Pirmais trimestris, otrais mēnesis
Kā jau minēju, pirmā trimestra pirmais mēnesis lielākoties pagāja minējumos, kas īsti notiek, esmu vai neesmu stāvoklī, gaidot jebkādu formālāku apstiprinājumu kā vien dziļi iekšējā zināšana, ka tomēr esmu.
Pirmā trimestra otrajā mēnesī sievietes organismā sāk notikt jau jūtamas pārmaiņas, un lai arī ar aci vēl neko nevarēs redzēt, nepamanīt un ignorēt šīs pārmaiņas vairs neizdosies. No dažādiem informācijas avotiem un draudzeņu stāstiem man radās iespaids, ka katrai sievietei šis periods paiet savādāk, tāpēc es dalīšos vien ar to, kā tas bija man. Iespējams, kādai, kam būs līdzīgi, noderēs.
Fizioloģiskas izpausmes pārmaiņām ir vairākas, pat īsti nezinu, ar ko lai sāk. Varbūt ar to, ko visbiežāk min kā grūtniecības “blakusefektu” – rīta nelabumiem.
Vislabāk par rīta nelabumiem man patīk teikums, ko šķiet izlasīju iepriekš minētajā grāmatā – “I don’t understand why it is called morning sickness if I feel it all day” (tulkojums: es nesaprotu, kāpēc to sauc par rīta nelabumu, ja es to izjūtu visu dienu). Un tā tas bija arī ar mani – vairāk vai mazāk, bet jutu to bieži, jebkurā diennakts laikā, ieskaitot nakts miegu. Par laimi, līdz vemšanai netiku, līdz ar to nenācās domāt, kā aizvietot zaudēto ēdienreizi (par ēstgribu vai tās trūkumu nedaudz zemāk).
Kā es ar to cīnījos? Lielākoties ar tējām, jogurtiem un augļu sulām, izvairīšanos no spēcīgām smaržām/smakām. No tējām (tas rakstīts arī daudzajos informācijas avotiem) palīdz piparmētra, raudene, man palīdzēja arī ķimenes. Ar jogurtiem un sulām sanāca šādi – pamanīju, ka nelabums ir lielāks, kad tuvojas izsalkums vai ir krities cukura līmenis. Man pagāja vairākas nedēļas, kamēr to atklāju, bet kad tas notika, viss kļuva vienkāršāks. Ūdens pudele pie gultas tika aizvietota ar jogurta, raudzētu paniņu vai sulas paku. Bez minētās pakas negāju un nebraucu itin nekur, pat mašīnā man parasti bija līdzi mazais paniņu iepakojums. Sākumā uztraucos par daudzajām kalorijām, ko uzņemu naktī, dzerot sulas. Pēc tam nolēmu, ka labāk es to visu pēc grūtniecības noskriešu, nekā tagad mocīšos.
Kā nelabums ietekmēja skriešanu? Slikti :D Ir lasīts, ka dažām skrējējām skriešana palīdz pret nelabumu. Godīgi sakot, man skriešana tajos brīžos nenāca ne prātā. Sākumā es vēl centos pieturēties pie kaut kāda nedēļas plāna un dienas kārtības – lūk, pabeigšu šo darbu darīt un tad iešu paskriet. Lieki teikt, ka kamēr es darbu pabeidzu, skriet man vairs negribējās un viss, ko es varēju, ir iet pagulēt. Tāpēc pēc pāris nedēļām es sāku pieturēties pie jaunā plāna – ar nosaukumu “nost ar jebkādiem plāniem” – kad es jūtu, ka es varētu iet paskriet (kamēr laba pašsajūta), tad fiksi, fiksi aujam kedas kājās un uz ceļa!
Spēcīgas smakas – daudz labāka oža ir vēl viens pirmā trimestra efekts. Lasīts, ka dažas sievietes saglabā to visu grūtniecības laiku (pačukstēšu uz priekšu, manējā ožas jūtība ir stipri vien mazinājusies pēc pirmā trimesta beigām). Ietekme uz skriešanu – tā kā lielākā daļa spēcīgāku smaržu izraisa nelabumu, centos no tām turēties pa gabalu un skriešanu lielākoties aizvadīt mežā – tālāk no pārtikas veikaliem, smēķētājiem vai vienkārši cilvēkiem pieturās, kas lieto parfīmus. Grūtāk no spēcīgām smaržām izvairīties sadzīvē.
Ēstgribas trūkums. Pilnībā mainījās arī ēšanas paradumi (to pašu nelabumu un jūtības pret smaržu dēļ). Pilnībā tika izslēgta gaļa, zivis, ēdiens sabiedriskajās ēstuvēs un restorānos. Tagad atceroties, šķiet, ka pārtiku no banāniem, auzu pārslu putras, āboliem, brokastu pārslām un piena produktiem (pārsvarā, siera, jogurtiem un paniņām). Un arī to pašu vajadzēja caur negribēšanu ēst. Ak, jā, rudzu rupjmaize arī palīdz pret nelabumiem! Gremošana pati par sevi kļūst vājāka, līdz ar to nācās atteikties no riekstiem un žāvētiem augļiem, lai gan tos ēst varēju – likās par smagu.
Nepārtraukts nogurums un lielākas miega stundas. Vēl viens iemesls neplānot dienas kārtību un skriet, kamēr ir spēks un iedvesma. Gandrīz visi skrējieni, kas tika atlikti līdz vakaram, tika atcelti. Pēc 45minūtēm pavadītām jogas nodarbībā parasti jutos kā citreiz pēc 30km skrējiena, pēc pilnas jogas nodarbības (1:30) guļot atslābuma pozā (savasana) vienkārši migu ciet. Miegs nāca negaidot un bieži. Par laimi, man ir ļoti atbalstošs darba devējs, kas ik pa brīdim ļauj strādāt mājās vai nosnausties ofisā, uz virtuves dīvāna, ja ir nepieciešamība. Izmantoju diendusas pauzes ik pārdienas (pietiek pat 12-20min). Vakaros bieži gāju gulēt jau ap 20:00-20:30 (parastais laiks – ap 22:30-23:00). Arī miega ilgums palielinās – bez 9-11h diennaktī jutos it kā kāds mani tūlīt-tūlīt izslēgs ārā. Nekādu padomu, kā ar to visu cīnīties, izņemot to, ka palielināt miega stundas, man nav. Kafija un stipras tējas lielākoties tāpat nav ieteicamas grūtniecības laikā, nemaz nerunājot par cita veida stimulantiem.
Līdzsvara trūkums. Skriešanas laikā to īpaši neizjutu, bet ļoti labi izbaudīju jogas nodarbībās. Noturēt līdzsvaru nevarēju pat visvienkāršākajās pozās, it kā vestibulārais aparāts ir paņēmis atvaļinājumu. Man tas bija negaidīti un radīja tādu pārsteigumu un nesapratni, kā tad tā – es nevaru nostāvēt ne tikai acīm ciet uz vienas kājas (kā agrāk), bet pa lielam pat acīm vaļā un uz abām… Tā kā kalendārs joprojām rādīja rudeni, no sniega vai ledus ne miņas, skriešana no tā necieta. Sievietēm, kurām pirmais trimestris iekrīt ziemā, gan vajadzētu ļoti uzmanīties, skrienot pa apledojušām virsmām.
Šī mēneša sporta aktivitātes un statistika
Kā var redzēt augstāk redzamajā attēlā, skrēju 30-40km nedēļā. Pēdējā nedēļā jau var redzēt, ka nogurums un nelabumi mani ir nomocījuši un tur neizvilku pat 30km.
Otrajā attēlā var arī redzēt, ka sākumā vēl apmeklēju arī jogu un manēžu (ar neiztrūkstošu rupjmaizes klaipu un jogurta pudeli), lai arī treneris pēc manām ziņām mani vairs tik ļoti nemocīja. Uz mēneša beigām man aptrūkās spēki un iedvesma, un gan joga, gan manēža uz vairākām nedēļām tika aizmesti. Toties aizvien regulārāk starp skrējieniem parādās orientēšanās, kas beigās arī aizvietoja manēžu un vingrošanu. Šajā laikā noskrēju arī SKM īsāko distanci. Pateicoties dažiem mūsu kluba biedriem, man bija 33km reģistrācija, ko prātīgi nomainīju uz 14km pēc skriešanas dzīves pārplānošanas. Tomēr galīgi laist garām šo pasākumu negribējās, tā bija arī mana debija. Kāds laiks tika arī ieguldīts, braucot skriet Siguldas pampakus kopā ar citiem līdzatkarīgajiem. Tā nu nolēmu, ka startēšu, būšu prātīga, skriešu lēnām. Uz starta līnijas noķēru Laumu Biti un Leldi Broku. Meitenes skrēja 33km, bet es viņām paturēju kompāniju un varbūt arī tempu pirmajā aplī. Nākamajā nedēļā izskrēju arī atkritumu vākšanas koptreniņu, bet tā kā vākšanas un skriešanas bija puse uz pusi, tad vairāk cīnījos ar sliktajām smakām kā ar skriešanu.
Nākamajā reizē: par emociju vētrām, dārzeņbūšanu un manu pirmo skrējējas eksistenciālo krīzi
km 
-