Gulēt aizgāju ap pusnakti; uzstellējot modinātāju, tas paziņo, ka man ir 2h:30min laiks, ko gulēt. Nu ko darīt, ja jācieš, tad pēc pilnas programmas. Protams, miega laiks paiet zibenīgi, ceļos un veļos, pēdējo mantu sapakošana un varu doties, līdz autobusa pieturai kādi 15km. Veiksmīgi atbraucu, atstāju mašīnu un tieku uzreiz nosūtīts uz autobusu. Autobusā visi mirdzošām acīm kaut ko ēd un savā franču valodā apspriežas. Daži līkumi un esam Monblāna tunelī, te ir stipri siltāks nekā ārā un momentā visi logi aizsvīst no ārpuses. Daži tumši kilometri un esam klāt Courmayer. Visi profesionāli saiet sporta centrā un gaida atlikušās stundas līdz startam. Visi kaut ko briesmīgi ēd, smērējas, ģērbjas, masējas un veic dažnedažādas pirmstarta darbības, šī ir pirmā reize, kad sajūtos kā amatieris. Kad palikušas ~20min līdz startam, visi sarosās un dodās ārā tumsā un aukstumā, kas man atliek – stutējos augšā un sekoju. Dažbrīd pūlī atskan – vai kāds zin, kur mēs ejam – tas uzmundrina.
Visi draudzīgi sastājas lielā pūlī. Es pēc rūpīgas vietas noteikšanas secinu, ka esmu apmēram starta pūlī pa vidu. Sāku jau domāt, vai nevajag pavirzīties uz aizmuguri, jo nogāzīs un pārskries pāri. Dzirdu balsi, kas sauc: “Aigar, Aigar!” un tas nav franciski. Sāku domāt, ka jau rādās, bet vēl par agru, lai rādītos, jo vēl nav pat startēts. Izrādās pavisam netālu stāv Andris ar Gunu un priecīgi mani sauc. Es gan neesmu priecīgs, jo Monblāna kalni izskatās mazliet lielāki par tiem, kādi ir Istrā vai Siguldā. Kāds pūļa priekšā runā kaut ko franciski, un liela daļa pūļa te smejas, te māj ar rokām. Beidzot starts. Pēc atmiņas, ka mazliet taisns un tad jāpieveic ~15 Ziediņi. Eh, kam man tas vajadzīgs.
Kādu gabaliņu sanāk paskriet kopā ar monstriem (Gunu un Andri). Andris mierina, ka uzreiz jau nebūs jākāpj lielajos kalnos, tik tādā nežēlīgā slēpošanas trasē, kas, spriežot pēc runas intonācijas, nav nekas briesmīgs – nu tipa, kā aiziet uz veikalu pēc piena. Kāpju, kāpju. Urā! Pirmais KP un te dod zupiņu, zupiņu nevar laist garām – par to tak ir samaksāts. Kamēr dzeru zupiņu, ar vienu aci redzu, ka Guna un Dace palido garām (p.s. Andris jau tikmēr droši vien kāpj lejā no pirmā kalna), bet ko nu stipriem padarīsi. Paēdu zupiņu un dodos tālāk. Pirmajā KP esmu 1244 vietā. Urā, neesmu pēdējais.
Sākās sastrēgumi un arī pa kādam elpu aizraujošam skatam uz kalniem. Šinī brīdi saprotu, kas visiem pazudis Monblāna rajonā un kapēc viņi te brauc vēl un vēl. Skats uz Monblāna masīvu ir iespaidīgs un nekādas bildes to nevar raksturot. Rāpjos, rāpjos, eh, jāuztaisa zaļā pietura, vēlāk izrādās, ka, uztaisot zaļo pieturu, nokrītu par ~200 vietām. Laikam biju aizmidzis zaļajā pieturā. Mazliet zosu gājiena un esam pirmā kalna galā. Nu pirmais kalns nebija tik traks, esmu vēl dzīvs, kaut esmu 2409m augstumā, pieveikti nieka 11km, vēl tikai 109km palikuši.
Nākamie 4km iet uz leju, pagaidām nekas nesāp un kustos mazliet ātrāk nekā kāpu augšup. Lejā blakus upītei kārtējais KP. Tieku nopīkstināts un, mazliet pacīnoties ar citiem dalībniekiem, tieku pie ēdamā. Cik var ēst, jādodas tālāk, galu galā piedalos taču sacensībās. Šajā KP veikti 15km un esmu 1424 vietā. Not Bad! Pametot KP, redzams uzmundrinošs uzraksts, ka līdz nākamajam izēšanās punktam ir nieka 20km. Nākamie 5km iet atkal pret kalnu, jā, lasītāj, atkal pret kalnu. Šis kalns ar’ nav nekas briesmīgs, cenšos nelīst bez rindas un godīgi kopā ar pārējiem veidoju garu čūsku, kas izzūd kaut kur kalna galotnē. Pēc tam, kad stundas garumā esmu bijis daļa no kalnu čūskas, kurai nav ne sākuma ne beigu, redzu cilvēkus bez nūjām, mugursomām un bez tā interesantā TDS skatiena acīs, tātad kaut kur tuvumā ir civilizācija. Jā. Esmu kalna galā, kur ir neliela siltumnīca ar dzeramajiem. Nesteidzoties papildinu organisma šķidruma rezerves un piedzīvojums var turpināties. Priekšā ir ~16km, no kuriem lielākā daļa iet uz leju. Nu nepatīk man skriet uz leju. Nu vispār nav jau tā, ka man nepatīk, nepatīk maniem ceļgaliem. Noskrējiens ir salīdzinoši vienkāršs un iet pa nelielu kalnu ceļu uz leju. Kaitina tik, ka tas ceļš ir apbrīnojami taisns, ka taisnes otrā galā nevar saskatīt priekšā esošos skrējējus. Laiku pa laikam kādu apdzenu un kādi apdzen mani. Būs ko neatļautu salietojušies.
Vēl drusciņ augšā lejā, augšā lejā, garām ezeriņam un jālaužas caur krūmiem uz nosacītā kalna galu, kur ir viens no lielajiem refreshment punktiem, ko esmu gaidījis pēdējos 20km.
No šī refreshment punkta jādodas uz leju, pāri Itālijas/Francijas robežai, par ko liecina tikai akmens ar strīpu par vidu. Imigrantu pūļus arī nemana. Taka ved visu laiku uz leju, uz leju. Labi, ka tā nav garlaicīga kā iepriekšējais garais lejupceļš. Pa ceļam kāds skrien pretim un kliedz, lai gatavo numuru, ka būšot pārbaude. Jā, pēc brīža arī kāds uzmācīgs tips ir klāt ar pīkstekli.
Vienmēr, kad esi augšā, ir jātiek arī lejā. Un lejā man galīgi nepadodas. Šeit tad garām palido Dace tā, it kā es kāptu pretējā virzienā ar lauztu kāju un atmuguriski.
Tieku lejā un caur civilizāciju nokļūstu lielajā KP. Ēdu, ēdu, dzeru, dzeru, it kā nebūtu ēdienu nedēļu redzējis. O! Ieraugu Daci. Un tad tik sākās. Dace pastāsta, ka līdz šim punktam ir tā saucamais iesildīšanās posms un īstās sacensības pēc tam tik sākšoties, tagad būšot kādi nieka 2km jāpakāpj uz augšu. Respektīvi visi mani plāni tiek sagrauti, jo līdz šim KP (50km) bija gājis labi un nekas grūts nebija (nu izņemot tos briesmīgos noskrējienus). Tad nu neko darīt, turpinu uzņemt spēkus un gatavojos doties lielajā kāpienā. Šinī KP izrādās arī ir ekipējuma pārbaude. Caur to tieku salīdzinoši ātri cauri. Atkāpei – bail man no tām ekipējuma pārbaudēm, jo esmu salasījies visādus šausmu stāstus, kā citiem ir gājis.
Labs ir, cik tad var marinēties, jādodas uz nākamo KP, kas ir nieka 16km attālumā. Eju, eju un – jā – te nu ir tas kalns, kurā jātiek augšā. Uzmundrinājumam viens dalībnieks vemj trases malā, bet uz jautājumiem atbild, ka viss ir OK. Savukārt Dace jau škiet, ka ir gabalā. Aha, tomēr ik pa laikam redzu, ka kāpj kādus līkumus augstāk. Pēc kāda laika izdodas Daci panākt un kādus kilometrus veicam kopā. Prātā palicis lūgums, lai viņu nogrūžot no kalna, te gan racionāli izskaidroju, ka tas nav lietderīgi, jo zāle ir mīksta, slīpums neliels. Tātad, kamēr ripos, pārdomās un tad dusmosies, ka atkal jākāpj augšā. Tā nu runājam, runājam. Nu un laikam runāju pārāk daudz un Dace nolemj mazliet atpūsties no manas runāšanas, tad nu turpinu atkal vienatnē. Kāpiens uz augstāko TDS punktu, ir te karsts, te auksts, jo, ja esi saulē, tad tiec cepts, bet, kā nokļūsti kalna ēnā, tā ir vēss. Novēroju, ka speci velk kaučkādas viltīgas plānas jaciņas – būs man ar tāda jānopērk.
Jākāpj augšā, lejā, augšā, lejā un – jā – beidzot klāt ir lielā briesmīgā virsotne, uz kuru nācās mērot ~12km.
Te, šķiet, ir kaučkāda sapulce, jo ļoti daudzi sēž un acīmredzot mēģina saprast, kā te nokļuvuši. Pamācībā bija teikts, ka kalna galā ilgi nevar uzturēties, tad nu skatos, kur un kā tikt lejā. O! Šeit jau ir interesantāk – 4 kilometros jātiek 500m zemāk. Sākuma kāpiens ir pa klintīm. Vietējie kalnieši dažviet savilkuši virves un izlikuši oranžu lukturi. Šis kāpiens man patīk, jo nav jāskrien uz leju. Tā nu cilpoju lejā un aizdomājos, kā te būtu bijis kāpts pa tumsu. Un varbūt tie, kas augšā atpūtās, tieši gaida tumsu, jo gaismā nav interesanti kāpt pa klintīm lejup. Mazliet pakāpis, mazliet paskrējis jau tumsā ierodos nosacītajā vidus KP. Wow, te ir pasta party, atkal saēdos, sadzeros utt. Dabūju arī no Gunas, ko es te daru, vai man abas kājas lauztas, jo man esot vajadzējis būt jau 3 kalnus tālāk. Noskatos vēl, kā cīņu biedri maina zeķes, dzer visādus pulverus utt. Sajūta, ka esmu nokļuvis nevis TDS kontrolpunktā, bet jauno ķīmiķu nometnē. Te atkāpei, ka man kā īstam vīram nav nemaz paciņa atsūtīta, jo to, ka man ir oranžs maiss, ar ko savu ķīmiķa komplektu atsūtīt, nemaz nebiju pamanījis un domāju, ka tāds man nav piešķirts. Šim starpgadījumam gan ir arī gaišā puse, jo nebija man jāņemas ar savu oranžo maisu. Mīnuss gan tas, ka biju spiests visu nest līdz visu distanci, bet nu esmu dzirdējis, ka tā dara īsti vīri.
Nu ko, cik var tupēt iekš KP. Ir jādodas ārā tumsā paskatīties, kādi tad tie kalni izskatās zvaigžņu gaismā. Par nakti jau esmu sapņojis ilgu laiku, jo – mazāk vajadzēs dzert, nebūs tik karsts utt. Izejot no KP, var redzēt, kā citi vēl kāpj lejā pa klinti. Savukārt paveroties un otru pusi, redzu, kā daudzi jāņtārpiņi ir aizņēmuši visu horizontu un, lēnām spīdēdami, izzūd naktī, kas tos vienu pa vienam apēd, lai pēc tām tālāk izspļautu. Man ar tas draud, cerams, ka tikšu izspļauts ne pārāk sagremots, jo pēc karstā kāpiena esmu viegli apcepts.
Nākamie daži kilometri paiet domās, kur lai dabū kaut ko ēdamu. Un atceros, ka kopš starta nesu līdz puskilogramu ar lācīšiem. Tad nu veicu lācīšu loģistiku no somas un jakas kabatu un dzīres var sākties. Pirmā piegājienā mazliet pārspīlēju un piebāžu pilnu muti ar lācīšiem. Dažbrīd ir grūtāk kustināt muti nekā kāpt pret kalnu. Visam klāt vēl parādās risks, ka aizlips un salips visas iespējamās vietas. Kāpju, kāpju. Kādu gabalu pa priekšu iet kāds francis, kam slīd stipri vairāk nekā citiem. Mēģinu noskaidrot, kādas markas bliežamkurpes viņam ir, bet neizdodas. Paralēli slidenajiem akmeņiem parādās arī govju izliktās mīnas, nu nekas, būs mīkstāka krišana. Ops! Pa priekšu ejošais slidenais francis izpilda bez dažiem grādiem špagatu uz ko nosaku: “Like a ninja!”, bet diemžēl neviens manu joku nesaprot.
Parādās arvien vairāk govis un jau pēc skaņas šķiet, ka varu jau atšķirt skaņu, kad govs gremo, vienkārši iet, vai skrien virsū kādam no dalībniekiem.
Līkumi, kāpumi, nokāpieni. Stop! O! Upe tek caur diezgan pamatīgu gravu. Dienā tas būtu stipri iespaidīgs skats.
Jādodas kārtējā lejupceļā, un te nu Guna kā stāvošam palido garām, jā, ko tu stiprai padarīsi.
Pēc nākamā KP ir tā izdevība pakāpties kādu gabaliņu kopā ar Gunu, bet arī viņa nevar izturēt manu runāšanu un aizdzen sev pa priekšu. Pēc kāpuma redzu tālu tālumā KP. Pēc attāluma vēl tālu, bet ir vieglāk, ja mērķis ir redzams. KP skan tuc tuc. Un jā – mirgo oranžās lampiņas. Acīmredzot pa priekšu skrienošie monstri ir sabojājuši trasi un to tagad remontē. Nē. Tomēr neko neremontē. Lampiņas saliktas, lai sagurušie redz, kur skriet. Šajā posmā ar’ bija daudzi, kas gulēja trases malā un sapņoja noteikti par finišu un mīkstu gultu. Šajā KP veikti 85km un esmu pakāpies līdz 779 vietai. Acīmredzot tā ir taisnība, ka sacensības parasti sākas ar nakts stundām. KP viss kā parasti – ēdu, dzeru. Kas tas – ierodas Guna. Jā, atkal nodomāju, ko tu stiprai padarīsi. Šajā KP telts pašā galā krēsliņā slēpjas medicīnas darbinieki un uzglūn nabaga sportistiem, droši vien viņiem ir kāds plāns un arī noteikti savs priekšstats, kādam jāizskatās veselam sportistam .
Cenšos no viņiem izvairīties, kas arī veiksmīgi izdodas. Atdodu savu sēdamvietu Gunai un lavos prom, jo priekšā ir briesmīgi 10km, kas ies tikai uz leju.
Lejupceļš galīgi nevedas un, lai pieveiktu nieka 10km, kas iet tikkai uz leju, man vajag vairāk nekā 2 stundas. Vienkārši nožēlojami. Grūto lejupceļu tik atsvaidzina iekrišana upē. Pats gan vainīgs, jo gribēju kādam japānim parādīt, kā pareizi vajag šķērsot upi. Pēc ilgstošas klumburēšanas ierodos pilsētas KP, no kura vairs tikai atliek pieveikt 24km. Ātri iestiprinos un varu doties. Atlikušo distanci sadalu 4 daļās. Pirmās 3 daļas ir kalna pārvarēšana un tikšana līdz Les Houches KP. Līdz kuram, ja tikšu, tad varu uzskatīt, ka esmu finišējis.
No pilsētas sākas kāpiens pa ceļu augšup. Domāju tik, kā pa šādu ceļu var pabraukt ar mašīnu, bet ilgi prātot nenākas, jo nokļūstu sakņu takās. Ceru, ka par šo vietu neko nezina daži no LV MTB rīkotājiem, jo viņi te varētu sarīkot tādu MTB, ka tas vēl ilgi rādītos sapņos. Pa mežu un uz augšu iet salīdzinoši viegli. Eh, varētu būt visa distance tik pret kalnu. Nemanot esmu paveicis pirmo no atlikušajiem kāpumiem. Nu tik nedaudz sāpīgais lejupceļš un tad pēdējais distances kāpums, kas sola 500 augstuma metrus. Šis pēdējais kāpums bija iznīcinošs ar to, ka visu laiku ir redzams augstākais punkts, kur jānokļūst. Augšupceļā apdzenu pa kādam dabas baudītājam, bet zinu, ka sekojošajos noskrējienos viņi mani pametīs vienu ar kalnu. Laiku pa laikam nolemju apstāties, bet saprotu, ka tā nav laba doma, jo, stutējoties ar nūjām, ir grūti noturēt līdzsvaru. Tad jau labāk turpināt kāpt. Dīvaini, 7km augšup esmu veicis ātrāk nekā 10km pirms tam lejup. Laikam būs jāsāk trenēt noskrējiens.
Uzkāpis augšā, tieku nopīkstināts un varu rāpot lejup. Lejupceļā, protams, kā lavīna man garām veļās lejupskriešanas speciālisti. Kurus, ja pamanu, cenšos palaist sev garām. Ar vienu gan nesanāk, kā plānots, jo kad laižu garām, viņš sāk kaut ko drudžaini franciski stāstīt. Ieslēdzu sejas funkciju – neko nesaprotu. Tad šis norāda uz savu ceļgalu un saka: “Ai!” Tad man kļūst skaidrs, ka citiem arī ir grūti un nav, ko sevi žēlot, vajag doties lejup.
Lai tiktu uz pēdējo KP, no kura atliek tikai pieveikt nieka 8km, nācās līkumot sakumā pa pļavu, tad pa meža takām un visbeidzot pa asfalta serpentīnu. Šis pēdējais notipinājiens bija tehniski viegls, bet, ko darīt, ja nevar noskriet, lai kā gribētos. Aiz katra līkumu likās, ka nu jau būs plakans, bet nekā. Tāpat arī katrs mājas jumts likās, ka ir jau lejas ciemata sākums. Respektīvi šķiet, ka ātrāk pienāks pasaules gals nekā beigsies šis lejup rāpojiens. Un tikai pēc nezināma līkuma skaita redzu pēdējo KP. Biju jau veicis izpēti un secinājis, ka starp šo KP un finišu augstuma starpība ir nieka 20m. Yes, nu tik bēršu ogles un bliezīšu. Hmzz, bet kas tas? Uz lapiņas rakstīts 8km 200m+ 180m. Uzmetu vēlreiz race profila bildei – nu jā, tur kaučkādas pumpiņas un minimāls slīpums ir uzzīmēts. Dabā gan nemanīju solītos +200 augstuma metrus, laikam kļūstu imūns pret augstuma metriem.
Nu ko, biju par pēdējo taisni daudz domājis, kā to lai pieveic, jo vienmēr prātā palikuši pēdējie ISTRAs kilometri, kurus bija ļoti grūti veikt. Šoreiz biju gudrāks, biju gan morāli gan fiziski pietaupījis nelielas spēka rezerves, lai starp monstriem un citiem necilvēkiem varētu pieveikt pēdējo taisni ar augstu paceltu galvu. Praktiski visus 8km turējos kopā ar vienu franču skrējēju un abi kopā skrējām un dzinām vienu pēc otra. Pilsētā daži skrējēju pāri redzot, ka skrienam, arī mēģināja kāpināt tempu, bet ātri noplīsa. Diemžēl mans franču draugs arī neizturēja finiša taisnes spriedzi un noplīsa. Man pat 200m pirms finiša izdevās pieveikt vienu līdzjutēju, kurš acīmredzot gribēja ierādīt, kā jāskrien. Vēl viens līkums un finišsssss. Dabūju savu vestīti un mēģinu saprast, kur es esmu, kas es esmu utt. un pats galvenais – kur ir tavs auto, vecīt?
Vēl viens piedzīvojums ir beidzies, esmu kļuvis bagātāks … un esmu vēl solīti tuvāk lielajam sapnim …
Ir cilvēki, kam ir nauda un ir cilvēki, kas ir bagāti. Nauda tevi nepadara bagātu, bagātu tevi padara ta,s ko tu dari, un tas, ko tu esi piedzīvojis. Lai cik liels būtu tavs sapnis, tici tam. Neceri, nedomā, bet dari. Tu cīnies tikai ar sevi. Nesalīdzini sevi ar citiem,Tu cīnies tikai ar sevi. Pats grūtākais ir uzvarēt sevi, nevis citus, jo ja jau Tu esi viņiem priekšā, tātad Tu esi uzvarējis tikai tos, kas ir bijuši vājāki par Tevi.
Mēģinu saprast, kurā mirklī man iešāvās prātā trakā ideja pieteikties skrējienam. Laikam šo joku ar mani izspēlēja daudzu savstarpēji saistītu un nesaistītu pamudinājumu kopums. Liela nozīme bija „kaitīgajiem” rakstiem noskrien.lv portālā, protams, arī Monblāna leģendu – Laimoņa un Matīsa stāstiem, kā arī nostāstiem par viņiem. Pavisam neuzkrītoši, dziļi iekšā iesēdās maza, mazītiņa domiņa, ka gribētu to kādreiz pamēģināt. Nenoliedzami mani spēcīgi ietekmējuši arī Edgara stāsti. Tas, ka viņam acīs šķiļas uguntiņas, runājot vien par kalniem un Monblāna skrējieniem, man lika domāt, ka tur kaut kam tiešām ir jābūt. Izlemts: neraugoties uz to, ka pavasarī jau ieplānota Kanāriju ultra, pieteicos TDS distancei arī pati. Kāpēc tieši TDS nevis CCC – uz TDS nav konkursa. Vienkārši – piesakies un skrien. Lasīt tālāk.
Vai kāds par to vēl šaubās
Ļauties ceļam šim vai nē
Ar katru soli šaubas norims
Bet nenorimsim mēs, sauc kāda balss tur, pakrūtē.
Kad aktīvā sportošanas sezona beigusies, tad laiks plānot nākamo. Tā neviļus saņēmu savā virzienā adresētu jautājumu, vai negribu braukt skriet maratonu Francijā? Kādus 80km pa kalniem? Lasīt tālāk.
Diezgan bieži negadās saņemt uzaicinājumu pārstāvēt valsti pasaules čempionātā, bet pāris dienas pēc savas 27. dzimšanas dienas, no tobrīd vēl “Stikla kalnā” mītošā Matīsa, saņēmu piedāvājumu. Uzreiz tika vērts vaļā skriešanas kalendārs un pētīts, ko nāksies izlaist, jo vai nu tā būs, ka maija brīvdienās nebūs kāds skrējiens. Protams, ka iekrīt Abavas stirnu buks. Lieki piebilst, ka pāris dienas jau biju izpriecājies par draugu uzdāvināto dalību šajā seriālā. Lieki piebilst, ka vārdu salikums “pasaules čempionāts” spēlē savu lomu un jau zinu, ka es gribu piedalīties. Matīss īsumā izrāda sacensību mājaslapu un trase būšot 85km gara un ar 5300 augstuma metriem. Vēl viena izšķiršanās ir par Lattelecom Rīgas maratonu, jo esmu nolēmis labot savu personīgo rezultātu maratonā, bet ja 2 nedēļas vēlāk ir kas šāds, tad vai nevajag tomēr mērķus piezemēt, bet tomēr beigās nolēmu šaut pa 2 zaķiem ar īsu starplaiku, un tā radās divi maija projekti: #ArtOfRunningFast un #SpringMadness.
Tā kā tādos kalnos līdz šim nekad neesmu bijis, tad man arī nav nojausmas, kā kaut kam tādam var sagatavoties, it īpaši, ja trase sola startā jau 17km garu skrējienu kalnā. Līdz marta beigām jeb Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam uzsvaru liku uz kilometru vākšanu, bet pēc tam pievērsos jau Siguldas ielejām un intervālu skrējieniem. Jo tuvāk nāca skrējiens, jo lielāka iekšējā mandrāža sāka prātu pārņemt. Ja apziņu nomierināt ir bērnu spēle, tad tikt galā ar zemapziņu galīgi nav manos spēkos un miega kvalitāte ir vienkārši draņķīga. Principā jau uz maija sākumu biju pieradis, ka ~30-60 min. paguli un tad 2-3h skaiti aitas. Šī problēma, kā izrādījās, bija saistīta ar bailēm no lidošanas (jā, arī to es darīju pirmo reizi), jo, nokļūstot Francijas viesnīcā, es lielāko daļu no brīvā laika gulēju. LRM noskrēju kā plānots, tik pēc tam iedzīvojos nelielā kreisās kājas augšstilba savainojumā. Gan jau ka tam par labu nenāca arī dalība seriāla “Izskrienam Rīgu” uz AB dambja, kur laboju savu PB 10km distancē un dalība Vivus MTB Milzkalnes posmā, kur gan man pietika prāta pēc pirmā apļa izstāties. Kāja tika ārstēta, gan ar kaimiņu palīdzību, gan beigās arī ar fizioterapeita palīdzību un tiku pie sava pirmā teipa. Palūdzu māsai lai uzzīmē uz teipa latviešu spēka zīmes. Ja jau Sočos bobs gāja rūkdams, tad jau man ar spēku iedos.
Trešdien kopā ar ģertrūdiešiem izskrienu rīta testa skrējienu un kāja neliek par sevi manīt, tad jau viss būs labi. Vakarā jau atliek sakrāmēt somas un doties pie miera, lai jau agri nākamajā rītā dotos uz lidostu.
Cilvēks mēdz baidīties no nezināmā, tāpēc nav jābrīnās, ka mani uztrauc pārvietoties ar gandrīz 1000km/h, bleķa kastē ar pāris tonnām aviodegvielas. Tieku sēdēt pie loga. Ja nepievērš uzmanību vibrējošiem spārniem, un skrūvēm/kniedēm, kuras lēkā, tad var arī pavērot zemi no augšas. Pēc aptuveni 2h nolaižamies Frankfurtē. Frankfurtes lidosta ir milzīga, tik milzīga, ka sakārojās viņai apkārt apskriet. Neliela atelpa lidostā un dodamies jau uz Ženēvas reisu. Lidojums ilgst nepilnu stundu, bet jau ir ieraudzīti kalni ar baltām cepurītēm.
Dodoties pakaļ bagāžai, satiekam Dānijas valstsvienību. Visi vienotās komandas formās. Jup, mēs kā no laukiem. Vēlāk jau tiekam sasēdināti autobusā, kurš mūs nogādās viesnīcā. Principā esam vienīgā komanda, kura ir ielas apģērbā. Vismaz esam visiem melnais zirdziņš, jo neviens cits nezina, no kuras valsts mēs esam. Stundas laikā tiekam nogādāti uz Čempionāta oficiālo viesnīcu/komandcentru, bet izrādās, ka mēs un vēl dažas citas valstis dzīvos citā viesnīcā. Lieki piebilst, ka apkārt esošie kalni sāk valdzināt ar savu skaistumu un arī spiest nost ar savu varenību.
Mūsu viesnīca atrodas lejā, netālu no Anesī ezera. Principā dzīvojam nomaļus no pilsētām, bet, ja rastos nepieciešamība, tad pilsēta ir nelielas pastaigas attālumā. Saņemam atslēgas un dāvanu no organizatoriem
Tiekam sadalīti pa divām 1+1 istabām un 10 gultām uz 6 cilvēkiem, noteikti ka varējām sev paķert līdzi nopietnu atbalsta komandu. Krāmējot ārā somas tieku pie izbīļa, ka esmu paņēmis nepareizo somu lidostā, jo atrodu tur lietas, kuras neatminos tur ielicis, bet izrādījās, ka tie ir slepenie sveicieni no mājās palikušajiem atbalstītājiem. Pēc somu izkrāmēšanas vienkārši brutāli atslēdzos viesnīcas gultā, līdz brīdim, kad Jānis piedāvāja aiziet paēst. Dodamies paēst uz ezerā mālā esošo kafejnīcu, kur mūs sagaida Baiba ar Iritu. Tā kā esmu tikko modies un īsti vēl kuņģis ēst neprasa, tad iestiprinos ar saldējumu. Pēc tam dodamies atpakaļ uz viesnīcu un līdz brīdim, kad jābrauc uz atklāšanas ceremoniju, atkal iegrimstu miega valstībā. Brīdī, kad jādodas uz atklāšanas ceremoniju, saņemam aizrādījumu, ka nevar doties ikdienas drēbēs, bet jāierodas uz to ir nacionālajos tērpos. Viss kas mums ir, ir skrienamie krekli, tad arī tos uzvelkam. Principā pārējās komandas ir saposušās kā uz Olimpiskajām spēlēm. Nonākuši vietā, kur notiks ceremonija, nākas krietnu brīdi nākas nogaidīt, kamēr sākas rosība. Nevar lāgā pat saprast, vai ceremonija ir sākusies un vienkārši atlētiem ir jāgaida, vai arī ceremonijas sākums kavējas. Pēc aptuveni pusotras stundas nīkšanas tiekam stādīti publikas priekšā un varam doties apsēsties tribīnēs. Pēc brīža seko neuztverts signāls, ka jādodas vakariņās, bet sekojot pārējam pūlim tomēr nonākam pie galdiem un ieturam visai pieklājīgu vakara maltīti. Tā kā mums nav līdzi atbalstošā personāla, tad tiek nolemts, ka uz nākamajā rītā paredzēto sapulci dosies Sigita un tikai jāapspriež interesējušie jautājumi. Vakars ir beidzies un dodamies uz autobusu, kurš aizved mūs atpakaļ uz viesnīcu. Īss mirklis un es jau esmu sapņu valstībā. Rīts pienāk ātri un jau jādodas uz brokastīm. Skats izejot no viesnīcas ir vienkārši pasakains.
Bija jāpierod, ka pamalē ir kalni, nevis apmākušās debesis
Baroti tiekam labi un par papildus ēdiena meklēšanu nav jāuztraucas. Pēc brokastīm ir plāns veikt īsu skrējienu, vai aizstaigāt līdz pilsētai, bet to visu izjauc zvans no Sigitas, ka lai neizklīstot, jo 2 cilvēkiem būs jāiziet dopinga kontrole. Pēc brīža jau tiekam informēti, ka uz dopinga analīzēm būs jāierodas man un Iritai. Netiekam informēti, vai būs jānodod urīna analīzes vai asins analīzes, tad nu tiek bagātīgi dzerts ūdens. Uz dopinga analīzēm braucam kopā ar Nepālas un Polijas komandām un pēc nobrauktiem pāris km viens no poļiem izlec no mašīnas āra un aizsteidzas atpakaļ uz viesnīcu, bet mēs turpinām ceļu uz oficiālo komandpunktu. Tur mēs satiekam Sigitu, kura mums īsumā jau izstāsta par jaunumiem un dodamies uz analīžu telpu. Būšot jānodod asinis. Pats proces likās ļoti formāls, jo nevienā momentā nepaprasīja personu identificējošu dokumentu, manā vietā varēja asinis nodot jebkurš. Atzina mūs par skriešanai derīgiem, un mēs devāmies atpakaļ uz mūsu viesnīcu pusdienās. Pēc pusdienām sakrāmēju mantas startam un devos līdz vakariņām pagulēt.
Vakariņas, un tad jau atpakaļ gulēt. Autobus mūs savākšot stundu piecpadsmit pirms starta, tātad vajadzētu celties aptuveni 45min. pirms tam, lai var pagūt mierīgi, bez steigas sataisīties. Principā jau ierasts, ka franči īpaši nekur nesteidzas un izbraucam 15 minūtes vēlāk kā plānots. Lai nokļūtu uz starta zonu ir jāiziet cauri labirintam, kur pa dienu notiks tirdzniecība un citu trailu prezentācijas, un jāatrod vēl arī vieta, kur atstāt mantas finišam. Uztaisām komandas kopbildi pirms starta un tad jau arī tiek dots starta šāviens.
Pirmie pāris kilometri iet pa veloceliņu gar Anesī ezeru, bet pēc tam jau maršruts aizved uz mežu, kur tad arī sākas pirmais kāpums. Kāpums solās būt 17km garš, līdz ar to lēzenākajās vietās tiek skriets, bet stāvākajās raitā solī kāpju augšā. Visur, kur vien ir iespējams no malas piekļūt, ir pilns ar cilvēkiem, kuri uzmundrina. Trase ir ļoti labi nomarķēta ar divu krāsu luminiscējošām bultām un ar atstarojošām lentām, bet finišā uzzinājām, ka atradās arī talantīgi cilvēki, kuri nomaldījās arī pie šāda marķējuma. Kādā 8. km mani apdzina Jānis, tad tā arī nolēmu viņu no redzes loka laukā nelaist. Noteikumi aizliedz skriet kopā ar savu komandas biedru, tad arī centos ieturēt distanci. Skriešana visu laiku notiek pa akmeņainām taciņām mežā, tikai reiz pa reizei izvedot pie kraujas malas, lai varētu uzmest skatu pilsētai no augšas. Primārā doma ir, ka augšup var nesteigties, jo skrienot lejup to varēs atgūt. Mazais mērķis bija pirmo virsotni sasniegt 2h laikā, kas arī veiksmīgi izdevās.
Mirkli vēlāk kājiņas vairs tik smukas neizskatīsies
Sākoties noskrējienam no kalna, uz mirkli nolaidu acis no priekšējās grupas un pēc mirkļa jau attapos, ka dažu soļu attālumā stiepjas dzeloņdrāšu sēta metra augstumā un es skrienu pārāk ātri. Nav ne jausmas, kā priekšējie viņu apskrēja, tik momentā krītu gar zemi, lai mēģinātu izšļukt pa apakšu. Ar rokām vēl paceļu drāti uz augšu. Iznākums ir samērā veiksmīgs. Abās plaukstās ir skrāpējumi, kreisais elkonis ir nobrāzts no šļūkšanas pa zemi, labajā tricepsā durta brūce (par kuru es uzzinu tikai Rīgā) un uz labā augšstilba pašam sava Mariannas dziļvaga. Tikai vakarā pēc skrējiena aptvēru, ka šis varēja arī krietni bēdīgāk beigties. Pēc mirkļa jau seko pirmais ēdināšanas punkts, bet tā kā mums nav nekāda atbalsta personāla, tad nav pat jēgas piestāt, tik uzmetu aci uz tukšo galdiņu ar Latvijas karodziņu. Pēc mirkļa apdzenu Jāni un tā mēs kādu laiku mainījāmies. Kalnā ātrāk viņš, bet no kalna atkal ātrāks biju es. Pēc mirkļa sajutu, ka sāk sūrstēt brūce uz kājas un nolēmu uzmest aci, cik traki ir, bet, kamēr skatījos uz brūci, lukturītis aizķērās aiz zara un pēc visiem labākajiem elastības principiem tika norauts no galvas un iesviests kraujā. Pat sekundi neapsvēru iespējamību līst viņam pakaļ. 1. bija jau pietiekami gaišs, 2. 10€ nav tā vērts lai ripotu lejā pa krauju. Protams, ja mums būtu atbalsta cilvēks, lukturītis būtu atstāts 1. ēdināšanas punktā. Papriecājos, ka var paskriet uz 4:00km, bet prieki bija īsi, jo trase bija pilna asiem akmeņiem un bija vairāk jādomā, kur likt kāju, nevis, cik ātri skriet. Katrs brīdis, kad parādās dubļaina taciņa, tiek sagaidīts ar sajūsmu, jo tad var ātrāk skriet. Skaidrs ir viens, nekāda laika atgūšana skrienot uz leju nebūs iespējama, ja turpināsies šāds segums. Pa labo kāju ir notecējusi smuka asins tērcīte un no vairuma tiesnešiem saņemu satraukuma pilnus izsaucienus un piedāvājumus uz mediķu aprūpi. Nolemju, ka tuvējā dzeršanas punktā tā kāja būs jānomazgā, lai tik ļoti visus nešokē. Sasniedzis dzeršanas punktu, nomazgājos un uzpildu pudeli ar ūdeni. Sistēmā ir kola, bet gribas kaut ko, kas nav salds. Otrais kāpums jau jūtami neiet tik viegli kā pirmais, jo ir stāvāks par pirmo un jūtu, ka ir problēmas ar elpošanu. Pievelc pilnu plaušu, bet nejūties pietiekami ieelpojis. Sagatavošanās procesā ar Matīsu runājām, ka līdz 1500m nekādām aklimatizācijas problēmām nevajadzētu būt, bet laikam būsim uz šo kļūdījušies. Pēc brīža Jānis ir atkal mani noķēris un es viņam paziņoju, ka es tūliņ nomiršu. Viss jau būtu jauki, ja nebūtu noskrieti tikai 32km, kas nav pat puse. Iesēžos Jānim astē un kāpjam augšā. Pie kontrolpunktiem nedaudz atpalieku no Jāņa, lai nedabūtu kādus sodus par skriešanu kopā. Saule ir uzlēkusi virs kalnu virsotnēm un sāk savu cepinošo darbu. Pēdām jau ir noriebušies skrējieni pa asajiem akmeņiem. Lejā skrienot aizķeros aiz viena no nepamanītiem akmeņiem un noķeru zaķi, pievienojot labajai kājai arī izdaiļotu ceļgalu. Jo zemāk skrienam, jo vieglāk paliek skriet. Otrais ēdināšanas punkts tiek sasniegts zem 5h, bet šeit principā mans skrējiens beidzās, jo jūtos iztukšots. Nolemju uz pāris minūtēm piesēst un atvilkt elpu. Izvelku ārā no somas telefonu un atbildu uz sasūtītajām īsziņām. Pasēdējis gandrīz desmit minūtes, turpināju savu skrējienu. Pa pilsētas ielām skrējās pat ļoti labi, bet brīdī, kad sasniedzu kāpumu, sāku sajust asas sāpes abās kājās no potītēm līdz ceļiem. Šāds pavērsiens neko labu nevarēja paredzēt. Skaidrs bija, ka, ja nāksies atlikušajos kalnos uzkāpt bez skriešanas, tad plānotajās 10h neiekļaušos. Tā nu bija sācies mans lielais cīņas maratons pašam ar sevi. Par laimi ik pa laikam gadījās posmi, kur bija līdzens vai ļoti minimāls kāpums, kur varēja paskriet kājām nesāpot. Bonusā vēl visam pienāca klāt elpošanas problēmas virs 800m, 1:30 pieveikti 9km un sasniegts dzeršanas punkts, kur sistēmu uzpildu ar ūdeni, jo diena ir iesilusi un ceļā pavadāmais laiks plānojas krietni ilgāks kā paredzēts. Turpinu ceļu augšup. Pēc kartes virsotne ir virs 1600m, tātad 600m uz augšu un 6km uz priekšu. Ar kājām, kuru ātrumkārbai izbira kalnā kāpjamais pārnesums. Ik pa laikam apstājos un apsēžos, lai atpūtinātu kājas, jo reāli sāp tā, ka vieglāk būtu nomirt. Brīdī, kad izskrien no meža vispār sirds vai pamirst paskatoties uz augšu, jo virsotne tik tālu un var redzēt, kā priekšējie skrējēji tur lokas augšā.
Virsotne tiek sasniegta un piesēžos pačatot ar brīvprātīgo un atkal sazinos ar īsziņu starpniecību ar līdzjutējiem Latvijā. Labā ziņa ir, ka nākamie 10 km būs lejup un tos varēs paskriet, bet sliktā ziņa ir, ka segums nav tik ļoti skrienams, kā gribētos, bet brīžiem izdodas paskriet km zem 5min. Pēdas no asajiem akmeņiem sāp jau tik ļoti, ka ir jau galīgi vienalga. Tiek sasniegts oficiāli pēdējais dzeršanas punkts. Uzpildu atkal sistēmu līdz galam ar ūdeni, jo ceļā pavadāmais laiks nav zināms. Saņemu arī informāciju, ka nākamais ēdināšanas punkts ir tikai 4km attālumā. Lieki nesēžu un dodos ceļā uz šo punktu, jo plānoju atkal tur nedaudz atvilkt elpu. Pa ceļam vēl jāpieveic 3 minimāli kāpumi, bet cilvēkam bez soļa augšup tas prasa zināmu piepūli, bet pusstundas laikā man izdodas beidzamo ēdināšanas punktu sasniegt. Paņemu no kopgalda šo to ēdamu, ieleju pepsi un dodos piesēst un atvilkt elpu. Palikuši ir 16km līdz finišam, un tikai viens kāpums 10km garumā, kurš pēc reljefa kartes izskatās diezgan stāvs. Ar īsziņu starpniecību atkal sazinos ar dzimteni. Šie uzmundrinājumi ļoti palīdz sevi motivēt. No skrējiena sākuma ir pagājušas 9h un kontrollaiks ir vēl 5,5h. Vajadzētu iekļauties. Ja jau pārdzīvoju iepriekšējo kalnu, tad šim vajadzētu būt maķenīt vieglāk. Pēc aptuveni 10 minūšu pauzes atkal dodos ceļā. Pa līdzenumu skriet tas prieks bija ļoti īss un nonāku jau pie nākamā kāpuma. Pirmo reiz skrienot uznāk raudiens, jo tik daudzi mani atbalsta, bet es nevaru tikt vienā sūda kalnā augšā. Brīžiem ir sajūtas, ka kājas sasprāgs gabalos. Diena sāk pamatīgi iesilt un visām problēmām klāt vēl pievienojas karstums. Pēc mirkļa izskrienu pļavā, kur var redzēt medikopteri darbībā. Vismaz man pagaidām nav tik slikti, lai mani vestu projām ar helikopteri. Kāpjot augšā ik pa laikam piesēžu atpūsties, jo vienkārši sāp kājas tik ļoti, ka nevar pakustēt uz priekšu. Brīžiem slīpums sasniedz gandrīz 90 grādus un jāvelk sevi augšā ar trošu atbalstu. Divas stundas man bija nepieciešams, lai savu pakaļu uzstieptu beidzamajā kalnā.
Aptuveni kilometru no virsotnes
Nopriecājos, ka atliek tikai noskriet lejā no šī kalna un finišs būs sasniegts. Nonāku arī mediķu intereses lokā, bet pasaku, ka man viss ir kārtībā un pēc finiša es aiziešu visas brūces iztīrīt. Skrējiens lejup ir 4km garš un diezgan straujš, jo jānoskrien gandrīz 1000m zemāk. Jūtu, ka man sāk griezties galva un aptuveni pēc pusotra km es nolemju apsēsties, jo lejup jāskrien pa diezgan asiem akmeņiem un zaudēt samaņu šādā vietā nebūtu labi. Piesēžu, apēdu visus atlikušos gumijlāčus un izdzeru atlikušo ūdeni. Pēc mirkļa jau esmu atžirdzis un turpinu skrējienu lejā. Pilnīgi jūtu, kā skābeklis piepilda plaušas un noskaidrojas skats. Tomēr izdodas arī lejup skrienot aizķerties aiz sīka akmens un nolikties garšļaukus. Man pašam likās, ka neviena tuvumā nebija, bet vakariņu laikā pienāca klāt viens dāņu skrējējs un apjautājās, vai viss man ir kārtībā, jo esot izskatījies visai traki. Man pašam tā nelikās, jo vispārējām traumām pievienoju tikai izrautu gaļas gabalu no plaukstas. Beidzot tiek arī sasniegts ezera krasts, bet protams, ka finišs ir uzbūvēts vēl tālu uz priekšu. Skrienot uz finišu noķeru vēl vienu dāmu, bet pirms sarkanā paklāja pāreju soļos, lai bildē uz arkas mēs viens otram netraucētu. Un tad nu Tas ir izdarīts. Mūža lielākā cīņa ar sevi ir pieveikta un finišs ir sasniegts pēc 11h49m10s.
Pēc finiša taisnā ceļā dodos uz ezeru, kurā visiem par izbrīnu ielecu. Ja nebūtu plecos mugursoma ar telefonu, tad būtu ielecis pilnā augumā, bet tā tikai līdz jostasvietai. Tā es arī brīdi paliku sēdēt ezera krastā ar kājām ūdeni. Pēc mirkļa pienāca klāt meitene un ar mani sāka runāt latviešu valodā. Mulsums pamatīgs, jo šinī zemē ar reto var parunāt angļu mēlē, kur nu vēl dzimtajā, bet noskaidrojās, ka organizatori ir nolīguši viņu gadījumam, ja mēs uzkāpjam uz pjedestāla, tad ir kāds, kas tulko. Saņemu arī informāciju, ka es izskatos krietni svaigāks par komandas biedru, kurš finišējis pus stundu atpakaļ, bet uzreiz pēc finiša viņu esot savākuši mediķi. Tieku arī uzreiz informēts, ka nekas nopietns nav. Nolemju, ka vajadzētu aiziet uz dušu un pēc tam aiziet pie mediķiem, lai visu iztīra. Pēc tehniskās apkopes atgriežos finiša zonā, kurā tieši tikko ir ieradušies Matīss ar Iritu. Nevienam nav klājies viegli.
Jup, iekšējo rūgtumu nenoslēpsi
Atskaitot iekšējo rūgtumu, ka varēja noskriet labāk, pasākums bija diezgan pozitīvs. Varbūt gluži nevajadzēja lielo kalnu pieredzi sākt ar pasaules čempionātu tik tehniski sarežģītā trasē. Sagaidām visus finišā un pēc apbalvošanas ceremonijas dodamies uz pieticīgām vakariņām, kas vairāk sastāv no vīna un uzkodām. Ar to šī vakara jautrība nebeidzas, kaut kā vēl ir jānokļūst atpakaļ uz viesnīcu. Autobusa atiešanas laiks ir norādīts, bet nav norādīts, no kurienes viņš aties. Aizejam uz vietu, no kurienes veda mūs iepriekšējajā vakarā, bet nekas neliecina, ka te varētu būt autobuss un dodamies atpakaļ uz finiša zonu. Izrādās, ka pēdējais autobuss ir jau aizgājis un nākas pielauzt organizatorus, lai aizved uz viesnīcu. Kā jau minēju, tad organizatori angliski runā retais, tad tikām aizvesti uz nepareizo viesnīcu, bet beigās tomēr nonācām arī īstajā viesnīcā un īstajās gultās zzzzz…
No rīta reāli negribējās celties uz brokastīm, bet kaut kas jāēd ir, jo nākamā nopietnā ēdienreize plānojas tikai pēc pusnakts Rīgā. Tad nu arī kārtīgi ieturam dubultās brokastis un nolemjam pēc tām aizstaigāt līdz ezeram pamērcēt kājas.
Pikniks pie ezera
Pēc tam jau dodamies atpakaļ uz viesnīcu sakrāmēt somas un uz autobusu, kurš mūs aizvedīs uz Ženēvas lidostu. Pie lidostas ieturam vēl vienu pikniku un beidzot esam tikuši pie kaut cik stabila Wifi un sākam lasīt, kas tad nu pēdējās dienās ir noticis. Īpašu jautrību sacēla komentāri par to, ka Stirnu buks esot bijis ļoti grūts. Lidmašīna iekļūst sastrēgumā uz skrejceļa, līdz ar to lidojums aizkavējas un secinām, ka Frankfurtes lidostā būs jāiespringst ar paspēšanu uz savienoto reisu. Nolaižamies Frankfurtes lidostas tālākajā galā un autobuss nemaz nesteidzas ar pasažieru nogādāšanu uz pašu lidostu. Nonākuši lidostā sākam ātrā tempā iet/skriet uz vajadzīgo geitu, tik Matīss visu laiku saka “Stresa nav”. Pie geita nonākam 3 minūtes par vēlu no paredzēta izlidošanas laika, bet reiss ir pārcelts par 30 minūtēm. Veiksmīgi visi esam sasēdušies lidmašīnā un varam lidot mājās. Lai gan izlidojām 30min vēlāk, Rīgā ieradāmies 15min ātrāk. Pie somu saņemšanas nosmejam, ka varbūt pagūsim izšmaukt ārā no lidostas pirms ierodas sagaidītāji.
Paldies jums visiem!
Bučas, rokasspiedieni, zibensfoto, cielaviņas un īsās atskaites, un beidzot arī MĀJAS.
Atskatoties uz pašām sacensībām, tad nav ne jausmas, kā ir iespējams kam tādam augstvērtīgi sagatavoties, dzīvojoties tikai pa Latviju. Pēc pirmās reizes ir palicis rūgtums, bet tas pat ir labi, ka dabūju iekšās, jo tas motivē mācīties no kļūdām, lai nākamreiz būtu labāk. Pirmais, kas nāk prātā ir, ka vajadzēja vairāk tīri pakāpelēt pa kalniem, nevis tīri skriet pa Siguldas pampaku stadionu.
Pagāja gads. Aizritēja rudens. Pienāca ziema. Līdz organizatori tā neviļus atgādināja, ka: „Unfortunately you were not success ful in the draw for the 2013 CCC®, but as promised you can try again for the same event in 2014 while be fitting from a coefficient of 2 for the draw.” Divreiz nebija jāsaka, tāpēc arī pieteikšanās 2014.gada CCC distancei notiek jaunajā gadā. Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas – jābrauc. Tā pagāja ziema, uzausa pavasaris, pienāca vasara. Lasīt tālāk.
Lai arī pēc pagājušā gada dubļaini – lietainās pastaigas 60km garumā es teicu, ka Monblāna kalnu masīvā atgriezīšos, tikai nezināju vai tas būs nākamgad vai pēc pāris gadiem. Tāpēc arī pieteikšanās 2013.gada CCC distancei notiek pēdējās dienas vakarā, joka pēc jeb, ja jau visi tad es arī. Lasīt tālāk.
Vai kāds par to vēl šaubās
Šis ir ceļš, kas sauc
km 
-