Ir vakars vēls un saule tik riet, bet pa Jelgavu skrējēju bari tik klīst.
Lasīt tālāk.
|
||||||
Ir vakars vēls un saule tik riet, bet pa Jelgavu skrējēju bari tik klīst. Šie ir ierastākie jautājumi no „ierindas” pilsoņiem, kuri izdzird, ka gatavojies skriet no Rīgas uz Valmieru, apm. 107 km, turklāt uzsākt skrējienu piektdienas/sestdienas naktī, kad visi „normāli” ļaudis „atveldzējas” kādā krodziņā pēc grūtas darba nedēļas. Atbilde ir pavisam vienkārša – tādēļ, ka es to varu! Mans ceļš uz Valmieru aizsākās jau 2014.gadā, kad tika atjaunots („oficiāli”) skrējien-soļojums “Rīga – Valmiera”. Šis bija izaicinājums! 2015.gadā es pirmo reizi uzvarēju sevi un nodevu sveicienus no Mildiņas Sīmanim, un līdz ar to – kauliņi bija mesti! 2015.gada nogalē sapratu, ka ar pliku gribasspēku nepietiks, lai noskrietu šo distanci, un jāsāk kaut kas darīt. Nekas cits neatlika, kā izmantot savu nelielo skrējēja pieredzi un zināšanas, un izstrādāju treniņu plānu tieši šim skrējienam. Kā izdevās pieturēties plānam, var redzēt pēc grafika. Taču es sevi mierinu ar domu, ka jebkura kaujas pavēle ir metama ārā pēc iziešanas no bāzes! Tātad, 2016.gada 1.aprīļa vakars, kad pēc manis atbrauc draugi, lai kopā brauktu uz Rīgu, uz LU, pie trakajiem. Protams, atkalredzēšanās ar līdzatkarīgajiem, roku spiedieni, jauno kedu un cita inventāra nopētīšana, skrējienā piekopjamās taktikas izmantošanas apspriešana utt. Neiztrūkstošā Latvijas valsts himna, starta signāls un….Un, lūk, te Tu paliec VIENS Pats! Neatkarīgi to tā, cik daudz cilvēku tev blakus, kādi skaņas un vizuālie sajaukumi valda apkārt; Tu redzi, dzirdi un jūti tikai vienu – ceļu! Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz skrējienam nepieciešamo inventāru un uzturlīdzekļus biju sadalījis četrās daļās, proti: uzreiz līdzi ņemšanai nepieciešamais, tad apm. 36. km, 64. un 94. km, kontrolpunktos (KP), katrā no tiem atstājot nepieciešamo skaitu enerģijas želeju un jau pagatavotu enerģijas dzērienu. Skrējiena taktika bija pavisam vienkārša – vismaz līdz 64. km noturēt vidējo tempu 5:45 min/km, savukārt pēc tam mēģināt nenokrist zem 06:10. Uzturēt ne tikai tempa vienmērīgu kontroli, bet arī morālo stāju visa skrējiena garumā, palīdzēja draugs/treniņu partneris no #Jelgavas @Edgars Bukšs, ar kuru kopā esam noripinājuši ne vienu vien km. Pirmie 32 km par nepatīkamu pārsteigumu bija visnotaļ grūti. Iespējams, to ietekmēja diennakts tumšais laiks, varbūt cilvēka fizioloģija, kad viss ķermenis tev brēc – Ej gulēt!, vai vienkārši – slinkums. Katrā gadījumā 1. KP, kur apstājos, bija 32. km, kur papildināju „Camelback”, apēdu siera gabaliņu un izbaudīju brīvprātīgo rūpes. Nākošais īslaicīgais pieturas punkts bija ap 46. km, kad vienkārši gribot nespēju paskriet garām tik simpātiskām brīvprātīgajām, kuras gluži kā sirēnas aicināja, lai apstājos, notraušu ceļa putekļus, pamielojos ar siltu tēju utt. Pie 64. km KP jau zināju, ka apstāšanās būs nedaudz ilgāka, jo biju sagatavojis rezerves/pārvelkamās drēbes. Nomainīju augšējo kārtu: T-kreklu, termo veļu, sausu „tuneli” un cepuri, protams, neizpalika prasmīgas rokas, kuras izmasēja/izkratīja man kājas, lai vieglāk būtu turpināt skrējienu. Jāatzīst, ka par patīkamu pārsteigumu nākošo 77. km KP sasniedzu daudz labākā noskaņojumā kā pagājušajā gadā. Pēc šī KP bija viens no garākajiem posmiem – 17 km, kurus, nez kādēļ nosaucu par „Psihodēlisko jūdzi”. Lūk, te lieti noderēja līdzi paņemtās telefona austiņas un Spotify. Neskatoties uz to, ka joprojām skrējām divatā, runāšana nebija prioritāra, jo nu jau katrs no mums cīnījās ar saviem iekšējiem dēmoniem un tarakāniem galvā, kā arī vispārējo nogurumu. Bija sajūta – ja tu arī šo posmu noskriesi, nepārejot soļos – jau būs OK. Ieskrienot 94. km KP, sajūtas bija dalītas. No vienas puses apzinies, ka palikuši S#$%a 13 km, no otras puses – pie Velna to visu! Tiesa, pēc brīvprātīgo aptekalēšanas nebija vairs variantu – jāceļas un jāizdara uzdevums līdz galam. Jāatzīst, ka atšķirībā no visas iepriekšējās distances, kuru pavadīju skrienot, šo posmu tika nolemts veikt, sadalot to pa km, proti – 1 km iet, 1 – skriet. Iesoļojot/ieskrienot pilsētā sajūtas bija lieliskas, gluži kā „Superstāram”, jo ļoti daudzi autobraucēji signalizēja (un ne jau tādēļ, ka skrējām pie luksofora sarkanā signāla), kājām gājēji māja ar rokām, viens otrs pārjautāja: “Tiešām no Rīgas?!” Pieskrienot pie Sīmaņa baznīcas, varēja redzēt/dzirdēt/sajust to sagaidītāju/atbalstītāju enerģiju, kas virmoja gaisā. Milzīgu emociju vilni izraisīja ģimene, kura gaidīja pie baznīcas. Moments, kad meita pastiepa roku, lai „iedotu pieci ”savukārt dēls sauca „Tētis! Mans tētis!” (nu vismaz es tajā momentā to dzirdēju!), sieva, kura ar rūpju pilnām acīm noskatījās kā es tuvojos finišam. Un, protams, sen gaidītais pieskāriens Kliņķim! Un tālāk….nu jā, tālāk bija neliela maldīšanās pa Valmieras pilsētu, meklējot īsto skolu, kur tad var nomazgāties un saņemt masāžu, brauciens uz mājām, ķermeņa protestēšana pret pastāvošo iekārtu ar drebuļiem, sāpēm kājās, vēdera streikošanu, varbūt ne profesionālu, bet tomēr mīļu kāju masāžu un kaujas brūču apkopšanu sievas izpildījumā! Sausais atlikums:
P.S. Nekad vairs! #Noskrien! Kad satumst, tad Jelgavā visi pusmaratonu skrien.
„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu. Latvijā notikušas 220 maratona sacensības, no kurām pirmās – 1927.gada 31.jūlijā Liepājā. Tiesa, pirmais treniņmaratons Latvijas teritorijā datēts vēl senāk, bet par to nedaudz vēlāk. Valmierā pavisam drīz notiks 221. maratons, kas būs arī 2013.gada Latvijas čempionāts 42,195km jeb maratona distancē. Maratoni tikuši rīkoti arī Gulbenē, Daugavpilī, Ugālē, Kuldīgā, Rojā, Jelgavā, Viļakā, Ēdolē, Jūrmalā, Stučkā (tagadējā Aizkrauklē), Viesienā, Olainē, Ozolniekos, Skrundā, Priekulē, Ikšķilē, Pastendē, Ogrē, Madonā, Ventspilī un, protams, Rīgā, kā arī trīsreiz bijis maratons Rīga-Ogre. Lasīt tālāk. |
|
|||||
Redakcija un kontakti |