Kad Miks pērnā gada Skrējēju ballē apņēmās “nākamgad Hānjā neskriet”, es blakus stāvot nosmējos, ka var tak’ skriet maratonu nevis simtiņu. Tiesa, tad gan es vēl nezināju, ka kārtējā klases ekskursijā netālu no Tallinas pievārtes jeb Vecgada vakarā pēc kurās tur stundas riņķojot mežā ap trim priedēm man nāks atklāsme, ko tad man nozīmē “es nākamgad Hānjā neskriešu”. Dīvaini, bet beidzot sajutu, ka man ultras un citi garie zvēri kādam laikam pietiek. Jā es gribu skriet, baudīt pasākumu un atpūsties. Jāatzīst, ka šogad, skrienot tad, kad gribas un ko gribas, jūtos varen labi atpūtusies. Tas, protams, neliedza pirms pērnajiem Ziemassvētkiem pieteikties TDS izlozei, aizbraukt un finišēt. Pirms Rīga – Valmiera sirsniņa gan nemierīgi dauzījās un dvēsele rauties rāvās uz šosejas, bet palīdzēt man arī patīk.
Lai vai kā, bet ideja Hānjā skriet tikai maratonu sāka patikt aizvien vairāk un vairāk. Tu noskrien maratonu un tad vari skatīties, kā citi izklaidējas trasē. Ideāli. Ar šo domu tā arī dzīvoju un dalījos ar citiem. Viss bija skaisti līdz brīdim, kad nolikumā izlasīju, ka “maratons nav sacensības”, un mans plāns pajuka. Skriet jau var, bet, ja tur nevienu neapbalvo, tad varu skriet arī simtiņu.
Ja sākumā organizatori solīja jaunu trasi un mazāk apļus, tad ziemeļos pēkšņi uzkritušais sniegs un tik pat pēkšņās lietavas vairāku dienu garumā atļāva mums riņķot jaunā 6.66km trasē ierastos 15 apļus.
Starts. Kā jau Hānjā starts tiek dots balsij skanot no pūļa, jo galvenais orgs Ivars arī skrien. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad pirmais aplis tiek veikts lampiņu gaismā, jo septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Sākums pazīstams, bet pēc tam tiekam aizvirzīti jaunās takās. Dubļi. Maratonisti pēc kāda pusotra kilometra pazūd aiz līkuma, kur viņiem savs ekskluzīvais pirmais aplis jeb mazā cilpa. Pēcāk gan mēs visi riņķosim kopā. Kalni ņemami, arī tas viens lielais, stāvais gandrīz, bet tikai pirmajā aplī. Skatos uz priekšu, skatos zem kājām, skatos, kur spīd gaismiņas. Pirms lielās pļavas apmulstu, jo nemanu nevienu bultu. Tālumā pļavā it kā spīd, bet te neko nemanu. Pastāvam, paskatāmies apkārt un aizskrienam lejā uz pļavu. Tiesa nākamajā aplī i bulta parādījās, i dzeršanas telts uzslieta. Kad apļa beigās mani apdzina Līna ar Juri, biju neizpratnē, jo šie tak mani apdzina trases sākumā. Teicās nomaldījušies. Lai viss būtu kā parasti, mans iekšējais vēders ar mani negrib sadarboties – spiež pie ātrākas un augšup skriešanas tā, ka gals klāt. Šis nu gan nebija manos plānos. Pirmo apli nomoku ar pārdomām, ka tā jau nav skriešana, bet vilkšanās pa trasi. Par ēšanu vispār neko negribu dzirdēt. Saprotu, ka šeit arī mūzika nelīdzēs. Esmu dusmīga, bēdīga, sašutusi, bez motivācijas, gandrīz ar asarām acīs un vispār. Kāda vēl želeja, kāda vēl ēšana? Skatos uz uzkodu galdu un vienīgais, ko atzīstu par ēdamu, ir nedaudz kolas. Bet tā jau es to sasodīto simtu neizvilkšu.
Katrs nākamais aplis diži neatšķiras no pirmā. Ja vien neskaita to, ka mūs sāk apdzīt maratonisti, un tagad var trīs vietās trasē pamāt pretī skrienošajiem. Aplī nekas nav mainījies. Zaļais paklājs startā, mazais uzkalniņš ar līkumu, lapas, vēl kāds līkums, vietām jāuzmanās no peļķēm, tad atkal dziļāk mežā pa mazām taciņām. Lēzens kāpums pa slēpošanas trasi augšup, dubļi, kārtējais līkums, zeme ar košām rudens lapām, bet aiz līkuma plakāts, ka Hannes svin 40 gadu jubileju ar kūkām. Dzeršanas punkts – kūkas. Slapja pļava. Burvīga taka gar ezeru, kur tālumā esošā laipa vilināt vilināja jeb sauca – atnāc pasēdi pie manis. Saknes, laipa pār dubļu peļķi. Takas. Stāvais kalns augšup, kam otrā pusē seko marķēts noskrējiens, lai kāds bedrē neiekrīt. Vēl pāris līkumi pa slēpošanas trasi, un ilgi gaidītais stadions klāt. Mans vēders ir vēl vairāk sadumpojies pret mani un skriešanu, ka brīžiem savas negācijas izgāž jau lēnā skrējienā. Nekas nelīdz – ne sarunas, ne domas, ne mūzika austiņās. Stāvu pie uzkodu galda un prātoju, ko vēl bez kolas varētu pamēģināt. Pēc ilgām pārdomām gurķi atzīstu par labu un banānu arī, bet no visa pārejā jau skatoties vien nelabi metas.
Ejat tak jūs visi. Trīs apļi arī izklausās labi. Tas būtu pusmaratons… Bet, kas ir pusmaratons salīdzinājumā ar maratonu vai simtiņu? Bet ultru ieskaita no maratona un medaļa ir par simtiņu. Ne šis, ne tas. Galva pilna ar pēdējo laiku notikumiem, pār vaigu norit asara. Viena? Kāpēc tikai viena. Nevar visas uzreiz un tā kārtīgi, lai pēc tam ir miers mājās, galvā un dvēselē? Vismaz pēc tam būtu labi. Brīdī, kad kāpju (lasīt – velkos) kalnā, pretī nāk organizatoru cilvēki. Nu ja. Kā es tagad raudāšu, atkal nekā. Paskrien garām kāds igaunis un uzmundrina. Vēlāk uzzināšu, ka tas bija Hannes, kurš manīja, ka es tā raiti skrienu. Ja? Kaut kā nemanīju sev to raito soli. Otrajā uzkodu punktā kūkas. Mmm, izskatās gardas. Ar tēju būs līdzēts, kādas vēl kūkas.
Pusīte tā kā būtu. Želeja izrādās tīri ēdama. Vēders aizvien sarežģī manu dzīvi. Skrienu un prātoju par iespējamo finiša laiku. Sapnis par 12h izsapņots, maz ticams, ka izdosies noskriet ātrāk kā pērn, jo pārāk lēni kustos uz priekšu, tāpēc būtu ideāli iekļauties 13-14h. Vienvārdsakot būs gara, gara diena. Ja vien spēšu kaut ko ieēst, vai arī būs jauna pieredze mazēšanā. Brīdī, kad sajūtos lieliski un izdomāju, ka kalnu tak var pievarēt skrienot, tā vēders sāk spiest un platā bikšu josta nemaz tik plata vairs nešķiet. Vienā no reversajiem trases posmiem pretī skrien Ivars. Samājamies. Te pa trasi pretī nāk orgu dāma ar fotoaparātu. Paceļu galvu, piekoriģēju skriešanas soli, sataisu pareizo sejas grimasi un svētlaimē paskrienu garām… un atkal sašļūku ierastajā pozā. Te kādā brīdī pretī nāk orgs ar kameru plecā un sāk filmēt. Atkal visas iepriekšējās darbības, tik tagad skaisti jāaizskrien līdz nākamajam līkumam, kur mani vairs nevar redzēt. Starp dabas baudīšanu, skriešanu, asarām, čipsu graušanu, tēju, kolu, pļāpām ar citiem tiek pievarēts viens aplis pēc otra. Brīdī, kad Laimonis ir savu maratonu finišējis, viņš laipni apkalpo pārējos. Putru negribu. Tēju labāk. Mmm, ķilvamaizītes. Viņas kā aicinādamas sauc – apēd mani, uz ko vēders pretī nosmīn – ēd, ēd… Štrunts, ka viss plāns vējā, bet kādu želeju var apēst vai tad pa velti viņas vedu līdzi. Te apli kopā skrienu ar vienu igauņu dāmu, te mani apdzen visi, kam nav slinkums, te pati apdzenu visus, ko varu. Te garām palido pirmā no dāmām, ieskrējusies. Tā ezera laipa manu skatienu aizvien vairāk un vairāk piesaista, ka pamanos aizķerties aiz saknes. Kāds garām skrienot uzmundrinoši uzsit pa plecu un prom ir. Septītais aplis pievarēts. Iestiprinos ar kolu un gurķiem. Rēķinu, ka otrai pusei laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus.
Pēcvārds. To, ka septītais aplis būs pēdējais, biju izlēmusi jau pirmajā aplī, jo pēc pirmā apļa izstāties būtu nepieklājīgi. Protams, ka pēdējais aplis tika noskriets raitā solī un kā – vai tad man kaut kas sāp? Protams, ka galvā pavīdēja doma, ka tā jau es tagad izstāšos un būs kā vienmēr simtiņš, kad pirmā puse tā grūtākā un pēc tam jau tikai noskriet. Nosmaidīju pie sevis un pateicu stingru: Nē. Ne, šoreiz. Sagatavotās želejas tā arī palika neapēstas. Pēcāk mājā, kad gaidījām Pētera finišu, kurinājām krāsni, lai nebūtu jāsalst, un klausījāmies kā augšstāvā pa jumtu dejo lietus, es sapratu, ka es taču jau no paša sākuma uz Hānju braucu skriet maratonu.
Nobeigums. Finišs tika sasniegts pēc septiņiem apļiem jeb pēc 47km un 6h14min.
Mums ir dažādi reitingi, karaļi un skrējēji, kas vēlas iekļūt šajos reitingos un tiecas pēc tituliem. Bet reitingi ir arī kaimiņiem. Un vienā no tādiem – Igauņu ultradistanču reitinga top trijniekā iekļuvušas divas mūsējās skrējējas. Viena no viņām jau ir kronēta un slavināta, bet otra to pieveikusi “pa kluso”. 2014. bija viņas gads – Madeiras 85km, Laulasmā 126km, Monblāna CCC 101km, Hānjas 100km, pēdējās nakts sapnī pietrūka vien 4 km līdz simtam un 1km līdz 3.vietai. Turējusi tempu Rīgas Maratonā. Cilvēks, kurš no sirds priecājās, kad reitingu noslēguma ballē izlozē tika pie skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera brīvbiļetes. 2014.gadu noslēdzam ar Gunu mēneša skrējējas godā.
Kaut kad pa ausu galam septembra beigās vai oktobra sākumā izlasīju par tādu Haanju. Nodomāju nav tālu jābrauc, paskatījos, kas kalendārā ir atzīmējušies, kas piedalās jeb kam varētu pajautāt kā brauc. Bet tā arī neko neizdarīju. Līdz vienā no brīvdienu koptreniņiem Aivars sāka stāstīt par Haanju, ka varot maksāt uz vietas un par to, kas brauc. Tik sīkums, ka nedēļu pēc Siguldas kalniņiem. Tā kā tajā brīdī nebija īstas saprašanas vai, ko un cik skriešu Siguldā un, ja skriešu tad jau droši vien lēnā garā, izbaudot rudeni un galvenais, ka pa visu naudu. Tāpēc ļāvos pierunāties, ka pie viena samaksā arī manu dalību. Tā gluži viss nenotika. Sigulda tik noskrieta nepieklājīgi labi. Par ko organisms atspēlējās nākošās dienas vakarā, piesaukdams arī slapjo Ozolnieku pusīti un dažas aukstās rudens dienas. Labi, ka tikai parasts klepus. Tā teikt zāļu tējas dara brīnumus un saaukstēšanās lēnām pazuda, lai gan nedēļas vidū parādījās domas par to, ka, ja nebūtu samaksāts nebrauktu un cik ļoti man ir žēl atstāt igauņiem tāpat vienu samaksāto dalību? Žēl bija. Tāpēc laicīgi aizrakstīju Aivaram, ka pase ir nolikta pa rokai un soma arī gandrīz sakrāmēta.
Piektdienas vakarā laicīgi izbraucām, ja neskaita, ka Andulis kavējās un Pēterim autobuss arī izskatās, ka uz Brīvības ielas bija nedaudz iestrēdzis. Bet tas nemazināja prieku par miglu, rietošu sauli, miglu, miglu un vēlreiz miglu, un, jo tālāk uz „ziemeļiem”, jo vēsāks. Garlaicīga šoseja. Līzespasts. Tad labajā pusē purvā iestigušie traktori, Apes pagrieziens, robeža. Esiet sveicināti Igaunijā. Pamatīgi līkumots ceļš, Munameģis un Haanja sasniegta. Tas nekas, ka pulkstenis rāda nedaudz pāri 19 – vakariņu laiks. Sagaidām pārējās auto ekipāžas. Vēl tikai jāsakārto soma rītdienai un drēbes. Es gan gulēju, bet runā, ka Aivars bija piecēlies stundu agrāk nekā bijām runājuši un ap četriem gandrīz nāca modināt pārējos, līdz samiegojies Andulis pateica pareizo pulksteņa laiku. Kārtīgas brokastis. Nedaudz pēc sešiem ārā valda tumsa. Pāri pļavai aizbrienam pēc numuriem. Laminētie velo numuri. Jostas gumija neder. Čips ap kāju, numurs pie biksēm. Tā ērtāk.
Starts. Pirmais aplis. Kurā brīdī tika dots starts nezinu, tik manīju kustību. Gaisma aust. Pa priekšu aizlido Valdis, tad aizskrien Dace, tad Pēteris. Es ar Maikiju un Anduli nopakaļ, drīz noķer un aizskrien arī Andris. Trase kā jau trase. Sākumā pavisam nedaudz asfalts, tad zaļš futbola segums un pirmais sīkais uzkalniņš augšup. Pa labi, pa šaurāku taku līdz asfaltam. Dažiem dalībniekiem redzamas nūjas. Ar Maikiju nosmejamies, ka tad jau slēpes vajag. Uz ko piemetinu, ka šeit pa „asfaltēto slēpošanas trasi” ar rullīšiem būtu slideni, bet tur otrā pusē gan forši (tas nekas, ka tikai kādā no nākošajiem apļiem piefiksēšu, ka skrienam pa trotuāru – gājēju/velosipēdistu ceļu un tur blakus atrodas iela). Diezgan līkumains un kalnains tas trotuārs un tā kāds kilometrs. Maratona distance griežas atpakaļ, lai atgrieztos sacensību centrā un turpinātu ar pilnajiem apļiem. Pagrieziens pa kreisi, tur norāde uz Kurgjärve sporta centru. Tad lejā pa grantētu ceļu, pāri zālei, augšā pa lapām sabirušu ceļu, atkal pāri pa zaļu futbola segumu, pāri sarmas pārklātai pļava un pa kalniņu lejā. Slīd. 2km. Maikijs nosmejas, cik labi būs šo zīmi ieraudzīt, kad jau noskrieti 98km, es gan palaboju, ka 96km. Bet tas jau nemazina prieku. Labajā pusē spīd gandrīz aizsalis ezers. Kreisajā pusē paliek sporta bāze. Bet atkal jau viens izskalots grants ceļš. Grants posms. Tad pa labi un tiekam uzvirzīti uz slēpošanas trases. Tālumā rēgojas kalns, bet pirms viņa viltīga bultiņa pa kreisi. Maza taciņa uz leju, lapas, uz leju, taka nedaudz maina virzienu un tad, kad pa labi tad atkal augšup. Uzskrienot augšā ar Maikiju nosmejamies, ka par pārējiem apļiem vēsture klusēs. Taisnības labad jāsaka, ka vēsture neklusēs un kā vel neklusēs. Pa kreisi no kalna lejā. Otrā pusē starp kokiem sākumā gan tikai dzirdams, bet pēc tam arī redzams pavadošais kvadracikls un pa priekšu skrienošais Valdis. Bet mums tik uz leju un pirms kalna atkal pa kreisi. Lapas čaukst zem kājām. Līkumoti. Trases malā bultas. Apkārt mežs, priedes, eglītes. Smuki. 3km atzīme un vēl viens kārtīgs kalniņš uz augšu. Tad līkums un nedaudz gara, pauguraina taisnīte līdz dzeršanas punktam. Kurš kārtības labad jāsaka pirmajā aplī vēl nebija uzklāts. Apgaismotā slēpošanas trase uz leju. Sāku lēnām pārdomāt kāpēc man kājās ir asfalta botas, ne meža apavi. Bet, ja jau galvenais organizators teica, ka ar šiem labāk tad jau vairs neko. Vēl aizvien manā kompānijā nekas nav mainījies Maikijs un Andulis tepat blakus. Cik te labi būtu ziemā slēpot! Ā, pagrieziens pa kreisi un jau atkal pēc brīža izskrienam uz slēpošana trases. Tā jau forši, gluži kā Somijā ziņojumu dēļi ar saspraustām norādēm par trasēm. Bet mēs tik taisni. Nedaudz uz augšu un tad ar švunku pagriezienā uz leju. 4km. Trase aiziet vēl nedaudz līkumota ar nelieliem pauguriem. Ieskrējienā uz leju, kur izvēlējos neiestaigāto taku, bet gan mīksto zemes segumu. Dublīši. Ja pirmajā aplī viņi praktiski nebija tad jau nākošajos bija izveidota jauna apskrienama taciņa. Beidzot mūs sāk apdzīt maratona distances līderi, to gan spriežam pēc skrējēju ātruma. Uz leju, bulta pa kreisi augšā kalnā. Arī kokos sakārtās zilās lentas neļauj nomaldīties. Gar malām diezgan daudz sakritušu koku. Nezinu kāpēc, bet 5km jau no pirmā apļa bija viens no mīļākajiem kilometriem. Lai arī nekas daudz mugurā nav savilkts sāk palikt pa karstu. Plānā velo vējjaka karsē, bet skriet bez tās tikai divos kreklos arī negribas. Nedaudz pavēss. Mugura slapja. Plāns pavisam vienkāršs atraut jaku vaļā, lai mugura apžūst un starta/finiša zonā atstāt. Tāpat sāk parādīties pirmās runas par finiša plāniem. Gribētos jau tos septiņus apļus pa divi lāgi un tad vēl trīs. Bet nav ko sapņot ir jāskrien un jāskatās kā būs. Taisnais gabals uz leju. Egļu audzītes. Skaisti. 6km. Tātad līdz apļa beigām gandrīz 600m. Maz. Uz leju. Tālumā var redzēt slēpošanas trasi un stadionu. Tuvāk pieskrienot otrā pusē manāmi dalībnieki, kas aiziet kārtējā trasē. Pa labi uz leju. Tad truba pāri takai, tad vēl viena truba. Nedaudz dubļains. Apsarmojusi pļava. Uz augšu. Tad lejā. Un ir stadions. Pa labi rokas stiepiena attālumā paliek mūsu naktsmājas. Stadions ar zāli. Pie finiša mājiņas tablo rāda, ka ārā ir 0C. Tomēr ir nedaudz vēss un nākošajā aplī aizskrienu viena ar plandošu jaku. It kā jau žēl, ka nav kompānijas, bet nav jau nekas traģisks.
Otrais aplis. Skrienas labi. Plandoša jaka. Asfalts. 2km. Neiztrūkstošs skats uz ezeru. Pirmais kalniņš. Pretplūsmā aiz kokiem var redzēt citus dalībniekus. Kāpēc man iet raibs gar acīm? Nē, ne jau tā raibs, bet visu laiku ņirb. Nepatīk, nu dien nepatīk. Takas ir klātas ar lapām, bet nav jau krēsla. Nu labi agrs rīts. 3km. Dzeršanas punkts. Ļoti, ļoti auksta kola, kura visa netiek izdzerta. Noskrējiens uz leju. Opā, sāk sāpēt galva. Superīgi. Maciņš ar zālēm ir mājā, atslēgas pie Aivara, bet Aivars kaut kur aiz manis trasē. Kilometri aplī dilst. Kāpēc kaut kas krīt no gaisa? Šodien solīja skriešanai labvēlīgus laikapstākļus. Pie kārtējā kalniņa nosmejos, ka viss ir skrienams. Stadions. Baltais draugs. Ir labāk. Bet galva aizvien sāp. Tiek nolemts novilkt vienu kreklu un atstāt jaku. Mājiņā ir silts. Varētu šeit palikt. Starpfinišā ledus auksta kola, gurķītis, banāns.
Trešais aplis. Aizskrienot pāri zaļajam paklājam var redzēt, kas notiek pļavā. Imants, Kristīne, Sigita un Matīss aiz manis. Der. Bet galva tikai sāp un sāp, un nedomā palikt labāk. Nedaudz par sevi sāk manīt kreisajai kājai saite. Viņa jau sāka niķoties Siguldā. Lēnām pie sevis prātoju cik bija minimālais apļu skaits ultrai. Dzeršanas punkts. Šoreiz izvēlos siltu sporta dzērienu. Miskaste vēl nav nonesta lejā. Tākš kas tad tas. Pirmo reizi sagrieza vēderu. Pie sevis prātoju mierīgi, mierīgi. Jātiek līdz starpfinišam. It kā salvete ir līdzi, bet… It kā ar to nepietiktu. Vēders pāriet. Viss ir slikti, viss ir slikti. Skrienu un domāju – kāpēc? Motivācija pazūd. Vēlme arī. Tēja. Cepumi, banāns ar sāli, gurķīši. No somas paņēmu enerģijas batoniņu ar cerību, ka šis vismaz kaut kā palīdzēs. Palīdzēja, aizbiedēja sajūtu, ka gribas ēst.
Ceturtais aplis. Tuvākie sekotāji ir tieši tik pat tuvu kā iepriekš. Trasē mani apdzen un es apdzenu. Brīžiem paskrienu ar kādu kopā. Daži nūjotāji iepletušies pa visu taku. Bet viena nūjotāju kompānija fotografēja visus skrējējus pēc kārtas. Lai arī viss ir slikti skrienot pa asfaltu dungoju meldiņu. Nepietiek ar visām likstām labās kājas pēda sāk protestēt, nedaudz līdzīgi kā Laulasmā, bet tikai uz īsu brīdi kamēr no starpfiniša aizskrienu līdz asfaltam. Dīvaini. Ezers. Skaists. Mežs. Motivācija pazudusi. Viss ir slikti. Galva tā sāp, ka nezinu, kas būtu darīts. Aplis vēl nav pusē. 3km. Dzeršanas punkts ar siltu dzērienu un glāzītes izmešanu lejā no kalna. Pagrieziens. Vēders. Sasodīts. Atkal! Lūdzu pārej. Galvā šaudās visādas domas. Skriešanas prieks zūd ar katru noskrieto soli. viens ir skaidrs, jāprasa organizatoriem kāds pretsāpju līdzeklis, lai vismaz tos minimālos 7 apļus varētu noskriet. Vairāk nē. Vai nu visus noskriet, vai nu pēc septītā stāties ārā. Varbūt vēl astoto, lai smukāk kopējā summa izskatās. Laiks jau atļauj arī iet… Bet nē. Ja pēc tam iešu nebūs gandarījuma sajūtas. Skrienu tālāk un jau gara acīm redzu kā finišēju pēc septiņiem apļiem. Sagaidu Aivaru. Tieku pie atslēgām. Mājiņa. Silta, karsta duša. Varbūt varētu pagulēt nedaudz, lai paliek labāk un tad atbalstīšana. Veikalā jānopērk kola un jāpaskatās vai nav kāda burtnīca un rakstāmais. Jā. Šo plānu es redzu pavisam skaidri, jo galva sāp, vēders niķojas, kāja arī, viss ir slikti, viss ir slikti.
Pilnai laimei acīs riešas asaras. Raudiens nāk. No kā? Kāpēc? Tagad trasē skriet un raudāt? Ko citi domās? Ko es atbildēšu kāpēc raudu? Kas vispār notiek? Kāpēc tieši šodien viss ir slikti? Kāpēc? Kaut kā asaras valdu, bet sanāk acis pa brītiņam izslaucīt. 5km. 6km. Aizvien par viņiem priecājos. Vēders. Ne jau atkal. Stadions. Norāde WC. Tā vietā, lai apciemotu balto draugu. Es stāvu atstutējusies pret durvīm un raudu. Asaras birst kā pupas. Un tu saproti, ka neko nevari izdarīt kā vien tikai raudāt un gaidīt, kad tas viss pats no sevis pāries. Kas notiek? Kāpēc? Vēl ilgi? Jau starta/finiša zonā viss ir izlemts, ka kaut kā jāpiebeidz tie atlikušie apļi un viss.
Dzeru tēju un domāju, kam un kā jautāt par pretsāpju zālēm. Parādās Andulis kā glābējs ar Ibumetinu 400. Zinu, ka dzert zāles nav prāta darbs. Bet, ja ir jāizvēlas starp pamatīgi sāpošu galvu un viss ir slikti, es izvēlos to otro. Tā kā plāns ir skaidrs un reāls, tad baterijas nav ko taupīt un paņemu mūzikas pleijerīti līdzi. To, ka mūzika palīdz jau pārliecinājos Rīga-Valmiera pasākumā. Starpfinišā ar Gunu spriežam, ka viss ir slikti, viss ir slikti. Un, ka jāņem minimālais bloks un miers.
Piektais aplis. Tas pats mazais uzkalniņš, tās pašas takas. Potīte aizvien niķojas. Mūzika uzmundrina. Skrienu un domāju. Ezers. Kārtējais uzskrietais kalniņš. Atceros, kā smējāmies par to, ka nākošajos apļos par tiem vēsture klusēs. Mani palēnam Valdis, Matīss un Laimonis apdzen pa apli. Lai tie jaunie skrien. 3km. Dzeršanas punkts. Pēkšņi pamanu, ka arī šeit uz glāzītēm ir dalībnieku numuri. Hmm. Mana taktika nemainās, paņem glāzīti, padzeries, noskrien no kalna, aizej līdz miskastei un sāc skriet. Lēnām pazūd galvas sāpes. Bet vēders gan par sevi atgādina. Gaidu brīdi, kad atkal asaras birs. Nē. Nebūs. Vairs ne. Vēl aizvien domāju par to cik jānoskrien. Apļa plāns ir starpfinišā pajautāt cik apļi ir jānoskrien. Sarēķināt arī nesanāk, jo galva nestrādā. Bet maksimums astoņus. Skrienu tālāk. O, dublīši kļuvuši vairāk. Noķeru divus igauņus. Šie man kaut ko jautā, bet pēc tam attopas, ka es neko nesaprotu un tā arī nokomentē. Ir jau dīvaini, ka tevi apdzen meitene un uzskrien kalnā. 5km. Nosmaidu, ka vēl pusotrs līdz starpfinišam. 6km. Vēl pavisam nedaudz. Atpūtas pauze. Jau pieveikti 33.35km pa 3h47min. Batoniņš no kabatas. Daudz siltas tējas. Biezpienmaizīte. Jau iepriekšējos apļos novēroju, ka viens no organizatoriem ļoti piefiksē manu numuru. Pajautāja vai vārds uz numura pareizs. Protams. Uzvārds gan nē, jo trūkst vienas mīkstinājuma zīmes, bet reģistrācijas anketā vispār bija bez mīkstinājumiem. Mums uz numuriem Latvijas karodziņš. Atšķiršanās zīme no igauņiem. Atskrien Maikijs pārspriežam cik kuram viss ir slikti. Šis pajautā kāpēc man nepareizs vārds (Laura)? Hmm. Nu neko. Aizeju orgiem pateikt, ka tomēr nav pareizi. Dīvaini, ka no rīta nepamanīju.
Sestais aplis. Turpinu skriet. Tos kurus noķēru apļa vidū vai beigās, katrā nākošajā aplī atkal noķeru un panāku. Arī šis aplis nav izņēmums. Tā pamanos ievērot dažus dalībniekus. Asfalts. Skrienu un domāju kā pirmajā aplī šo vietu noturēju par slēpošanas trasi. Nesaprotu. Norakstu to uz rīta tumsiņu un daudzajiem dalībniekiem. Ezers. Vairs jau tikai spoži spīd. Klausos, kas skan ausīs un atceros, ka jau iepriekšējo reizi solīju sev pārskatīt mūzikas listi. 3km. Nosmaidu pie sevis. Pusaplis. Dzeršanas punkts ar vienīgo iešanas vietu (otrs ir starpfinišs). Iekšēji smaidu. Priecājos, ka ir palicis ievērojami labāk. Ja vien tas vēders prastos. Mana Smekta ir tieši tur pat kur pārējās zāles. Uh, kā noderētu. Aha. Vajag tikai piesaukt vēderu, bet zinu, ka apli var izskriet. Tā 5km, 6km, stadions. +2C. Atpūtas pauze. Tikai tagad tā sēžot lēnām sāku just sagurumu. Starpfinišā ir ar ko parunāties. Atrodu savu 134 glāzīti tējai, batoniņa gabaliņš, banāns ar sāli, biezpienmaize, gurķi.
Atkāpei. Šajā brīdī es sapratu, ka šis nebūs mans pēdējais aplis. Nākošais arī nē. Būs vien jāskrien. Bet iešana aizvien nav manos plānos. Vai nu skrien vai nu stājas laukā.
Septītais aplis. Aizvien vēl skrienu. Parādās pirmās domas par to cik vēl ilgi visos kalniņos uzskriešu. Kādā no starpfinišiem Sigita atzinās, ka viņa jau iet. Nūjotāji. Viens soļotāju pārītis ar numuriem un mugursomām. Ezers pie 2km. Skrienu un domāju, ka beidzot trase ir zināma, kas aiz kā sekos. 3km. Dzeršanas punkts. Miskaste. Kalniņš uz leju. Pirmie dublīši, kuri jāapskrien pa labo pusi un tad zigzagā pa otru pusi. Nodomāju, interesanti kā te būs tumsiņā. Atkal panāku abus igauņus. Viens no trīs nūjotāju kompānijas kārtējo reizi ieraugot skrējējus visus fotografē. Forši. Kokā iesieta zila lente. Nav jau īsti, kur nomaldīties, jo praktiski visā trases garumā iemīta ziloņu taka. 5km. Smaidu. Brīžiem dungoju līdzi dziesmām. 6km. Atpūtas pauze. Jāteic, ka pietiek tikai iedomāties, ka varbūt varētu izlaist atpūtas pauzi starp apļiem tā drīz vien vēders liek par sevi manīt. Jau iepriekšējā aplī pamanīju, ka dalībniekiem piedāvā putru. Jā. Ēšanas pauze, jo gandrīz noskrieta puse. Enerģija vajadzīga. Putra, tēja, maizītes. Iekārtojos uz soliņa blakus uzslietajā teltī, kur citi dalībnieki atstājuši mantas. Siltumu uztur pūtējs. Hmm. No rīta šo telti nepamanīju tāpēc mana soma atrodas mājā. Nekas. Piesēst un mierīgi paēst vajag.
Astotais aplis. Noķerot kārtējo reizi savus draugus – tos, kurus apdzenu aplī nosmaidu pie sevis. Vairs neko nedomāju. Tikai saprotu, ka mans pavisam reālais plāns kārtējo reizi ir izgāzies. Bet viņš bija tik, tik, tik reāls, īstenojams un pašsaprotams, ka tagad nesaprotu, kas notiek. Ja ir iespēja skriet, tad jāskrien. Vienā no līkumiem pēkšņi prātā pazib, bet šeit es esmu jau kādreiz bijusi (ne šodien) tumsā. Skaidri un gaiši atminos to ainiņu tumsā ar kvadraciklu un skrienošu cilvēku. Sapnī. Atkal. Pie sevis nodomāju, ka Prāgas kalns bija, Monblāna autobuss arī, tagad Haanaja. Interesanti… Tā prātojot paiet aplis. Dzeršanas aplī tagad auksta kola. Atpūtas pauzes jau apnikušas līdz kaklam un vēl tālāk. Ko vajag to vajag. Uzkodas. Sarunas. Organizatori uz sētas uzkarina Haanja 100 Finisher medaļas. Jā es tādu gribu.
Devītais aplis. Pēc sajūtām šķiet, ka ir visa diena pagājusi, bet pulkstenis spītīgi rāda, ka vēl nav pat divi dienā. Imants ar Kristīni aiziet pastaigāties kārtējā aplī. Arī šajā aplī viss kā parasti. Takas. Asfalts. Pēkšņi labo pēdu pārņem tāda dīvaina sajūta. Kā pieliek kāju pie zemes tad iesāpas. Superīgi tulzna pārplīsa. Bija sajūta, ka viņa tur ir, bet šitā izdarīties nebija smuki. Viss asfaltētais ceļš aiziet domās par jauniegūto traumu. Ezers. Takas. Kalniņi. Dzeršanas punkts. Pastaiga. Kalniņi. Dublīši pirmo reizi. Kalniņi. Takas. Dublīši otro reizi. Stadions. Atpūtas pauze. Ik pēc apļa pārbaudu bateriju. Skan. Nez kāpēc atceros, ka man iepriekš pietika tikai 3 stundām. Ar vēderu aizvien nesaprotos, jo nekādi nevaru izdomāt, kas no piedāvājuma viņam patiktu viss labāk. Bet mierinu sevi ar domu, ka ne es vienīgā, kam vēders izrāda protestu.
Desmitais aplis. Skrienu un prātoju, ka divas trešdaļas jau noskrietas. Tā pēc otrā apļa pie sevis domāju, ka desmitā daļa finišēta. Pēc ceturtā apļa, ka palikuši tikai trīs reizes tas pats un, kas tad tas ir – standarta pusmaratons apļu skaits. Ar apbrīnas vērtiem skatieniem tieku pavadīta, kad uzskrienu kārtējā kalniņā. Man tā vieglāk un ātrāk. Vēl tikai pieci apļi. Tālāk viss kā parasti, bez izņēmuma. Tik ar katru reizi šādi var pārliecināties cik saguris tu esi. Finišē pirmais 100km veicējs. Es smejoties Gunai saku, ka varbūt jāskrien bez mūzikas, lai atkal viss ir slikti. Tad varbūt nākšu pie prāta un pārstāšu skriet. Viņa piekrīt. Bet abas skaidri zinām, ka laiks ir atliku likām un, ka atlikušos 5 apļus var kaut vai norāpot. Aivars ar putru rokā norāda, ka tā ir laba. Ir, ir. Viņam plāns vēl vienu un tad viss, lai nav jāskrien pa tumsu.
Vienpadsmitais aplis. Skrienu, smaidu. Lēnām debesis velkas uz vakaru. Saule zemāk. Viss pārējais trasē uz vietas. Tik dalībnieki jau kādu brīdi daudz mazāk. Maratona distance jau kā sen finišējusi, bet garās distances izturīgākie izstiepušies pa visu trasi. Parādās jaunas domas par to kā tas viss ir iespējams. Starpfinišā nevaru atrast savu glāzīti. Protams, ja nenoliek vietā, tad… Tēja ir tik garšīga. Tik garšīga.
Divpadsmitais aplis. Aiziet kārtējais aplis. Trase savā vietā, kalniņi arī. Vecais niķis ar uzskriešanu tajos arī. Lēnām satumst. Parādās krēsliņa. Ezeru vēl var redzēt. Arī nākošajos apļos pieraduma pēc griezīšu galvu un skatīšos tumsā. Pirmo reizi visas skrējiena laikā sāku prātot cik tad man ilgi vēl jāskrien, lai nokļūtu finišā. Kādas 3-4h noteikti vajadzēs. Atpūtas pauzes pēc katra apļa. Vēl derētu putru paēst, lai ir enerģija. Un drēbes pārvilkt arī derētu. Tas pie nosacījuma, ja nu atkal viss ir slikti un jāsāk iet. Jā, tas brīdis ir pienācis, kad ir atļauta iešana. Jo tagad izstāties nav vērts. Nieka trīs apļi līdz beigām. Pēc 5km sāk ievērojami krēslot un paliek tumšs, austiņās skan tumsa nāk, tumsa nāk, tūlīt viss būs savādāk! Aivars ir finišējis. Mans plāns ir uzvilkt sausu jaku. Nomainīt bateriju, jo tagad palikt bez mūzikas nudien negribu. Lampiņa beidzot noderēs. Ierauju pusīti tableti, jo šajā aplī galva tāda dīvaina sāka palikt. Nu, nevajag man tās galvas sāpes atkal. Paēst putru svēta lieta.
Trīspadsmitais aplis. Nevar būt snieg! Lielām, baltām pārslām. Tik, tik superīgi. Šīs dienas lielākais prieks un līksme. Pusstundas laikā zeme top balta. Ziema. Noskaņu piedod austiņās skanošā oda priekam. Ar šo apli sākās lampiņa ieslēdzas, lampiņa izslēdzas. Kamēr skrien pa taku tikmēr lampiņas gaisma, kā asfalts tā apgaismojums. Pamanījos noskriet no asfalta tumsiņā un tikai tad ieslēgt. Tur ir jābūt ezeram. Pirmais stāvākais kalns. Nav ko tēlot varoni un cik tad ilgi tā vēsture neklusēs. Uzkāpju šo kalnu. Pie sevis nosmejos – nīkulis. Uzsākt skriet gan ir pagrūti, bet uzkāpt arī nav diez ko viegli. Trase ir daļēji izgaismota. Brīžiem visas takas apgaismotas, brīžiem caur kokiem spīd cauri gaisma, brīžiem ir melna, melna nakts. Debesīs spožs spīd mēness. Skaisti. 3km. Otrs stāvākais kalns. Arī šeit uzkāpju. Atkal domās – nīkulis. Nē, uzskriet ir vieglāk. Bet tas mēness virs stigas tik smuki izskatās. Snieg. Dzeršanas punkts apgaismots. Man šķiet, ka te kaut kur ir jābūt dubļiem. Re, kur ir. Izdevās apskriet. Tā vienā līkumā sev priekšā redzu kādu skrējēju. Izrādās, ka Dace. Un prom biju. Starp 5km un 6km vienā noskrējienā uz leju samulstu kā man labāk skriet. Saprotu, ka gribēju kā labāk, bet noskrēju nost no takas. 6km. Pretī skrien citi dalībnieki jaunā aplī. Dubļi numur2. Un tās trubas. Stadions. Gaisma. Beidzot ir sajūta, ka vēders sāk ar mani saprasties un vairs tik ļoti neprotestē.
Četrpadsmitais aplis. Kamēr cienājos ar tēju Dace man piedāvā, ka varbūt varam skrienam apli kopā, lai gan pēc tam pārdomāja. Es pie sevis nosmaidīju, ka mans temps tak’ ir ātrāks. Kamēr mēs našķojamies starpfinišā parādās finišējis Andris. Nez no kurienes pirmā doma ieraugot Andri ir iedod Dacei lampu, lai viņa var visu mežā redzēt kā autobuss. Tā lampa viņam nav, bet savējo var iedot. Dacei pēdējais aplis. Man vēl divi. Kamēr es ēdu Dace aizskrēja, tāpēc aiz pagrieziena taciņā izstāstu sev zināmo info par mūsējiem, kas finišējis, kas izstājies. Un prom esmu. Vēlāk gan Dace teica, ka nav ticējusi, ka man vēl divi apļi. Domāja, ka es viņu gribu izjokot. Tā jau gadās, kad startā aizskrien visiem pa priekšu. Tāpat teica, ka esmu nesaprotami rokas vicinājusi. Jā, bija tāda lieta. Dzīvoju mūzikai līdzi. Zeme vēl balta. Svarīgākajās vietās iestaigāta taciņa. Mēness. Skrienu un domāju vēl kāda pusotra stunda, maksimums divas un es būšu finišējusi. Rodas plāns apiet atpūtas pauzi. Pārāk laba pašsajūta. Tāpēc starpfinišā tēja ar cepumiem. Izskatās, ka beidzot atradu to, kas manam vēderam patīk.
Piecpadsmitais aplis. Tik tukšs un kluss. Pēdējais aplis. Urrā. Tiešām pēdējais. Ar diezgan lielu prieka devu devos pēdējā aplī. Aizvien biežāk pārslēdzu dziesmas. Skrienu un priecājos kā mazs bērns. Ieraugot 2km atzīmi atcerējos pirmajā aplī Maikija teikto par 98km. Dzeršanas punktā paņēmu vienīgo kolas glāzīti. Man tur piedāvāja pieliet klāt kaut ko siltu, bet es atteicos. Aizskrēju smaidīdama. Piecpadsmitajā aplī skrienot augšā kalniņos var ne vienu vien dalībnieku iedzīt kompleksos ar savu skriešanu. Neko darīt. Dublīši, hmm. Bija. dubļi, jā. Viss kā pienākas. Pēdējā aplī apdzenu vairākus dalībniekus. Vairs jau nevar zināt, kuru noķēru savā aplī, kuru apdzenu pa apli. Stadions. Nevar būt. Tiešām. Finišs. Es to paveicu.
Finišs. Ir. 100km pieveikti pa 12h43min45sek. Tieku arī pie sūri un grūti nopelnītās medaļa. Laimīga. Pēcfiniša zonā vairs nevaru izvēlēties, ko gribu dzert. Man piedāvā šampanieti (limpo limonādi). Tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenais organizators apjautājas kā patika trase? Uz ko atbildēju, ka interesanta. Nebija grūta. Sigulda pirms nedēļas bija smagāka, tam viņš piekrita.
Pēcfinišs. Ballīte ar ēšanu turpinās turpat blakus. Uzzinu, ka Sigita ir trešā no dāmām. Man pienākas godpilnā piektā vieta, Dacei ceturtā. Šie stāsta, ka es finišā esmu ielidojusi. Kautrīgi atzīstu, ka tā arī bija. Pasūtītās vakariņas nav spēka paēst. Šādi tiek sagaidīts arī Gunas un Anduļa finišs. No saunas atsakos nav sajūta, ka man to vajadzētu, bet karsta duša ir tieši tas kas vajadzīgs. Protams, pēc tam ballīte turpinās mājiņā. Runā, ka miegs pēc skrējiena tas saldākais. Ne vienmēr. Rociņa naktī ik pa brītiņam stiepās pēc maizītes. Bet tas jau normāli.
Mājupceļā. Uz Munameģi aizvest vari? Varu!
Nobeiguma vietā. Uz šo skrējienu nekādu plānu nebija. Bija tikai tāda doma, vai tas ir iespējams 12h, gandrīz sanāca. Toties kāpēc bija viss ir slikti, viss ir slikti nezinu. Bet vienu gan zinu. Nebūtu iepriekš apmaksāta dalība, es laiski sēdētu mājās un atpūstos nevis skraidītu pa Igaunijas mežu.
km 
-