Pamazām arī ir pienākušas pēdējās dienas pirms Tartu maratona. Lai arī sākotnēji treniņu plāns bija varens un arī pildījās tīri labi, bet tad pienāca vīrusu un slinkuma laiks, un iegūtā forma ir “pelmenis”. Tagad jau vairs nav domu ne par PB, ne par ātrumu, bet kā vispār aizripot līdz galam.
Pēc iesnu vīrusa We Run Riga 10km distance tika pieveikta tīri atbilstoši tā brīža kondīcijai – nepilnās 46 minūtēs un likās, ka nu jau ceļš uz formas atjaunošanu ir vaļā. Bet še tev nu bija – dabūju kaut kādu vēdera vīrusu, tāpēc pagājušo nedēļu gandrīz nemaz neskrēju un tikai nedēļas beigās pakāpelēju pa Līgatnes Stirnubuka distances pauguriem Zaķa distancē. Divu nedēļu laikā klāt nākuši 3 kg, Vo2 max nogāzies līdz 52.
Te var lieliski redzēt, ka esmu “apaļā” formā.
Bet tā jau pamazām pa gadu esmu salasījis 2000 noskrietus kilometrus. Vēl nepilni 3 mēneši, lai salasītu iecerētos 3000 km. Pēc Tartu maratona būs jātaisa kārtīgs restarts ar gariem, lēniem skrējieniem, varbūt, ka arī izdodas.
Tagad nāksies vispirms paviesoties Tallinā, kur komandējums. Cerams, ka izdosies tur arī paskriet. Un tad pa taisno uz Tartu, kur gaida tīri jauki suvenīri.
Nule kā ar baltu skaudību noskatījos uz mūsējo varenajiem startiem Berlīnes maratonā un PB birumu, aizdomādamies par to, kāpēc man pašam rudens startos čiks vien sanāk. Skrienu jau ceturto sezonu, gada sākums parasti varens, vasarā gurķojos, tad it kā samotivējos pēdējiem sezonas mačiem, bet – nekā.
Savu pirmo skriešanas gadu – 2015. – gan īsti skaitīt nevar, tad skrēju lēni, bez intervāliem, kaut gan ambīcijas bija jau sākušas augt kā bukam radziņi. Septembrī bija pirmās sacensības 10km distancē (Nike Riga run), distanci pieveicu 52 minūtēs un jutos varen lepns par rezultātu, uzreiz nospraužot mērķi pēc mēneša Siguldā noskriet pirmo pusmaratonu. Tomēr drīz pamanījos nedaudz sastiept potīti, un tā arī visi pusmaratona plāni pačibēja. Pēc nelielas pauzes atsāku čakli skriet un gan rudenī, gan ziemā saskrēju tam laikam diezgan daudz (ap 40-50 km nedēļā). Skrēju ar prieku, pat lietū un sniegā, nekādi mērķi nebija jāsasniedz, un tā pamazām pavasarī aiztipināju jau līdz pirmajam maratonam.
2016.gada maijā pieveicu maratonu 3:24, jūlijā pirmo pusmaratonu ar rezultātu 1:33, augustā pirmo ultru – 78km Cēsu eco trail. Saplānoju varenu sezonas noslēgumu ar palīšanu zem 1:30 Siguldas pusmaratonā, bet septembrī kaut kur motivācija pačibēja, treniņos slinkoju un mačos sanāca vien 1:39. Pēc tam slinkošana turpinājās, līdz decembrī jau biju gatavs kārtīgam darbam, jo nākamajai sezonai bija lieli plāni – pieveikt pirmo Rīga-Valmiera ultru, maratonu noskriet zem 3:00 un pusmaratonā beidzot palīst zem 1:30.
2017.gadā sākumā viss gāja labi – gatavojoties R-V, noskrēju Biksti-Rīga 80 km, treniņplāns pildījās, motivācija turējās galvā kā ielīmēta. R-V pieveicu, bet maratons traumas pēc izpalika, tāpēc nospriedu atmaksāt Siguldai par pērnā gada neveiksmi. Tomēr rudenī treniņos atkal kaut kā nesavācos, kaut gan vasarā biju labi atpūties, un likumsakarīgi tikai 1:36. Ziemā motivācija atnāca un sāku čakli strādāt.
2018.gada sākums atkal bija labs, treniņos neslinkoju, līdz ar to likumsakarīgi beidzot palīdu zem 1:30 Liepājas pusmaratonā. Maratonā gan bija tikai 3:14 plānoto 2:59 vietā, bet latiņu laikam biju uzlicis par augstu. Pēc tam pirmslīgo ultra uz Valmieru, slinkošana vasarā un kārtējais mēģinājums motivēties labu rezultātu sasniegšanai rudenī. Biju tā kā atkal iecerējis beidzot atmaksāt Siguldai, bet tad kā sniegs uz galvas uzkrita Tartu maratons. Laika līdz 6.oktobrim nebija atlicis daudz – 6 nedēļas, tomēr it kā likās, ka varētu noskriet tīri labi, jo pirmajās divās nedēļās forma atjaunojās acīm redzami.
Tomēr pagājušajā nedēļā viss skaistais plāns sagruva. Pēc Gaiziņkalna Stirnubuka skriet negribējās nemaz, tomēr kaut kā piespiedu sevi izlīst ārā un sākt kustēties. Tiesa, ne pārāk kvalitatīvi, jo nedēļas vidū uzbruka neliels iesnu vīruss, gan bez paaugstinātas temperatūras, tomēr jaudas ātruma darbiem nebija it nemaz, un pēc neveiksmīgā ceturtdienas treniņa vairākas dienas vispār neskrēju. Īsti pats nesapratu, vai tik neattaisnoju savu skriet negribēšanu ar vīrusu. Nedēļā noskrieti 17 km ir krietni par maz, lai uz kaut ko labu cerētu maratonā, tāpēc jāsāk domāt, kā savākties un motivēties, lai varētu startēt un finišēt vismaz puslīdz cienījami. Vēl gan nepilnas 3 nedēļas atlikušas, bet neko daudz sasmelt laikam vairs neizdosies.
Ir diezgan interesanti, ka citreiz varu sevi motivēt skriet intervālus mīnus 10 grādos un sniegā, bet nevaru piespiesties izskriet pat piecīti šādā ideālā rudens laiciņā.
Starp citu, kādi slepeni spēki mani nopietni vēlas aizšķūrēt uz Igauniju, kur nekad nav vēl gadījies pabūt. Iespēja skriet Tartu maratonā uzkrita kā no zila gaisa, un tagad izrādās, ka būs arī jābrauc komandējumā uz Tallinu pirms paša maratona.
Nu, ja arī noskriešu slikti, tad vismaz apskatīšu Tartu Alus muzeju.
Nu jau pagājis nedaudz vairāk nekā 2 nedēļas, kopš saposos doties uz Tartu maratonu. Izaicinājums nav slikts, 6 nedēļās no pilnīgas bezformas pamēģināt sasniegt ciešamu rezultātu 42km distancē (jūlijā nesaskrēju pat 80km, augustā ap 180km, bet lielāko daļu mēneša otrajā pusē, kad jau sāku domāt par maratonu). Pamazām darbojos un progress manāms, bet rezultātu jau varēs manīt tikai 6. oktobra eksāmenā (nē, es vēlēšanās nekandidēju).
Foto: Vija Vāvere
Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, piedāvājums doties uz Tartu bija negaidīts, turklāt sanācis tā, ka Igaunijā vispār neesmu bijis un ārzemēs neesmu skrējis. Kopumā interese liela, bet arī stresa netrūkst – gan par rezultātu, gan par pašu braucienu uz kaimiņvalsti. Ceļojis līdz šim esmu ne pārāk daudz, un nekad – individuāli. Ja Briseles lidostā pamanījos noklīst no grupas un apmaldīties, ko vēl sadarīšu, būdams viens pats, vai ne? Par laimi, Tartu nav milzīga, un atsauksmes par šo bohēmisko studentu pilsētu esmu dzirdējis labas. Muzeji mani tik ļoti neinteresē, bet vecpilsētā un parkos oktobra sākumā varētu izskatīties gana labi. Laika gan pilsētas pētīšanai nebūs pārāk daudz.
Foto: Ardo Säks
Pēc Šlokenbekas Stirnubuka, kurā es ar lielām mokām tiku līdz galam, nākamā nedēļa pagāja paslinki, tikai svētdien uzrāvu 15x200m intervālus. Un tad bija laiks sākt pašizcepto 6 nedēļu treniņprogrammu maratonam. Pirms programmas sākuma VO2max – 53 (augstākais cipars – 58 – bija maijā pirms maratona).
1.nedēļa 27.08-02.09. Kopā 62km
Pirmdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Otrdiena – brīva.
Trešdiena (6km) – vajadzēja 6x1km intervālus, bet jau uz iesildīšanās beigām uznāca tāds vājums, ka knapi varēju pat lēni paskriet. Pāris reižu gadā tā gadās, vēl neesmu īsti sapratis, kas par vainu. Varbūt cukura līmenis nosvārstās, varbūt galvā kaut kas bremzi uzliek. Pie mājām jau biju tīri ņiprs, bet treniņš izpurgāts. Nolēmu šo darbu pārcelt uz nākamo dienu.
Ceturtdiena (13km) – ne smakas no vakardienas vājuma un darbiņš padarīts. 6x1km zem 4min/km ar 2min recovery pa starpām. VO2max pieaudzis līdz 55.
Piektdiena (15km) – pēc vakardienas intervāliem tāds pastīvs riksis sākumā, vēlāk tīri labi, bet pēdējā trešdaļā jau nācās saņemties, jo sāka trūkt degvielas. Vispār jau biju piemirsis, kā skriet lietū un ciešamā temperatūrā, laikam tāpēc VO2max jau 56.
Sestdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Svētdiena – (16km) – 4×1 km pusmaratona tempā (ap 4.00 – 4.10 min/km) un 3×1 km maratona tempā (ap 4.20-4.30 min/km). Bija iecerēts tā kā 15x1km ap 4min/km, bet jau iepriekš bija skaidrs, ka tik daudz vēl nepavilkšu. Turklāt bezvējā saule stadionā cepināja tīri labi, tā ka nācās procesa gaitā treniņplānu koriģēt.
2.nedēļa 03.09 – 09.09. Kopā 71km
Pirmdiena – brīva.
Otrdiena (12 km) – mierīgs steady riksis, vidējais temps 4:54min/km. VO2max jau 57.
Trešdiena (14 km) – 20x300m ap 3:30-3:40min/km caur 60s recovery. Beigu daļa jau bija pagrūta, nācās pacensties, lai kvalitatīvi treniņu pabeigtu.
Ceturtdiena (18km)- vieglāk bija intervālus skriet, nekā šo garo, lēno (vidējais temps 5:47min/km). Kājas stīvas, spēka maz, saulīte cepina un ūdens ātri beidzās. Vismaz laiciņš jauks.
Piektdiena (5km) – lēns riksis + neliela vingrošana.
Sestdiena (20km) – Gaiziņkalna Stirnubuks.
Velti biju izlielījies, ka šā gada karstās sacensības jau noskrietas, saulīte cepināja tīri labi. Jau iesildoties jutu, ka kājas pasmagas un nebūs viegli. Biju nošāvis greizi ar teipiem, tikai no rīta pirms starta pamanīju, ka esmu nopircis kaut kādus mēslus, kas bija šauri un nelipa kārtīgi klāt. Parasti takās noteipoju potītes, jo tad daudz labāk skrienas pa ciņiem. Nācās šoreiz pamocīt potītes, jo ciņu un dažādu citu potīšu mocītāju netrūka. Jau pašā startā bija jāskrien pret vairākiem kalniem, tas uzreiz kājas piedzina un ilgi nevarēju atkopties. Arī tālāk skriešana nebija vienkārša. Bet distances vidū atkopos, skrienamajos posmos tīri viegli skrēju zem 5 min/km un daudzus apdzinu. Turpināju šā gada tradīciju un nomaucos, tikai pārmaiņas pēc nevis vienu, bet trīs reizes. Kāpšana pauguros diezgan nomocīja, bet līdz finišam veiksmīgi tiku un vecumgrupā 15.vieta.
Foto: Taku skrējējs
Līdz startam Tartu maratonā palikušas vairs tikai 4 nedēļas. Ņemot vērā padomus, piekoriģēju tālāko treniņplānu un laikam Līgatnes kalnos tomēr neskriešu, tā vietā uztaisot kārtīgu asfalta treniņu.
Kādēļ man patīk rakstīt? Jo rakstot ir iespējams vēl vienu reizi izdzīvot piedzīvojumu, kas ar Tevi ir noticis. Tādēļ nolēmu vēlreiz izdzīvot šīs vasaras skaistāko piedzīvojumu. Sacensības mēdz būt dažādas – dažreiz mērķis ir piedalīties, dažreiz – saprast, ko nozīmē skriet kādā apvidū, pārbaudīt savas spējas, dažreiz uzvarēt sevi vai sacensties ar citiem. Šoreiz stāsts būs par ballīti nedēļas garumā, lai saprastu, ko nozīmē skriet apkārt Monblānam. To, ka skriešu UTMB biju jau izsapņojis sen pirms vispār sāku skriet. Patiesībā ļoti iespējams, ka skriet sāku tieši ar mērķi: kādreiz noskriet pilno UTMB. Nākošais pavērsiens ceļā uz Monblāna skrējienu bija tad, kad pirms diviem gadiem mans draugs Andžejs pierunāja noskriet Siguldas kalnu maratonu. Tika iegūti pirmie punkti, kas nepieciešami, lai kvalificētos sacensībām. Pēc tam Cēsu Eco trail. Un tad jau kvalifikācijas punktu skaits UTMB CCC distancei bija pietiekošs. Ja punkti ir sakrāti, tad tie ir jātērē, saka Andris, viens no šī raksta varoņiem.
Dzimšanas dienas dāvanā no draugiem saņemu Mont Blanc smaržas. Jāpiezīmē gan, ka dāvinātājiem nav ne mazākās nojausmas par maniem plāniem skriešanas jomā. Visas zīmes ved uz Šamonī. Ir skaidrs, ka ir jāpiesakās sacensībām. Decembrī sākās iepriekšējā reģistrācija skrējienam. Vēl tikai jālaimē izlozē, un varēšu gūt pavisam jaunu pieredzi.
Kādā jaukā dienā saņemu e-pastu, ka esmu laimējis izlozē! Bieži man loterijās neveicas, īpaši, jo nepērku to biļetes. Izrādās veiksmīgi ir arī Andris ar Līgu. Vienojamies braukt kopā. Jāsaka, ka man veicās arī ar to, ka ceļojuma tehnisko pusi: apartamentu, lidmašīnas un transfēra organizēšanu uzņēmās Andris. Paldies viņam par to!
Lidojam no Rīgas ar Lufthansa cauri Frankfurtei uz Ženēvu. Sapriecājos, ka varēšu lidmašīnā baudīt smalko vācu servisu. Taču neraža. Esmu palicis tik tievs, ka vācu stjuarts mani vairākas reizes nepamana, mēģinot viņam izlūgties pienu pie kafijas. Pienu viņš nepiegādā arī tad, kad pats atkārtojis “coffee with milk”. Iespējams – viņš visiem līdzekļiem mēģina mani pasargāt no neveselīgā piena plaģiāta, kas sabērts trubiņās vai safasēts trauciņos ar trīs gadu derīguma termiņu. Ņemot vērā, ka mums bija lielisks ceļojums, tad tā laikam bija laba zīme. Frankfurtē laiks paskrien, sēžot pie bezmaksas kafijas aparāta. Drīz jau lidojums uz Ženēvu. Pēc tam pāris stundu laikā transfērbuss mūs nogādā Šamonī.
Monblāns mūs sagaida Mākoņos
Drīz jau satikšanās ar Franču dāmu, kura ierāda mums mājīgo dzīvokli, kas uz nedēļu kļūs par mūsu mājām. Ierasties gandrīz nedēļu pirms skrējiena izvēlējāmies, lai varētu gūt baudu no kalniem un aklimatizētos. Iekārtojamies apartamentos, dodamies pastaigāties un iepazīt pilsētu. Kāja paslīd ejot garām kafejnīcai, un nopērkas Crème brûlée.
Latvijas karogs ir vietā!
Starts un finišs UTMB distancei, finišs pārējām
Skatāmies laika prognozi: Netipiski silts Monblānam. Skrējiena dienā sola līdz pat +32°C. Man patīk skriet arī karstumā! Gulēt eju laicīgi, jo no rīt 8:00 došos uz konferenci “Medicine and Science in Ultra Endurance sports”.
Konference.
Pasākums noris precīzi. Vada Amerikānis. Lektori – profesori ir skrējēji no ASV, Kanādas, Francijas, Skotijas. Skoti, sākot konferenci, atvainojas par savu slikto angļu valodu. Prezentācija parasti sākas tā: Mani sauc tā un tā. Tādas un tādas universitātes profesors.
Ātrākais lektors Andrew Murray
Strādāju tādā un tādā klīnikā. Esmu noskrējis to un to, pirmās vietas tur un tur. Un tad vēlama bilde ar Gediminu Griņju fonā. Iegūstu jaunas zināšanas, kas jau tiks izmantotas priekšā esošajā skrējienā. Mediķiem paredzēto pirmās palīdzības sniegšanas daļu neapmeklēju, jo ir jābauda kalni.
Laiks noskaidrojas
Pirmie iespaidi
Pēc treniņplāna paredzēts aklimatizācijas skrējiens līdzenā apvidū. Andris noskata vislīdzenāko vietu. Rezultātā ar pacēlāju uzbraucam līdz pirmajai pieturai Midi stacijas virzienā. Visi skrienam. Es priecājos kā mazs bērns. Pārsteigumu sagādā Baiba, kura pastaigas vietā izvēlas skrējienu.
Nez kādēļ Baibai smagākā mugursoma
Pa kalnu takām viņa ir ar mieru skriet. Un vispār, ja viņa dzīvotu kalnos, tad skrietu katru dienu. Ziniet, bet tur tiešām ir skaisti. Kalni dara brīnumus. Skatus nav iespējams aprakstīt. Nevajag arī. Tie ir jāredz un jāizdzīvo. Sasniedzot virsotni, skriešanas laiks ir beidzies. Pārejam pārgājiena režīmā. Ledāji izskatās pēc viegli sasniedzām apledojušām sniega kupenām martā. Kas tad tas? Mazāki par skudrām punktiņi virknē kust lejup pa ledāju. Alpīnisti treniņpārgājienā, nosaka Andris. Šajā brīdī tikai izdodas saprast Ledāju patieso izmēru.
Vienu dienu izdodas redzēt lavīnu, kas nolīdzina ledāju. No attāluma tīri neko. Bet saprotu, ja tu esi tur, tad neviens Tevi neizglābs. Biju plānojis aprakstīt visas dienas, bet tagad saprotu, ka izbeigsies visa tinte un spalva paliks neasa. Piefiksēšu tikai tos mirkļus, kas visvairāk palikuši atmiņā! Avenes. Kādā brīdī radās doma par paštaisītu Crème brûlée ar avenēm.
Dosimies uz Breventu
Visas nepieciešamās sastāvdaļas mums ir, Andris ir gatavs pagatavot, taču aveņu nav. Pēc mūsu pastaigskrējiena Breventas stacijas apkaimē, arī šajā dienā nolemjam ar kājām iet lejā uz Šamonī. Ja godīgi, tad, ejot lejā, visu laiku sāp kreisais celis. Brīžiem domāju, kā es varēšu noskriet to 101 km, ja sāp. Bet pārejam pie avenēm. Ejot lejā no Breventa stacijas, bija daudz aveņu gar ceļa malām. Pielasījās pilna Isostar pudele. Tās lielākās avenes auga pāri kraujas malai. Brīžiem bail bija skatīties, kā Andris liecās pāri ceļa malai. Nu, bet viņiem ar Līgu kalnā kāpēju pieredze.
Selfijs ar kalniem
Kad veiksmīgi beidzās otrs aklimatizācijas treniņš, tad Andris rādīja savu kulināra talantu. Starp citu, ja nākas dzīvot kopā ar Andri un Līgu, tad par diētām nāksies aizmirst.
Paraplanieristi
Šodien mums ir paredzēts paskriet un pavingrot. Laiks ar katru dienu kļūst siltāks. Pa dienu iesilst līdz +28°C. Noskatām vingrošanai foršu pļaviņu. Tur lejā kā Ērgļi laižas paraplanieristi.
Ja vēlaties lidot, tad LesAilesDuMontBlanc.com
Vingrojam. Ik pa brīdim pārlaižas pāri ēna. Atmiņā uzaust aina no kapteiņa Granta bērniem, kad kondors nes mazo zēnu. Sirreāli.
Lauma.
Iesim sagaidīt Laumu, kurai drīz ir jāfinišē TDS distance, kura bija 119km gara ar 7250 vertikālajiem metriem. Pirms tam aplikācijā sekojam viņas gaitām. Mēģinām uzmundrināt (attālināti), kad redzam, ka viņai priekšā ir kāpums. Pilsētā satiekam daudzus latviešus. Iegūstam Facebook draugus. Jau tas, ka esi šeit, Tevi vieno ar citiem. Jo Jūs esat kalnu taku skrējēji. Taču vēl vairāk Jūs tuvināties, kad runājat vienā valodā.
Gaidot Laumu, interesanti vērot finišētājus. Atmiņā palikuši 3 cilvēku profili. Viena sieviete, nāk uz finišu. Visi malā stāvošie uzgavilē: Bravo! Pēc brīža redzu, ka vīrs un četri bērni sagaida viņu pēdējā km taisnē. Visi kopā dodas uz finišu. Man asaras acīs atkal saraušas, redzot to prieku. Es kādreiz labprāt arī Baibu sagaidītu finišā!
Parādās pāris, kundze ap 70 gadiem, melniem matiem, melns sporta tērps, Salomon mugursoma, vaigi iekritušies, liekā svara nav. Viņu pabalsta jauns vīrietis ap 30. Ziniet, varbūt Jūs teiksiet, ko viņa šeit dara? Bet piekrītu teicienam, ka labāk nomirt sacensībās nevis slimnīcā! Miršana viņai nav ne prātā. Nākamajās dienās pamanu viņu atbalstām un uzmundrinām citus skrējējus. Viņa ir ātrāka par Laumu! Bravo, uzsaucu varenajai dāmai!
Tad vēl viens vīrietis – izskatās pēc spāņa – ar krampjiem sarautām kājām mēģina nokļūt līdz finišam. Viņam palīdz. Finišā jau gaida ātrā palīdzība un nestuves. Bravo! Visi sauc! Viņš tiek aizvests uz slimnīcu. Es būtu izstājies. Es vispār nebūtu startējis, ja nebūtu gatavs. Tad jau parādās viņi. Lauma ir varone manās acīs, jo pirmo reizi redzu dzīvu latvieti, kurš finišē TDS. Viņa nāk kopā ar Tomu, ja nemaldos. Sagaidītāji, latviešu blice uzliek fonā karogu, fotografēju.
Lauma un Toms finiša taisnē.
Viņas kolēģes pierunā viņu skriet finišā. Viņa aizlido. Pēc finiša ekspresintervija par distanci. Man ir svarīgs katrs vārds. Varbūt ko noderīgu varu iegūt. Kā es to varēšu izdarīt? Labā ziņa, ka celis vairs nesāp!
Compressport!
Vai iesim uz Compressport brokastīm, vaicā Andris? Kādām brokastīm? Vai Compressport uzaicinājumu nesaņēmi? Šajā brīdī saņemu mācību, ka ne viss ir spams. Un pirms izdzēst epastu, izlasi to. Compressport šobrīd ir sporta mārketinga karaļi. Piesakāmies brokastīm! Brokastis ir jānopelna noskrienot 5 km vieglā riksī ar Compressport atbalstītajiem elites sportistiem, kuru vārdus mēs nezinām, lai viņi piedod. Pirms skrējiena mēs saņemam bezmaksas sviedru lentes. Varam izvēlēties krāsas. Ņemu spilgti dzeltenzaļo. Noderēs tumšajā laikā skrienot! Pēc skrējiena brokastis pie vienas foršas Ecobio kafetērijas! Kafija, muslis, jogurts. Musli es apēdu arī par tiem, kas neatnāca uz šo pasākumu.
Compressport dāvaniņas
Somas pārbaude un numuru izņemšana
Ja godīgi, tad šajā sakarā dzīvot ar Andri ir tīrais sods. Viņš izbrāķē daļu manis paņemtā ekipējuma. Klīstu pa pilsētas bodēm un meklēju ūdensnecaurlaidīgās bikses, ūdensnecaurlaidīgos cimdus. Pasākums diezgan demotivējošs, jo lietus netiek solīts.
Ejot izņemt numuru, bija jāpastāv nedaudz rindā, kas kustējās raiti. Izlases veidā vajadzēja uzrādīt attiecīgo ekipējumu. Beigās tiekam pieskaitīti zaļo kastai, kas tiek nomarķēta ar zaļo lentīti. Nekas, pienāks diena, un man būs sarkanā lente. Pēc lentītes izsniedz numuru un T kreklu. Beigās var smuku bildi sataisīt.
Fotografēšanās iespēja pēc Nr. saņemšanas
Tā, mīļie! Es varētu rakstīt un rakstīt. Nedēļas laikā apsolos aprakstīt pašu skrējienu, ja vien atstāsiet pa kādam komentāram uzmundrināšanai.
Skrējēju sezonas noslēguma balles loterija man atnesa vēsti, ka 2016.gadā skriešu ultramaratonu Rīga – Valmiera. Tiesa, pie šāda lēmuma pēc divu gadu garumā ilgušām pārdomām biju nonācis arī pats. Pieļauju, ka vistuvākajā laikā jautājums par piedalīšanos varētu nodarbināt arī citu skrējēju prātus, tāpēc, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu tiem, kuri vēl nav pārliecināti par savu izvēli, īsumā mēģināšu pastāstīt par to, ar ko, manuprāt, ultramaratons atšķiras no maratona. Turpmāk izklāstītais varētu nebūt aktuāls tiem, kuri skrien jau visu mūžu un/vai cīnās par godalgotajām vietām. Viņi paši apzinās, uz ko piesakās, tāpēc tālāk rakstīto var nelasīt. Manas pārdomas vairāk domātas tiem, kuri sākuši skriet salīdzinoši nesen un kuri pagaidām par maratonu tālāk vēl nav tikuši.
Esmu pārliecināts, ka doma skriet ultramaratonu Rīga – Valmiera, ja pirms tam nav skriets maratons, nav pat apspriežama. Vēl vairāk, pirms ultramaratona 107km garumā būtu vēlama kāda 50-75 km sacensību skrējiena pieredze, jo ultramaratonam no maratona ir daudz būtisku atšķirību, un no fizioloģiskā, psiholoģiskā un loģistikas viedokļa tas ir pavisam kas cits. Ir liela starpība – nepārtraukti skriet aptuveni četras vai arī desmit un vairāk stundu no vietas.
Sirds. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet vismazāk būtu jāuztraucas par iespējamajām problēmām ar sirdi. Ultramaratonos parasti pulss ir zemāks, nekā skrienot citas distances, un tie, kam ir kādas problēmas šajā jomā, visticamāk, ir jau “atbiruši” satelītskrējienos vai pusmaratonos, līdz ultrām nemaz netikuši. Turklāt skrējējiem, kuri jau skrien daudzus gadus, sirds muskulis un asinsrites sistēma parasti ir labi attīstījušies. Man, piemēram, maratonos parasti vidējais pulss ir ap 75% no maksimuma, ultrās diezgan ilgu laiku pavadu ar pulsu 50% – 60% no maksimuma.
Par ko būtu vērts noteikti nopietni padomāt un praksē notestēt, ir vēders. Skrienot maratonu, enerģijas iegūšanai pamatā tiek izmantoti ogļhidrāti, kuri var tikt uzņemti distancē pietiekamā apjomā ar želeju un sporta dzērienu palīdzību. Ultrās ar to vien nepietiks, jo vairāk tiek dedzināti tauki un skrējiena laikā nepieciešama arī tradicionālā ikdienā lietojamā pārtika. Te tad arī ir liela varbūtība iedzīvoties problēmās, jo ilgi skrienot tā vien prasās ik pa laikam uzēst ko sāļu, reizēm skābu vai ko saldu. Un pēc tam atkal sāļu… Kartupeļu čipsi, marinēti gurķi, olīvas, cepumi, rozīnes, banāni, sviestmaizes, zupa, putra, pasta… tas ir tradicionālais uzkodu punktu piedāvājums un vienlaikus lielais pārbaudījums kuņģa un zarnu traktam. Nedrīkst aizmirst, ka skrienot daudzas stundas no vietas, asinis no gremošanas sistēmas ir novirzītas uz muskuļiem to nepārtrauktas darbības nodrošināšanai, kā arī uz ādu termoregulācijai. Jāapzinās, ka gremošana skriešanas laikā ne tuvu nav organisma prioritāte un tā notiek “pa roku galam”. Tāpēc nav jābrīnās, ka – līdzīgi kā citās jomās – no paviršības līdz kļūmei ir tikai viens solis un brāķis vēdera darbībā, kad asinsritē nokļūst vielas, kurām tur normālos apstākļos būt nevajadzētu un kuras izraisa nelabumu, ir visai bieži sastopama parādība. Apēstais var gan uzkrāties kuņģī un gulēt tur kā akmens, gan gluži pretēji – strauji virzīties uz leju, izraisot caureju un/vai krampjus vēderā. Pat tad, ja radušos problēmu izdodas uz laiku apturēt vai atrisināt, tad nebūt nav izslēgta varbūtība, ka pēc kāda brīža atkārtosies atkal un atkal. Ir labi sevi jāpazīst, lai “pierunātu” kuņģi labi strādāt arī ekstrēmos apstākļos desmit un vairāk stundu garumā.
Iespējamo nepatikšanu saraksts neaprobežojas tikai ar vēdera problēmām. Jo garāks ir ultramaratons, jo vairāk iespēju iedzīvoties citās nelaimēs. Pie tādām varu minēt sasitumus, noberzumus, nozilinātos nagus, krampjus un tamlīdzīgas likstas. Tās ir nepatīkamas, taču pieciešamas – nav gadījies sastapt nevienu, kurš tikai tādēļ vien būtu izstājies. Tomēr ir liela starpība, saprotot, ka tas sīkais akmentiņš, kas iekļuvis kurpē, maratona gadījumā berzīs tikai vēl aptuveni stundu vai divas, kas atlikušas līdz finišam, vai arī desmit stundas, kas jau šķiet vesela mūžība.
Sliktāk ir ar sastiepumiem, izmežģījumiem un stresa lūzumiem, jo pat tad, ja, pārvarot sāpes un/vai rijot tabletes, izdodas finišēt, atlikusī sezonas daļa parasti tiek pazaudēta. Esmu pārliecināts, ka praktiski katrs no mums šajā sakarā var nosaukt kādu piemēru. Skrienot ilgi un vienveidīgi nodarbinot vienus un tos pašus muskuļus, kaulus, locītavas un saites, ir skaidrs, ka kaut kad kaut kas pirmais neizturēs šo slodzi. Svarīgi ir sevi pazīt un saprast sāpju raidītos signālus un pieņemt atbilstošus situācijai lēmumus.
Maratoni visbiežāk tiek skrieti pilsētās, un tajos piedalās vairāki tūkstoši skrējēju. Skrējiena laikā parasti vienmēr turpat blakus vēl ir kāds – gan skatītāji, gan citi skrējēji. Ultramaratonos, ja vien nav jāskrien pa vienu nelielu apli, lielu laika daļu, tajā skaitā arī ultramaratonā Rīga – Valmiera, būs jāpavada vienatnē. Tas var nozīmēt, it īpaši ja jāskrien naktī, mežā, tumsā, ārpus apdzīvotām vietām, saklausot dīvainas un iztēli rosinošas skaņas, vērojot neparastas ēnas – arī psiholoģiska rakstura problēmas. No tām nav tālu arī līdz halucinācijām. Es saprotu, ka krūmos nevar būt klavieres vai pulkstenis ar dzeguzi tāpēc, ka tur tie vienkārši nevar būt. Taču es nesaprotu, kāpēc daži mūsu kluba biedri joprojām turpina mani apcelt, pārjautājot – vai tie gulbji, kurus es redzēju, gadījumā, nebija rozā krāsā. Es joprojām netieku gudrs, kāpēc neviens cits nav redzējis to, kas man ir bijis tik acīmredzams! Tāpēc skrējējiem, kuri ultramaratonu skries pirmo reizi, ir jābūt gataviem psiholoģiski situācijām, kurās viņiem iepriekš līdz šim nav gadījies būt. Pie šī paša vēl var piebilst, ka motivācijai ir jābūt īpašai, jo arī skriešanas temps būs lielākajā daļā distances atkarīgs tikai un vienīgi no paša. Nebūs spiediena par to, ka šī distance ir jānoskrien tik un tik stundās un minūtēs tā, kā nereti mēs plānojam savu finiša laiku maratonos.
Par piemērota apģērba un apavu izvēli, citām līdzi ņemamām lietām es nerunāšu, jo šī tēma ir bezgalīga. Tikai piebildīšu, ka, ja maratonu var noskriet, pa ceļam neko nenovelkot vai neuzvelkot, tad ultramaratonā, it īpaši dienas/nakts režīmā vai otrādi, praktiski tas nav iespējams.
Parasti jau ir tā, ka nelaime parasti nenāk aicināta un nenāk arī viena. Tāpat gadās, ka, cīnoties ar vienu problēmu, iznāk uzrauties uz citu. Piemēram, tipiska iesācēju kļūda ir, sajūtot to, ka kājā gatavojas iemesties krampis, tukšā dūšā tiek iedzerts magnijs. Rezultātā krampju nav, taču ir problēmas ar vēderu. Šādu iespējamo kombināciju ir daudz.
Tas, kurš ir gatavs visiem iepriekš minētajiem un arī citiem garajā ceļā iespējamajiem izaicinājumiem, manuprāt, var apsvērt jautājumu par pieteikšanos ultramaratonam Rīga – Valmiera.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. Lasīt tālāk.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. 
km 
-