VSK Noskrien

Pirmkārt, laikam jāpiemin tas, ka nopietnāk skriešanai esmu pievērsusies tikai kopš šā gada septembra. Pirms tam gan ik pa laikam mēdzu paskriet, bet domāju – robežās līdz trim kilometriem, lielākoties, lai nomierinātu iekšējo satraukumu sevī, par dienu, kura tiek nosēdēta ofisā, ķerot monitora iedegumu.

Tikai septembrī, paklausot apkārtējo ieteikumam, savā gudrajā telefonā lejuplādēju Endomondo aplikāciju un sāku pievērst uzmanību gan noskrietajai distancei, gan tempam un līdz ar to, protams, arī progresam. Piereģistrējos arī Noskrien.lv, kas manu motivāciju palielināja vēl vairāk.

Tā kā tikai septembrī atklāju skriešanas īsto garšu, tad gandrīz uzreiz izvirzīju sev par mērķi nepārtraukt skriet arī rudens-ziemas sezonā. Mana pārliecība gan mazliet sašķobījās, kad vairākas reizes pēc kārtas pēc katra skrējiena nācās tikt galā ar izplaucēta deguna sajūtu, sāpēm kaklā un vienreiz pat tiešām kaitinošu klepu un paaugstinātu temperatūru. Tomēr nepadevos, nopirku pagaidām vēl plāno termo veļu un turpināju skriet, tfu tfu tfu jau pāris nedēļas kā nepatīkamās sajūtas degunā un kaklā ir beigušās, līdz ar to atļaujos cerēt, ka būšu norūdījusies.

Sākumā skrēju apkārt stadionam. Tas bija interesanti, kamēr mans lielākais sasniegums aprobežojās ar piecu kilometru distanci un galvā bija domas tikai par to kā izturēt un noskriet vēl mazliet, neļaujot sāpēm sānā sevi apturēt. Pienāca diena, kad izskrēju ārpus stadiona robežām un tajā pašā brīdī man tapa skaidrs, ka tieši tur – tur ārā – ir īstie endorfīni.

Mana pirmā distance, kas sniedzās pāri divdesmit kilometru robežai, sanāca pavisam neplānoti, mērķis bija noskriet piecpadsmit, kas jau būtu bijis mans rekords, bet skrienot turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi, manī radās nepārvarama vēlme pieķert klāt arī Dienvidu tiltu. Neskaitāmas reizes šo tiltu biju šķērsojusi sēžot pie auto stūres, bet kājām, turklāt vēl skrienot, šī bija pirmā reize. Skrēju un jutu, ka gribu vēl, Bauskas iela, atpakaļ pār tiltu, vēlreiz turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi un tad vēl līkums pa Ķengaragu un tad jau pati sev teicu, ka jāapstājas, jo tik daudz skrēju pirmo reizi un palika mazliet bail, vai tik neesmu jau sasniegusi to robežu, kad daru sev pāri.

Koptreniņā „Latvijai 96” mani pierunāja piedalīties kolēģis – MaTish, kuram skriešana ir kļuvusi par iecienītu nodarbi jau kādu brīdi ilgāk nekā man. Esmu viņam ļoti pateicīga, jo vēlme piedalīties man bija kopš par pasākumu izlasīju, bet apšaubu vai vienai būtu pieticis drosmes doties uz startu.

Skaidrības labad gan domāju jāpiemin arī tas, ka sestdien – 15.novembrī, ar to pašu kolēģi izskrējām 21 km pa Biķernieku, Šmerļa un Juglas mežu kalniņiem. Man, kā šī Rīgas gala iedzimtajai, tas bija pārsteidzošs atklājums, ka tepat Rīgā ir pieejamas reljefā tik daudzveidīgas un slodzi nodrošinošas meža stigas. Atklājums bija arī mani augšstilbu muskuļi, kuri, vienu pēc otra pārvarot pakalniņus, beidzot man lika sevi sajust pavisam skaidri un skaudri. Tomēr izturēju un noķēru tādu devu endorfīnu, ka smaidīt nespēju beigt visu sestdienu. Pietam, kaut kā ļoti pacilājoša bija arī apziņa par to, ka laikā (septiņos līdz pusdesmitos sestdienas rītā), kad kāds vēl nav pielicis punktu piektdienas ballītei, bet citi vēl saldi guļ, mēs jau bijām mežā un aktīvi trenējāmies.

Svētdien biju mazliet pārsteigta par to, ka sāpes muskuļos gandrīz nejūtu un, lai mazliet izkustētos, noskrēju piecus kilometrus.

Pirmdiena – koptreniņš „Latvijai 96”. Jūtu sevī satraukumu, galu galā šī ir pirmā reize, kad skriešu kādā pasākumā, lai arī šeit nav runa par godalgām un labāko laiku, tomēr tas manu satraukumu nemazina. Jūtos patīkami, kad starta vietā pie Mākslas muzeja pa vienam vai pa diviem parādās arvien vairāk skrējēju. Gribas smaidīt un priecāties par to, ka ir liela daļa cilvēku, kas par labāko brīvā laika pavadīšanu uzskata sportiskas aktivitātes, pietam agrs rīts brīvdienā nav šķērslis.

Sākam skriet. Uzreiz jūtu, ka bariņa uzņemtais temps man būs par ātru. Sajūtos mazliet vainīga, kad pēc pirmajiem pāris kilometriem sāku just, ka ir nepieciešams samazināt tempu, jo savādāk par paveiktu pilnu apli man nav ko sapņot. MaTish gan ir saprotošs un pasmejas – ja jau pierunāju piedalīties, tad jāvelk un galvenais taču ir noskriet. Atviegloti nopūšos, samazinu tempu un skatoties kā skrējēju grupiņa arvien vairāk un vairāk attālinās un arvien retāk Čiekurkalna mazajās ieliņās pavīd kāda no viņu krāsainajām jakām. Mierinu sevi ar domu, ka ne jau tie švakākie šeit skrien un domāju par to, ka man ir kur augt, nebūtu jau tāda gandarījuma par attīstību, ja, uzsākot trenēties septembrī, jau varētu turēties viņiem līdz.

Pamazām sāku just nogurumu un ne tikai. Sajūtu daudz jaunu un līdz šim neapzinātu vietu un muskuļu savā ķermenī. Jūtu arī nogurumu. MaTish saka, ka arī sestdienas kalniņi ir pie vainas un tagad es varu sākt saprast, ko nozīmē sevi lauzt. Čīkstēt negribas, bet arī apkārt skatīties vairs nešķiet tik interesanti kā sākumā, manas domas kļūst arvien vienveidīgākas –  au, kāja, au, pēda, au celis….aaaaaa….nevaru….varu, varu, varu…au, kā sāp muskuļi….nevaru….varu, varu, varu… Tā tas turpinās tik ilgi, kamēr esam tikuši cauri Purvciema pagalmiem un vilinājums doties uz turpat blakus esošajām mājām, ir pārvarēts. Šajā brīdī uzlieku sev mērķi – finišēt. Ļoti palīdz tas, ka pāri Deglava tiltam tieku pārstumta (pietam, burtiski). Skrienot cauri Centrāltirgum, mani uzjautrina apkārtējo jautājošie un neizpratnes pilni skatieni, tas iedod papildus enerģiju – tā sajūta, ka esmu kopā ar kādu mazliet slepenu un mazliet traku organizāciju, kuras mērķi līdz galam ir izprotami tikai tās dalībniekiem.

Interesanti un uzmundrinoši šķiet arī apkārtējo uzmundrinājumi ar auto signāltaurēm un žestiem (es par tiem, kas nozīmē – forši, labais). Vēroju dāmu, kas tērpusies augstpapēžu zamšādas zābakos kādu brīdi skrien ar mums (tikai viņas mērķis šoreiz gan ir mikriņš, ne Mākslas muzejs) un manī pazib ķecerīga doma par to – nez kā ar šādiem apaviem būtu skrien pa smiltīm gar dzelzceļa sliedēm, kur vēl pirms brīža skrējām mēs.

Skrējiena beigās jau esmu aizmirsusi par tehniku un pareizu elpu. Esmu piešņaukusi visus savus līdzpaņemtos mutautiņus līdz līmenim, kad tie vairs neturas kopā un, protams, feils – brīdī, kad beidzot esmu nolēmusi mēģināt izšņaukt degunu bez mutautiņa, izmantojot spiediena tehniku, kolēģis pagriežas, lai man ko teiktu un rezultātā – cimds pavisam slapjš un es sarkana kā biete.

Beidzot – finišs, laimes un gandarījuma sajūta neaprakstāma! Pieturā pie Mākslas muzeja vēl notveram vienu skrējēju un saprotam, ka no kopējā laika esam atpalikuši par aptuveni 16 minūtēm. Mūsu temps – 6:52 min/km, kas man ir ļoti liels sasniegums, kaut gan, protams, būtu gribējies skriet kopā ar pārējiem – tātad tas ir izvirzīts par mērķi nākamajā gadā.

Mazliet žēl, ka skrienot pavisam aizmirsu par bildēšanos, ir cerība, ka varbūt, kaut kā varētu dabūt kādu no kopbildēm, ko kāds no skrējējiem uzņēma pirms starta.

Par sajūtām pēc pasākuma – skriet tiešām ir fantastiski, un skrienot kopā, šis prieks vairojas ģeometriskā progresijā, pietam tā ir papildus motivācija – izturēt. Man ir daudz mērķu par distancēm, kuras gribas noskriet nākamajā gadā, pasākumiem, kuros piedalīties, arī tempu gribas pacelt, lai varu skriet kopā nevis krāsainās jakas vērot tikai no attāluma.

Manuprāt, skriešana tas nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids un paņēmiens kā uzturēt sevi formā. Tā noteikti ir arī disciplīna, kas tiek apgūta caur sevis laušanu un iziešanu ārpus savas komforta zonas, tādējādi nodrošinot tās robežu paplašināšanu. Skriešana tas ir labākais pacietības treniņš, jo ilgtspējīgs rezultāts šķiet sasniedzams tikai ar neatlaidīgiem un sistemātiskiem treniņiem. Es pat teiktu – skriešana tas var būt arī dzīvesveids – ceļš pretī nospraustajiem mērķiem, koncentrējoties ne tikai uz sasniedzamo rezultātu, bet iemācoties baudīt arī pašu ceļu uz mērķi.

Noslēgumā – skriešana tas ir viens no maniem šī gada lielākajiem atklājumiem, kuru noteikti sev līdz nesīšu arī nākamajā gadā.

Paldies visiem, kuri mani ir iedrošinājuši (īpašs paldies MaTish), sastādījuši kompāniju un, protams, Noskrien.lv, kas lieliski motivē gan ar savu mājas lapu un rakstiem tajā, gan iespēju skriet kopā. Paldies!