Ziemā nonācu pie secinājuma, ka gada aukstajos mēnešos ir ļoti maz dažādu skriešanas sacensību. Tā kā man tās ļoti patīk un ir vajadzīgas (ne jau augstiem rezultātiem, bet vienkārši izklaidei), izdomāju, ka jārīko pašam savs pasākums. Pirmā doma – skriešana nedēļu no vietas (man tas ir interesanti, jo parasti neskrienu vairākas dienas pēc kārtas). Otrā doma – katru dienu mazliet lielāks attālums, lai progresīvi kļūst grūtāk. Sāku ar atskaites punktu 7,5 km un katru dienu par 2,5 km vairāk, kas rezultējās 105 km. Tā kā man vienkārši patīk skaisti skaitļi, izdomāju mazliet pavilkt vēl uz augšu, lai sanāk 111 kilometri, kas nozīmēja mazu distanču pagarināšanu pēdējās divās dienās.
Tāpat arī man patīk cilvēkiem piedāvāt piedalīties manis rīkotās aktivitātēs, līdz ar to izsludināju šo pasākumu publiski. It kā pat pieteicās diezgan daudzi, tomēr galu galā dalībnieku bariņš nebija pārāk liels – seši skrējēji. Tā kā galvenais bija izaicinājums veikt šo diezgan lielo attālumu, tad pieļāvām iespēju ne tikai skriet, bet arī slēpot, slidot un soļot. Kā nu kuram ērtāk. Būtībā katrs izaicinājumu veicām savā nodabā un pat vietā, galvenais uzstādījums bija attiecīgās dienas distanci veikt pilnā apjomā un vienā piegājienā konkrētajā dienā. Divi no mums to darīja Rīgā, divi – Londonā (ar pirmo posmu pat Čīlē), kā arī pa vienam Kuldīgā un Ogrē. Te tad būs stāsts par to, kā mums gāja (sākumā katrā dienā manis paša apraksts, pēc tam – pārējo komentāri no konkrētās dienas, jo mēs arī informējām citus par savu progresu FB notikumā).
5. FEBRUĀRIS – 7,5 KM
Izaicinājuma nedēļa atnāk auksta un ir līdz šim aukstākā šajā ziemā. Latvijā tas, protams, vairs nenozīmē daudz, kādi -5 līdz -10 grādi, bet tomēr. Zinot iepriekšējos gadus, pamanos jau izteikt prognozi un pasmieties par to, ka pasākums ir ieplānojies ziemas aukstākajā nedēļā, tomēr šoziem beigās pat atnāk īsta ziema. Tiesa, šajā brīdī to nezinu un uz šo brīdī tā tāpat ir aukstākā nedēļa līdz šim. Es priecājos par to, ka šobrīd man darbdienas ir brīvas, kas nozīmē, ka varu skriet pa dienu un pa gaismu.
Iepriekšējā nedēļas nogale man ir bijusi sportiski grūta, jo sestdienā pamanījāmies ar Janu noskriet garo treniņu, svētdien bija Minirogaininga pirmā kārta, bet vakarā – pludmales volejbols. Tad nu pirmdienas rītā pamostos tāds nekāds un, godīgi sakot, skriet nemaz nevēlos. Par laimi, tie ir tikai 7,5 km, tomēr tik ļoti liels negribonis skriet man sen nav bijis. Apdomāju jau to, cik smieklīgi būtu izstāties pašam no sava izaicinājuma būtībā nulltajā dienā, tomēr, protams, tas nav nopietni. Dienas vidū saģērbjos un eju ārā. Skrienu pa savu rajonu (Bieriņi), man tiešām ļoti negribas, bet tādu ļoti mierīgu vajadzīgo distanci nomoku. Sāku jau apcerēt, cik grūti būs nākamajās dienās, bet līdz tām vēl jānodzīvo.
Šajā dienā nopērku sev arī masāžas rulli, lai varu katru dienu izrullēt kājas, jo skaidrs, ka skriet katru dienu un arvien vairāk būs liels izaicinājums, vajag kaut kā sevi atslogot (līdz šim lielākais vienā nedēļā noskrietais man ir bijis 60+ km). Man pirmā diena ar to ir beigusies.
Annija
Arī man pirmās dienas mērķis izpildīts!
Ogrē vēju nejutu, bet ledus gan ik uz stūra!
Sapratu, ka katru dienu nevarēšu nepieciešamo distanci noskriet, tāpēc izdomāju, ka mēģināšu to pieveikt dažādos veidos. Gan skrienot ārā, gan iekšā, gan ejot un varbūt pat slēpojot. Tad jau redzēs. Varbūt tas īsti nesakrīt ar idejas autora mērķi un noteikumiem, bet daru to priekš sevis.
Visiem veiksmi šajā nedēļā!
Ilgvars
Pirmā diena spriedzes pilna. Darbs aizkavējās par pusotru stundu. Sievai darbs beidzās ātrāk. Nesanāca skriet ne pa gaišu laiku, ne pa izgaismotu Kuldīgu. Kas jādara, jādara, noskrēju pa tumšu lauku ceļu pie mājām Pelčos. Sāku skriet Kuldīgā – 3km, pabeidzu Pelčos.
Jana
Atspirdzinošais vakara izskrējiens.
Lelde
Ļoti netipisks skrējiens man – Santjago, Čīlē. Aptuveni 22-24°C no rīta, bija karsti. Skrēju botiņās, kas īsti nav paredzētas skriešanai, bet bija interesanti – sanāca izskriet cauri stacijas apkārtnei, tirgum un tad pa mierīgām ieliņām. Redzēju tikai vienu citu skrējēju, un vietējie baigi uz mani skatījās, jo laikam nav pieraduši redzēt daudz skrējēju.
Pauls
Man līdzīgi kā Leldei. Kopumā ne tik karsts, jo skrēju nedaudz agrāk, bet tāpat jāmanevrē caur cilvēku pūļiem, cenšoties neuzkāpt uz viltotiem Nike apaviem, kurus uz netīrām sedziņām turpat uz ielas cenšas pārdot aizdomīga paskata tipiņi. Labrīt, Santjāgo!
Vēl pa ceļam diezgan kolorīts ir viens večuks, kas pa mikrofonu ielas malā bauro un aktīvi cenšas pārdot piekaramās atslēgas.
6. FEBRUĀRIS – 10 KM
Otrdiena man pienāk ar pilnīgi citām emocijām – gribu skriet! Tas atsaucas arī veikumā – skrienu priekš sevis ātri, joprojām pa rajonu, jūtos priecīgs un visādi citādi uzmundrināts. Pa ilgiem laikiem noskrienu 10 km zem vienas stundas, kas man treniņā skaitās jau diezgan ātri. Lūk, kāda starpība starp gribēšanu un negribēšanu! Pēc skrējiena izstaipos un izrullējos, vakarā vēl volejbola treniņš, kopumā jūtos ļoti labi. Patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējās dienas.
Annija
Otrā diena check.
Sāku agri, bija grūti, nezinu, kā darbā nosēdēšu! Bet prieks par paveikto!
Ilgvars
Nedaudz puteņo, bet labs vakara skrējiens.
Jana
Bija besīts pēc darba un lekcijas, bet izaicinājums ir izaicinājums.
Lelde un Pauls
Šodien bija pārlidojumu diena – plānā bija skriet lidostā Madridē, bet beigās sapratām, ka būs laiks mājās vakarā, pa rajonu. Kultūršoks, ka no 30°C temperatūrām bija jāpārslēdzas uz 0ºC, vai pat -1ºC. Nu ko, pievienojamies visiem pārējiem ziemas izpriecās!
7. FEBRUĀRIS – 12,5 KM
Trešdiena pienāk diezgan jauka, bet ir snidzis, savukārt šo sniegu ir izbraukājušas mašīnas, kas ielas ir padarījis ļoti grūti skrienamas. Man pirmajā kilometrā ir nenormāls besis, jo paskriet ir grūti (gan vakardienas, gan slikto ceļu dēļ), tomēr, kā tas mēdz būt, lēnām ieskrienos. Skrienu to pašu distanci, ko otrdienā, tikai pretējā virzienā un, protams, beigās ar 2,5 km pagarinājumu. Pa vidu saprotu, ka ļoti vajag tualeti, tad nu mazliet improvizēju un ieskrienu mājās to apmeklēt, sanāk maza pauzīte. Šajā dienā arī izmēģinu savu jauno Garmin, līdz ar to skrienu paralēli ar diviem pulksteņiem, jo vēl jau nezinu, cik un kā varu tam uzticēties. Gala secinājums gan tāds, ka Garmin ir foršs, jaunais pulkstenis ir iesvētīts. Skrējiena beigās pat ir sajūta, ka gribētos skriet vēl, tiesa, to, protams, nedaru, jo priekšā vēl četras grūtas dienas, izskrieties dabūšu. Vakarā vēl arī basketbols jāspēlē, jābūt prātīgam.
Annija
Trešā diena check.
Bija ļoti agrs rīts, nenormāli gribējās gulēt, bet izaicinājums paliek izaicinājums!
Sākumā man likās, ka es vienīgā tāda trakā, kas 7:00 no rīta ar lukturīti pa mežu slēpo, bet izrādās, ka tā nav. Beidzot sezona atklāta. Biju domājusi, ka man tas prasīs mazāk laika, nedaudz pārvērtēju sevi. Slīdsolī slēpot nemāku, tad nu lēnu garu klasiskajā čunčinājos uz priekšu!
Ilgvars
Sākumā zeme ar debesīm jaucās kopā, putināja, ka nevar redzēt, kur skrien. Pēc 3km jau laiks normāls. Domāju, ka būsim vairāk skrējēju. Bet tie, kas ir, turas!
Jana
Izskrēju plānoto intervālu treniņu + vajadzīgos šodienas km. Sāp kāju muskuļi, ļoti nāca miegs visu dienu, un vispārējs besis. Parkā gan sniegs bija nošķūrēts līdz asfaltam un nesniga.
Lelde
Šodien taupīju potīti, kas mazliet sāp, un nostaigāju nevis noskrēju šodienas posmu. Lēnākais km bija 5.8km/h, bet pārējo laiku centos iet ātrā solī! Apskatīju pīles pie reizes.
Pauls
Šodien pārmaiņas pēc izvēlējos iekštelpās paskriet. Tā kā te ir tikai 1 skrejceliņš, bija ilgi jāgaida, lai tiktu pie darīšanas. Tik ilgi nogaidījos, ka sapratu – vajadzēs skriet ātrāk, lai varētu laicīgi mājās tikt.
Galu galā mazā, siltā telpā gāja krietni karstāk kā pirmajā skrējienā Santjago.
8. FEBRUĀRIS – 15 KM
Pašā sākumā man ir negribonis, kas gan ātri pāriet. Diena pagaidām visaukstākā – mīnus 8 grādi. To gan ārā tik ļoti nejūt, par laimi. Joprojām turpinu riņķot pa savu rajonu un vākt kilometrus, bet nu šodien ir konkrēti apnicis. Man patīk mans rajons, bet jau ceturto dienu riņķot pa tām pašām ielām kļūst nomācoši, pārējām trim dienām apņemos izdomāt kaut ko citu. Beigās iznāk patīkami vienmērīgs skrējiens, kuru nobeidzu jau pustumsā. Kājas mazliet sāp un pēdas arī, bet nekā traka. Izdomāju arī sev netipisku lietu un izlemju vakarā neiet uz volejbola treniņu. Ņemot vērā, ka nav ne traumu, ne kā cita, tas ir bezprecedenta gadījums, tomēr ir sajūta, ka mazliet jāpietaupās pēdējām trim dienām. Sak’, tomēr šobrīd ir veikti 45 km un priekšā vēl ir 66 km trijās dienās.
Annija
Man arī bija nenormāli grūti. Pārējās dienas noteikti slēpošu vai staigāšu. Bildē redzami pēdējie metri kas palikuši. Uzliku uz aparāta mērķi 15km, skaitīja atpakaļ.
Ilgvars
Ceturtā diena. Sākot skriet, acis zaķim sprāgst no pieres ārā. Klajumā Ziemeļvējš uztaisa “ledus rentgenu”. Bet tā, mierīgs vakara skrējiens. Lai veicas!
Jana
Nuuu, šodien likās vieglāk kā vakar, noteikti. Bet varbūt tāpēc, ka beidzot aizskrēju prom no piemājas parka. Ja vēl telefons nebūtu nosalis un atslēdzies 9.km, ar mūziku būtu jautrāk. Turamies! Visi lieli malači.
Lelde
Jau bija grūti… Interesanti, kādas būs nākamās dienas!
Pauls
4. diena. Labrīt draugi!
Šorīt skrējiens ar somu uz darbu.
No rīta -2 grādi, kas ir diezgan vēsi priekš Londonas standartiem. Kājas sākumā negribīgas, bet vēl pierunājamas. Redzēs, ko teiks tuvākajās dienās.
Lai visiem labi skrējieni / gājieni / slēpojieni!
9. FEBRUĀRIS – 17,5 KM
Piektā diena klāt. Vienu brīdi apsveru šodienu noiet, lai atpūtinātu pēdas pirms nedēļas nogales, tomēr tad es izrēķinu, cik laika tas paņems, un pārdomāju. Apskatos kartē un saprotu, ka varu skriet uz Jaunmārupi un atpakaļ. Turpceļā pa šoseju, atpakaļ pa mazāku ceļu. Sacīts – darīts. Īpaši aizraujoši nav, bet nu man iznāk pirmā pieredze pa šosejas malu. Nav traki, bet nevarētu teikt, ka izbaudu mašīnu traukšanos garām. Turklāt to dēļ sanāk ik pa brīdim noskriet uz netīrītās malas, tur sniegs un grūti skriet. Par laimi, otrā puse atpakaļ pa mierīgu un tukšu ceļu. Šodien līdzi arī ūdens un želeja, nogurums tomēr ir savācies, 17,5 km arī vairs nav pavisam īsa distance. Brīžiem arī veicu mazas iešanas pauzes, jo tomēr ir pagrūti un nekas vēl nav beidzies.
Nu jau var teikt, ka lielākā daļa aiz muguras un palikuši nieka divi pusmaratoni, kas pats par sevi varbūt nav nekas traks (un ir jau darīts), ja vien nebūtu jau nedēļu skriets. Saprotu, ka ļoti priecājos, ka man ir iespēja skriet pa gaismu, domāju, ka tumsa un aukstums mani varētu salauzt. Līdz ar to dubulta cieņa tiem, kas šo dara no rīta vai vakarā!
Annija
Tā kā lukturītis palika mājās, nesanāca slēpot līdz Ikšķilei un atpakaļ, kas ļautu izvairīties no 9 vienādu apļu slēpošanas. Nācās domāt ko citu. Riskēju un slēpoju 3 lielākus apļus, kur daļa trases nav izgaismota un ir diezgan ātri un gari nobraucieni. Par laimi viss veiksmīgi, bet vairākas reizes biju tuvu smagam kritienam. Tad vēl 2 mazie, izgaismotie apļi un šodienas kilometri uzveikti! Prieks par sevi!
Ilgvars
Piektā diena. Pēc vakardienas sala vakarā uzskrēju ne tikai es, bet arī mana temperatūra līdz 38°. Iedzēru zāles un šodien jau labāk. Bet tā mierīgs vakara skrējiens.
Jana
Tikko atskrēju mājās. Bija jāmotivē sevi izvilkties ārā, bet ātrums labs, ar visu to, ka 5.diena.
Lelde
Man diemžēl jāpaziņo, ka šodien izaicinājuma priekšā salūzu – mana potīte uztūkusi un riktīgi sāp, nesanāca izdarīt šodienas 17.5. Nenormāli lepojos ar visiem, kas turas un nepadodas!
Pauls
Šodien ar atpūtām, pamaldīšanos un dažām foto pauzēm. Mēdz būt skaisti skriet pa tumsu, bet man tomēr labāk pa gaismu. Būs iespēja nedēļas nogalē izpausties.
10. FEBRUĀRIS – 22,5 KM
Lai tiktu līdz 111 km, pēdējās divās dienās ir mazliet lielāki lēcieni distanču starpībā, tad nu sestdienā ir klāt pirmais pagarinātais pusmaratons. Diemžēl esam palikuši bez Leldes, kurai potītes vaina, bet nu, kā jau teicu viņai, visu cieņu par lēmumu izstāties, jo, kā zināms, skrējēji mēdz būt ļoti spītīgi, vajag pat gribasspēku, lai izstātos. Pēdējos divus posmus esam vienojušies ar Janu skriet kopā, jo to jau agrāk mēdzām darīt, sak’, būs vieglāk, ka ir blakus otrs, kas velk uz priekšu. Pārējiem arī beidzot ir iespēja skriet gaismā, kas, šķiet, visus uzmundrina.
Sestdienas distanci veicam virzienā uz Babīti un atpakaļ pa velo celiņu. Esam jau ko līdzīgu agrāk veikuši, tāpēc viss skaidrs. Sākumā iet tīri ok, tiekam gandrīz līdz Babītei, mazliet pastaipāmies un skrienam atpakaļ. Tiesa, atpakaļceļa pusē ieslēdzas nogurums un besis. Pēdējos piecus kilometrus skrienam absolūtā klusumā, kas mums nav tipiski. Man viss riebjas, rokas ir nosalušas, jo cimdi sasvīda un sasala. Iestājies pilnīgs autopilots, un domas tikai par to, ko mājās ēdīšu, kad beidzot aizskriešu. Par pēdējo dienu nemaz negribu domāt. Tiesa, protams, distanci pieveicam, bet nu nogurums ir fantastisks. Protams, doma, ka palikusi tikai viena diena, ir uzmundrinoša.
Annija
Šodien bija daudz vieglāk kā vakar. Laikam tiešām dienas gaišais laiks un kompānija dod lielāku enerģiju. Un redzot trasi var izbraukāties pa visiem lielajiem nobraucieniem. Neesmu pārliecināta vai mans Endomondo nemelo, bet rāda, ka max speed – 58km/h. Vakar bija 39.
Ilgvars
Sestā diena. Ja visu dienu neesi darbā uz kājām, tad ir vieglāk skriet. Mierīgs dienas skrējiens.
Jana
Tiešam bija netipiski skriet gaišas dienas laikā kopā ar Edgaru. Kopā vieglāk, bet brīžiem bija izteikts autopilots.
Pauls
Šodien nogurums, dubļi un viegls lietutiņš. Bet, ak, cik patīkami skriet gaišā laikā! Par dubļiem runājot, interesants fakts – īsi pirms paslīdēju un novēlos uz slīpa, dubļaina celiņa, tā mirkļa dziesmā bija frāze “this could get messy..”. And so it did.
11. FEBRUĀRIS – 26 KM
Tā diena ir klāt – pēdējie 26 km un izaicinājums ir pieveikts. Man ļoti, ļoti, ļoti negribas skriet. Ja man pirmajā dienā likās, ka man negribas, tas ir nekas uz šīs dienas fona. Man tiešām ļoti negribas. Par laimi, skrienam atkal kopā ar Janu, esam izdomājuši jaunu maršrutu uz Mežaparku, arī sāp tikai pēdas (kājām ļoti ir palīdzējis masāžas rullis, fantastiska lieta), līdz ar to nekādu dižo iemeslu besim nav. Protams, ka nepastāv arī iespēja pēdējā dienā izstāties, tad nu mierīgā garā metamies pēdējā distancē.
Sākums ir grūts, tomēr palēnām organisms ieskrienas un tad jau kļūst vieglāk. Ik pa pāris kilometriem taisām staipīšanās pauzes, lai maza atpūta un kājas labāk klausa. Tā palēnām tiekam līdz Mežaparkam un ir jau 13 km. Puse. Nav vairs daudz un skriet ir kļuvis, ja ne viegli, tad tīri normāli. Atpakaļ skrienam pa citu ceļu, kilometri lēnām dzēšas. Pie Akmens tilta jau ir palicis pavisam nedaudz un es iekšēji sāku smaidīt. Pēdējie kilometri pat skrienas jau ļoti viegli, jo ir jūtams “finišs”, viss forši. Drīz jau klāt arī pēdējais kilometrs, pēc 26. veiktā km lepni apturu pulksteni un uztaisu pašiņu. Tas ir izdarīts, yes! Esmu gan mazliet pārrēķinājies un finišēju kilometru pirms mājām, tad nu vēl mazs atiešanas skrējiens, bet nu šajā brīdī jau štrunts par to. 111 kilometri nedēļas laikā ir noskrieti, un es šobrīd jūtos ļoti priecīgs.
Annija
Šodienas kilometrus izbaudīju! Jo neesmu ne baigā skrējēja, ne slēpotāja, bet iet gan man ļoti patīk!
Paldies par izaicinājumu. Pagājušajā nedēļā man tas likās pilnīgi neizpildāmi, jo nezināju, kā atradīšu tam laiku. It sevišķi dienās, kad ir savi iknedēļas treniņi! Bet mana spītība un patika pārbaudīt savas robežas bija spēcīgāka.
Prieks par sevi un pārējiem, kas izturēja šo nedēļu.
Ilgvars
Septītā diena. Mierīgs rīta skrējiens. Neticas, bet tas ir paveikts.
Jana
Šodien tiešām salīdzinoši viegli skrējās gan fiziski, gan morāli (atskaitot pēdējos pāris km). Paldies par kārtējo trako izaicinājumu. Prieks par visiem, kas izturēja. Lieliski apzināties, ka ir vēl tādi paši trakie!
Pauls
Ir pieveikts! Šoreiz ar saulīti un nenormāli daudz tūristiem. Edgar, liels paldies par iniciatīvu! Visiem pārējiem paldies par kompāniju.
GALAVĀRDS
Izaicinājums bija ļoti labs. Tas manī raisīja tās emocijas, kuras es gribēju, vajadzēja pārkāpt sev pāri, bet gandarījums līdz ar to, protams, liels. Prieks, ka gandrīz visiem izdevās izvairīties no traumām un finišēt. Skaidrs, ka tāds apjoms nav līdz galam veselīgs, bet nu reizēm ir sevi jāpamoka, vismaz man. Ņemot vērā foršo kopības sajūtu un pasākumu kā tādu, domāju, ka kaut ko līdzīgu atkārtošu arī nākamziem, bet nu līdz tam vēl jānodzīvo. Tad jau redzēs.
Viens no šīs vasaras jaunatklājumiem viennozīmīgi ir rogainings. Daudzi teiktu, ka tiem, kas veselu diennakti klīst pa mežiem/purviem/pļavām, visi nav mājās. Un viņi daudz nealojas, jo rogaineri naktī mājās nepārnāk. Viņi iet, skrien, lien, brien, rāpo varbūt pat peld, no iešanas viņi atpūšas skrienot, bet guļ kustībā, lai tikai iepīkstinātos kārotajā kontrolpunktā. Lai piedod čempioni un visi pārējie rogaininga entuziasti, bet no stratēģiska un izturības sporta veida reducēšu to uz 24h ekskursiju dabā, savā un līdzcilvēka vai komandas biedra miesā, prātā un raksturā, kas nav nedz maz, nedz viegli. 
km 
-