Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.
Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma
Man par lielu izbrīnu Anda atraksta: “Lai iet, es došos Jaungadu sagaidīt uz Igauniju!” Pēc mirkļa viņa jau ieskaita dalības maksas man kontā. Uz brīdi, šķiet, zaudēju valodu. Ir 3.decembris, un vēl nekad tik agri neesmu zinājusi, ko darīšu gada pēdējā dienā.
Es vēl vismaz divas nedēļas marinēju, līdz saņemos ieskaitīt Martai par mums abām dalības naudu. Ir skaidrs, ka pēdējās gada stundiņas tiks pavadītas svaigā gaisā, nodarbojoties ar kaut ko neprātīgu un starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējais gan nozīmē paplašināt pazīšanās loku un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, kas man dikti iet pie sirds.
Lēmums pieņemts, jāsāk domāt, ko tur darīt. Man īsti nedomājas, jo zinu, ka uz Igauniju došos 4 dienas pēc sava nedēļu garā Ziemassvētku gavēņa, visticamāk, fiziski būšu novājējusi un nespēcīga, lai gan morāli varētu būt pat ļoti stipra. Pie tās domas arī palieku, ka ballēšos un drusku skriešu. Martai pieteikšanās anketā ierakstu, ka skriešu, kamēr kritīšu, pie sevis nosmejoties, ka tas varētu notikt ap 50.km. Galu galā tā ir arī pēdējā gada laikā garākā pieveiktā distance skriešus.
Igauņu jūra
Igaunijā nonākam jau 30.decembra pievakarē, pa ceļam autobusā nodarbojoties ar izklaidējošām lietām, ir sajūta, ka brauciens ilgst vien kādas pāris h. Ir daži biedri, kas šo ceļu mēro jau ceturto reizi. Nezinu, ko Marta ir nodarījusi šoferim, ka viņš jau ceturto gadu pēc kārtas sev sabojā svinības un dodas uz Laulasmā ar trakajiem skrējējiem. Es gan pirmziemniece. Galā nonākuši, iekārtojamies viesnīcā un dodamies iekarot slavenās Tallinas vecpilsētas pankūkas. Mmm, tas ir ko vērts! Tik ar palīdzību no malas spēju pievārēt savējo. Pēcāk, atgriezušies mājās, ķeramies pie komadu nosaukumu sacerēšanas un sadalīšanās tajās. Es pārstāvēšu Visneiedomājamākos šķībšķautņu šķūrētājus. Skrējēji prātīga tauta – dodas laikus pie miera, lai rīt var varoņdarbus strādāt.
Stratēģiskā plānošana; te arī Žņaudzējčūskas šķiņķis ar šņabi, Dižbriežu briežvaboles, Žļurkstošo čībiņu nešķīstošās šņores un Šiškina lāči meža pļaviņā
Vecgada dienā startējam ar busu ap 10 Laulasmā virzienā. Pa ceļam nu jau tradīcija – bilde pie Keilas ūdenskrituma. Tālāk nonākam galapunktā, un izskatās, ka tur vēl nekā nav. Marta saka, ka laikam jāiet palīgā igauņiem uzcelt sacensību centru un tad jau varēs arī, cerams, tikt pie numuriem. Sacensību centrā sagaida pirmais pārsteigums – šogad nolēmuši, ka lielās, siltās telts ar kamīnu nebūs. Ja kādam palikšot auksti, būs busiņš, kur varēs sasildīties. Lieliski! Ir aukstākais no četriem gadiem, kopš uz šejieni ceļu mēro latviešu autobuss, un siltās telts nebūs! Tās galvenās leģendas, ko esmu dzirdējusi no iepriekšējiem gadiem, man saistās tieši ar šo brīnumaino telti! Man pirmā doma ir par māsu – laikam šī būs pēdējā diena, kad mēs sarunājamies, jo viss izrādīsies pilnīgi pretēji tam, kā es esmu solījusi. Vot, cilvēkam izklaides, 14h svaigā gaisā – 7 līdz -9 grādos. Burvīgi!
Pie Keilas ūdenskrituma
Tiekam pie numuriem, ar tiem kopā tiek izsniegti šī gada suvenīri – dvieļi. Paskatos savējā maisiņā – man ticis kaut kāds gaiši dzeltens feju dvielis. Prasu, vai nevar samainīt. Nē, nevar. Jānis G, laikam padzirdējis manu vēlmi, piedāvā samainīties. Es priecīga – man tiek nierīšrakstiem izrakstīts raibs dvielis, viņš tiek pie feju dvieļa. Pa šo laiku es esmu paguvusi nosalt. Nu ja, tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas. Eju uz busu sildīties, velku nost plikas kājas, sēžu tām virsū, līdz atkal siltas.
Sacensību centrs
Precīzi vienu minūti pirms divpadsmitiem atskan starta šāviens. Skrējēju pūlis sakustas. Esam kādi mazliet vairāk nekā 20 latvieši un mazliet vairāk nekā 30 igauņi. Tad vēl ir arī pāris suņi. Skrienamais aplis ir kilometru garš, un ik pēc kilometra notiek elektroniskā atzīmēšanās, kas palīdz saprast, cik kurš pievārējis, un arī dzirdināšanas/ēdināšanas/atpūtas punkts. Sākuma daļu skrienu kopā ar Raselu. Pļāpajam par šo un to, pamanos arī tikt pie ielūguma 2.janvārī uz pirti. Viņš sūdzas, ka esot sasējies ar mani, ka temps esot pārāk ātrs, ejam ~5:30 min/km. Es gan īsti neesmu droša, kurš ar kuru te ir sasējies. Turamies kādu brīdi kopā. Latviešus trasē var atpazīt pēc sarkanajām rūķu cepurēm. Kaut kur uzrodas pēkšņi arī Čingons, kas uz startu toč nebija.
Pēc pirmās stundas pamanu, ka esmu dāmu trijniekā. Ups, drusku sarosās sāncensības gars, bet vēl neko daudz. Kādā padsmitajā kilometrā pamanu, ka uz papēža grib veidoties tulzna. Rasels liek piestāt, un tieku apbruņota ar plāksteri. Tieku līdz otrajai stundai. Esmu bažīga, ka māsu neesmu manījusi savus 10km. Esot aizgājusi staigāties. Pec otrās stundas esmu otrā. Pirmā dāma iet varen ātri, Rasels saka, ka neizskatās uz ilgu.
Domās veltu katru pusmaratonu kādam cilvēkam. Pirmajiem diviem gan pamaz tā mana domu spēka tiek, jo ripo uz priekšu viegli, temps turas. Trešā sākums arī viegls, taču ap kādu 46. vai 47.km man sāk piesieties grūtums. 45.km ir pēdējais, ko noskrienu zem 6min. Nu re, pie sevis padomāju, 50 un viss, jāmet miers. Mazliet gan man nav skaidrs, ko darīt atlikušās 7h. Būs ar šo konkrēto personāžu jāaprunājas, ko man tas trešais pusmaratons tik grūts.
Nez no kurienes (nu skaidrs, no kurienes, no siltā busiņa) uzrodas Miķelis un sāk skriet ar mani kopā. Es jūtos diezgan draņķīgi, viņš ir svaigs un izmet baigo joku, ka mani varot aizvest līdz simtniekam. Pasmejos sarkastiski. Notiek saruna, vairāk vienpusēja, jo es nevaru pārstāt domāt par to, ka ir grūti. Vienu brīdi Miķelis paprasa, kādi man dzīvē esot mērķi? Nopietni? – padomāju un saku, ka taču ne tagad! Knapi vārdus pār lūpām varu bilst, un nu man tiek šitāds jautājums, kur vēl pie tam ir jādomā. Tas, kas man pēc brīža izsprūk atbildes vietā, mani pašu nedaudz pārsteidz. Esmu pārsteidzoši atklāta, ultra dara savu un pamazām atbruņo. Ik pa brīdim pieslēdzas Anda. Noriņķo kādu apli ar mani un atkal pazūd. Tā esot siltāk. Sacensību centrā saņemu rūpes kā kūrortā – pamasē kājas, uzgrilē siermaizi, uzjauc kolu ar tēju (vē, kā kaut ko tādu var gribēties?). Kādā brīdī sagribu zupu un lieku māsai no tās izēst gaļu. Piestāju nākamajā aplī pamieloties, bet Marta ir nežēlīga un aizstumj mani ar visu zupu aplī – ēst varot ejot. Piektajā stundā pirmā vieta met mieru – viņas mērķis ir bijis 50.km. Es izvirzos par līderi. Nu gan sacīkšu garša man ir mutē, bet kājās vairs īsti ne.
Tā mēs tur riņķojam. Ir tumšs, un gar trases malu ir saliktas sveces visā tās garumā. Pat mazmājiņas ir izgreznotas ar svecēm. Romantiski un skaisti. Pamazām jūtu, ka esmu iemīļojusi apli, jo ir tik viegli aiziet “uz vēl vienu aplīti un tad jau redzēs”. Miķelim ik pa brīdim paprasu, kur ir nākamā meitene aiz manis, un lielākoties viņa nemainīgi ir 5km jeb 5 apļus aiz manis. Klusībā pie sevis ceru, ka viņa piekusīs kaut kad un izstāsies, lai es varu ilgi vairs nemocīties. Parēķinu, ka, saglābājot šādu pārsvaru, varu ļaunākajā gadījumā pusstundu pirms beigām mest mieru un joprojām palikt pirmā.
Visneiedomājamākie šķībšķautņu šķūrētāji
Nākamā krīze man piemetas ap 70.km. Atkal gribas mest mieru, bet te atkal masāžiņa, tējiņa ar kolu, uzmundrinoši vārdi no letiņiem. Uzvelku zilo jaku visam pa virsu. Kaut kad gribējās uzvilkt sausas drēbes, bet slinkums. Klumpurēju tālāk. Ik pa brīdim mazliet pasoļoju, kad paliek vēsi, atkal laižos skriešus. Pienāk 80 km. Kādā no maltītēm pamanu, ka gurķīši nu jau ir saldēti, sulas kļuvušas par sorbertiem… Nu jau gan apņemos, ka netiks tai otrajai vietai tas prieks mani apdzīt, ņemšu, tā teikt, uz morālo noturību. Māsa pievienojas arvien biežāk. Pamanu, ka izstājas viens aiz otra tie, kam apnicis, palicis par grūtu vai aukstu. Viens puisis ilgi neliekas mierā un kustas uz priekšu, rokas igauņu dvielī satinis. Viņam salst. 90 kilometri. Arvien vairāk soļoju, mazāk skrienu. Ap 95. sāk salt. Uzrodas Jānis G un piedāvā savu jaku, satuntulē mani tajā, apsien šalli un palaiž 97.kilometrā. Miķelis ir kaut kur nozudis, mans pavadonis pēdējos km ir māsa. 98. aizeju negribīgi un nosaku, ka tas gan būs pēdējais, man ir apnicis, esmu nosalusi un gribu siltumā un nekustēties!
Finišs!!!
Finišs!!!
Atdodu jaku un šalli īpašniekam, Rasels man noņem čipu, klimzāju uz silto busiņu pārģērbties. Līdz Jaunajam gadam atlikušas 12 minūtes. Pēc sazin kāda horoskopa 23:47-48 bijuši atvērušies laimes vārti, kā nu ne – pēdējie 100m pirms finiša, viennozīmīgi!
Trīs ašākie vīri, kaut kāds igaunis, Čingons un Pēteris
Busiņā ir tiiiik labi! Ik pa brīdim visus no siltās apātijas pamodina Jānis G, kurš, šofera vietā sēdēdams, netīšām nospiež auto tauri. Pēc stundiņas tiekam saukti uz apbalvošanu. Laimonis ar visu kavēšanos ir iespējis noskriet visvairāk no visiem sacensību dalībniekiem (121km) un tiek pie pirmās prīzes. Komandu vērtējumā paņemam visas trīs balvas. Pateicību saņem arī brīvprātīgie. Par skrējēju labsajūtu šoreiz rūpējās latviešu meitenes.
Superīgie brīvprātīgie – Indra, Zane, Anda un Guna
Nākamajā rītā tradicionāli sapošamies jauniegūtajos apģērbos un dodamies stīvajā jūdzē. Pēteris, kaut kur pakāsis savu dvieli, ietinies viesnīcas dvielī. Nu galvenais jau ir stils. Stīvajā jūdzē tiek izkustināts arī Beka suns. Visi dzīvi, vairāk vai mazāk stīvi, bet priecīgi un gandarīti.
Nierīšraksta dvielis un feju dvielis
Paldies, audzinātāj! Paldies, klasesbiedri!
Stīvajai jūdzei gatavi
Tomēr – nekad vairs. :)
Izguļam Laulasmā saķerto reibumu jeb mana mīļākā ekskursijas bilde
Kas tālāk? Man nekas īpašs, bet kāda neskrējēja gan ir sākusi skriet, piereģistrējusies pirmajām sacensībām jau pēc pāris nedēļām un pat izveidojusi profilu Noskrien.lv. Lūk tā, Martai bija taisnība: “Brīdinu, ka 3 dienu pavadīšana kopā ar skrējējiem var nopietni kaitēt jūsu iepriekšējiem uzskatiem par to, kas ir un kas nav normāli dzīvē.”
Lai vai kā, bet par Haanja100 sapņoju jau no tā brīža, kad pirms gadiem septiņiem nopirku savu burvīgo, nu jau veco velo un sāku pievērsties tādām sportiskajām aktivitātēm kā ne pārāk tāli un gari vienas dienas velo izbraucieni.
Pagājušo gadu noskrēju Haanja100, un tad arī, pateicoties Andrim, parādījās sapnis būt vienai no tām, kura ir pieveikusi abas Haanjas (Ivars, tas kurš organizators, teica, ka tad mēs būsim tādas divas – es un viena somiete). Kā gadījās, kā ne – arī gaidītājiem „waiting listē” pienāk brīdis: „Welcome to Haanja100!” Būs jābrauc.
Nepagāja ne mēnesis, kad savā e-pastā ieraudzīju „Welcome to Haanja Ultra 100!” Būs jāskrien. Aivars vēl pārjautāja, vai mana Venēcijā palikusī balss manos plānos izmaiņas ir ieviesusi? Nē. Gan jau pratīsies un būs atpakaļ.
Ja laika ziņas sola, ka naktī līs, tad vismaz atlikušo dienas daļu sola sausu… būs nedaudz dubļains, tas piederas pie lietas… un pirms starta vēl smējāmies par to, ka kurš tad brauc gonku ar lampiņām. Uh, kā mēs kļūdījāmies, kā kļūdījāmies.
Pēc mēneša laika ziņas sola ziemu. No rīta jau -4C, pa dienu nedaudz plusos un bez sniega. Labi, ka vismaz nelīst.
Mans plāns bez lieliem sportiskiem mērķiem jeb iekļauties kontrollaikā 10h un izbaudīt tos 100km. Starts no beigām. Ap kādu 5.km pirmais sastrēgums šaurā takā, kura ir braucama. Pēc šī gliemeža cienīgā tempa pametu savu kompāniju un aizbraucu. Man tā burzma nepatīk. Tukšā angārā skan mūzika. Grantenes, takas, slapjas pļavas, taciņas, dubļi, 17km… Viens kūlenis, pēc tam otrs vēl elegantāks slidojum-lidojums. Kaut kas velo čerkst. Aiz tiltiņa nāca atklāsme, ka krītot ir salocīti abi priekšējie zobrati. Kalnā uzbraukt nav iespējams. Līdz tuvākajam KP ir 5km. Tev pabrauc garām visi, kas vien var pabraukt. Viens igauņu dalībnieks palīdz ar plaķenēm iztaisnot zobratus, bet nesekmīgi. Nākamie 5km paiet, vizinoties ar mazāko priekšā un kaut ko vidēju aizmugurē. Uz taisnītes maksimālais 15km/h izdodas izspiest, bet tā nav braukšana vidēji ar 8km/h. Toties kalni ņemami. KP, pateicoties tehniskajai palīdzībai, tieku pie gandrīz iztaisnotiem zobratiem, bet lielais lietojams bez slodzes vien taisnē. Ja vien man nebūtu sapnis par abu Haanju finišu, mans debijas brauciens beigtos šeit un tagad.
Plāns ir noskriet. Finišēt. Pirmais aplis aizrit ar domām, ko vēl varētu novilkt jeb man ir karsti. Tā pusaplī viens džemperis mazāk. Trešais aplis iesākas ar pārdomām, daudz pārdomām. Nu bet kāpēc ir tik daudz jāskrien, m?
– Kur ir mana mūzika?
– Nē, tev viņu vēl nevajag.
– Nē, vajag!
– Nevajag! Vēlāk… Kuššš…
– Nē! Tagad!
Iekšējā cīņa uzvarēta, ceturtais aplis ar mūziku austiņās. Garastāvoklis uzlabojas, un drūmās domas prom, protams, ka tikai uz īsu brīdi. Kārtējā tēja, kola, maize, banāns un prom mežā.
Tālākais ir pārējo dalībnieku ķeršana. Dažiem izbrīnu rada, kāpēc es tikai tagad viņus apdzenu. Aizskatījos dabu. Kalni, kalniņi, takas, taciņas, ak jā, dubļi līdz kaklam un vēl pāri pārēm. Braucu un domāju, ka sen nebiju TĀ slidinājusies nobraucienos, spolējusi taisnītēs un trenējusi līdzsvaru pagriezienos. Bet nu tie dubļi…
Munameģī uzbraukt vari? Varu! Labi, ka mūs tur augšā uzdzina pa asfaltu, bet grūti gan. 2.KP sasniegts, kas pēc kartes ir augstākais punkts. Trase jau vairs tikai pusē, cik atceros no kartes – tagad iet uz leju. Uj, kā es kļūdījos, kā kļūdījos. Te bija pats labumiņš. Ja vien nebūtu paspējusi visu savu „prieku” atstāt tajos 5km, tad šeit būtu daudz, ko pateikt. Kur var tādu mežonību atrast, tos dubļus un to augšā, lejā? Tas augšā, lejā ir tā, ka uzliek velo uz pleca un kārpās augšup pa stāvu sienu. Vai arī rudenīgu lapu nobirusi slīpa taciņa gar pašu ezeru pāri pa slidenām saknēm, kur vietām jā(no)uzlec uz(no) tiltiņa. Nepietiek ar dubļiem uz drēbēm, pāris dubļu kilogramiem uz velo, lai arī bremzes pateiktu, ko domā par manām izklaidēm. Paldies! Labi, ka vismaz ātrumi ir ar mani un visā trasē slēdzās, kā vajag (cik nu viņi spēja). Sen nebija lijis…
Ar katru apli vēsture klusē aizvien vairāk un vairāk. Visi kalni ar mani šodien nav pa ceļam. Ja pa līdzenumu vēl tīri labi skrienas, tad kalni lai paliek citiem. Un, protams, neiztikt ar vairākiem pārdomu apļiem, kuros domas nespēja kliedēt pat mūzika ausīs. Vienā šādā pārdomu brīdī, kad mans skatiens bija piekalts zemei, blakus pieskrēja kāds skrējējs. Paskrēja līdzi, nopētīja manu numuru un tad teica: „Es gribu bildi kopā ar tevi!”, uz ko atbildēju: „Tad jau laikam būs jāpasmaida.” Un pēc tam viņš atkal iepalika. Fotogrāfi bija un daudz staigāja pa trasi. Trases otrajā daļā jau pagājušo gadu tika atstrāda dzeršanas taktika – paņemu kolu, eju, izdzeru, izmetu, aiz līkuma sāku skriet. Tā kādā aplī mielojoties, no organizatoru ēdinātājdāmām tieku pie komplimenta, ka man ir smuki skrienamsvārki. Paldies.
Cik apļus esmu noskrējusi? Cik vēl jāskrien? Galvā sarēķināt vairs nemāku. Dzintars smaidīgs nāk pretī, viņš jau finišējis. Vismaz viens prātīgs cilvēks. Ivars starpfinišā kaut ko igauniski stāsta par mani un slapjo velo Haanju. Un piebilst, ka šodien gan ir ideāli laikapstākļi.
3.KP skan: „Paņēmu visus gurķus, Arī muļķa Miķeli, Līdz ar citiem tirgū pārdošu tos.” Kur vēl trāpīgāk. Kamēr es cienājos ar gardumiem jeb ēdu, gribēju tikai savu pudeli papildināt ar enerģijas dzērienu. Mēs nesapratāmies un atpakaļ dabūju nomazgātu tīru. 65km un trīs stundas līdz kontrollaika beigām. Nav diez ko cerīgi. Bet prātā skan Maira vārdi par trasi: „Nu – tā kā Apē” (tas ir, trases otra puse paliek vienkāršāka, platāka un iet uz leju). Vienā kalnā uzkārpījos, velo sparīgi stumdama augšā, jo nu pa to mazo slīpumu uzbraukt vairs nav iespējams, sausā laikā elementāri. Vienu igauni apdzenot mierināju, ka aiz manis ir vēl citi dalībnieki. Pļava, ne jau atkal, lūdzu nē… Pat man šoreiz tie dubļi un slapjās pļavas bija par daudz, tāpēc aizvāciet tos dubļus, lūdzu, lūdzu.
Vēl puse, vēl puse. Laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus. Nē, nekāda staigāšana. Smaids sejā parādās ikreiz redzot dāmu ar (ultra)suni. Apļu skaitu līdz finišam, eju skatīties izdrukātajos rezultātos un skaitu līdzi. Daudz jau neko tas nedod, jo pusaplī tāpat viss aizmirstās. Ik pa brītiņam kāds palido garām. Laimonis, garām skrienot, solījās pēc sava finiša mani pavadīt tāpat kā Somijā, bet nesanāca. Brīdī, kad trasē pavadītas piecas stundas un pulkstenis rāda tikai 12, ir sajūta, ka ir trīs dienā. Tagad ir trīs dienā, bet sajūta, ka būtu vēls vasaras vakars. Kā nekā starts mums bija 7.00 no rīta. Lēnām sāk krēslot. Vajadzēs lampu. Starpfinišā parādās putra.
4.KP – 84km. Beidzot ir normāls dzēriens – kola. Nedaudz vairāk par stundu līdz oficiālajam finišam. Kontrollaiks, es nāku, smiekliņi pašai pie sevis. Viens igaunis piebrauc un stāsta, ka līdzīga Haanja ir bijusi tikai 2009.gadā. Pie sevis nosmaidu, ka esmu par šo dzirdējusi nostāstus. Ilgāk saruna neraisījās, jo šodien es vairs angliski nerunāju. Nezinu, kā tiem, kas jau finišējuši, bet 10km pirms finiša riet saule pār miglas pielietu lauku. Pēdējie 4km mežā pa tumsiņu, pa saknēm un uz izjūtām starp kokiem pa iebraukto ziloņa taku (pie sevis smaidu, jo nav jau pirmā reize mežā, tumsā bez lampām). Ideāls dienas noslēgums.
Tumsa, tumsa. Beidzot ir mans laiks. Nakts. Protams, viss šodien mānīgs. Pamēģināju vienu kalnu uzskriet, ja nav, tad nav un nevajag arī. Bet toties, kā mežā spīd dalībnieku lampas un atstarotāji apģērbā. Virs galvas šovakar tik spoži vairs nespīd mēness kā vakar. Bet tāpat ir skaisti.
Līdz finišam četri apļi. Ivars pajautā, vai vēl skriešu. Protams, ko tad nu vairs. Būtu šo jautājumu uzdevis pēc septītā apļa, tad gan acis nepamirkšķinot finišētu. Noskrieti 80km, līdz finišam vēl 20km, tas ir – četri apļi. Pag, kādi četri apļi? Kāpēc tik daudz? Kas, ko, kāpēc? Tā kādu kilometru bija, par ko padomāt, kur manā aprēķinā ir kļūda, ja aplis ir 6.66km. Pēdējam aplim pietaupīta Spartas mūzikas liste. Ar pēdējo lidojošo pusapli, kad visi kalni bija manējie un šī dāma jāapdzen, ieraudzīta tik ilgi gaidītā finiša līnija.
Finišs tika sasniegts pēc 10h58min57sek. Vai es gribu doties uz Haanju vēl šogad un nākamgad, man vēl domas dalās.
Ir finišs pēc 12h44min5sek. Šogad tik pa 19sekundēm ilgāk nekā pērnajā gadā. To, ka šī nav mana skriešanas diena, sapratu jau no pirmajiem metriem, bet finišs ir.
Rinda uz velo mazgāšanu. Šādu netīru jau mašīnā nedrīkstēšu likt (uj, kā es kļūdījos). Viens igaunis stāsta, ka rindā jāgaida apmēram 50min, teic, lai atstāju savu velo tepat un eju pati mazgāties un paēst. Es pajautāju, kurš tad viņu nomazgās? Viņš. Lūk, tas ir komforts. Arī trasē, kad stāvēju, man apjautājās, vai nevajag palīdzēt.
Sapnis par Haanju 100 divreiz, izpildīts. Jautājums – vai es gribu doties uz Haanju nākamgad, neatbildēts. Bet sapņot jau drīkst.
Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.
Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.
Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.
Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.
Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.
Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.
Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.
Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem – kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!
Pirms “Pēdējās nakts sapnis” skrējiena, izmantoju dažu mūsu komandas biedru metodi – izdomāju sev trīs plānu. Nu kaut kas, ko es gribētu izdarīt piedaloties šajās sacensībās. Gaidot autobusu sniegputenī Rīgā, jau pārdomāju savu Jaunā gada sagaidīšanas plāna saprātīgo pusi, bet somas bija sakārtotas. Nākamais šoks notika sacensību rītā. Voļdam pēdas niezēja no skriet gribēšanas pamostoties, savukārt guncha viņu psiholoģiski ietekmēja no sešiem rītā. Chingons no Babites bija brīvprātīgais un varēja lielāko daļa laika pavadīt meiteņu istabā, bet mtiger bija pasūtījis trīs maisiņus ar sporta pārtiku un klusējot visu noskatījās. Par pēdējo pilienu, tādam iesācējam kā es, kļuva fakts, ka istabiņā atradās arī Andulis. Viņš ir noskrējis vairāk maratonu, nekā man gadu un viņu nekas un neviens skriešanas jomā nebaida. Sacensību rīts maniem trim plāniem uzlika papildus slogu. Bet nu par pašiem plāniem…
C plāns bija noskriet maratonu. Šogad esmu vienu reizi neveiksmīgi mēģinājis noskriet maratonu Rīgas maratona ietvaros, bet laika apstākļi, netrenēšanās to neļāva pabeigt. Visas pārējās cerības uz maratonu izplēnēja un gads bija palicis bez šīs distances. Tāpēc maratons šķita labs mērķis un C plāns.
B plāns bija 50km. Esmu dzirdējis, ka tāda ir nākamā sacensību distance aiz maratona, bet diemžēl manas skrējēja kājas nekad tikt tālu vienās sacensībās nav tikušas. Labs un jau nedaudz utopisks plāns, ņemot vērā, ka 2014. gada garākā distance (34km) ir pieveikta vasarā un pēdējos četrus mēnešus tikt daudz pat neesmu noskrējis vienā mēnesī kopā.
A plāns un paši jaukākie sapņi man bija par pusi Rīga-Valmiera distanci. Nu ar domu, ja jau es 12h tikšu galā ar pusi, tad gan jau mani Valmierā pagaidīs un sliktākā gadījumā – kliķi jau no finiša nevar novākt. Puse distance pēc “Pēdējas nakts sapņa” sacensību formāta ir 54 apļi.
Pirmā apļa lielāko daļu atrados vadībā un tikai apļa finiša taisnē mani apsteidza Mārtiņš. Pēc tam sāku atpalikt, jo līdera slogs izrādījās pa smagu un nezināju, ka otrais aplis atšķiras no pirmā. Pusmaratons aizgāja viegli un tikai nedaudz lēnāk, kā šī gada labākais pusmaratona laiks. Pēc tam ņēmu pauzi pusdienām un drēbju žāvēšanai un līdz 30km pat lielākoties skrēju. Tad sekoja daži apļi pēc Ivara metodes, kur gabalu iet un gabalu skrien. Šķiet 40km apli nogāju visu un tā laikā sarēķināju, ka varu nākamos divus apļus pieveikt pa septiņām minūtēm un man būs labāks maratona laiks, nekā mans pirmais un sliktākais maratona laiks Milānā. Un tad es sapratu, ka esmu nepareizi atcerējies rezultātu un man palikušas tikai drusku vairāk par desmit minūtēm pēdējiem diviem apaļiem. Lieliska sajūta, ka tu skrien garām visiem sacensību līderiem, savu kaut kādu muļķīgu sacensību dēļ. Bet es to izdarīju. Milāna vēl aizvien var lepoties ar sliktākā maratona rezultātu.
Sapratu, ka visa šī desošana manām kājām nav nākusi pa labu un raitā solī pieveicu vēl divus apļus Edgara pavadībā. Pēc tam atkal ēšana, pārģērbšanās un pavadīšana labsajūtā par izpildītu minimālo plānu. Diemžēl sacensības ilga vēl gandrīz sešas stundas un sapratu, ka pie B plāna varu tikt pat rāpus.
Tā kā pēdējos gados šīs sacensības no Jaunā gada sagaidīšanas ģimenes un draugu lokā pārvērtušās par “latvieši atbrauc ar autobusu, izdzer visu kolu, apēd visus gurķus, savāc visas balvas” pasākumu, tad par iepriecinājumu igauņiem mēs savu iesācēju komandu nosaucām nevis par “Pirmā reize” vai “Losing virginity,” bet igauņa Peeter Vennikas vārdā. Komandā bez manis bija vēl divi džeki un divas meitenes. Džeki, tikuši pie maratona, gaidīja jauno gadu siltajā teltī ar Jameson, bet meitenēm bija par dažiem apļiem mazāk nekā man.
B plānu izpildīju soļojot un sadzerot ar Chingonu alu. A plānam vēl vajadzēja četrus apļus un jau prātā pazibēja visādas ķecerīgas domas – tikt galā ar vēl vairāk, neļaut meitenēm sevi apsteigt, būt labākam komandā. Bet nākamgad būs jāskrien vēl vairāk, meitenēm arī vajag kādu prieciņu un mana siena iestājas pie 53 kilometra. Tāda sajūta, ka viss kas tevī ir iekšā, vienkārši sakrīt vienā čupā. Rokas nolaižas, kājas saļimst, domas neraisās un gribēdams nevari pārspļaut pār lūpu. Protams, silta tēja, pasēdēšana un A plāna izpildes tuvums darīja savu, bet ticis pie vajadzīgā apļu skaita vairs negribējās neko. Ne vairāk apļu, ne ēst, ne dzert, ne Jauno gadu.
Ejot pēdējā aplī izdomāju ultra plānu – visus trīs plānus izpildīt ātrāk nekā beidzas kontrolaiks. Tik un tā, nu jau kā jaunais ultramaratonists varu teikt – sapņojiet un uzstādiet sev neizpildāmus plānus. Jo tajā brīdī, kad esi ticis ar saviem plāniem galā, tu, protams, esi uzvarētājs, bet vienmēr var vēl vienu.
Kaut kad pa ausu galam septembra beigās vai oktobra sākumā izlasīju par tādu Haanju. Nodomāju nav tālu jābrauc, paskatījos, kas kalendārā ir atzīmējušies, kas piedalās jeb kam varētu pajautāt kā brauc. Bet tā arī neko neizdarīju. Līdz vienā no brīvdienu koptreniņiem Aivars sāka stāstīt par Haanju, ka varot maksāt uz vietas un par to, kas brauc. Tik sīkums, ka nedēļu pēc Siguldas kalniņiem. Tā kā tajā brīdī nebija īstas saprašanas vai, ko un cik skriešu Siguldā un, ja skriešu tad jau droši vien lēnā garā, izbaudot rudeni un galvenais, ka pa visu naudu. Tāpēc ļāvos pierunāties, ka pie viena samaksā arī manu dalību. Tā gluži viss nenotika. Sigulda tik noskrieta nepieklājīgi labi. Par ko organisms atspēlējās nākošās dienas vakarā, piesaukdams arī slapjo Ozolnieku pusīti un dažas aukstās rudens dienas. Labi, ka tikai parasts klepus. Tā teikt zāļu tējas dara brīnumus un saaukstēšanās lēnām pazuda, lai gan nedēļas vidū parādījās domas par to, ka, ja nebūtu samaksāts nebrauktu un cik ļoti man ir žēl atstāt igauņiem tāpat vienu samaksāto dalību? Žēl bija. Tāpēc laicīgi aizrakstīju Aivaram, ka pase ir nolikta pa rokai un soma arī gandrīz sakrāmēta.
Piektdienas vakarā laicīgi izbraucām, ja neskaita, ka Andulis kavējās un Pēterim autobuss arī izskatās, ka uz Brīvības ielas bija nedaudz iestrēdzis. Bet tas nemazināja prieku par miglu, rietošu sauli, miglu, miglu un vēlreiz miglu, un, jo tālāk uz „ziemeļiem”, jo vēsāks. Garlaicīga šoseja. Līzespasts. Tad labajā pusē purvā iestigušie traktori, Apes pagrieziens, robeža. Esiet sveicināti Igaunijā. Pamatīgi līkumots ceļš, Munameģis un Haanja sasniegta. Tas nekas, ka pulkstenis rāda nedaudz pāri 19 – vakariņu laiks. Sagaidām pārējās auto ekipāžas. Vēl tikai jāsakārto soma rītdienai un drēbes. Es gan gulēju, bet runā, ka Aivars bija piecēlies stundu agrāk nekā bijām runājuši un ap četriem gandrīz nāca modināt pārējos, līdz samiegojies Andulis pateica pareizo pulksteņa laiku. Kārtīgas brokastis. Nedaudz pēc sešiem ārā valda tumsa. Pāri pļavai aizbrienam pēc numuriem. Laminētie velo numuri. Jostas gumija neder. Čips ap kāju, numurs pie biksēm. Tā ērtāk.
Starts. Pirmais aplis. Kurā brīdī tika dots starts nezinu, tik manīju kustību. Gaisma aust. Pa priekšu aizlido Valdis, tad aizskrien Dace, tad Pēteris. Es ar Maikiju un Anduli nopakaļ, drīz noķer un aizskrien arī Andris. Trase kā jau trase. Sākumā pavisam nedaudz asfalts, tad zaļš futbola segums un pirmais sīkais uzkalniņš augšup. Pa labi, pa šaurāku taku līdz asfaltam. Dažiem dalībniekiem redzamas nūjas. Ar Maikiju nosmejamies, ka tad jau slēpes vajag. Uz ko piemetinu, ka šeit pa „asfaltēto slēpošanas trasi” ar rullīšiem būtu slideni, bet tur otrā pusē gan forši (tas nekas, ka tikai kādā no nākošajiem apļiem piefiksēšu, ka skrienam pa trotuāru – gājēju/velosipēdistu ceļu un tur blakus atrodas iela). Diezgan līkumains un kalnains tas trotuārs un tā kāds kilometrs. Maratona distance griežas atpakaļ, lai atgrieztos sacensību centrā un turpinātu ar pilnajiem apļiem. Pagrieziens pa kreisi, tur norāde uz Kurgjärve sporta centru. Tad lejā pa grantētu ceļu, pāri zālei, augšā pa lapām sabirušu ceļu, atkal pāri pa zaļu futbola segumu, pāri sarmas pārklātai pļava un pa kalniņu lejā. Slīd. 2km. Maikijs nosmejas, cik labi būs šo zīmi ieraudzīt, kad jau noskrieti 98km, es gan palaboju, ka 96km. Bet tas jau nemazina prieku. Labajā pusē spīd gandrīz aizsalis ezers. Kreisajā pusē paliek sporta bāze. Bet atkal jau viens izskalots grants ceļš. Grants posms. Tad pa labi un tiekam uzvirzīti uz slēpošanas trases. Tālumā rēgojas kalns, bet pirms viņa viltīga bultiņa pa kreisi. Maza taciņa uz leju, lapas, uz leju, taka nedaudz maina virzienu un tad, kad pa labi tad atkal augšup. Uzskrienot augšā ar Maikiju nosmejamies, ka par pārējiem apļiem vēsture klusēs. Taisnības labad jāsaka, ka vēsture neklusēs un kā vel neklusēs. Pa kreisi no kalna lejā. Otrā pusē starp kokiem sākumā gan tikai dzirdams, bet pēc tam arī redzams pavadošais kvadracikls un pa priekšu skrienošais Valdis. Bet mums tik uz leju un pirms kalna atkal pa kreisi. Lapas čaukst zem kājām. Līkumoti. Trases malā bultas. Apkārt mežs, priedes, eglītes. Smuki. 3km atzīme un vēl viens kārtīgs kalniņš uz augšu. Tad līkums un nedaudz gara, pauguraina taisnīte līdz dzeršanas punktam. Kurš kārtības labad jāsaka pirmajā aplī vēl nebija uzklāts. Apgaismotā slēpošanas trase uz leju. Sāku lēnām pārdomāt kāpēc man kājās ir asfalta botas, ne meža apavi. Bet, ja jau galvenais organizators teica, ka ar šiem labāk tad jau vairs neko. Vēl aizvien manā kompānijā nekas nav mainījies Maikijs un Andulis tepat blakus. Cik te labi būtu ziemā slēpot! Ā, pagrieziens pa kreisi un jau atkal pēc brīža izskrienam uz slēpošana trases. Tā jau forši, gluži kā Somijā ziņojumu dēļi ar saspraustām norādēm par trasēm. Bet mēs tik taisni. Nedaudz uz augšu un tad ar švunku pagriezienā uz leju. 4km. Trase aiziet vēl nedaudz līkumota ar nelieliem pauguriem. Ieskrējienā uz leju, kur izvēlējos neiestaigāto taku, bet gan mīksto zemes segumu. Dublīši. Ja pirmajā aplī viņi praktiski nebija tad jau nākošajos bija izveidota jauna apskrienama taciņa. Beidzot mūs sāk apdzīt maratona distances līderi, to gan spriežam pēc skrējēju ātruma. Uz leju, bulta pa kreisi augšā kalnā. Arī kokos sakārtās zilās lentas neļauj nomaldīties. Gar malām diezgan daudz sakritušu koku. Nezinu kāpēc, bet 5km jau no pirmā apļa bija viens no mīļākajiem kilometriem. Lai arī nekas daudz mugurā nav savilkts sāk palikt pa karstu. Plānā velo vējjaka karsē, bet skriet bez tās tikai divos kreklos arī negribas. Nedaudz pavēss. Mugura slapja. Plāns pavisam vienkāršs atraut jaku vaļā, lai mugura apžūst un starta/finiša zonā atstāt. Tāpat sāk parādīties pirmās runas par finiša plāniem. Gribētos jau tos septiņus apļus pa divi lāgi un tad vēl trīs. Bet nav ko sapņot ir jāskrien un jāskatās kā būs. Taisnais gabals uz leju. Egļu audzītes. Skaisti. 6km. Tātad līdz apļa beigām gandrīz 600m. Maz. Uz leju. Tālumā var redzēt slēpošanas trasi un stadionu. Tuvāk pieskrienot otrā pusē manāmi dalībnieki, kas aiziet kārtējā trasē. Pa labi uz leju. Tad truba pāri takai, tad vēl viena truba. Nedaudz dubļains. Apsarmojusi pļava. Uz augšu. Tad lejā. Un ir stadions. Pa labi rokas stiepiena attālumā paliek mūsu naktsmājas. Stadions ar zāli. Pie finiša mājiņas tablo rāda, ka ārā ir 0C. Tomēr ir nedaudz vēss un nākošajā aplī aizskrienu viena ar plandošu jaku. It kā jau žēl, ka nav kompānijas, bet nav jau nekas traģisks.
Otrais aplis. Skrienas labi. Plandoša jaka. Asfalts. 2km. Neiztrūkstošs skats uz ezeru. Pirmais kalniņš. Pretplūsmā aiz kokiem var redzēt citus dalībniekus. Kāpēc man iet raibs gar acīm? Nē, ne jau tā raibs, bet visu laiku ņirb. Nepatīk, nu dien nepatīk. Takas ir klātas ar lapām, bet nav jau krēsla. Nu labi agrs rīts. 3km. Dzeršanas punkts. Ļoti, ļoti auksta kola, kura visa netiek izdzerta. Noskrējiens uz leju. Opā, sāk sāpēt galva. Superīgi. Maciņš ar zālēm ir mājā, atslēgas pie Aivara, bet Aivars kaut kur aiz manis trasē. Kilometri aplī dilst. Kāpēc kaut kas krīt no gaisa? Šodien solīja skriešanai labvēlīgus laikapstākļus. Pie kārtējā kalniņa nosmejos, ka viss ir skrienams. Stadions. Baltais draugs. Ir labāk. Bet galva aizvien sāp. Tiek nolemts novilkt vienu kreklu un atstāt jaku. Mājiņā ir silts. Varētu šeit palikt. Starpfinišā ledus auksta kola, gurķītis, banāns.
Trešais aplis. Aizskrienot pāri zaļajam paklājam var redzēt, kas notiek pļavā. Imants, Kristīne, Sigita un Matīss aiz manis. Der. Bet galva tikai sāp un sāp, un nedomā palikt labāk. Nedaudz par sevi sāk manīt kreisajai kājai saite. Viņa jau sāka niķoties Siguldā. Lēnām pie sevis prātoju cik bija minimālais apļu skaits ultrai. Dzeršanas punkts. Šoreiz izvēlos siltu sporta dzērienu. Miskaste vēl nav nonesta lejā. Tākš kas tad tas. Pirmo reizi sagrieza vēderu. Pie sevis prātoju mierīgi, mierīgi. Jātiek līdz starpfinišam. It kā salvete ir līdzi, bet… It kā ar to nepietiktu. Vēders pāriet. Viss ir slikti, viss ir slikti. Skrienu un domāju – kāpēc? Motivācija pazūd. Vēlme arī. Tēja. Cepumi, banāns ar sāli, gurķīši. No somas paņēmu enerģijas batoniņu ar cerību, ka šis vismaz kaut kā palīdzēs. Palīdzēja, aizbiedēja sajūtu, ka gribas ēst.
Ceturtais aplis. Tuvākie sekotāji ir tieši tik pat tuvu kā iepriekš. Trasē mani apdzen un es apdzenu. Brīžiem paskrienu ar kādu kopā. Daži nūjotāji iepletušies pa visu taku. Bet viena nūjotāju kompānija fotografēja visus skrējējus pēc kārtas. Lai arī viss ir slikti skrienot pa asfaltu dungoju meldiņu. Nepietiek ar visām likstām labās kājas pēda sāk protestēt, nedaudz līdzīgi kā Laulasmā, bet tikai uz īsu brīdi kamēr no starpfiniša aizskrienu līdz asfaltam. Dīvaini. Ezers. Skaists. Mežs. Motivācija pazudusi. Viss ir slikti. Galva tā sāp, ka nezinu, kas būtu darīts. Aplis vēl nav pusē. 3km. Dzeršanas punkts ar siltu dzērienu un glāzītes izmešanu lejā no kalna. Pagrieziens. Vēders. Sasodīts. Atkal! Lūdzu pārej. Galvā šaudās visādas domas. Skriešanas prieks zūd ar katru noskrieto soli. viens ir skaidrs, jāprasa organizatoriem kāds pretsāpju līdzeklis, lai vismaz tos minimālos 7 apļus varētu noskriet. Vairāk nē. Vai nu visus noskriet, vai nu pēc septītā stāties ārā. Varbūt vēl astoto, lai smukāk kopējā summa izskatās. Laiks jau atļauj arī iet… Bet nē. Ja pēc tam iešu nebūs gandarījuma sajūtas. Skrienu tālāk un jau gara acīm redzu kā finišēju pēc septiņiem apļiem. Sagaidu Aivaru. Tieku pie atslēgām. Mājiņa. Silta, karsta duša. Varbūt varētu pagulēt nedaudz, lai paliek labāk un tad atbalstīšana. Veikalā jānopērk kola un jāpaskatās vai nav kāda burtnīca un rakstāmais. Jā. Šo plānu es redzu pavisam skaidri, jo galva sāp, vēders niķojas, kāja arī, viss ir slikti, viss ir slikti.
Pilnai laimei acīs riešas asaras. Raudiens nāk. No kā? Kāpēc? Tagad trasē skriet un raudāt? Ko citi domās? Ko es atbildēšu kāpēc raudu? Kas vispār notiek? Kāpēc tieši šodien viss ir slikti? Kāpēc? Kaut kā asaras valdu, bet sanāk acis pa brītiņam izslaucīt. 5km. 6km. Aizvien par viņiem priecājos. Vēders. Ne jau atkal. Stadions. Norāde WC. Tā vietā, lai apciemotu balto draugu. Es stāvu atstutējusies pret durvīm un raudu. Asaras birst kā pupas. Un tu saproti, ka neko nevari izdarīt kā vien tikai raudāt un gaidīt, kad tas viss pats no sevis pāries. Kas notiek? Kāpēc? Vēl ilgi? Jau starta/finiša zonā viss ir izlemts, ka kaut kā jāpiebeidz tie atlikušie apļi un viss.
Dzeru tēju un domāju, kam un kā jautāt par pretsāpju zālēm. Parādās Andulis kā glābējs ar Ibumetinu 400. Zinu, ka dzert zāles nav prāta darbs. Bet, ja ir jāizvēlas starp pamatīgi sāpošu galvu un viss ir slikti, es izvēlos to otro. Tā kā plāns ir skaidrs un reāls, tad baterijas nav ko taupīt un paņemu mūzikas pleijerīti līdzi. To, ka mūzika palīdz jau pārliecinājos Rīga-Valmiera pasākumā. Starpfinišā ar Gunu spriežam, ka viss ir slikti, viss ir slikti. Un, ka jāņem minimālais bloks un miers.
Piektais aplis. Tas pats mazais uzkalniņš, tās pašas takas. Potīte aizvien niķojas. Mūzika uzmundrina. Skrienu un domāju. Ezers. Kārtējais uzskrietais kalniņš. Atceros, kā smējāmies par to, ka nākošajos apļos par tiem vēsture klusēs. Mani palēnam Valdis, Matīss un Laimonis apdzen pa apli. Lai tie jaunie skrien. 3km. Dzeršanas punkts. Pēkšņi pamanu, ka arī šeit uz glāzītēm ir dalībnieku numuri. Hmm. Mana taktika nemainās, paņem glāzīti, padzeries, noskrien no kalna, aizej līdz miskastei un sāc skriet. Lēnām pazūd galvas sāpes. Bet vēders gan par sevi atgādina. Gaidu brīdi, kad atkal asaras birs. Nē. Nebūs. Vairs ne. Vēl aizvien domāju par to cik jānoskrien. Apļa plāns ir starpfinišā pajautāt cik apļi ir jānoskrien. Sarēķināt arī nesanāk, jo galva nestrādā. Bet maksimums astoņus. Skrienu tālāk. O, dublīši kļuvuši vairāk. Noķeru divus igauņus. Šie man kaut ko jautā, bet pēc tam attopas, ka es neko nesaprotu un tā arī nokomentē. Ir jau dīvaini, ka tevi apdzen meitene un uzskrien kalnā. 5km. Nosmaidu, ka vēl pusotrs līdz starpfinišam. 6km. Vēl pavisam nedaudz. Atpūtas pauze. Jau pieveikti 33.35km pa 3h47min. Batoniņš no kabatas. Daudz siltas tējas. Biezpienmaizīte. Jau iepriekšējos apļos novēroju, ka viens no organizatoriem ļoti piefiksē manu numuru. Pajautāja vai vārds uz numura pareizs. Protams. Uzvārds gan nē, jo trūkst vienas mīkstinājuma zīmes, bet reģistrācijas anketā vispār bija bez mīkstinājumiem. Mums uz numuriem Latvijas karodziņš. Atšķiršanās zīme no igauņiem. Atskrien Maikijs pārspriežam cik kuram viss ir slikti. Šis pajautā kāpēc man nepareizs vārds (Laura)? Hmm. Nu neko. Aizeju orgiem pateikt, ka tomēr nav pareizi. Dīvaini, ka no rīta nepamanīju.
Sestais aplis. Turpinu skriet. Tos kurus noķēru apļa vidū vai beigās, katrā nākošajā aplī atkal noķeru un panāku. Arī šis aplis nav izņēmums. Tā pamanos ievērot dažus dalībniekus. Asfalts. Skrienu un domāju kā pirmajā aplī šo vietu noturēju par slēpošanas trasi. Nesaprotu. Norakstu to uz rīta tumsiņu un daudzajiem dalībniekiem. Ezers. Vairs jau tikai spoži spīd. Klausos, kas skan ausīs un atceros, ka jau iepriekšējo reizi solīju sev pārskatīt mūzikas listi. 3km. Nosmaidu pie sevis. Pusaplis. Dzeršanas punkts ar vienīgo iešanas vietu (otrs ir starpfinišs). Iekšēji smaidu. Priecājos, ka ir palicis ievērojami labāk. Ja vien tas vēders prastos. Mana Smekta ir tieši tur pat kur pārējās zāles. Uh, kā noderētu. Aha. Vajag tikai piesaukt vēderu, bet zinu, ka apli var izskriet. Tā 5km, 6km, stadions. +2C. Atpūtas pauze. Tikai tagad tā sēžot lēnām sāku just sagurumu. Starpfinišā ir ar ko parunāties. Atrodu savu 134 glāzīti tējai, batoniņa gabaliņš, banāns ar sāli, biezpienmaize, gurķi.
Atkāpei. Šajā brīdī es sapratu, ka šis nebūs mans pēdējais aplis. Nākošais arī nē. Būs vien jāskrien. Bet iešana aizvien nav manos plānos. Vai nu skrien vai nu stājas laukā.
Septītais aplis. Aizvien vēl skrienu. Parādās pirmās domas par to cik vēl ilgi visos kalniņos uzskriešu. Kādā no starpfinišiem Sigita atzinās, ka viņa jau iet. Nūjotāji. Viens soļotāju pārītis ar numuriem un mugursomām. Ezers pie 2km. Skrienu un domāju, ka beidzot trase ir zināma, kas aiz kā sekos. 3km. Dzeršanas punkts. Miskaste. Kalniņš uz leju. Pirmie dublīši, kuri jāapskrien pa labo pusi un tad zigzagā pa otru pusi. Nodomāju, interesanti kā te būs tumsiņā. Atkal panāku abus igauņus. Viens no trīs nūjotāju kompānijas kārtējo reizi ieraugot skrējējus visus fotografē. Forši. Kokā iesieta zila lente. Nav jau īsti, kur nomaldīties, jo praktiski visā trases garumā iemīta ziloņu taka. 5km. Smaidu. Brīžiem dungoju līdzi dziesmām. 6km. Atpūtas pauze. Jāteic, ka pietiek tikai iedomāties, ka varbūt varētu izlaist atpūtas pauzi starp apļiem tā drīz vien vēders liek par sevi manīt. Jau iepriekšējā aplī pamanīju, ka dalībniekiem piedāvā putru. Jā. Ēšanas pauze, jo gandrīz noskrieta puse. Enerģija vajadzīga. Putra, tēja, maizītes. Iekārtojos uz soliņa blakus uzslietajā teltī, kur citi dalībnieki atstājuši mantas. Siltumu uztur pūtējs. Hmm. No rīta šo telti nepamanīju tāpēc mana soma atrodas mājā. Nekas. Piesēst un mierīgi paēst vajag.
Astotais aplis. Noķerot kārtējo reizi savus draugus – tos, kurus apdzenu aplī nosmaidu pie sevis. Vairs neko nedomāju. Tikai saprotu, ka mans pavisam reālais plāns kārtējo reizi ir izgāzies. Bet viņš bija tik, tik, tik reāls, īstenojams un pašsaprotams, ka tagad nesaprotu, kas notiek. Ja ir iespēja skriet, tad jāskrien. Vienā no līkumiem pēkšņi prātā pazib, bet šeit es esmu jau kādreiz bijusi (ne šodien) tumsā. Skaidri un gaiši atminos to ainiņu tumsā ar kvadraciklu un skrienošu cilvēku. Sapnī. Atkal. Pie sevis nodomāju, ka Prāgas kalns bija, Monblāna autobuss arī, tagad Haanaja. Interesanti… Tā prātojot paiet aplis. Dzeršanas aplī tagad auksta kola. Atpūtas pauzes jau apnikušas līdz kaklam un vēl tālāk. Ko vajag to vajag. Uzkodas. Sarunas. Organizatori uz sētas uzkarina Haanja 100 Finisher medaļas. Jā es tādu gribu.
Devītais aplis. Pēc sajūtām šķiet, ka ir visa diena pagājusi, bet pulkstenis spītīgi rāda, ka vēl nav pat divi dienā. Imants ar Kristīni aiziet pastaigāties kārtējā aplī. Arī šajā aplī viss kā parasti. Takas. Asfalts. Pēkšņi labo pēdu pārņem tāda dīvaina sajūta. Kā pieliek kāju pie zemes tad iesāpas. Superīgi tulzna pārplīsa. Bija sajūta, ka viņa tur ir, bet šitā izdarīties nebija smuki. Viss asfaltētais ceļš aiziet domās par jauniegūto traumu. Ezers. Takas. Kalniņi. Dzeršanas punkts. Pastaiga. Kalniņi. Dublīši pirmo reizi. Kalniņi. Takas. Dublīši otro reizi. Stadions. Atpūtas pauze. Ik pēc apļa pārbaudu bateriju. Skan. Nez kāpēc atceros, ka man iepriekš pietika tikai 3 stundām. Ar vēderu aizvien nesaprotos, jo nekādi nevaru izdomāt, kas no piedāvājuma viņam patiktu viss labāk. Bet mierinu sevi ar domu, ka ne es vienīgā, kam vēders izrāda protestu.
Desmitais aplis. Skrienu un prātoju, ka divas trešdaļas jau noskrietas. Tā pēc otrā apļa pie sevis domāju, ka desmitā daļa finišēta. Pēc ceturtā apļa, ka palikuši tikai trīs reizes tas pats un, kas tad tas ir – standarta pusmaratons apļu skaits. Ar apbrīnas vērtiem skatieniem tieku pavadīta, kad uzskrienu kārtējā kalniņā. Man tā vieglāk un ātrāk. Vēl tikai pieci apļi. Tālāk viss kā parasti, bez izņēmuma. Tik ar katru reizi šādi var pārliecināties cik saguris tu esi. Finišē pirmais 100km veicējs. Es smejoties Gunai saku, ka varbūt jāskrien bez mūzikas, lai atkal viss ir slikti. Tad varbūt nākšu pie prāta un pārstāšu skriet. Viņa piekrīt. Bet abas skaidri zinām, ka laiks ir atliku likām un, ka atlikušos 5 apļus var kaut vai norāpot. Aivars ar putru rokā norāda, ka tā ir laba. Ir, ir. Viņam plāns vēl vienu un tad viss, lai nav jāskrien pa tumsu.
Vienpadsmitais aplis. Skrienu, smaidu. Lēnām debesis velkas uz vakaru. Saule zemāk. Viss pārējais trasē uz vietas. Tik dalībnieki jau kādu brīdi daudz mazāk. Maratona distance jau kā sen finišējusi, bet garās distances izturīgākie izstiepušies pa visu trasi. Parādās jaunas domas par to kā tas viss ir iespējams. Starpfinišā nevaru atrast savu glāzīti. Protams, ja nenoliek vietā, tad… Tēja ir tik garšīga. Tik garšīga.
Divpadsmitais aplis. Aiziet kārtējais aplis. Trase savā vietā, kalniņi arī. Vecais niķis ar uzskriešanu tajos arī. Lēnām satumst. Parādās krēsliņa. Ezeru vēl var redzēt. Arī nākošajos apļos pieraduma pēc griezīšu galvu un skatīšos tumsā. Pirmo reizi visas skrējiena laikā sāku prātot cik tad man ilgi vēl jāskrien, lai nokļūtu finišā. Kādas 3-4h noteikti vajadzēs. Atpūtas pauzes pēc katra apļa. Vēl derētu putru paēst, lai ir enerģija. Un drēbes pārvilkt arī derētu. Tas pie nosacījuma, ja nu atkal viss ir slikti un jāsāk iet. Jā, tas brīdis ir pienācis, kad ir atļauta iešana. Jo tagad izstāties nav vērts. Nieka trīs apļi līdz beigām. Pēc 5km sāk ievērojami krēslot un paliek tumšs, austiņās skan tumsa nāk, tumsa nāk, tūlīt viss būs savādāk! Aivars ir finišējis. Mans plāns ir uzvilkt sausu jaku. Nomainīt bateriju, jo tagad palikt bez mūzikas nudien negribu. Lampiņa beidzot noderēs. Ierauju pusīti tableti, jo šajā aplī galva tāda dīvaina sāka palikt. Nu, nevajag man tās galvas sāpes atkal. Paēst putru svēta lieta.
Trīspadsmitais aplis. Nevar būt snieg! Lielām, baltām pārslām. Tik, tik superīgi. Šīs dienas lielākais prieks un līksme. Pusstundas laikā zeme top balta. Ziema. Noskaņu piedod austiņās skanošā oda priekam. Ar šo apli sākās lampiņa ieslēdzas, lampiņa izslēdzas. Kamēr skrien pa taku tikmēr lampiņas gaisma, kā asfalts tā apgaismojums. Pamanījos noskriet no asfalta tumsiņā un tikai tad ieslēgt. Tur ir jābūt ezeram. Pirmais stāvākais kalns. Nav ko tēlot varoni un cik tad ilgi tā vēsture neklusēs. Uzkāpju šo kalnu. Pie sevis nosmejos – nīkulis. Uzsākt skriet gan ir pagrūti, bet uzkāpt arī nav diez ko viegli. Trase ir daļēji izgaismota. Brīžiem visas takas apgaismotas, brīžiem caur kokiem spīd cauri gaisma, brīžiem ir melna, melna nakts. Debesīs spožs spīd mēness. Skaisti. 3km. Otrs stāvākais kalns. Arī šeit uzkāpju. Atkal domās – nīkulis. Nē, uzskriet ir vieglāk. Bet tas mēness virs stigas tik smuki izskatās. Snieg. Dzeršanas punkts apgaismots. Man šķiet, ka te kaut kur ir jābūt dubļiem. Re, kur ir. Izdevās apskriet. Tā vienā līkumā sev priekšā redzu kādu skrējēju. Izrādās, ka Dace. Un prom biju. Starp 5km un 6km vienā noskrējienā uz leju samulstu kā man labāk skriet. Saprotu, ka gribēju kā labāk, bet noskrēju nost no takas. 6km. Pretī skrien citi dalībnieki jaunā aplī. Dubļi numur2. Un tās trubas. Stadions. Gaisma. Beidzot ir sajūta, ka vēders sāk ar mani saprasties un vairs tik ļoti neprotestē.
Četrpadsmitais aplis. Kamēr cienājos ar tēju Dace man piedāvā, ka varbūt varam skrienam apli kopā, lai gan pēc tam pārdomāja. Es pie sevis nosmaidīju, ka mans temps tak’ ir ātrāks. Kamēr mēs našķojamies starpfinišā parādās finišējis Andris. Nez no kurienes pirmā doma ieraugot Andri ir iedod Dacei lampu, lai viņa var visu mežā redzēt kā autobuss. Tā lampa viņam nav, bet savējo var iedot. Dacei pēdējais aplis. Man vēl divi. Kamēr es ēdu Dace aizskrēja, tāpēc aiz pagrieziena taciņā izstāstu sev zināmo info par mūsējiem, kas finišējis, kas izstājies. Un prom esmu. Vēlāk gan Dace teica, ka nav ticējusi, ka man vēl divi apļi. Domāja, ka es viņu gribu izjokot. Tā jau gadās, kad startā aizskrien visiem pa priekšu. Tāpat teica, ka esmu nesaprotami rokas vicinājusi. Jā, bija tāda lieta. Dzīvoju mūzikai līdzi. Zeme vēl balta. Svarīgākajās vietās iestaigāta taciņa. Mēness. Skrienu un domāju vēl kāda pusotra stunda, maksimums divas un es būšu finišējusi. Rodas plāns apiet atpūtas pauzi. Pārāk laba pašsajūta. Tāpēc starpfinišā tēja ar cepumiem. Izskatās, ka beidzot atradu to, kas manam vēderam patīk.
Piecpadsmitais aplis. Tik tukšs un kluss. Pēdējais aplis. Urrā. Tiešām pēdējais. Ar diezgan lielu prieka devu devos pēdējā aplī. Aizvien biežāk pārslēdzu dziesmas. Skrienu un priecājos kā mazs bērns. Ieraugot 2km atzīmi atcerējos pirmajā aplī Maikija teikto par 98km. Dzeršanas punktā paņēmu vienīgo kolas glāzīti. Man tur piedāvāja pieliet klāt kaut ko siltu, bet es atteicos. Aizskrēju smaidīdama. Piecpadsmitajā aplī skrienot augšā kalniņos var ne vienu vien dalībnieku iedzīt kompleksos ar savu skriešanu. Neko darīt. Dublīši, hmm. Bija. dubļi, jā. Viss kā pienākas. Pēdējā aplī apdzenu vairākus dalībniekus. Vairs jau nevar zināt, kuru noķēru savā aplī, kuru apdzenu pa apli. Stadions. Nevar būt. Tiešām. Finišs. Es to paveicu.
Finišs. Ir. 100km pieveikti pa 12h43min45sek. Tieku arī pie sūri un grūti nopelnītās medaļa. Laimīga. Pēcfiniša zonā vairs nevaru izvēlēties, ko gribu dzert. Man piedāvā šampanieti (limpo limonādi). Tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenais organizators apjautājas kā patika trase? Uz ko atbildēju, ka interesanta. Nebija grūta. Sigulda pirms nedēļas bija smagāka, tam viņš piekrita.
Pēcfinišs. Ballīte ar ēšanu turpinās turpat blakus. Uzzinu, ka Sigita ir trešā no dāmām. Man pienākas godpilnā piektā vieta, Dacei ceturtā. Šie stāsta, ka es finišā esmu ielidojusi. Kautrīgi atzīstu, ka tā arī bija. Pasūtītās vakariņas nav spēka paēst. Šādi tiek sagaidīts arī Gunas un Anduļa finišs. No saunas atsakos nav sajūta, ka man to vajadzētu, bet karsta duša ir tieši tas kas vajadzīgs. Protams, pēc tam ballīte turpinās mājiņā. Runā, ka miegs pēc skrējiena tas saldākais. Ne vienmēr. Rociņa naktī ik pa brītiņam stiepās pēc maizītes. Bet tas jau normāli.
Mājupceļā. Uz Munameģi aizvest vari? Varu!
Nobeiguma vietā. Uz šo skrējienu nekādu plānu nebija. Bija tikai tāda doma, vai tas ir iespējams 12h, gandrīz sanāca. Toties kāpēc bija viss ir slikti, viss ir slikti nezinu. Bet vienu gan zinu. Nebūtu iepriekš apmaksāta dalība, es laiski sēdētu mājās un atpūstos nevis skraidītu pa Igaunijas mežu.
Fizkultūra ar 32h kontrollaiku un pilnā iespējamā distance 10 apļi jeb viens aplītis ir pusmaratona garumā (nedaudz vairāk par 2 vīlēm vai pāris pūtieniem), kas izstiepjas gar Somijas līča piekrasti, ļaujot fizkultūras laikā elpot tikko atpūstu Baltijas jūras vēju. Īsāk sakot aizpildot šo pieteikuma anketu, apstiprinu, ka labprātīgi izlēmu iesaistīties šajā klases ekskursijā un uzņemos pilnu atbildību par to, ko šī nedēļas nogale varētu man nodarīt – varbūt ne tik daudz par to, kas notiks ar ķermeni, cik to, kas notiks ar galvu.
Ilgi nedomājot pēc šāda apraksta pieteikuma anketa tikai aizpildīta un plānotais Ventspils pusmaratons atstāts citam gadam. Paldies Aivaram par modrību jeb par atgādinājumu paņemt pasi. Turpmākais ceļš līdz pat Tallinai aiziet sarunās jeb par to kā Aivars pilnas ausis pierunāja par to cik forši Laulasmaa, par to kāda trase, cik skaista daba, jūra, pļavas, cilvēki, saulriets un saullēkts, kā arī to kā gāja pagājušajā gadā. Pusceļā saņemam ziņas, ka Tallinā līst, nevarētu teikt, ka pa ceļam spīdētu tikai saule. Mums jau zināmajā viesnīciņā priekšā daži latvieši. Vakariņas, somas un drēbju sakārtošana. Miegs nāk, aizmigt nevar. Nav jau brīnums, ja zini, ka kuru katru brīdi ieradīsies klases autobuss un istabiņā sāksies rosība. Rīts. Brokastis. Auto navigācijā Meremoisa atrasta, laiks doties ceļā. Ar nelielu apjukšanu vienā no krustojumiem veiksmīgi tiekam galā. Vienā no kabatām tiek atstāta mašīna. Reģistrācija vēl nav sākusies. Lēnām uzplaukst telšu pilsētiņa. Mana telts jau gatavā veidā pārceļo tuvāk sacensību centram tā teikt pie pārējam. Numurs ir, saspraudes ir un smuks krekliņš arī ir.
Laikapstākļi kā radīti skriešanai. Nedaudz apmācies, vēss, vienīgi varētu nebūt tik liels vējš. Helēna pirms starta dod pēdējos norādījumus un pieteic, ka trase vietām viltīga. Prātīgi. Starts. Pazīstamā starta taisnīte ar granteni, kur skrienu pļāpājot ar Indru par gaidāmo RigaEcoTrail (tad gan es vēl nezināju, ka mani tās nedēļas plāni izmainīsies pa 180 grādiem, ja ne vēl vairāk). Pēc pārsimts metriem pirmais kalniņš zem elektrolīnijas. Pirmajā aplī viss ir skrienams. Pie šāda principa arī turos. Apsteidzu dažus priekšā skrienošos. Tad cauri mazam lapu pudurītim laukā uz grantenes. Vienīgais asfalta gabals visā trasē, kurš pie tam sākumā ved uz leju. Abās pusēs dzīvojamās mājas. Pagrieziens nedaudz augšup, tev vēlreiz pagrieziens un atkal augšup gar torni. Parādās pirmās smiltiņas. Pāris augšup lejup. Vietām aizaudzis ar krūmiem tik tālu, ka skrienot cauri galva jāpieliec. Vēl nedaudz un pirmā upīte ar tiltiņu. Viena apļa laikā Artūrs ar fotoaparātu izklaidējās uz tiltiņa, tad cita apļa laikā tika novērtēts turpat netālu esošais soliņš. Aiz tiltiņa pirmais KP, kas nozīmē pirmo izēšanos pēc pieveiktiem 3km. Pļava. Koki ar baltiem ziediem, kas nobiruši pār skrienamtaku. Pārgāzies koks. Kalns augšup tad lejā. Aiziet taciņa gar upi. Koka tiltiņš ar slideniem pakāpieniem. Vēl nedaudz pa mežā taciņu gar upi. Tad uzmanīgi, prātīgi pa akmeņiem pāri upītei. Te gan jāsaka, ka vienā no apļiem tika sejai atgūts svaigums, redzēts pretī klibojošs Papagailis un pēdējā atpakaļ ceļa aplī šī pāri tikšana prasīja daudz koncentrēšanās spējas un līdzsvaru. Šeit arī jūrā iziet akmeņu mols, bet no iepriekšējā tiltiņa var aizskriet līdz Keilas ūdenskritumam, ko arī Artūrs, skrienot pa trasi ar foto, pamanījās izdarīt. Vēl pāris kalniņi pa vienu pusi augša, pa otru lejā. Plats braucams ceļš, krustojumā pa kreisi. Ne reizi vien aizskatījos un gandrīz aizskrēju taisni. Kāpu zona ar pludmales smiltīm gar jūru līdz taka nemanāmi ieved pļavā, kur aiz viena no līkumiem slēpjas nākošais KP ar izēšanos. Tiesneši laiku īsinādami glāzītēm jau sarakstījuši dalībnieku numurus. Kola ir garda, gurķīši arī. Kādā no apļiem šeit tiks malkota apdzesinu sula ar tējkaroti sāls, možumam. No šī brīža jeb pirmajā aplī tiek manīta pretī skrienoša kompānija, vairs nebūs tikai apdzīšanas manevri. Trase ved pa pļavu, kurai iebruktas divas slieces. Un vienuviet ir ari divas dažāda izmēra peļķes. Ja vienu var pārlēkt, tad otru prātīgi apskriet. Otru trases tiesneši vēlāk izsmels un uzbūvēs zaru tiltiņu ērtākai skriešanai. Šis man šķiet skaistākais trases posms, kad izskrējām skatu laukumā no kura paveras jūra, runā, ka saulriets esot bijis skaists. Vēl nedaudz pļava, pagrieziens un barjera – sākumā nemanāma, bet ar katru nākamo reizi grūtāk pārvarama. Pļava. Akmeņaina taka un stāva, dubļaina, akmeņaina taka uz leju līdz jūrai. Neliels aplītis ar KP caur pļavu, lai jau pēc maza brīža atkal raustos augšup. Augšupceļš caur krūmiem pa otru pusi, pa trepītēm. Atpakaļ ceļā viss tas pats. Tikai daudz skrējēju pretī. Kādā no apļiem Aivars stāsta, ka tur pie jūras ir daudz gulbju, ar Indru pārspriežam jaunākos sportiskos notikumus un ik pa brīdim nodomājam, ka temps pa ātru. Ar Gunu skrienam klusēdamas viena aiz otras. Neiztrūkstoši soļojošā kompānija – Matīs, Edgars, Rihards un Laura. Pēc nepinām divām stundām sasniegts starpfinišs. Vēl mazā cilpa, kura ir gaužām garlaicīga un neinteresanta. Ne te skrējiena laikā, kur priecēt acis, ne te daudz skrējēju. Labi, pirmajā aplī pļāpāju ar Indru, otrajā skrēju aiz Gunas, trešajā gāju un ēdu, bet pēdējā mani eskortēja Artūrs. Kāpu zona ar priedēm. KP un tas pats atpakaļ.
Pirms mana otrā apļa sāka līt. Kompāniju palaidu, jo ēšana ir svēta lieta. Pēc nepilna kilometra satieku soļotājus Matīsu ar Edgaru un mana jaciņa nonāk atpakaļ starpfinišā. Jāsaka, ka pirmo apli jaciņa nostāvēja pirmajā KP no kura atpakaļ ceļā viņu savācu. Otrais aplis tāds ķerošs sanāca. Panācu dažus mūsējos papļāpāju un aizskrēju vai arī mani panāca, papļāpājām un tad šie aizskrēja. Garlaicīgi nebija. Otrajā aplī nelietīgi negribēja atkāpties sānā dūrējs, kurš pārstāja tikai pēc pastāvēšanas. Viņš tika likvidēts pasnaužot 30 minūtes teltī. Jauni spēki arī uzradās. Skrienot trešo apli Rihards nodomāja, ka es šos apdzenu pa apli. Protams, protams. Pēc sajūtām trešais man patika vislabāk, jo lielāko daļu skrēju viena līdz brīdim, kad mani pēkšņi sāka gaidīt vēl viens skrējējs, kurš pievienojās manam lēnajam tempam un kapāšanai kalniņos. Kā noprotu igaunis meklēja sev kompāniju. Ceturtais aplis apņēmības pilns. Kaļu plānu, ka šo un tad vēl vienu. Tad gulēt un no rīta turpināt. Pie reizes paķēru līdzi jaciņu, ja un kad iešu tad iespējams vajadzēs. Kā tad. Jau turpceļā aplim sāka sāpēt pēda. Izprātoju, ka iemesls būs, ka manas foršas pumpiņzeķes nospiedušās pēdas abās pusēs. Skrienot vēl īsti netraucē. Apļa tālajā galā kompāniju sastāda Artūrs. Tur arī saprotu, ka paskriet varu tikai uz pirkstgaliem un, ka iešana un stāvēšana sagādā ļoti lielas sāpes. Ja zeķes spiež, tad var skriet bez viņām. Ir labāk, bet paiet tāpat nevar. Tā pīkstēdama noskrienu ceturto apli. Vēl sarunāju, ka uz to sasodīto cilpu, man atnesīs mašīnas atslēgas. Asfalta botās cita dzīve. Mīksti, ērti. Četri apļi pieveikti. Artūrs gan mazās cilpas vidū noprasīja vai pati tikšu līdz galam, jo gribēja skriet kopā ar to, kas atskries otrais (Kristaps vai Uldis).
Pirmais vakars noslēdzies. Vakariņas. Daudz siltu drēbju. Vēl izbaudīts burvīgs saulriets. Ūdens un banāns nakstiņām. Divvietīgās telts pārbaude, der trīs skrējējiem. Starpfiniša zonā visas nakts garumā notiek rosība, bet tas netraucē gulēt. Laura gan pie katras pamošanās jautā vai viss kārtībā. Ir, ir. Guļammaisā nav īpaši ērta apgriešanās uz otriem sāniem. Rīts dažiem pienāca ātrāk citiem vēlāk. Kam sportiskie mērķi augstāki tie jau no septiņiem atkal sāka riņķot. Man sajūta, ka vakar nebūtu skriets. Līdz mašīnai var viegli aizskriet, tik labā pēda nedaudz jūtīga. Kājas man vēl noderēs. Starp citu kā izrādās ne zeķes, ne apavi nebija pie vainas, jo kā var sāpēt abām pēdām saites vienādi man aizvien nav skaidrs.
Brokastu laiks. Ik pa minūtei jūtams, ka paliek siltāks. Tiek pārspriesti šodienas plāni. Es aiz vien vēl domāju, lai gan jau saprotu, ka mana skriešanas ballīte ir beigusies, jo iet es negribu. Tā sēžot, otrās vietas ieguvējs Rains izmisīgi meklē kompāniju pēdējam apli. Mēs visi nē, nē. Vēlāk. Te uzrodas Edgars un ir ar mieru mesties aplī.
Aizvien vairāk dalībnieku izvēlas finišēt gan pieveicot kārtējo apli, gan izlienot no migas. Arī es tieku pie sava diploma un āmura. Starpfinišā aizvien lielāka ballīte. Ar ovācijām tiek sagaidīts gan uzvarētājs Laimonis, gan otrās vietas ieguvējs. Tāpat lielas ovācijas izpelnās Dace. Apbalvošanu neredzēju, jo bija sācies mājupceļš.
Nobeiguma vietā. Gribējās jau piecus apļus, bet četriem arī nav ne vainas. Pieveikti 84.4km trasē pavadītais laiks 11h49min3sek.
km 
-