Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.
Iliotibiālā saite
Problēmas būtība īsumā un amatieru valodā. ITB ir gara saite, kas stiepjas gar kājas augštilba ārpusi no gurna līdz celim. Skrējējiem lielākoties skriešanas laikā tiek trenēti kvadricepsi un ikri. Ja netiek taisīti speciālie vingrinājumi, tad sēžamvietas un augšstilbu sānu un aizmugures muskulatūra nav diez ko attīstīta un skrējiena laikā nestrādā, liekot “pārstrādāties” pieminētajai saitei. Kad šī pārstrādājas, sāk sāpēt, visbiežāk ceļgala ārmalā. Pārstrādāties var neadekvātas slodzes laikā, kā, piemēram, man gadījās – vecgada pēdējā dienā noskriet 98.2 km. Iespētais cēla manu pašapziņu un bravūrību, tamdēļ neveltīju pietiekami ilgu laiku atpūtai un ķēros pie nākamajiem varoņdarbiem, kā, piemēram, Babītes ezera apskriešana divas nedēļas vēlāk, kas laikam arī izrādījās liktenīgais skrējiens. Kaites saārstēšanai jāierēķina 2-6 mēneši, kas nav maz, piekritīsiet.
31.12.2015. Notešu savas dzīves varoņdarbu – 98.2 km Laulasmaa, bez īpašam problēmām. Skriešana pa 1km garu apli, visu laiku uz rinķi vien.
01.01. 1km jeb stīvā jūdze Tallinā, nevaru paskriet, sāp ceļi, ātri eju.
03.01. 4km lēnām kopā ar Andu, neatceros ko īpašu no sajūtām.
Drīz sāka sāpēt labā pēda un saite, taču ātri pāriet. Nekādas īpaši garas distances neskrienu.
17.01. Apkārt Babītes ezeram 37km, jau ap 24.-26. km diskomforts, bet uz beigām vēl izdodas uzsprintot. Nenolasu šo kā brīdinājumu, ka vajadzētu iepauzēt.
21.01. Aizskrienu gan uz, gan no darba pa 7km katrā virzienā.
23.01. 24 km Priekuļos. Pēc diviem apļiem 16.km asas sāpes kreisajā celī. Turpinu, kas, iespējams, ir liela kļūda. Dur ik pa laikam atlikušajos 8km līdz finišam. Brīžam pāreju soļos, tas nepakavē tikt pie otrās vietas starp dāmām. Sāp arī pēc skrējiena.
Pa nedēļu skrienu vairākas reizes līdz 10km bez problēmām. Vienīgi vienu dienu skrienu gan uz, gan no darba, atpakaļceļā celis drusku smeldzīgs.
31.01. Izgāju uz garo, ap 16.km saka sāpēt, mocīju vēl 2km līdz mājām. Sāpīgi ļoti. Man sāk pielekt, ka kaut kas nav ok.
01.02. 40km ar riteni, drusku jūt celi. Visu nedēļu neskrienu. Naiva cerība, ka ar to būs pietiekami, lai atgūtos.
06.02. Centiens apskriet Lubānu, sanāk tikai 7.5 km, sāk sāpēt. Daļa vēl ar velo, pēdējā daļa ar auto.
Ap Lubānu, optimistiskais sākums
07.02 Magnēts, jūt jau pirmajos km, lielāko daļu nostaigāju.
08.02. Sarunāju ar InguK aizņemties viņas rulli, kamēr manējais ceļo no Ķīnas.
09.02. Dodos pie Ingas dziedināties ar tautasdziesmu un ietrāpu arī Om healing sesijā. Lai iet netradicionālā medicīna!
10.02. Noskrienu 5km, nesāp.
11.02 Beidzot uzrunāju vairākus skrējējus, kas arī ar šo ir saskārušies, iztaujāju par pieredzi. Jēziņ, cik mūsu ir daudz! Piesakos pie Kristīnes ciemos uz Kustību telpu uz masāžu un teipošanu. Skrienu no kino uz mājām, jau pēc ceturtā km sajūta, ka celis pulsē, pēdējais km sāp.
13.02. Magnēts – lielāko daļu noskrienu, kopā gandrīz 8km. Nesāp.
Jau vingroju kādu nedēļu, rullējos, vakar sāku dzert tabletes, lieku Olfen plāksteri.
Katja saka, ka skrienot sadzīst ātrāk.
14.02. Magnēts – noskrienu 10, nesāp, lai gan kaut ko drusku jūtu.
16.02. Skrienu uz darbu, pēc piektā km viegla smeldzīte ir, bet līdz sāpēm nenonāku.
Visu laiku pārdomas, ko darīt ar NZ2 – pārrakstīties uz 8 vai arī skriet garo un izstāties tad, kad sāk sāpēt? To laikam sauc par kluso cerību, taču dušā sev šorīt saku: “Piekāst reitingus!”
Vakarā aizeju uz masāžu, tieku pie zilumiem un smuka teipa.
Teips, ar kuru pat gribas valkāt svārkus un caurspīdīgas zeķubikses
17.02. Izlemju no rīta, ka pārreģistrēšos 8 km. Tieši tā – piekāst reitingus! Vakarā pie Valtera eju pirtī un āliņģī, lai gan fizioterapeite īsti neieteica teipa dēļ.
18.02. No rīta uz darbu veļuks, vakarā pie un no Vizbulītes taisos skriet. Vēl neesmu pārreģistrējusies no 24 uz 8km. Pie Vizbulītes no problem, mājup – uz beigām jau iemetās smeldzīte. Solis liekas tizls, kaut kā jocīgi liekas un lēns temps galīgi.
19.02. No rīta neskrienu uz darbu, kā biju plānojusi, bet gan braucu ar trambuli. Pa dienu ar ričuku pie Kristīnes pavingrot. Jēziņ, kā nomocījos! Un šitais tagad būs jādara katru dienu? Atpakaļ knapi atminos un atlikusī diena drusku tāds stand by stāvoklis. Motivēju sevi, ka tuvojas vasara un dibens izskatīsies labāk. Nopietni jāpadomā, vai rīt pirms Priekuļiem šito eksekūciju izveikt (nevarēs tak paskriet!). Robertam aizrakstīju, lai pārreģistrē, šis saka, lai rīt pieejot. Man jau aizdomas, ka nepieiešu, bet izstāšos kaut kad.
20.02. Es tomēr saņēmos un pārreģistrējos. Nobliezu vienu apli bez nekādām problēmām, augšā, lejā, augšā, lejā, pagriezieni, viss, kā nākas. Sāpe mani nenoķēra, laikam skrēju pārāk ātri. Bišku smeldzīte laikam uz beigām piezagās gan, tamdēļ laimīga finišēju pēc viena apļa. Atkal apstiprinās tas, ka mīkstais segums ir ok. Tieku pat pie otrās vietas grupā. Pirts un upīte ir super duper. Vakarā saņemos ITB vingrinājumiem, pēc tam tik vakariņas.
21.02. Pastaiga ar varzu pa Ziemassvētku kauju vietām. Vakarā ITB vingrojumi. Pabeidzu Airtal pretiekaisuma tablešu kursu.
22.02. Varu atzīmēt, ka jau mēnesi kopā esmu pavadījusi ar ITBS, kopš pirmo reizi man gauža sāpe iedūrās Noskrien ziemu pirmajā posmā. Ar velo uz darbu, iešu pie Kristīnes masēties. Visu laiku jūtu teipu, patīkama sajūta. Pēc masāžas kāja reāli zila, varēs vakarā nerullēties. Noņem man teipu, vakarā skrienu mājās bez. Protams, ap kādu 6.km smeldzīte ir klāt. Izvingrojos uz vella paraušanu, nav tik traki vairs jāsten. Uzlīmēju Olfen plāksteri, drošs paliek nedrošs, notinu ar skoču, lai pa nakti nenokrīt. Esmu īgna, jo sev iedevu mēnesi laika tikt atpakaļ uz strīpas.
23.02. No rīta jāskrien atpakaļ uz darbu. Veselais saprāts saka, ka prātīgāk būtu tramvajs (jo ritenis palika darbā), bet man tukšs e-talons un visas jakas un mēteļi jau ir aizvizināti šitādā veidā uz darbu. Startēju agrāk, lai varu pagūt arī aiziet, ja nu kas. Ap 5.km smeldzīte ir klāt, taču līdz darbam tieku. Vajadzētu vienreiz saņemties un nomest to asfaltu, palikt tik pie meža ceļiem. Mjā, un smeldzīte ir ar mani arī atlikušo dienu. Nez, vai prātīgi rīt pievienoties uz treila skrējienu, varbūt labāk pameditēt. Vakarā izmetu garāku lociņu ar velo, pavingroju un dodos drīz pie miera.
24.02. Šodien pirmā fizikālā terapija ar ultraskaņu. Šķiet, ka smeldz visu dienu un baidos, ka Rīgas rogainingā komandai “Eža kažociņš” var nākties startēt kā “Eža puskažociņš”. Vakarā tomēr nepievienojos uz Dzintara treilu, dodu celim atpūtu. Novingrojos atkal līka.
25.02. Otrā fizikālā terapija, no paša rīta, aizripoju ar velo. Pagaidām vēl 4 min, drīz jau palielinās dozu un ilgumu. Šovakar gribu pa zemi paskriet, laikam ņemšu priekšā Daugavmalu pie Dienvidu tilta. Aizbraucu tomēr uz Biķerniekiem un skrienu pa tumšo mežu ar lukturi. Patīk! Izspiežu nepilnus 9km, beigas smeldzīgas. Eh, skumīgi. Mājās jāsaņemas uz vingrošanu, jo šķiet – kāda gan jēga.
26.02. Trešā fizikālā terapija, nu jau 6 min. Ritenis mans draugs abos virzienos. Gribu skriet, bet liedzu to prieku – rīt izskriešos mežā. Pieņemu lēmumu rogainingā startēt 4h nevis 6h distancē. Piereģistrēju komandu “Visneiedomājamākie šķībšķautņi”. Vingroju sparīgi gandrīz stundu. Viktors atsūta peptalk: “Relax, it’s Friday!” Man jāsmejas.
27.02. Noskrienu Magnētā 8.6km un nepieredzu arī smeldzi. Bija gan kalnā augšā, gan lejā. Lieliski!
Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.
28.02. Sešītis Biķerniekos, drusku pamoku slīpo smilšu stadionu, nepatīk, liekas, ka būs smeldzīgs. Vakarā drusku apātija, bet saņemos uz garo vingrošanu.
29.02. Ceturtā fizikālā, arī 6 min. Uz darbu un no minos, šodien neskriešu. Celis liekas mazliet jutīgs tāpat. Pēc vingrošanas pie spoguļa pamanu, ka man ir presīte! Aiziet diskusija pie workouta, ka mūsos katrā slēpjas sešpaka.
01.03. Piektā fizikālā, 6 min. Ar māsiņu parunājam par riteņbraukšanu, viņa ieinteresējās, skatoties uz manu ietērpu. Man nepatīk, ka vakar ceļa ārpuse šķita smeldzīga. Vispār man tas pasākums sāk krist uz nerva. Izskatās, ka nākamā NZ arī būs īsā versija. No otras puses nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka neskrienu. Šodien arī neplānoju un rīt visticamāk arī nesanāks. Aizvilkos uz pastu pēc sava putu ruļļa un atdevu Ingai viņas kopā ar cepumiņiem.
Ar privāto moku rīku
02.03. Sestā fizikālā, 6 min. No rīta velo, vakarā pirts un kanāls, pēc tam minimālā rehabilitācijas programma (vingrošana).
03.03. Uz ARS un darbu skrienu. Protams, sasāpas. Pirmos km visu laiku gaidu, kad tad nu sāpēs, un arī sagaidīju. Septītā US terapija 6 min. Jūtu to celi visu dienu. Vakarā ar velo uz kino un pašā vakarā pavingroju. Man ir apņemšanās, kamēr sāp, darīt to katru dienu. Dienas atziņa (un ne jau pirmo reizi) – jāizvairās no asfalta. Piesakos uz NZ 8km.
04.03. Velo uz ARS. Vakarā paskrienam pie Mareka 4km, sāpi nenoķeru, karsēšanās pirtiņā, pēc tam arī vingroju.
05.03. Uz Magnētu, bišku zem 10, nesāp, bet smeldz biki. Pēc tam velo un vingrojumi.
06.03. Tomēr arī šodien sagribu paskriet pa mežu. Kopumā tik labi jūtos, ka pēc garās distances vēl atsildos un kopā savācu mazliet vairāk nekā 12km. Urā! Vakarā, protams, prieks tiek atzīmēts ar vingrošanu.
07.03. Velo uz ARS fizikālo terapiju, darbu, vakarā trambuls mājā. Vingrojam un rullējamies, ciskas zilumainas no iepriekšējās reizes.
08.03. Uz ARS un darbu nākas skriet, jo ritenis palika darbā. Skrienu pēc iespējas pa zālienu, varbūt, ka puse uz pusi sanāk. Nekas nesāp, nekas nesmeldz. Saņemu pēdējo FT celim. Izskatās, ka ļaunākais ir jau aiz muguras. Protams, prāts vēl neatslābst, un skrienot šķiet, ka tūliņ, tūliņ būs sāpīte klāt, bet šoreiz ne… 8.marts tak, superpozitīvi! Līdz galam noticēšu, kad varēšu 20km noskriet un nekas nesāpēs. Šodien ir apritējis akurāt mēnesis un 2 nedēļas, kuru laikā esmu noskrējusi 210km. Pēcpusdienā aizbraucu pie Kristīnes vēlreiz noteipoties, šoreiz drusku mazāks teips, tiek arī īkšķim kreisajam.
09.03. Diena bez velo un bez skriešanas, vakarā tikai vingrošana. Diezgan intensīva, piere slapja.
10.03. Kājas jau dīžājas, gribas skriet pār tiltiem. Vēl svārstos un sevi mazliet atrunāju, bet man šķiet, ka lūzīšu. Man tak jāsaprot, kādā stāvoklī esmu!
Bļāviens!!!!!! MR uzrāda kaut kādu meniska plīsumu. Man liela bēda, skumjas un bezjēdzīguma sajūta. Aizskrienu, drīzāk aizvelkos mājās, jau pirms skrējiena šķiet, ka celis sāp visās iespējamās malās. Pierakstos uz nākamo dienu pie ārsta. Vakarā savu skābumu mēģinu likvidēt ciemojoties, bet drusku vēl ir. Pavingroju īso programmu, paguļu uz adatu matracīša un gaidu jaunu dienu.
11.03. No rīta aizguļos (bāc, es tak aizmirsu modinātāju uzlikt!), skrienu tempo un nokavēju darbu tik par 10 min. Uz beigām man šķiet, ka mazā smeldzītē iedzīvojos. Gandrīz vai patīk, ka vismaz sāp tā kaite, ko ārstēju. Aizdodos ar savu MR disku un izrakstu pie ārsta. Viņš iepriecina! Jaunais MR aparāts esot tik jaudīgs, ka uzrādot bieži to, ko vecie neierauga. Tas īsti neesot pat plīsums, bet izmaiņas struktūrā. Tas turklāt vēl atrodas taja meniska daļā, kas ir apasiņota, tātad teorētiski var sadzīt. Tagad neko nevajag darīt. Jāsāp vispār būtu otrā pusē, ja šis man ko kaitētu. Jēeeij! Prieks ir atkal atpakaļ! Turpināt darboties pie ITBS dziedināšanas. Vakarā atkal dziedināšos ar tautasdziesmām.
12.03. Braucam uz Priekuļiem noskriet ziemu trešo reizi. Skriešu īso distanci un esmu pārliecināta, ka pareizs lēmums. Es tak varēšu ilgāk mierīgi sutināties pirtiņā! Noskrienu kā trešā. Āķis drusku lūpā pa vidam iemetas un es mačojos ar pāris SUUNTO dāmām. Vienai ielieku, otrai neizdodas. Pēc tam vēl drusku uztipinu, šķiet, ka maza smeldzīte ir. Vakarā izlaižu vingrinājumus, jo aizeju uz kino un pārāk vēlu esmu mājās.
13.03. Magnēts Šmerlī. Pa mežu man patīk skriet, saskrienu kopumā 14 km. 20nieks vairs nav tālu. Pēcāk vingroju pa pilnu programmu, arī par vakardienu.
14.03. Diena bez skriešanas, īsā vingrošanas programma.
15.03. Mājup skriešu un beidzot nebaidīšos palaist pāri pa tiltiem. 12.8km.
16.03. Neko fizisku nedaru, tik pavingroju vakarā.
17.03. Skrienu no rīta uz darbu, šķiet, ka mazliet smeldz. Īsti nevar saprast. Iespringstu par to, ko stāstīt skriešanas skolā mazliet. Vakarā neplānoti ar velo 40km, vingrošanu izlaižu.
18.03. No rīta atbraucu ar riteni. Pēcpusdienā mašīnai koks uz kapota. Nepatīkami. Vakarā pirts. Vingrošana un skriešana tiek izlaistas, cenšos pirtī relaksēties.
19.03. Tieku galā ar mašīnu (aizvedu uz servisu), Lattelecom skriešanas skolu un izlieku uzkrāto neforšo saspringumu pa promenādi 10km. Asfalts un nesāp! Vakarā zemes stundas ietvaros 1h pavingroju.
20.03. Iešana uz bibliotēku kopā ar brāļiem, māsu (varza) un pēc tam Magnēts. Nepilni 14km. Labi skrējās. Nepavingroju, jo izrubījos ap 20.
21.03. Skrienu uz darbu. Vakarā ar velo pārsalstu pa ceļam uz tiešās pirkšanas pulciņu pēc produktiem un uz mājām. Saņemos pusstundiņu pavingrot.
22.03. Neskrienu un nevingroju.
23.03. Piecītis pēc darba, bez starpgadījumiem.
24.03. Noskrienu 11km ar pieklājīgiem tempa km. Nekas nesāp. Es jau sen priecājos, ka esmu atbrīvojusies no ITBS.
25.03. Neskrienu un nevingroju, izpeldos.
26.03. Rīgas rogainings 4h ar noskrietiem 38 km. Urā! Es oficiāli esmu vesela.
© https://gunao.wordpress.com
km 
-