Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros, kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100 km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distanci Portugālē, kas bija 8 5km gara ar 5000 m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam, aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir, un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos.
Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50 km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to – visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai, un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101 km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100 km kāpums ļoti niecīgs – 1000 m – līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.
Rīta dūmaka Kornetos.
Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu, un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7 kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1 l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5 l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4 kg.
Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35 min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem; slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībām papētīju dalībnieku sarakstu, un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet, skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50 km, bet viņš zem 50 km ir skrējis tikai vienu distanci.
Laikapstākļi – kā radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16 km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200 m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu, un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšu, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišēja pēc 10h40min… Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5 km distance turpinājās pa platāku ceļu, un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. …Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml… Tā kā man nebija, ko slēpt, un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4 km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji, līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā, ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju, un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani.
Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5. medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not…
Dodoties uz Paganamaa skatu torni.
Uz 101 km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5 km, 48 km un 79 km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš Stirnu Bukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā, un garlaicīgi nebija. Pēc 16 km gan viss brutāli mainījās, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10 min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis.
Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP, konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8 kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu, un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu, bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30 km bija ļoti netipiski!
Ieskrienot pirmajā KP.
Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes, devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5 km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35 km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65 km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā būs grūti, jo iespējas atpūsties nebūs.
Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums, un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48 km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi, un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā – nedaudz zem 4 h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos, kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4 km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana, un es noprotu, ka viņš taisās izstāties. Tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzsaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots – veselas 12′.
Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5 min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa, un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52. km – 60. km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu, un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, to sasniedzu 2′ ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā, apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni, īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien, un igaunis mani atkal noķēra.
Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš, un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78 km) es biju iekrājis nelielu pārsvaru. Jāpiezīmē, ka 75 km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā.
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm, un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmredzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi! Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20 km, kas normāli prasītu ap 1.5 h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2 h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60.km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli.
Pēc 80 km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3 km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumi nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojies un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90. km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5 km bija progresīvi līdz 5:10 min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu, vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šādu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens, un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.
Kopā ar Leivo Sepp.
Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3 km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zaudēju 4.5′ un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100 km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem, un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.
Finišs
Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60 km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad ja tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40 km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100 km distanci, tad negaidi finišu pie 90 km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10 km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam Stirnu Buka posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!
Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.
Tradīcijas manī vienmēr izraisījušas divējādas sajūtas – no vienas puses tā ir tāda drošības sajūta, stabilitāte, piesaiste kaut kam, jo vienmēr zini, ko darīsi konkrētā laikā un vietā, zini, kas tur notiks, un tev ir sajūta, ka piedalies notikumā, kas ir lielāks par tevi, par paaudzēm, par visu citu mainīgo ikdienas ritmā.
Bet no otras puses man vienmēr pakausī ir bijis jautājums – kāpēc es piedalos kādas tradīcijas turpināšanā? Kāpēc mēs katru gadu turpinām vienu un to pašu, kas varbūt ir iesācies pavisam nejauši un jēgpilni, bet vienā brīdī kļūst vienkārši par rutīnas lietu un vairs tajā nemeklējam jēgu un neuzdodam jautājumu “kāpēc tieši šādi?”, un turpinām to darīt tikai tāpēc, ka tā esam darījuši iepriekš. Lasīt tālāk.
Īsti neatminos kurā brīdī uzzināju par šo skrējienu, bet šķiet, ka tas bija mājupceļā no pērnās Hānjas, jo, kur gan citur Aivars no Hānjas organizatora Ivara būtu uzzinājis, ka viņš plāno rīkot Korneti – Rouge meža maratonu. Lai vai kā, bet agrs sestdienas rīts Rougē iesākās ar braucienu autobusā atpakaļ uz starta vietu Latvijā. Īsa instrukcija igauņu un angļu valodā un 9.00 no rīta kaut kur netālu no Kornetiem uz lielceļa tiek dots starts.
Pirmie 10km. Pirmie kilometri paskrien raiti, jo lidojamas grantenes ir lidojamas grantenes. Brīdī, kad skrienam lejā pa pļavu uz Ilgāja ezeru, man galvā pazib doma – trase ved uz finišu jeb pēdējie 20km uz leju. Pag, tu taču šodien neesi ar velo, un tas ir tikai sākums. Pēc brītiņa, skrienot gar mājām, ar acīm meklēju uzrakstu – “miermīlīgs suns” un, protams, neiztrūkstošo auksto akas ūdeni un māla krūzītes. Nekā tāda te nav, bet man tas viss ir tik ierasti šai pusē. Augšā pļava ar atkal neesošo foto punktu. Eh. Pagriežamies pa labi, lai, atkal lejup skrienot, ieskrietu mežā un pēc tam pa izdangātu meža ceļu skrietu augšup, garām ezeram, cauri mājas pagalmam. It kā pazīstams, it kā nē. It kā necils granteņu krustojums, bet es zinu, ka šeit ir tā vieta, kur vienmēr atrodas uzraksts “Jūs iebraucat troļļu un mošķu zemē”, un ka tur lejā ir Ziemeļu tilts. Kā man patīk šis lejupceļš – sākumā plats, bet pēc tam šaura, dubļaina taciņa un tad kā saldais ēdiens – Ziemeļu tilts. Bet aiz tilta caur zālēm sakņaina taciņa gar Peļļu ezeru un tad gar Peļlupīti augšup. Cik te nav ar velo braukts… Taisnība jau vien ir, un atkal gremdējos atmiņās, ka “te Tev neviens pakaļ nenāks”. Garām aizskrien AivarsS un nosmejamies, ka īsti nevar saprast, kas te ir foršāk – braukt ar velo vai skriet. Vēl pēc brītiņa palaižu savu kompāniju sev pa priekšu, lai jau skrien. Varbūt vēlāk saķeršu. Skrienu pa šauru, sakņainu taciņu un turpinu priecāties. Vienā brīdī tā taciņa paliek dikti ieslīpa, ka blakus augošie kociņi ir mani sabiedrotie. Taciņa beidzas, sākas meža ceļš. Skatos pulkstenī un prātoju, ka drīz vajadzētu būt kontrolpunktam. Dažus metrus pie Paganama skata torņa mani apdzen viena dāma. Es saprotu, ka piecas jau man ir priekšā, bet kāpēc es tieku apdzīta?
Ziemeļu tilts
Taciņa ar virvēm
10km līdz 20km. Kamēr stāvu kontrolpunktā un mēģinu mieloties ar gurķi un sāli, kas gan man neizdevās, jo pamanījos aizrīties un izspļaut visu laukā, kontrolpunktā ieskrien Antra. Man jau Alūksnes Stirnu bukā šķita, ka viņa ir satrenējusies, jo labi atceros, kā vienā kora pasākumā Antras brālis man teica, ka viņa māsa nupat finišēja vienā kalnu ultrā. Labi, neprāto, skrien vien tālāk. Nogriežos pa kreisi mežā. Uh, šī foršā taciņa ar virvēm vienā pusē. Kā man viņa vienmēr ir patikusi, jo te ir tik forši lidot lejā ar velo, kas, protams, man ne vienmēr izdodas. Bet tāpat man viņa ļoti patīk. Un jau atkal sakņainais posms gar Smilšāju, Sūnekli un Iglāja ezeru. Skrienu un domāju, ka nekur jau nelikšos un gan jau, ka septembra sākumā tāpat kā pērn paņemšu simtiņu Apē. Bet tai pat laikā ir sajūta, ka kaut kas nav tā. Kāpēc man pulkstenis neziņo, ka ir jāēd? Es tiešām nebūtu dzirdējusi, ka viņš nopīkst. Lai arī tās ir nieka 15 minūtes, laboju šo kļūdu ar Daces atdotajām ābolu želejām. Hmm, garšo pēc riktīga paštaisīta ābolu biezeņa. Labi. Der. Bet ir viens jautājums, kas mani neliek mierā, es tiešām skrienu tik lēni, ka mani grib visi apdzīt? Tāds ir jautājums. Šo spriedelēšanu izjauc burvīgās pļavas ar āboliņu laukiem tajos. Es jau tagad redzu kā piesēžu zālītē, sapinu sev vainagu un izbaudu burvīgu, laisku sestdienas dienu saulītē. Ā, bet kuram bija šī ideja, ka ir jāskrien šis maratons? Pļava beidzās, pēc maza brītiņa beidzās arī grantene, un jau atkal ieskrējām mežā. It kā meža ceļš, it kā ļoti izdangāts meža ceļš. Tāds, kur ir iespējams paskriet tikai pa pašu ceļa vidiņu, jo gar malām gandrīz līdz celim dziļas, platas rises ar ūdeni. Bet tas viducītis arī tāds apšaubāms – apaudzis ar zālēm. Gar malām smaržo pļava, meža zemenes, vasara. Vispār tā jau nebija, ka visu laiku varēja tā smuki skriet pa vidiņu. Pilnai laimei bija jālīkumo no vienas puses uz otru, pie viena meklējot labāko, sausāko segumu zem kājām vai arī pārvarot kādu sakņainu šķērsli un dubļainu taciņu. Brīdī, kad izbaudu zaļo pieturu, garām paskrien Antra un Andris. Tad tomēr šie bija tepat mana aiz muguras. Tikmēr prātu nepamet doma, ka te ir jābūt Draudzības tiltiņam, jo ap 15.km kaut kam ir jābūt, par ko Ivars brīdināja. Vispār jau viņš arī video bija safilmējis ar šo tiltiņu dažādās, tā teikt, tapšanas stadijās. Tieku pāri pa tiltu Igaunijas pusē, izskrienu no purva un aiz kāda meža līkuma manu Andra muguru. Aiz nākamā līkuma pamanu arī Antru. Garām esmu. Ceļš jau atkal ir garlaicīga grantente, kuru vēl garlaicīgāku padara saule. Uzēdu ābolu biezeni un sapņoju par purva laipu, bet šī kā tuvāk nenāk, tā nenāk. Vienā no grantenes līkumiem pie mājas stāv bērni un vispirms uzmundrina pirms manis skrienošo dāmu, tad arī mani arī. Pacieties vēl nedaudz un būs kontrolpunkts.
Izdangātā taka
Draudzības tilts pāri čūkslājam. Robežtilts
20km līdz 25km. Viens līkums, tad otrs, un pļavas vidū gozējas kontrolpunkts. Brīdī, kad es tur ieskrienu, man priekšā jau ir citi dalībnieki, bet no purva izskrien Pēteris. Jā, viņš bija jau pašā sākumā ieskrējies. Nez, aizvien ir trešais? Man ir tikai viena vēlme – nomazgāt seju. Kamēr uzkožu banānu, man tiek izstāstīts, ka tagad būs jāskrien pa purva laipām, pie mājas pa kreisi apkārt ezeram un pēc 5km es iznākšu tepat. Labi, der. Kamēr domāju, vai kaut ko vēl gribu, vai negribu, kontrolpunktā ieskrien Antra.
Luhasuu purvs
Mežs, ēna, patīkams vēsums. Tā arī varētu būt visu atlikušo laiku. Marķējums gan tāds pašvaks, ja tā varētu teikt par marķējumu, kura te vispār nav. Bet, ja tā padomā, tad Ivars pirms starta teica, ka marķējums ir izlikts vismaz ik pēc 200m. Ja ir taisns un nepārprotams ceļš, tad vēl retāk. Jā, te tāds ir. Skrienu pa mežu, hmm, marķējums bija? Nemanīju, bet it kā nekur citur nebija, kur nogriezties, vismaz man tā šķiet, bet, ja godīgi, es tā īsti nemaz nesekoju līdzi ceļam. Pieņemsim, ka skrienu pareizi. Pēc brītiņa parādās laipas. Ak, skaisti. Laipas cauri mazām priedītēm purvā. Purvs man vienmēr ir paticis it īpaši pilnmēness naktī. Soļi atbalsojas pret koka laipu, visapkārt klusums, bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā vietā, lai šī vieta mani uzlādētu un es izbaudītu purvu mani nomāc tikai viena vienīga doma – saule… Drīz parādās māja, un aizskrienu pa kreisi pa purva laipu. Ezers, tik burvīgs purva ezers. Otrā pusē var redzēt priekšā skrienošos dalībniekus. Un te ir tik burvīga atpūtas vietiņa un trepes, lai vieglāk iekāpt ezerā nopeldēties. Jā, nopeldēties būtu ideāli. Vispār jau varētu pa taisno pārpeldēt ezeru un tad turpināt skriet, bet ko tādā gadījumā darīt ar Aivara mašīnas atslēgām manā somā? Tas, ka telefons un austiņas samirktu mani neuztrauc, jo tie divi ir ūdens izturīgi, bet tās sasodītās mašīnas atslēgas. Ar smagu nopūtu turpinu skriet pa saules pielieto purva laipu. Tai pat laikā labi zinu, ka brīdī, kad tikšu laukā no šī purva, kaut kas jādara savā labā un jāuzlabo pašsajūta, jo tā līdz finišam būs grūti tikt. Plāns gatavs – sirsniņmāja, uzpildīt pudeles, atrast ko ēdamu un paēst, izvilkt austiņas un kaut kā pieveikt atlikušos gandrīz 20km.
Luhasuu ezers
25km līdz 37km. Kontrolpunkts nāk kā svētība. Neviens pa šo laiku mani nav noķēris, un es neesmu nevienu apdzinusi. Es pat paspēju aizmirst, ka aiz manis ir citi dalībnieki. Uzpildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar pliekano enerģijas dzērienu, gurķis, banāns, bulciņas negribu. Prom ejot, izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām? Nē, tā nedrīkst. Kamēr dusmojos uz igauņu lēno internetu pierobežas zonā man pretī nāk smaidīga trijotne un mani sveicina. Pārbaudu vēlreiz telefonā, ka viss strādā, mūzika palaista un austiņas pievienotas. Bet kāpēc te ir tik švaks kājminams mobilā telefona zonas pārklājums? Un vispār, kāpēc ir saule? Kur ir tie solītie mākoņi visu dienu, m? Viss ir slikti. Es kaut ko minēju, ka grantenes kilometrs seko pēc grantenes kilometra ar tādu ļoti nemanāmu augšā – lejā. Labi, sākumā jau nekas, bet pēc kāda laika man sāk apnikt. Ainava arī nemainās, mainās tikai marķējuma attālums. Nē, nu labi. Ainava arī mainījās no saules pielietām pļavām līdz mežam. Vienā brīdī izskrējām cauri palielam izcirtumam. Protams, tas bija viens no tiem brīžiem, kad austiņās atkal paradījās klusums, un tādi brīži bija vairāki. Un, protams, pilnai laimei priekšā skrienošais pārgāja soļos. Nopietni, čalīt, tev tiešām tagad vajadzēja sākt staigāt, kad es izmisīgi cīnos ar to sasodīto sauli un vienu domu, kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jāskrien maratons, jo redziet pusīte ir pārgājiens, un to nevar skriet. Labi, apēdīšu mazo želeju. Varbūt paliks labāk. Kad ceļš cauri izcirtumam beidzās, un beidzās arī ceļš pa pļavu gar upīti, mēs atkal ieskrējām mežā. Te bija labi, ja neskaita faktu, ka man tas ātrumposms jau ir apnicis, un nevaru saprast, vai tagad taisīt zaļo pieturu, vai vēl paskriet uz priekšu. Bet, ja tā labi padomā, tad vēlāk nekas nebūs labāk un tagad ir nosacīti mežs. Pēc brītiņa panācu to čali, kas man aizskrēja garām, kādu brīdi viņš man mēģināja turēties astē, bet iepalika, un es atkal paliku viena šajā sasodītajā ātrumposmā. Jau atkal es skrēju pa grantenēm. Tā vienā pagriezienā man tik ļoti apnika skriet, ka to sasodīto augšupceļu gāju, dusmojos un gremdējos atmiņās par skrējiena sākumposmu, taciņām, ezeriem. Bet te tikai grantene un grantene. Tālumā liels krustojums, krustojumā brīvprātīgais regulē satiksmi, ja vien te būtu ko regulēt. Paskrienu garām kaut kādam lielam šķūnim, kokzāģētavai. Aizdomājos, nez, vai tas ir tas pats šķūnis, kur savulaik velo Hānjas laikā cauri braucām. Pēc brītiņa vēl viens brīvprātīgais, bet šis pat nepieceļas no savas sēdvietas. Nevajag arī.
Es ieskrienu sānu ceļā un ar zaļu aroniju ķekaru dabūju pa seju. Burvīgi. Galvā nekādīgi nevaru atcerēties, kurā kilometrā ir solītais kontrolpunkts, bet man kaut kā šķiet, ka tas bija ap 32.km, bet varbūt ap 34.km. Es tik ļoti gaidu kontrolpunktu. Pat ne tādēļ, ka šajos desmit kilometros būšu izdzērusi abas dzēriena pudelītes, tas ir, litru dzeramā, bet gan tādēļ, ka man viņu vienkārši vajag. Bet ko ceļš, tā sasodītā grantene tik turpinās un turpinās, un man nekas cits neatliek, kā turpināt skriet. Un pie tam, tā sasodītā grantene aizvien vairāk iet uz augšu. Vienā no brīžiem, kad skrēju garām mājām, man pretī brauca policijas auto. Šis sabremzējas un piebrauc vairāk ceļa kreisajā pusē. Nopietni, jūs tiešām domājat, ka es mainīšu ceļa puses? Nē, nekā tāda nebūs, esiet vien tik laipni un apbrauciet mani pa otru pusi. Viņi laikam mācēja lasīt manas domas, vai arī saprata, ka šī netaisīs nevienu lieku soli, un tiešām apbrauca mani pa labo pusi. Vismaz kaut kas interesants. Nē, nu vienā krustojumā cēli gulēja suns un vēroja notiekošo. Noskrienu lejā, protams, ka pa granteni, un ko es redzu – sasodītu grantenei augšup. Kā man viņa ir apnikusi, kā es nevaru sagaidīt kontrolpunktu, ļoti ceru, ka viņš drīz būs. Kā es tajā sasodītajā kalnā gāju, jo cik tad var visu laiku skriet. Taisnības labad jāsaka, ka es tikai dažos sasodītos grantenes posmos gāju. Ir noskrieti 35km un nekas nav mainījies. Līdz finišam ir gandrīz astoņi kilometri. Tas ir daudz mazāk nekā pirms nedēļas Stirnu bukā, tāds nieks vien. Protams, Stirnu buks ir Stirnu buks, bet šis maratons ir no pavisam citas sērijas. Ja vien aiz muguras nebūtu sasodīti gari 35km, tad tie atlikušie 8km tik tiešām kā tāds sīkums liktos, bet ne šoreiz. Un vispār kuram bija tā ģeniālā ideja pierunāt pilnas ausis pārējiem, ka jābrauc uz šejieni skriet, m? It īpaši tāpēc, ka es jau sen nezinu, kā ir skriet kaut ko garāku par pusmaratonu. Madeira neskaitās. Grantene, grantene, grantene, grantene… cik vēl ilgi? Jau tagad zinu, ka pēdējie kilometri ir mani piebeiguši un temps ir krietni nokrities, bet tāpat nepieklājīgi vienmērīgi nedaudz virs 6min/km turās. Vienīgais prieciņš, ka kādu laiku tomēr mūzika ir ar mani.
Taciņu redzi?
Pēdējie 6km. Pagrieziens mežā un es ieraudzīju to, par ko sapņoju pēdējos daudz kilometrus. Kontrolpunkts. Uzpildu pudeles. No Holdena solītā pārsteiguma jeb VanaTallin gan atsakos, bet ķilavmaizītes iet uz urrā. Dzīve ir izdevusies, un tas sasodītais ātrumpsosms vairs nemaz neliekas tik briesmīgs un tā saule arī. Brīdī, kad lieku atpakaļ ausīs mūziku, man skaidrā latviešu valodā tiek novēlēts laimīgs ceļš līdz finišam. Patīkami, vēl kādu brīdi nepamet smaids pa visu seju. Smaids no sejas nepazuda arī turpmākos kilometrus, jo es atkal ieskrēju šaurās meža taciņās, kur pa zemi mētājās ne tikai sakrituši koki, bet arī koku sakne,s un visu laiku bija jāskatās uz marķējumu, jo taciņa zigzagā aizvijās cauri kokiem. Štrunts, ka kaut kur bija jākāpj augšā, jo tam sekojošais noskrējiens ar akmeņu sekciju sākumā paķēra uz izbrīnu. Upītes šķērsošana gan pa akmeņiem, gan pa tiltiņiem. Pie viena no tiltiņiem panāku priekšā skrienošo puisi. Šis gan nākamajā kāpumā aizskrien, jo seko noskrējiens. Bet es tai pat laikā biju paspējusi pierast, ka trasē esmu viena, ka biju nedaudz izbrīnīta redzot, ka kādu esmu noķērusi. Jāatzīst, ka puisis nebija nekāds vakarējais un nākamajā noskrējienā mani palaida pa priekšu. Paskrēju garām, parādīju paldies un kārpījos augšā nākamajā kalnā. Jau atkal ideāla, stāva starp kokiem lidojama taciņa lejup. Mana sirds gavilē un pie viena prāts saprot, ka būs atkal jākāpj kaut kur augšā, jo finišs pie Rouge skatu torņa atrodas kalnā. Izskrienam pļavā, saule spīd, atstāju aiz sevis vēl vienu skrējēju un priekšā redzu vēl divus, viena no tām ir dāma. Man mirdz acis, bet diemžēl uz īsu brīdi, jo brīdī, kad esmu viņai aiz muguras, uz pastaigu takas pamanu, ka šai ir īsās distances numurs. Gan viņa, gan priekšā esošais kungs pieklājīgi palaiž mani garām. Tieši tik pat pieklājīgi mani garām uz laipas palaiž arī citi atpūtnieki. Lejā spīd ezers, un es prātoju, cik vēl tālu. Vispār nav jāprāto. Pirms brīža bija norāde, ka līdz finišam 1km. Pēdējie metri augšā un tur pļavas tālākajā galā rēgojas finiša arka.
Dalībnieks, kurš finišēja kā 26 no visiem maratonistiem
Nobeiguma vietā. Ivars pēc finiša prasa, kā patika trase? Tā arī pateicu, ka sākums un beigas ļoti patika, bet tas ātrumposms mani piebeidza. Pēteris steidz teikt, ka trešā dāma finišēja nepilnas 20minūtes pirms manis. Sasodīti auksts ūdens vienā no Rouge ezeriem ir kā reiz, lai noskalotu un aizmirstu visas grantenes un sasodīto sauli. Tieši tāpat kā ķilavmaizes, kuras tiek atvestas no pēdējā kontrolpunkta un noliktas degustēšanai, kamēr mēs gaidām, kad finišēs Aivars, lai varētu braukt mājās. Vai es skriešu nākamgad, nezinu, bet zinu, ka Ivars solīja nākamgad atkal rīkot šo maratonu.
Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.
Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.
Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.
Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.
Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.
Te atcerējos mūžseno anekdoti:
– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?
– Auzu putra, ser!
– Un ko tā tur dara?
– Žļurkst, ser!
Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.
No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.
Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.
Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?
Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.
Kad Miks pērnā gada Skrējēju ballē apņēmās “nākamgad Hānjā neskriet”, es blakus stāvot nosmējos, ka var tak’ skriet maratonu nevis simtiņu. Tiesa, tad gan es vēl nezināju, ka kārtējā klases ekskursijā netālu no Tallinas pievārtes jeb Vecgada vakarā pēc kurās tur stundas riņķojot mežā ap trim priedēm man nāks atklāsme, ko tad man nozīmē “es nākamgad Hānjā neskriešu”. Dīvaini, bet beidzot sajutu, ka man ultras un citi garie zvēri kādam laikam pietiek. Jā es gribu skriet, baudīt pasākumu un atpūsties. Jāatzīst, ka šogad, skrienot tad, kad gribas un ko gribas, jūtos varen labi atpūtusies. Tas, protams, neliedza pirms pērnajiem Ziemassvētkiem pieteikties TDS izlozei, aizbraukt un finišēt. Pirms Rīga – Valmiera sirsniņa gan nemierīgi dauzījās un dvēsele rauties rāvās uz šosejas, bet palīdzēt man arī patīk.
Lai vai kā, bet ideja Hānjā skriet tikai maratonu sāka patikt aizvien vairāk un vairāk. Tu noskrien maratonu un tad vari skatīties, kā citi izklaidējas trasē. Ideāli. Ar šo domu tā arī dzīvoju un dalījos ar citiem. Viss bija skaisti līdz brīdim, kad nolikumā izlasīju, ka “maratons nav sacensības”, un mans plāns pajuka. Skriet jau var, bet, ja tur nevienu neapbalvo, tad varu skriet arī simtiņu.
Ja sākumā organizatori solīja jaunu trasi un mazāk apļus, tad ziemeļos pēkšņi uzkritušais sniegs un tik pat pēkšņās lietavas vairāku dienu garumā atļāva mums riņķot jaunā 6.66km trasē ierastos 15 apļus.
Starts. Kā jau Hānjā starts tiek dots balsij skanot no pūļa, jo galvenais orgs Ivars arī skrien. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad pirmais aplis tiek veikts lampiņu gaismā, jo septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Sākums pazīstams, bet pēc tam tiekam aizvirzīti jaunās takās. Dubļi. Maratonisti pēc kāda pusotra kilometra pazūd aiz līkuma, kur viņiem savs ekskluzīvais pirmais aplis jeb mazā cilpa. Pēcāk gan mēs visi riņķosim kopā. Kalni ņemami, arī tas viens lielais, stāvais gandrīz, bet tikai pirmajā aplī. Skatos uz priekšu, skatos zem kājām, skatos, kur spīd gaismiņas. Pirms lielās pļavas apmulstu, jo nemanu nevienu bultu. Tālumā pļavā it kā spīd, bet te neko nemanu. Pastāvam, paskatāmies apkārt un aizskrienam lejā uz pļavu. Tiesa nākamajā aplī i bulta parādījās, i dzeršanas telts uzslieta. Kad apļa beigās mani apdzina Līna ar Juri, biju neizpratnē, jo šie tak mani apdzina trases sākumā. Teicās nomaldījušies. Lai viss būtu kā parasti, mans iekšējais vēders ar mani negrib sadarboties – spiež pie ātrākas un augšup skriešanas tā, ka gals klāt. Šis nu gan nebija manos plānos. Pirmo apli nomoku ar pārdomām, ka tā jau nav skriešana, bet vilkšanās pa trasi. Par ēšanu vispār neko negribu dzirdēt. Saprotu, ka šeit arī mūzika nelīdzēs. Esmu dusmīga, bēdīga, sašutusi, bez motivācijas, gandrīz ar asarām acīs un vispār. Kāda vēl želeja, kāda vēl ēšana? Skatos uz uzkodu galdu un vienīgais, ko atzīstu par ēdamu, ir nedaudz kolas. Bet tā jau es to sasodīto simtu neizvilkšu.
Katrs nākamais aplis diži neatšķiras no pirmā. Ja vien neskaita to, ka mūs sāk apdzīt maratonisti, un tagad var trīs vietās trasē pamāt pretī skrienošajiem. Aplī nekas nav mainījies. Zaļais paklājs startā, mazais uzkalniņš ar līkumu, lapas, vēl kāds līkums, vietām jāuzmanās no peļķēm, tad atkal dziļāk mežā pa mazām taciņām. Lēzens kāpums pa slēpošanas trasi augšup, dubļi, kārtējais līkums, zeme ar košām rudens lapām, bet aiz līkuma plakāts, ka Hannes svin 40 gadu jubileju ar kūkām. Dzeršanas punkts – kūkas. Slapja pļava. Burvīga taka gar ezeru, kur tālumā esošā laipa vilināt vilināja jeb sauca – atnāc pasēdi pie manis. Saknes, laipa pār dubļu peļķi. Takas. Stāvais kalns augšup, kam otrā pusē seko marķēts noskrējiens, lai kāds bedrē neiekrīt. Vēl pāris līkumi pa slēpošanas trasi, un ilgi gaidītais stadions klāt. Mans vēders ir vēl vairāk sadumpojies pret mani un skriešanu, ka brīžiem savas negācijas izgāž jau lēnā skrējienā. Nekas nelīdz – ne sarunas, ne domas, ne mūzika austiņās. Stāvu pie uzkodu galda un prātoju, ko vēl bez kolas varētu pamēģināt. Pēc ilgām pārdomām gurķi atzīstu par labu un banānu arī, bet no visa pārejā jau skatoties vien nelabi metas.
Ejat tak jūs visi. Trīs apļi arī izklausās labi. Tas būtu pusmaratons… Bet, kas ir pusmaratons salīdzinājumā ar maratonu vai simtiņu? Bet ultru ieskaita no maratona un medaļa ir par simtiņu. Ne šis, ne tas. Galva pilna ar pēdējo laiku notikumiem, pār vaigu norit asara. Viena? Kāpēc tikai viena. Nevar visas uzreiz un tā kārtīgi, lai pēc tam ir miers mājās, galvā un dvēselē? Vismaz pēc tam būtu labi. Brīdī, kad kāpju (lasīt – velkos) kalnā, pretī nāk organizatoru cilvēki. Nu ja. Kā es tagad raudāšu, atkal nekā. Paskrien garām kāds igaunis un uzmundrina. Vēlāk uzzināšu, ka tas bija Hannes, kurš manīja, ka es tā raiti skrienu. Ja? Kaut kā nemanīju sev to raito soli. Otrajā uzkodu punktā kūkas. Mmm, izskatās gardas. Ar tēju būs līdzēts, kādas vēl kūkas.
Pusīte tā kā būtu. Želeja izrādās tīri ēdama. Vēders aizvien sarežģī manu dzīvi. Skrienu un prātoju par iespējamo finiša laiku. Sapnis par 12h izsapņots, maz ticams, ka izdosies noskriet ātrāk kā pērn, jo pārāk lēni kustos uz priekšu, tāpēc būtu ideāli iekļauties 13-14h. Vienvārdsakot būs gara, gara diena. Ja vien spēšu kaut ko ieēst, vai arī būs jauna pieredze mazēšanā. Brīdī, kad sajūtos lieliski un izdomāju, ka kalnu tak var pievarēt skrienot, tā vēders sāk spiest un platā bikšu josta nemaz tik plata vairs nešķiet. Vienā no reversajiem trases posmiem pretī skrien Ivars. Samājamies. Te pa trasi pretī nāk orgu dāma ar fotoaparātu. Paceļu galvu, piekoriģēju skriešanas soli, sataisu pareizo sejas grimasi un svētlaimē paskrienu garām… un atkal sašļūku ierastajā pozā. Te kādā brīdī pretī nāk orgs ar kameru plecā un sāk filmēt. Atkal visas iepriekšējās darbības, tik tagad skaisti jāaizskrien līdz nākamajam līkumam, kur mani vairs nevar redzēt. Starp dabas baudīšanu, skriešanu, asarām, čipsu graušanu, tēju, kolu, pļāpām ar citiem tiek pievarēts viens aplis pēc otra. Brīdī, kad Laimonis ir savu maratonu finišējis, viņš laipni apkalpo pārējos. Putru negribu. Tēju labāk. Mmm, ķilvamaizītes. Viņas kā aicinādamas sauc – apēd mani, uz ko vēders pretī nosmīn – ēd, ēd… Štrunts, ka viss plāns vējā, bet kādu želeju var apēst vai tad pa velti viņas vedu līdzi. Te apli kopā skrienu ar vienu igauņu dāmu, te mani apdzen visi, kam nav slinkums, te pati apdzenu visus, ko varu. Te garām palido pirmā no dāmām, ieskrējusies. Tā ezera laipa manu skatienu aizvien vairāk un vairāk piesaista, ka pamanos aizķerties aiz saknes. Kāds garām skrienot uzmundrinoši uzsit pa plecu un prom ir. Septītais aplis pievarēts. Iestiprinos ar kolu un gurķiem. Rēķinu, ka otrai pusei laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus.
Pēcvārds. To, ka septītais aplis būs pēdējais, biju izlēmusi jau pirmajā aplī, jo pēc pirmā apļa izstāties būtu nepieklājīgi. Protams, ka pēdējais aplis tika noskriets raitā solī un kā – vai tad man kaut kas sāp? Protams, ka galvā pavīdēja doma, ka tā jau es tagad izstāšos un būs kā vienmēr simtiņš, kad pirmā puse tā grūtākā un pēc tam jau tikai noskriet. Nosmaidīju pie sevis un pateicu stingru: Nē. Ne, šoreiz. Sagatavotās želejas tā arī palika neapēstas. Pēcāk mājā, kad gaidījām Pētera finišu, kurinājām krāsni, lai nebūtu jāsalst, un klausījāmies kā augšstāvā pa jumtu dejo lietus, es sapratu, ka es taču jau no paša sākuma uz Hānju braucu skriet maratonu.
Nobeigums. Finišs tika sasniegts pēc septiņiem apļiem jeb pēc 47km un 6h14min.
Tā jau runā, ka pie igauņiem ir forši, un, ja vēl maratons no punkta A uz punktu B, tad kāpēc gan ne. Pēc Siguldas desmitnieka iekrāmējos mašīnā un aidā uz kaimiņzemi. Lai viss nebūtu tik vienkārši, pamanos iepriekšējā dienā pārprast sarunu biedru par transportēšanos, un no Tallinas līdz naktsmājām Nelijärve aizbraucu ar vilcienu.
Iepriekšējā vakarā vēl smejamies par to, cik rītā skriesi maratonā. Bet, ja nopietni, tad guļu un domāju, kā vispār ir skriet maratonu. Man takš nav ne jausmas. Šogad tik īsie gabali ātri skrieti. TDS neskaitās. Pēdējo pusīti sacensībās skrēju Rīgas maratonā, kad turēju tempu, bet maratonu vēl pirms gada Viļņā. Un vispār es pat treniņos skrienu līdz padsmit kilometriem un arī tad, kad sanāk. Bet te maratonu pa purvu, mežu, kur organizatori jau nolikumā ierakstījuši frāzi “Quiting is not an option. When you want to quit, move to finish. (tulk. – Izstāšanās iespējas nav. Kad vēlies izstāties, kusties finiša virzienā. – red.)” Lai nu kā, bet sacensību rītā mūsu autobuss uz startu paspēja aizbraukt ar maldīšanos un prasīt pareizo ceļu skrējējiem.
Starts gan tāds nedaudz dīvains, jo pamanīju tik brīdi, kad visi sāka skriet. Iesākumā paplata meža taka, bet jau tagad jūtu, ka jātiek garām tautas masām, lai vēlāk kaut kur neiesprūstu (finiša protokolā 238 dalībnieku, no kuriem trešā daļa dāmas). Nojauta bija pareiza, drīz skrienam pa šauru taciņu caur eglītēm un visādiem citādiem zariem, kuri tā vien vēlas kā atstāt savus nospiedumus rokās, sejā un uz kājām. Vai var skrienot novilkt vesti nenoņemot somu? Var. Sāku pārdomāt, kāpēc man tā lietus jaka somā, it kā jau bija rakstīts, ka vajag tikai zem 10°C, bet nu, lai jau. Tirinoties pa šaurajam taciņām, raiti garām paskrien Gints (tas, kurš Stirnu Buka meža vecis). Aizskatījos šim pakaļ un aizķēros aiz saknes. Ap piekto kilometru pirmās purva laipas. Sajūta tāda, ka skrienu pa Cenas tīreli. Protams, prātā ataust ainiņas, kā ar velo braucu pa Dunalkas purva laipām… Bet tās laipas ir foršas. Nedaudz gan jāskatās, kur likt kāju, jo pēc iepriekšējo dienu lietavām tās ir mitras, un spraugas šīm arī ir kā pieklājas. Platākā vietā palaižu garām kādu ātrāku skrējēju. Apkārt purvs, skatu tornis, klusums. Rudens. Skrienu un priecājos. Izlienu laukā no laipām un prātoju, ja gribu tikt līdz finišam, tad bez mūzikas nekā. Tā lepni paskrienu garām pirmajam dzeršanas punktam, piņķerējot vaļā austiņas. Nopukojos pie sevis, ka varēju šajā dzeršanas punktā Austrim atdot vesti, lai aizved uz finišu, bet vairs jau nekā. Pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš pār dubļu urgu jebšu pāris nokrituši koki un dēlis, kam nedaudz pāri veļas ūdens. Mani atkal noķer un apdzen citi skrējēji. Platas meža takas. Šoseju šķērsojam pa tuneli, kam gaismu rāda ne tikai gaisma tuneļa galā, bet arī sveces. Nākamais pārsteigums – nedaudz aizaudzis izcirtums, kur ir jāskatās ne tikai zem kājām, bet arī uz priekšu, lai redzētu, kur pēc azimuta iet trase jeb spīd marķējums. Atkal aizskatījos un ne tikai ar koku atdauzīju apakšstilbu, bet pamanījos uzplēst savu garo zeķi.
Otrajā dzeršanas punktā piestāju tikai tik daudz, lai uzēstu atlikušo želeju un iepakojumu atstātu miskastes maisa dievam, kā arī novērtētu, ka kolas nav, un saprastu, ka jādodas tālāk. Manu ģeniālo plānu lēnā garā uzvilkties kalnā izjauc kalna galā tupošs fotogrāfs. Saņemos, pasmaidu un skrienu. Skrienu pa mežu un sapņoju par purva laipām, skrienu pa purva laipu (otrā bija ap 3km gara) un sapņoju par rudenīgo mežu, kur zem kājām čum un mudž sakritušās koku lapas. Dzirdu un jūtu, ka uz laipas neesmu viena, bet te ir tik šauri, ka palaist garām nav iespējams. Bet cik skaisti. Varētu stāvēt, priecāties un fotografēt. Ap 17.km noķeru Antru. Purvs bija, laipas bija, takas bija, kalniņi – lūdzu. Jāatzīst, ka kalnos augšup eju, bet lejā skrienu. Pie vienas no nogāzēm nosmaidu pie sevis, ka pietrūkst velo, ko stumt lejā. Pāris metri pa sakņainu čūkslāju pāri saknēm, un atkal varu rāpot augšup. Ap 22.km saprotu, ka ir jānoskrien vēl sasodīti, bezgalīgi gari 20km. Jā, es gribu finišēt. Tāpat atskārstu, ka mans nez no kurienes izdomātais plāns par finišu 4h (kurš tādu izdomāja, m?) ir nereāls (dāmu līdere finišēja 3h43min, čalis – 3h5min). Finišs 4h30 ar diez vai būs, bet 5h gan vajadzētu iekļauties. Kas šīs par kazu gravām? Negribu, lai mani kāds apdzen. Elpo, kustini kājiņas, kustini. Atceries – pati gribēji. Jā, atzīstu, tas video bija iedvesmojošs. Vairs tikai 16km. Nē, vēl sasodīti gari un ilgi 16km.
Trešajā dzeršanas punktā ir ugunskurā ceptas desas, kuras neriskēju ēst, bet tēja iet uz urrā. Mani noķer Māris. Māris noteic, ka startā viņu vietējais igaunis pabrīdināja, ka startā nevajag pārķert tempu, jo pēc tam sākas kalniņi. Jā, piekrītu, ka kalniņi bija labie. Tikmēr mēs tiekam pie bildes kontrolpunktā. Aiz taciņas līkuma ir ezers, kur kā nolikumā rakstīts, ka “the lakes and boglakes are clean and water is drinkable (ezeri un purva lamas ir tīras un ūdens ir dzerams – red.”. Gar ezeru iet līkumota taka. Kas tas par klusumu? Skaisti, telefonam pazuda internets. Nē, es gribu klausīties mūziku. Pēc nelielām pārrunām ar savu telefonu un kāda skarbāka vārda teikšanu tīkla operatora sniedzējam, mūzika austiņās atgriežas. Taku redzi, bet marķējums pa taisno caur sūnainu mežu? Taku redzi – nē, bet kalnu redzi? Un marķējumu? Sajūta tāda, ka skrienu pa kādreiz izdegušu mežu. Zinātāji stāsta, ka skrējām pa veco poligonu. Sajūta sirreāla – visapkārt plašums, pārziedējuši virši, vietumis brūklenes, vējš un klusums. Priekšā redzu pāris skrējējus. Kalniņi ir domāti, lai atpūstos un uzēstu. Vietām jāpārvar dubļu jūras, vietām kāda interesanta laipa, te trase ved cauri mājām (ābolus no kastes gan nepaķēru graušanai), te pa pļavu. Vietām pa taku pretī nāk atpūtnieki. Te kādu apdzenu, pa retam kāds pamanās arī mani noķert un apdzīt.
Ceturtajā dzeršanas punktā izmisīgi meklēju tēju un konfektes, bet man piedāvā tikai ūdeni, enerģijas dzērienu, gurķus un gurķūdeni. No visa laipni atsakos. Paķeru banānu un dodos prom. Pēkšņi garām paskrien Līna, kā viņa man aiz muguras gadījās? Teic, ka zaļo pauzi paņēma, hmm, lai jau. Eju un ēdu. Skatos uz to kārtējo sasodīto kalnu un neticu savām acīm, ka redzu Gintu. Pēc maniem aprēķiniem viņam vajadzēja būt pāris kilometrus tālāk. Bet man actiņas mirdz – jānoķer. Kājas diez ko priecīgas par šo faktu gan nav, bet, ja tā padomā, tad tempu jau nepalielinu, tik atradu kādu kuru gribu noskriet un justies lepna par to. Tā kādu brīdi skatos uz Ginta muguru līdz, kalnā kāpjot, šis teic, lai ķeru Līnu un būšu pirmā no latviešu meitenēm. Nez, diez ko cerīgi neizskatās. Apdzenu vēl kādu dāmu un pazūdu aiz pagrieziena mežā. Mmm, kādas te foršas takas, pa kurām braukt ar velo. Pie sevis spriežu, ka šo trasi varētu visā garumā ar velo izbraukt. Kur gadījās, kur nē, bet takas galā tornis, aizsapņojos par pilnmēnesi tornī… Vilinoši, bet atceries – Tu atbrauci skriet. Par torni aizmirsti! Skrien. Līdz finišam 10km. Tikai… Tas ir tikpat, cik vakar Siguldā. Kā tad… Tas ir vairāk un grūtāk, un vispār ļoti ilgi. Aiz kārtējām meža takām, laipām (lai slapjā laikā nebūtu pa ūdeni jāiet) atkal čūkslājs ar apšaubāmu sakritušu koku tiltiņu. Kamēr pieskrienu skatos kā pa viņu viena dāma mēģina tikt pāri. Nē, es nestāvēšu, un ar salaidu lēcienu izskrienu cauri slapjajai zampai. Jā, kājas slapjas, bet es negribēju stāvēt. Un vispār, kas tas par meža maratonu ar sausām kājām. Skrienu un priecājos par savām ātri žūstošajām kedām. Nu labi, Līnai un Mārim arī garām paskrēju. Bet varbūt tomēr izdodas atskriet pirms Līnas; atkāpei – Māris mani nenoķēra. Trasē pa kādam piebraucamam ceļam, pļavai. 5km pirms finiša atkal pazūd mūzika, šoreiz gan esmu gudrāka, jo secinu, kas par problēmu, un gaidu, kad mūzika pati atgriezīsies. Cik grūti ir uzskriet kalnā, bet nevar atslābt. Un to dāmu ar suni, kas poligonā paskrēja garām, arī varētu noskriet. Protams. Vienā no pēdējo trīs kilometru kalniem abas aizgāja un atstāja mani slēpošanas trasē vienu.
Velkos augšā pa slēpošanas trasi. Bet kas tad tas/ Dzeršanas punkts? Pēc maniem aprēķiniem bija tikai četri. Pēcāk, gan nolikumā izlasu, ka surprise refreshment station on the hardest moment (tulk. – pārsteiguma veldzēšanās punkts grūtākajā brīdī – red.). Onka tīrā igauņu valodā stāsta, ka kaks (tulk. – divi – red.) kilometri līdz finišam. Uzkožu gardo igauņu konfekti ar tēju (Vana Tallinn arī bija saservēts gribētājiem) un prātoju, jā mans pulkstenis arī teic, ka vēl tikai divi sasodīti briesmīgi un nogurdinoši kilometri jānoskrien. Es to varu. Skrienu un domāju, ka zem 5h palīdīšu ar lielu rezervi. Mežs, sūnas, eglītes. Marķējums pie kokiem. Nosmaidu pie sevis, ka pēdējie finiša kilometri līdzīgi ar pirmajiem. Pulkstenis rāda jau gandrīz 42km, tā kā organizatoru kilometru atzīmes sakrita ar manu pulksteni, tad ar acīm meklēju tik ilgi gaidīto finiša arku. Kā nav tā nav.
“Veel 1km”. Nē!!!! Kur ir finišs, kas tas tāds? Jāatzīst šī zīme bija morāli graujoša. Plāns noķert priekšā skrienošo puisi pazuda līdz ar šīs zīmes ieraudzīšanu. Skrienu, kustinu kājiņas un prātoju, ka kaut vai rāpus, bet līdz finišam tikšu. Aizskriet ir ātrāk nekā aiziet, un pulkstenis arī rāda pieklājīgu finiša tempu. Ir! Finišs pēc 4h48min42sek. Ha, es tiešām pieveicu maratonu.
km 
-