Skrienot Siguldā desmitnieku, vienā brīdī apdzinu pusmaratonu veicošo dot, kurš man uzsauca: “Atkal kaut kādu mazo skrien?” – “Jā, desmit! Slinkoju!” Pēc tam iedomājos, pēc kā mana “slinkošana” izskatījās tiem, kas tur skrēja savu pirmo piečuku, piemēram. Jā, man ir iestājusies stadija, kad 10km skaitās slinkais, normāls vakara skrējiens ir padsmit km, normālas sacensības – pusmaratons, bet kaut kādu “nieka” 3km dēļ vispār gandrīz nav vērts sporta tērpu vilkt. Liekas, ka tas viss ir normāli, un izbrīnījos, kad vienā diskusijā izvērtās tēma par to, ka noskrien.lv tikai ultramaratonisti dzīvojas. Ak, nu jā – kad es te piereģistrējos, man arī tā likās! Šķita, ka jebkurš, kas var noskriet 21km jebkādā ātrumā, ir monstrozākais monstrs, un tādi jau nu piečuku nodeso, avīzi lasot. Kā tad! Tagad zinu, ka 20km var mierīgi noskriet arī tāds, kas sākumā domā, ka nevar, un maratonisti patiesībā ir draudzīgi un jauki, tikai neraksta par mazajiem gabaliem. Tad nu padalīšos ar cilvēcīgāku distanču skrējienu iespaidiem.
Vasarā es biju vienam vīrieškārtas pārstāvim sastāstījusi, ka pēc pusmaratona izskatos kā no Lucifera 21. katla izrāpusies – sarkana, nosvīdusi, nomocījusies, steberējoša, beigta un absolūti neestētiskā skatā. Viņš man neticēja, un tā nu es viņu uzaicināju par līdzjutēju Bruņurupuča skrējienā (6,5km pa pludmali) ar domu, ka labāk, lai iesākumā redz mani pēc 6 katliem. Laikam jau man prātā vairāk bija jaunie skriešanas svārciņi, ne skriešana, tāpēc aizmirsās aiziet uz tualeti. Jau pēc 1. Lucifera katla bija “nekad mūžā vairs” sajūta. Grūti pa tām smiltīm, grūti, ka ainava nemainās, grūti, ka saule spiež, grūti, ka neredz to apgriešanās punktu. Kamēr nonācu līdz apgriešanās/dzirdināšanas punktam, uz tualeti vajadzēja jau neizturami, bet padzerties arī. Jūra šalc, padzeros, jūra šalc un šalc, un es jau domāju, ka jāmet ar roku rezultātam un jāskrien kāpās atliet. Un tad pretīskrienošie uzsauca: “3.vieta no skuķiem!” Opiņā, šitādā brīdī jau nu gan nevar skriet krūmos! Desoju kā nenormāla, es tur domāju, ka nomiršu, un kāda velna pēc kāds vispār taisa šitik garus un grūtus skrējienus? 3. vietu gan nenosargāju, bet finišu pārskrēju un turpināju jozt līdz plastmasas būdiņai. Līdzjutējs teica, ka es izskatoties labi un vispār viss ir forši. Ok, lai nu tā būtu. Pēc alus glāzes sāku domāt, ka laikam jau tomēr vēl kādreiz mūžā skriešu.
Rudenī Iecavā norisinājās 2km kross. Pirms sacensībām sākās panika – es tak māku pusmaratonus skriet, es 2km nemāku! Māsa teica: “Kas tur ko mācēt, skrien ātri!” Ja tas būtu tik vienkārši… Vienu brīdi domāju, ka jāprasa padoms und, bet, zinot viņa stāstus par apvemtiem finiša paklājiem, izdomāju, ka tomēr skriešu “uz savu galvu”. Sacensībās bija daudz skolēnu, kas jau startā aiznesās vēja ātrumā. Zināju, ka tā ir kļūda, un skrēju ātri, bet ne tā, ka plaušas lec pa muti ārā. Un tad tās tomēr sāka lekt. Segums bija akmeņains un grūts, un vispār bija šausmīgi grūti, jo zināju, ka atpūsties vienkārši nedrīkst! Nav nekāds pusmaratons, kur var skriet ātri, lēni, lēkāt, runāties ar citiem un priecāties 2 stundu garumā. Ieskrienot finiša taisnē “ko, jau viss?” doma un tesiens hronometra glabātāja virzienā. Jutos nomocījusies, bet garastāvokli uzlaboja izcīnītā 3.vieta un pirmā īstā medaļa.
Vēl pēc laika ciematā ar iedvesmojošu nosaukumu Uzvara notika 4km rudens kross, par kuru uzzināju dienu iepriekš. Reģistrējoties prasīju, cik apļu jāskrien. “Viens aplis – skrieniet gar hokeja laukumu, tad pa lielo šoseju, garām kapiem, pie Miķeļa pa kreisi un tad pa Skolas ielu atpakaļ augšā!” Ojā, labi. Es tur esmu pirmo reizi! Bet shēmu man parādīja, visu sapratu un devos uz startu, kas notika diezgan pamatīgā lietū. Skrēju tā, lai finišs pienāktu ātri, bet ātri pienāca tikai nogurums. Kaut kā nebija skrienamā diena, man vēl reiba galva. Kas tāds man bija pirmo reizi – gribēju apskatīt ainavu, bet sapratu, ka, lai nenogāztos, man jāskatās tikai uz priekšu. Un zem kājām, kur ir pilns ar Latvijas tipiskajām ceļu bedrēm, kas pielijušas ar ūdeni, neļaujot novērtēt dziļumu. Skrēju otrā. Pie kapiem mani panāca trešā vieta, ar ko mēs cīnījāmies plecu pie pleca, un tad nu es sajutu 4 kilometru garumu pa īstam. Kad skrienu ātrāk, Dace turas man līdzi. Kad skrienu lēnāk, viņa arī atpūšas. Šausmas un mocības! Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem! Kad skrējām augšā pa Skolas ielu, sapratu, ka nu ir jāskrien, ko kājas nes, ja gribu atrauties. Kas tev deva – ja negāztu tāds lietus, tad varētu rīt Daces putekļus! Sanāca tikai šļakatas. Finālā gan dabūju 3.vietu un pirmo īsto kausu.
Ko no tā visa var mācīties? Īsie gabali ir grūti, ellīgi grūti! Vienkāršāk ir vārīties 21 Lucifera katlā, nevis koncentrēt to visu kādos 4.
km 
-