Tieši tā – saturies, pilsēta Gaujas krastos! Mani gan nenomāc Gada derību nasta (veiksmīgi esmu izvairījies no līkop! rituāla), bet kopš maija vidus tāda nepadarīta/nepiepildīta darba sajūta tomēr pavada… Tāpēc jau pēc dažām dienām tieši vienā no Vidzemes galvaspilsētām un savā studiju pilsētā skriešu savu otro maratonu – spēcīgāks, ātrāks un izturīgāks kā jebkad iepriekš :) Pirmsmaratona nedēļā ir laiks atskatīties uz paveikto – tad nu Jūsu uzmanībai neliela atskaitīte.
Plānveidīga gatavošanās Valmieras maratonam aizsākās nākamajā dienā pēc Nordea Rīgas maratona finiša – laika apstākļi un PMS (Pirmā Maratona Sindroms) izrādījās spēcīgāki ar ambīcijām un neļāva sasniegt cerēto rezultātu, tāpēc nekas cits neatlika, kā pārcelt uzliktās latiņas pārvarēšanu uz Latvijas rudens maratonu. Jo vairāk tāpēc, ka virtuālo kabatu sildīja Skrien Latvija! sezonas abonements un Valmierā skrietu tā kā tā.
Dažas atziņas…
Pretēji visiem saprātīgajiem ieteikumiem, ka pēc pieveikta maratona nepieciešams laiks atjaunoties un atkopties, jau nākamajā nedēļas nogalē Mežaparkā nobizoju LSC 15km sacensības un uzlaboju pērno rezultātu par vairāk kā 10minūtēm (vai tiešām man neizprotamā superkompensācija?).
Izlaistā atpūtas fāze mani noķēra un atsēdināja jau pēc nedēļas – Zelta kedā. Cerētā ātrā desmitnieka vietā sanāca tāds saguris piecītis… Atpūtai ir nozīme. Punkts!
Jūnija vidū bija otrā mācībstunda – nedēļas laikā sacensību režīmā piecos mačos noskrieti 60km noslēdzās ar fiasko Ventspils pusītē. Sastreikojās puncis un pārtraucu šīgada pusmaratonu PR sēriju un noskrēju lēnāk kā pērngad Kuldīgā (tiesa gan – personīgo PPP trases rekordu laboju par 25min). Atpūtai ir nozīme! Izsaukuma zīme!
Tieši tāpēc nedēļu pēc VPPP atpūtos un nedēļas nogalē noripināju savu pirmo ultramaratonu „No saulrieta līdz saullēktam” skrējiena ietvaros. Neteikšu, ka bija viegli; joprojām nācās sadzīvot ar punča protestiem, bet tomēr minimālais mērķis tika izpildīts – 50km robeža pārsniegta.
Skaisti, ka tieši ar mūža garāko skrējienu aizsākās ceļš pakaļ 42 dienu nozīmītei (un viena no gada mērķiem izpilde – 42 dienas pēc kārtas vismaz 5km dienā). Aritmētika ir dīvaina padarīšana – 42dx5km izrādījās vienāds ar 483km/43d :D Nu varu teikt, ka mazliet vairāk saprotu un nesalīdzināmi vairāk cienu dzelzs un tērauda meičas un puišus, kuri skrien 100 un vairāk dienas pēc kārtas – cepuri nost! Jau mana pusotra mēneša laikā bija pāris brīži, kad tikai nevēlēšanās pārtraukt sēriju izdzina mani laukā paskriet (Viena no reizēm bija laukos, kādā lietainā un ziemeļvēja izpūstā pirmdienas vakarā, kad izgājām paskriet kopā ar sieviņu. Viņa atgriezās mājās pirmā un uzklausīja brāļasievas komentāru „mēs šādā laikā pat suni priekšnamā laižam gulēt…”).
Kaut kādu rezultātu tas pasākums deva – vidusposmā Liepājas pusīte noripota zem 1h35min un skriešanas seriāls noslēdzās Kuldīgas pusmaratonā necerēti paskrienot zem 1h30min! Te gan lielākais paldies jāsaka Geo rakstiņam par skriešanu pēc pulsa plāna – pārlieku tajā neiedziļinājos un arī nojausma par savām pulsa zonām ir visai miglaina, taču kkādu orientieri pulsometrs sniedz un Kuldīgu jau noskrēju visai vienmērīgā tempā.
Kuldīgai sekoja otra skarbākā nedēļa ar 120 saskrietiem kilometriem un tad jau sākās apjomu īsināšana, lai normāli atkoptos līdz Valmierai. Pēdējo garo (virs 30km) skrējienu noripināju 25.augustā Mežaparkā – mazliet tā kā paslinkojot, mazliet tā kā sevi žēlojot, bet vidējais ātrums sanāca tieši optimistiskākā maratona tempa robežās. Kopumā esmu noripinājis 4 šādus garos skrējienu (ieskaitot 6h nakts skrējienu) – it kā atbilstoši plāniņam, bet pēc pašsajūtas daudz par maz. Turpmāk būs vairāk jāpastrādā tieši uz izturību, jo šobrīd pamatīgi izjūtu pusmaratona distances pārsniegšanu – tas ir manas personīgās sieniņas/sliekšņa brīdis.
Atšķirībā no pērnā gada, kad šķita – skriešana ilgāk par stundu nav iespējama neuztankojoties (nelietojot ogļhidrātu dzērienus), šogad „farmāciju” praktiski neesmu lietojis. Idejiski – cenšos organismu pieradināt strādāt no savām rezervēm, nevis paļauties uz ārējiem lādiņiem. Tas gan galīgi nav ātri sasniedzams rezultāts, bet – vai tad man kkur jāskrien?
Patīkami, ka tuvojos vēl viena gada mērķa (gads bez dīkstāves traumām) izpildei (tfu-tfu-tfu) – neliela „ņerkstēšana” kājās parādās, bet nu jau ir mazliet pieredze, lai saprastu – pāries līdz rītam vai jāpaņem kādas dienas pauzīte. Saguruma brīžos joprojām palīdz „zirgu smēre”, bet arī ir pagājis laiks, kad to bija jāsmērē teju vai pēc katra skrējiena. Tā sacīt – organismā notiek lēnas, taču ļoti noderīgas pārmaiņas un adaptēšanās šai joprojām jaunajai izklaidei :)
Kopsavilkumā: saripināti 1115km; 4 garie skrējieni; „kruīza kontrole” (komforta temps ar 140sm) atrasts pie 5:20-5:30min/km; diezgan minimāli skriets stadionā, savukārt salīdzinoši bieži improvizēti krosa skrējieni un neizprotamu garumu paātrinājumi; tempo saskrieti sacensībās – gan īsajās (līdz 10km) kā Siguldas vai Juglas apļi, gan pusgarajās (līdz pusmaratonam) SL! Pusītēs un LSC šosejā; dzīvsvars lēnām nodeldēts līdz 86kg.
Vai ar šo visu būs pietiekami, lai Valmieras maratonu pieveiktu @5:00min/km vai ātrākā tempā? Nezinu. Taču esmu pārliecināts, ka šī sagatavošanās ļaus man noskriet savu otro maratonu ar prieku. Noskrien!
km 
-