtu vēlams piezemēšanās veids un diez vai palīdzētu arī fakts, ka esmu diezgan tālu no civilizācijas – šeit nav manāmas pat brīvdienu mājas. Iemeslus gan tam neredzu, vieta pietiekami smuka un citur purvu klātbūtne nav bijusi šķērslis, lai uzblieztu būdas pilnīgā nekurienes vidū. Runājot par būdām, katru reizi, kad kādu no tām ieraugu uzreiz sāku dungot Ylvis dziesmu “The Cabin”. Dziesma smuka un atbilstoša.
Slidotava
Pienākot 68. kilometram beidzot esmu atpakaļ uz ceļa, nākamie trīs kilometri līdz dzeršanas punktam ir pret kalnu, bet vismaz pa kārtīgu segumu. Šeit arī saņemu ar vien vairāk satraucošu ziņu no Ingrīdas. 3. vieta esot pavisam tuvu priekšā. Es gan nevienu priekšā neredzu. Tempu turu augstu, bet ne tādu, kas man pašam nodarītu pāri.
Nonākot dzeršanas punktā saņemu komplimentus, ka es izskatoties vēl svaigs. Tā arī jūtos un tāpēc ilgi neuzkavējos. Ingrīda mani turpina bombardēt ar īsziņām, priekšā esot gaidāms mitrs apvidus, kalnu vairs neesot. Saņemu arī ziņas no 99 gadus vecās omītes. Šī sūtot spēkus un sakot, ka man tas stiprinieka spēks esot pārmantots no viņas. Šaubu nav, jūtos tiešām stiprs. Vienīgais satraukums ir par to, ka visu dienu neesmu saņēmis ziņu no Līmes, nospriežu, ka noteikti guļ, bet izrādās, ka saēdusies puķuzirņus un ir iekūlusies nelielās veselības problēmās.
Skrienam
Nākamos četrus, piecus kilometrus cenšos palielināt ātrumu, vienā mirklī gan esmu spiests apstāties. Skrienot pa purvainu ceļu, viena kāja pazūd dziļākā peļķē un momentā dabūju krampi ikrā. Metos uz ceļiem un ar galvu sevi iestādu dūkstī. Ilgi gan šādā pozā nepavadu, pēc mirkļa jau esmu kājās un minūti vēlāk notiek tas, ko es gaidīju jau pāris stundas, simts metrus priekšā ir trešās vietas īpašnieks.
—–
Uzskrējis kalniņā viņš nozūd aiz koka, bet pēc sekundes atkal parādās tajā pašā pusē, kārtīgi mani nopēta un aizdiebj kā nelabais. Skaidrs, ka mans plāns – ja ieraudzīšu, tad jau arī apdzīšu, tik viegli nestrādās. Pirmais, ko atskāršu ir fakts, ka ar visiem krampjiem un pakaļdzīšanos esmu izlaidis pēdējo maltītes reizi un pašā nepiemērotākajā brīdī ir piezagusies bada sajūta. Paniku neceļu, līdz finišam ir vēl seši kilometri. Nedaudz piebremzēju, apēdu dubulto devu un turpinu savā tempā.
Nākamie trīs kilometri ir pa meža takām un lai kā es arī necenstos panikot, jūtu, ka tuvāk savam konkurentam netieku. Tempu it kā izdodas noturēt, bet palielināt to nekādīgi nespēju. Iekšēji jūtu, ka vairāk konkurentam netuvojos un izrādās, ka man ir taisnība. Norvēģu triatlonists, kurš īsi pēc finiša solījās, ka vairāk ultras neskries (dzirdēts stāsts ne?) ieraugot mani esot dabūjis kārtīgu adrenalīna devu un atlikušajā distancē esot spiedis maksimumu.
Trīs kilometrus pirms finiša trase sāk vest lejup un šeit es redzu priekšā garu, tukšu taisni. Zūd gan spēki, gan motivācija. Drošībai vēl pie Ingrīdas noskaidroju, ka piektā vieta ir tālu aizmugurē un no kalna lejā ripoju jau saudzīgā režīmā. Pēdējā kilometrā pilsētā pat paspēju pastaigāties, bet goda apli pa stadionu gan noskrienu godam. 82.5km pievarēti 9 stundās un 18 minūtēs, krietnu stundu vēlāk kā biju iedomājies pirms starta. Tiesa pirms starta es biju paredzējis skriet pa taciņām nevis purviem. Otrajā 40km aplī esmu bijis visātrākais, bet pirmajā aplī zaudēts tika pārāk daudz.
—–
Pēc finiša tieku pie jostas sprādzes, zemas kvalitātes pudelītes un banāna, 43km distances finišētāji dabū tikai banānu. Organizatori atzīst, ka standartā šeit neesot tik slapjš un šis esot kārtīgs izņēmums. Tas noteikti arī izskaidro stipri lēnos finiša laikus. Savs šarms gan visā šajā bija un ja augusta sākumā, pēc CET, likās, ka šis pasākums iespējams ir lieks, tad pēc finiša varu teikt, ka man patika. Nākamajā gadā šeit paredzēts Norvēģijas čempionāts, līdz ar to pieņemu, ka viss būs augstākā līmenī. Pats gan atpakaļ dubļos jeb uz Norvēģiju tuvākajā laikā neplānoju, tik tas Tromso Skyrace tāds vilinošs izskatās.
P.S. Vīri, kas pirmo apli apskrēja pretējā virzienā beigās finišēja 1. un 3. vietā (fiziski 1. un 2. vietā, bet 10 minūšu sods katram). Varēja iet kasīties, bet dēļ krūzītes man tas nelikās diez ko saistoši.
P.P.S. Numurs tā arī tika līdz finišam īpaši necietis. Turpmāk zināšu, neskati numuru pēc biezuma.
“Es negribu izlikties par filozofi, taču mums ir dota tikai viena dzīve, un mums tā ir jāizlieto labākajā no iespējamajiem veidiem. Man skriešana ir tieši šāds veids.” – tā pēc finiša un 1. vietas iegūšanas sieviešu konkurencē ar laiku 7:07:03 pagājušā gada DXT kalnu skrējiena sacensībās sacīja smaidīgā Federika Boifava. Šogad Federika uzvarēja ne tikai sieviešu ieskaitē, bet arī absolūtajā vērtējumā ar laiku 06:48:30, turklāt tuvāko sekotāju 53 km garajā kalnu treilā apsteidzot vairāk nekā par 8 minūtēm. Lasīt tālāk.
km 
-