Līdz 2011. gada pavasarim skriešana bija, manuprāt, vissliktākais sporta veids. Skolā es to nevarēju ciest un tie 1,6 – 3 kilometru skrējieni (otrais variants bija ļoti reti) bija tās pašas sliktākās sporta stundas. Tagad gan domāju, ka viss varētu būt bijis savādāk, ja skriešana skolā būtu bijusi ar kaut kādu sagatavošanos. Nevis vienā reizē pasaka un pēc 1 vai 2 reizēm jau ir skriešanas ieskaite. Bet nu, kas bijis tas bijis.
2011. gada pavasarī, domājot par tuvojošos Nordea Rīgas maratonu, tika nolemts – šoreiz mēs skrējienā ar Bite Latvija komandu varētu uzaicināt arī savus sociālo tīklu draugus (sekotājus). Nu ko, izdomāts un pēc dažām dienām jau skrējēji uzaicināti.
Un tad man vadītājs saka: “Kaspar, you must run with your team!” Es tajā laikā jau strādāju ar sociālajiem tīkliem Bitē. Un tā es sāku skriet. Lai varētu vismaz to piecīti pieveikt.
Dažas dienas pēc šīs sarunas es vienkārši gāju ārā un mēģināju – 3,13 km aptuveni 20 minūtēs. Grūti, bet pirmo trīnīti biju pievarējis. Pēc divām dienām mēģināju nu jau piecus kilometrus, sanāca. Vēl pēc divām dienām – atkal 3 km, tad aptuveni 4, tad 5. Tā pa 3 reizēm nedēļām, pa 3, 4, 5 km, kā kurā reizē, un pēc pāris nedēļām noskrēju 7 km, bet vēl pāris – arī savu pirmo 10 kilometru skrējienu. Joprojām bija grūti, bet man tas bija iepaticies.
2011. gada aprīļa vidus bija arī laiks, kad es tikko biju nopircis savu pirmo īsto viedtālruni (Symbian Nokia par tādu neuzskatu) – HTC Legend. Biju atklājis Endomondo aplikāciju. Un skriešana līdz ar to jau no pirmajām reizēm bija interesantāka – es skrēju nevis vienkārši tāpat, bet es zināju, kā man veicas. Cik daudz jau esmu pieveicis un cik ātri vai lēni.
Maijā turpināju jau pa piecu un reizēm vairāk kilometru skrējieniem, un 22. maijā arī notipināju 5 km distanci kopā ar vēl vairākiem tūkstošiem. Bet jau maija sākumā es zināju – es gribu noskriet pusmaratonu. Es jutu, ka es to varu. Un tāpēc gribēju to izdarīt. Diemžēl sākotnējais mērķis, izdarīt to pēc mēneša, neizdevās, jo jūnijā saslimu un pēc dažām izlaistām nedēļām tā arī tajā gadā vairs neturpināju skriet. Tā tas viss apstājās.
Pagāja nepilns gads. 2012. gada aprīļa beigas, Nordea Rīgas maratons jau pēc mēneša, skriet gribas, bet – 5 vai 10 km? Šaubas pat par to, jo jau atkal gads ir pagājis un nekā neesmu gatavojies. Pieteicos 5 kilometru distancei.
Bet, protams, trenējoties sapratu, ka arī desmitnieku varētu. Nu neko, bet tagad jau atkal sev teicu: “Es gribu noskriet pusmaratonu. Un es to izdarīšu!” Galvā izdomāju plānu, ka to vajadzētu izdarīt jūnijā, vislabāk līdz Jāņiem. Lai svētku laiks un brīvdienas neko nesabojā. Un tā skrēju, skrēju, skrēju līdz 19. jūnijā noskrēju savu pirmo pusmaratonu – 21,14 km 2 stundās un 7 minūtēs.
Man nebija šaubu par to, sanāks vai nē. Man bija liela gribēšana to izdarīt. Ieplānotajā dienā darbā speciāli paēdu vakariņas, lai esot mājās uzreiz varētu skriet. Bet skriešanas laikā man ar riteni līdzi brauca Una, pie kuras bija ūdens pudele un šokolāde. Diena bija silta, bet padzēros tikai ap 14 – 16 km. Finišs, prieks un gandarījums, ka es to biju izdarījis. Nogurums, protams, arī, un tāds vispārīgs. Gribējās gulēt. Šokolādi apēdu tikai finišā.
Dažādi fakti:
Līdz pat 2012. gada maijam, līdz Nordea Rīgas maratona dienai, man nebija nekā speciāli skriešanai. Pat botas bija parastas, vairākus gadus vecas. Samainīju pret Adidas skriešanas botām, kuras vizuāli patika un kuru cenu apmierināja (~30 Ls). Ar tām skrienu joprojām.
Skriet ir grūti arī pēc vairākiem mēnešiem, arī skrienot īsākus gabalus pēc tā, ka esi skrējis 20+ kilometru skrējienus, tā tomēr ir fiziska piepūle. Bet pie tās pierod un, kas vēl foršāk – tā iepatīkas. Var teikt, ka tā rada atkarību, kad gribas iziet ārā un noskriet vismaz to piecīti.
Tas, ko es sev galvā bieži vien atgādināju, īpaši sākumā: “Skrien, Kaspar, skrien, kaut vai pavisam lēni, jo iet būs ilgāk.”
Esmu skrējis ar mūziku, tad bez mūzikas, tad atkal mēģināju ar un likās, ka tas ir šausmīgi, kā tā var. Pēdējos mēnešus skrienu bez mūzikas.
Nu jau esmu skrējis arī pilno maratonu un pavasarī domāju to atkārtot, bet par to nākamreiz.
Padalies ar savu pieredzi – kā tu sāki skriet?
Pārpublicēts no www.kasparsmisins.lv
km 
-