Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Barselona aiz kalniem

Lai arī kartē skaidri redzams, ka Barselonu no Rīgas šķir vismaz trīs nopietni kalnu masīvi, nemaz nerunājot par pauguriem un pauguriņiem, bet maratona puses skatoties, man jau vajadzētu skriet piecdesmit kilometrus nedēļā ar pusmaratonu nedēļas nogalē, kā garo skrējienu. Un, paldies Dievam, ka ir tāds 1. janvāra skrējiens un komandas koptreniņš, citādi mana gatavošanās maratonam nemaz neiesāktos. Lai gan pēdējās trīs dienas, es no tās 20.13km skriešanas vairāk līdzinos robotam – sāp visas malas burtiskā nozīmē, skaidri parādot, ka, ja es gribu izdzīvot līdz vasarai, tad treniņos jāskrien un jāskrien. Bez Barselonas maratona, man ir paredzēta tempa turēšana pašmāju lielākajā skriešanas notikumā Nordea Rīgas maratonā.

Tieši tāpēc es šovakar četru nenormāli garšīgu alus vietā izvēlējies iet ārā lietu un tumsā skriet. Lielākoties skrienot treniņos es domāju par alu. Par to kā noskrējis es to dzeršu un cik tas būs garšīgs un cik viss kopā būs veselīgi. Ja nu ne veselīgi, tad neveselīgi nu točna tas nebūs.

Šoreiz gan viss izvērtās savādāk, jo domas klīda tikai un vienīgi par cieņas cīņu. Man ir savādāka domāšana, bet pēdējās diskusijas un vārdu apmaiņas liecina, ka visi nedomā kā es. Dēļ uzvaras es kilometru vairāk nenoskriešu, jo skriešu tieši tik daudz cik gribēšu. Ne speciāli domāšu par ātrumu, īsiem, pusgariem vai gariem skrējieniem. Bet es saprotu jūs, kuriem vajag uzvarēt pa katru cenu un gribu piezīmēt – skriešanai ir jārada prieks un, kā saka mans brālēns skrējējs, tad neviens treniņš nav traumas vērts. Nemaz nerunājot par šādu spēli. Vai pavisam virtuālām nozīmītēm.

Bet es izdomāju kaut ko vērtīgu. Cieņas cīņā vajag ieviest jaunu epizodi. Pareiza skriešana. Liela daļa skriešanas grāmatas saka, ka nedēļas apjoms nedrīkst pieaugt vairāk kā par 10%. Tad nu šeit tu iegūtu punktus, ja spēj iekļauties šajos plus mīnus desmit procentos. Kā arī skrējienu skaitam uzskatīt, ka nedēļā ir vajadzīgi divi īsie, divi pusgarie un viens garais skrējiens. Ja tev ir viens garais un tavam pretiniekam ir desmit garie, tad tas ir neizšķirts. Ko sakāt par tādu “pakaļas saudzēšanu?”

Kā pierunāt sevi neskriet?

Ja kāds meklē aizbildinājumus, lai neskrietu – pajautājat man. Vismaz četras  reizes dažādos savos dzīves posmos esmu mēģinājis uzsākt regulāru skriešanu, bet ilgāk par divām nedēļām neesmu varējis sevi piespiest. Jo vienmēr esmu bijis pietiekami radošs, izdomāt, kāpēc man neskriet. Padalīšos ar aizbildinājumiem, jo varbūt kādam tie noder. Lasīt tālāk.

Plantārais fascīts vai sāpošs papēdis

Rit gada 39. nedēļa… Skatoties uz savas skriešanas vēstures pieticīgo diagrammu, ar skumjām jāsastopas ar faktu – mans pēdējais skrējiens ir noritējis gada 31. nedēļā, 6. augustā, Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Skrējienu atceros labi, atceros arī sāpes pēc skrējiena, manāmi vājākas skriešanas spējas skrējiena laikā un apziņu, ka kaut kas ir jāmaina… Lasīt tālāk.

Marakešas maratons

Saruna ar blakus skrienošo džeku.
– Nu jā, tagad vieglāk skriet, kad tikai maratonisti.
– Tu no Bulgārijas?
– Nē, no Latvijas.
– Tad kamdēļ tādas krāsas tērpā? (zaļš un balts)
– Es dzīvoju Īrijā.
– Es arī no Īrijas. Tagad gan dzīvoju Ženēvā, Šveice.

Lasīt tālāk.