|
||||||
“Es nožēloju, ka šodien izskrēju pa mežu!” Lai arī katra individuālā pieredze tāda “anekdote” vien ir, nekad neesmu dzirdējis šādu apgalvojumu. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī skrējienus pilsētā reti kad gadās nožēlot. Bet, vērojot Latvijas taku skriešanas kustības izaugsmi, šķiet, ka arvien vairāk skrējēju visā Latvijā sāk iepazīt to baudu, ko dod kārtīgs taku skrējiens. Stirnu buka saime mums ir iemācījusi ne tikai “ieskriet mežā”, bet arī lietot vārdu salikumu “taku skrējieni”. Iespējams, ka pirms gadiem pieciem šāds sports nemaz neeksistēja un varējām skriet tikai pa cietu segumu un pilsētas ielām. “Bet kā ir patiesībā?” jautātu „Aizliegtais paņēmiens”. |
|
|||||
Redakcija un kontakti |