Neliels atskats hronoloģiskā secībā uz Turīnas maratonu 2014.
Četri mēneši līdz startam: šļūkāju pa plašajām interneta dzīlēm, laicīgi plānoju, kā nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Veselas četras brīvas dienas nedrīkst izniekot, tās pavadot kā parastas brīvas dienas. Varbūt tepat pa latvju ārēm aizceļot, varbūt kur tālāk, varbūt kādu maratonu noskriet… Tā nu šļūkājot pa noskrien.lv kalendāru, nonāku pie Turīnas maratona. Turīna izklausās šur tur dzirdēta, Itālijā nav būts, jebkurš maratons man joprojām ir svētki, pasākums varētu būt izdevies.
Trīsarpus mēneši līdz startam. Ehh, nav ko vilkt garumā, piereģistrējos un tad jau izštukošu, kā es tur tikšu, ko vēl darīšu utt. Nolikumā sacīts – ja esmu itālis un un esmu kādā tur IIAF sporta klubā, tad piedalos competitive race (aptuvens tulkojums – konkurētspējīgā sacensība), ja ne tad – non competitive race – es, protams, piederu pie otrajiem, bet distance un trase visiem viena, man maza nozīme, pie kādas grupas mani pieskaita. Man, ka tik paskriet. Lasīt tālāk.
Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam. 
Attiecībā uz maratonu skriešanu šogad un arī vispār bija divi mērķi – beidzot noskriet zem 4h un piedalīties kādā maratonā ārzemēs, kur ir liels dalībnieku skaits un līdz ar to cita atmosfēra kā Latvijā. Pirmo mērķi izdevās izpildīt Valmierā, kaut arī ne tik pārliecinoši kā gribētos (3h57min), bet otro bija plānots paveikt Frankfurtē. 
km 
-