Nu nav jau tā, ka man kāds būtu spiedis skriet.
Jau sen Reinis, dēvēts arī par Topiņu, mudināja sākt rakstīt par skriešanu, bet līdz šim vienmēr pretojos, jo šķita – kas tad es par skrējēju, pārsvarā tikai tipinu, treniņi neregulāri, un ko nu es rakstīšu par gadā reizi noskrietām sacensībām 10 km stundiņā vai pusmaratonu – divās. Ja arī kādam tas ir sasniegums, man – nē. Kas vispār to lasīs un kāpēc? Gana daudz tādu endorfīna caurstrāvotu ierakstu no cilvēkiem, kas uzraksta par savu pirmo noskrieto maratonu jeb piecu kilometru distanci, bet tad apklust, pazūd. Un tad ir tie, kas skrien no rīta līdz vakaram, zina visu par visu un piedalās desmitiem sacensībās gadā, tie tiem pirmajiem ir guru, kam jautāt visu par visu. Bet vai tad starp pirmajiem un otrajiem nekā nav? Kas notiek pēc pirmā maratona, un kāda ir dzīve pēc pirmajām sacensībām mūžā?
Gan jau ir cilvēki, kas ir līdzīgā lomā – cenšas uzsākt skriet, bet atduras pret kārtējo neveiksmi, kārtējo sienu, kārtējo traumu. Tā īsti sev nespēj noticēt – noticēt pietiekoši, lai neļautu visām ķibelēm un šķēršļiem sevi atturēt pārkāpt tām, lasīt, sev pāri. Ticu, ka liela daļa, ja ne katrs “kārtīgais skrējējs” sākumā ir gājis cauri tam, kam es gāju (un eju), bet reti kurš par to atklāti raksta.
Ticu, ka ne viens vien bezbailīgais azbesta ultru skrējējs vai maratona čempions aiz savas ārēji spēcīgās, cietās čaulas slēpj ko dziļāku un skaļi neizteiktu. Ticu, ka daļa pieredzējušo skrējēju uzsākuši skriet, lai izjustu kaut ko, kā citādi pietrūkst, lai aizbēgtu no kaut kā. Lai izturētu. Lai aizmirstu. Lai atbrīvotos. Lai atrastu. Lai noticētu.
Līdz pat šim gadam lielākoties skrēju tāpēc, lai uzlabotu sirdsdarbību un vispārējo fizisko formu, un lai būtu iemesls vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, rezultātiem bija pakārtota loma. Es kā Mežāzis gan esmu godkārīga, un doma, ka nākamajās sacensībās noskrietu lēnāk kā iepriekšējās, nosita vēlmi vispār piedalīties. Kolīdz radās šaubas par savām spējām, skriešana sāka uzdzīt riebumu, un trenējos ar sakostiem zobiem, ik pa reizei arī rijot rūgtas asaras par to, cik tas viss grūti, smagi un bezjēdzīgi. Bet visu pēc kārtas.
Pirmsākumi: zubrīte un sporta stundas
Pirmo reizi pēc pašas gribas (nosacīti) uzvilku sporta apavus un izgāju skriet ārpus skolas sporta stundām pirms devītās klases sporta ieskaites. Toreiz bija jānoskrien 1200 (vai 1600?) metrus stadionā. Neatceros, kāds bija kontrollaiks, un neatceros, vai vispār uzzināju toreiz savu finiša laiku – tas bija vairāk kā ķeksītis – vai nu noskrien, vai nē, un toreiz jau tikai noskriet, nepārejot soļos, bija izaicinājums.
Skolas laikā savu brīvo laiku nekad neveltīju nekādām sportiskām aktivitātēm, vecāki neuzskatīja, ka kas tāds būtu sevišķi vajadzīgs, un pašai arī viss, kas saistījās ar sportu, šķita nevajadzīgi nogurdinošs un bezjēdzīgs. Es labāk sēdēju istabā un lasīju grāmatas. Sporta stundās piedalījos ar sakostiem zobiem, un, ja man kāds toreiz jautātu, vai skolas programmā sports vispār jāietver, es ar visām četrām būtu bijusi pret. Bieži slimoju un izmantoju katru iespēju nepiedalīties nodarbībās, kaut arī ģimnāzijas pedagogi bija ļoti atsaucīgi un jaukāku sporta skolotāju vidusskolā kā Ivetu Daudi diez vai var vēlēties, tomēr sports vienkārši nebija priekš manis, un viss. Visvairāk grūtību sagādāja tās disciplīnas, kur vajadzēja jebkādi piepūlēt sirdi (tātad praktiski viss). Sirds netika radināta pie slodzes, reti uzturējos svaigā gaisā, par maz uzņēmu D vitamīnu… galu galā vidusskolā ģimenes ārsts konstatēja anēmiju (jeb mazasinību, dzelzs trūkumu un tamlīdzīgi). Lietoju visādus vitamīnus un ar savu “slimību” pati sev atrunājos, ka man taču ir grūti paskriet, kāda es vārga un tizla.
Pirmie soļi jaunā zemē
Uzreiz pēc vidusskolas, 2012. gadā, devos studēt uz Vāciju. Mainījās uzturs un pēc dažiem mēnešiem jutu, ka jāsāk kaut kas darīt, lai uzturētu sevi formā; gribējās kaut ko dzīvē mainīt, un, savā ziņā Topiņa iedvesmota, sāku šad tad skriet dažus kilometrus un vingrot. Nākamā gada aprīlī ielā, kurā dzīvoju, tika plānots pusmaratons, un šķita, ka, ja jau skrienu, būtu muļķīgi nepiedalīties. Tā nu pieteicos 21 km distancei un kādus trīs mēnešus gatavojos, kaut arī pirms tam garākā distance, ko treniņā biju noskrējusi, bija 11 kilometri (par godu 11. novembrim).
Kaut kur šajā starta pūlī esmu arī es. No apmēram 200 dalībniekiem es finišēju apmēram desmitā no beigām
Pirmās sacensības noskrēju apmēram 2:15, priecājos par finišu, bet, tā kā pirms tam nekad dzīvē nebiju skrējusi, visa tā skraidīšana sabeidza celi tiktāl, ka pēc tam apmēram gadu nevarēju paskriet vispār. Diemžēl toreiz tā arī neizdevās noskaidrot, kas tieši bija par vainu. Ne-sporta mediķi tikai grozīja galvas un vairāk par “nu jums tur ir piepampums” nevarēja pateikt un ieteikt.
Pirmā bilde dzīvē, kurā skrienu
Nākamajā gadā vairāk pievērsos HIIT treniņiem – intensīviem kardio un spēka treniņiem, kas neietver tieši skriešanu, bet visādas citādas (arī) lēkājošas kustības, un, visticamāk atkal pārforsēju, jo ceļa sāpes tā pavisam arī nepameta. Ilgu laiku domāju, ka skriešana manam organismam nav lemta.
Mērķi sacensībās
2015. gads nāca ar jaunu apņemšanos, kā jau jaunie gadi mēdz to darīt, celis beidzot bija saārstējies, un es sasparojos Rīgas maratonā noskriet 10 km – plāns A bija noskriet zem 51 minūtes, to gan izpildīt neizdevās (52:25). Reinis palīdzēja sastādīt treniņplānu, virtuāli asistēja un atbalstīja, apmēram bija skaidrs, ko, kā un kāpēc daru, bet lielākoties treniņi nāca grūti un negribīgi. Pēc tā posma nodomāju, ka 10 km distance nav priekš manis – es nevaru tik ātri paskriet, lai noskrietu tādā laikā, kā gribētos, neticēju, ka var arī sanākt labāk. Kaut arī regulāri skrēju, kardio nav lieta, ko netrenēts cilvēks var uztrenēt dažu mēnešu laikā, paiet gadi, līdz redzams reāls uzlabojums. Lielākā daļa laika paiet ļoti lēnos bāzes treniņos, kas ātrumu netrenē. Tā nu šī progresa trūkums mani atkal un atkal diezgan smagi nomāca, nereti gribējās visu to mest pie malas un miers, bet spītība neļāva tik vienkārši padoties. Kaut kas iekšā tomēr dīdīja pēc vēlmes noskriet ātrāk, gribēju tikt laukā no pašas sev iestādītā stereotipa, ka esmu tizla un nesportiska. Negribēju 30 gadu vecumā aizelsties, uzkāpjot uz trešo stāvu (jo es aizelsos jau 20 gados).
Nākamajā gadā spītības dzīta mēģināju atkārtot savu mērķi desmit kilometros, bet trīs nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka neizdosies. Ātrums nav priekš manis, nekas nesanāk, nevaru, negribu, nafig, un pieteicos arī pusmaratonam (jo tā taču ir visloģiskākā lieta, ko darīt, ja saproti, ka nevarēsi noskriet 10 kilometrus, vai ne? Skriet gan pusmaratonu, gan 10k). Lattelecom Rīgas maratonā pusmaratonā finišs 1:50:02, desmitnieku ar Topiņu lēnā garā prieka pēc noskrējām 57:30. Diezgan lielais uzlabojums (par apmēram 25 minūtēm) kopš pirmā pusmaratona beidzot manī viesa reālu cerību, ka tomēr esmu progresējusi. Temps bija lēnāks kā biju trenējusies 10 kilometriem, bet divtik garākā distance nesagādāja tik lielas grūtības, kā būtu bijis skriet desmitnieku ātrākā tempā.
Prieks par veiksmīgo startu Rīgā
Pēcsacensību eiforijā pirmajā nedēļā pēc tām izgāju taisīt vingrinājumus, skrēju vēl kaut kādus ātrumus, un viss tas kopā beidzās ar shin splint, lasīt, satraumējos uz diviem mēnešiem. Šie divi mēneši, kā jebkura cita trauma, ko nākas piedzīvot skrējējam, nozīmēja kārtējo pārliecības zudumu, un reizē kārtējo bedri regulāros treniņos. Tā nu rudenī Valmieras pusmaratonā piedalījos pirms tam trenējoties tikai dažas nedēļas – nebiju pat skrējusi kārtīgus intervālus, vien dažas reizes garākus treniņus, pārsvarā lēnas bāzes. Skriet vasarā man un manai sirdij itin nemaz nepatīk. Neskatoties uz to, Valmierā izdevās PB ar rezultātu 1:49:50.
Izskrien Rīgu Lucavsalas posms augusta svelmē
Tas, ka īpaši nopietni netrenējoties varu jau noskriet pusmaratonu zem 1:50, lika padomāt atkal un apņemties 2017. gadā saņemties. Šoreiz tā pa īstam – sak’, nekas sliktāk par kārtējo neizdošanos jau nebūs. Tā nu nemanot skriešana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, un saspringtais treniņu grafiks vainagojās panākumiem, bet par to vairāk nākamajā rakstā.
Nopietna koncentrēšanās pirms Valmieras skrējiena
km 
-