Iesākumā neliels atjautības uzdevums – kas atrodas starp Lietuvu un Keniju? Atbilde sekos izklāstā…
Mēdz teikt, ka katra cilvēka mūžs ir grāmatas vērts. Es to pārfrāzētu, ka katras sacensības ir stāsta vērtas. Laipni lūgti manā šīgada zelta sacensību stāstā.
Mazliet jāpaskaidro virsraksts. Maratons ir krietna attāluma pievārēšana skrienot, tas skaidrs. Valensija savukārt ir pilsēta kaut kur laikam Spānijā, tas nu arī it kā apmēram skaidrs.
Kāda te saistība ar zeltu?
Vai dalības maksa bija zelta vērtē? – Nē.
Vai es uzvarēju un ieguvu zelta medāli? – Vispār jau sākumā bija doma pacīkstēties ar ātrākajiem par pjedestālu, bet tomēr pārdomāju un cīnījos ap kādu 10 000. vietu.
Īstenībā tas nozīmē, ka šis skriešanas pasākums ieguvis visaugstāko Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (IAAF) kvalitātes marku – Zelta. To var iegūt, izpildot krietnu čupu ar IAAF prasībām – attiecībā uz skrējēju ātrumu, satiksmei slēgtu trasi, TV pārraidi, dopinga kontroli, medicīnisko palīdzību utt…
Vai man tas bija svarīgi, izvēloties tieši Valensiju? Nē, vienkārši skriešanas kalendārā tika pētīts, kur tad šogad varētu aizšaut paskriet 18. novembra svētkos. Kā jau minēju rakstā par Turīnas maratonu, svētku dienas nedrīkst pavadīt kā parastas brīvdienas. Ja svētkus var apvienot ar skriešanu, tad – dubultsvētki. Attiecīgajā nedēļas nogalē pieejamās sacensības vilināt vilina – Verona, Kuveita, Filadelfija, Bangkoka, Deli, Antarktika, vēl visādi sveši nosaukumi, kā arī Valensija. Apsverot visus par un pret, izvēle krīt tieši uz pēdējo. Spānijā nav būts, solītie siltuma grādi vilina, zelts patīk visiem – jābrauc! Savukārt izvēle uz līdzbraucējiem jau ierastā – mamma un māsa.
Tā nu jūlijā piereģistrējos, ātri pienāk izbraukšanas datums, manā ciemā ir slābs sniegs, vējš, tumsa un temperatūra ap nulli. Spānijā sola ap +20. Uhh, kā tas priecē!
Bija gan nelielas problēmas ar tikšanu uz Valensiju. Beigu beigās maršruts bija šāds – mans ciems – Daugavpils – Viļņas lidosta – Barselona – Valensija jeb mikriņš – auto – lidmašīna – buss.
Esam jau Barselonā, un te esam atgriezušies vasaras temperatūrā, kokos aug sažuvuši mandarīni, blakus jūra. Starp citu, daļa pilsētas ir, manuprāt, garlaicīga – daudzumdaudzu perpendikulāru un paralēlu ielu sakopojums, kur katrs nākamais krustojums ir iepriekšējā kopija, un iepriekšējais ir kopija nākamajam. Ielas vienādas, mājas vienādas. Bet pārējā – neparalēlā – daļa ir gana interesanta. Pirms tam, pētot karti, nolemts, ka pastaigāsim šur tur pa pilsētu, šur tur pa parkiem. Realitātē parks ir nevis parks, bet stāvs kalns ar serpentīnveida ceļu. Gandrīz vai vajadzīgas alpīnisma iemaņas. It īpaši tas izpaudās, kāpjot Tibidabi virsotnē, kur dažbrīd nācās maldīties pa mellajiem un nelegālajiem ceļiem.
Viss mans iedomu plāns – kādu laiku pirms maratona taupīties, neskriet, saudzēt kājas – izirst pa vīlītēm, kad divas pirmās dienas tika pavadītas, apskatot Barselonas skaistākās vietas. Lielākoties ar apakšējo ekstremitāšu palīdzību. Endomondo rāda, ka divās dienās nostibīti kādi 40 km. Aijaijai, maratonam tas ne druskas nepalīdzēs.
Brauciena vilšanās bija Guelja parks (UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts dārzu komplekss), kur pirmajā dienā pat netikām iekšā, jo tūristu skaits tik liels un rinda tik gara (un ieejas maksa tik sālīta), ka nolēmām vien apstaigāt parka ārējo teritoriju, kas ir bezmaksas. Pēdējā dienā tomēr nolēmām neskopoties un to apskatīt. Mmm, izgājām cauri, trīs mājeles, pāris kolonnas, visur it kā esot Antonio Gaudi rokraksts, bet tas rokraksts tādu pliekanu pēcgaršu atstāja. Bija gaidīts kaut kas vairāk. Joprojām nepabeigtā Sagrada Familia gan ir iespaidīga un tūristu pūļiem bagāta… Un vakara bezmaksas strūklaku šovs arī acīm ļoti tīkams.
Nākamajā dienā vedam savus rumpīšus ar autobusu no Barselonas uz Valensiju. 300 km garumā no mums pa kreisi bija jūra, pa labi – kalni, pakalnes un piekalnes. Pa logiem paveras pasakaini dabasskati, katrs kalendārā ievietošanas vērts. Četru stundu laikā apstājāmies tieši trīs reizes – pa vienai katrā no pilsētām pie luksoforiem un vienreiz pa ceļam, kad bija pāreja uz maksas ceļiem vai kas tamlīdzīgs. Viss pārējais pilnā ātrumā un, kas nav mazsvarīgi, bez bedrēm. Prieks braukt.
Valensijā uzreiz ejam saņemt savu sacensību numuriņu. Expo atrodas pēc izskata kosmiskā balto ēku kompleksā, kur ikdienā atrodas zinātnes muzejs, opera, jūrniecības parks, planetārijs un vēl visvisādi iestādījumi. Apmeklētāji tiek virzīti vienvirziena plūsmā caur visādiem stendiem, tad numura izņemšana, tad skriešanas krekla saņemšana, tad visādu labumu somas saņemšana, tad caur pribambasu tirgu, un tad jau ārpusē lielā fotografēšanās, tuss utt. Tiek izmantota iespēja pastaigāt pa speciāli maratonam virs ūdens uzbūvētu platformu, kur rītdienas maratonā būs finiša taisne. Ļoti īpašs šķita pēc izskata necils trīsstūrveida reklāmas stabs, kur mazmazītiņiem burtiem bija sadrukāti visi 19 000 rītdienas skrējēju vārdi. Starp visiem Horhēm, Fernando, Alehandro un Pedro ar zelta burtiem laistās arī mans vārds.
Vakarā lielu prieku sagādā labumu somas apskate. Tā ir netipiski liela un pilna ar visādīgiem jēdzīgiem ēdamiem un neēdamiem labumiem – cepumi, vafeles, riekstiņi, alēns, sula, kaut kādas kāju, zobu un apavu smēres, daudz makulatūras, dikti smuks dvielis, kurš pagaidām pielikts pie sienas un pilda gleznas funkcijas…
Nolikumā tika teikts, ka visi, kas reģistrējušies līdz 30. jūnijam, saņems bezmaksas skriešanas kreklu. Es šo termiņu nokavēju, bet krekls pie numura izņemšanas tomēr tika iedots. Smuks, der kā uzliets un Valensijas maratonā iemēģināts – labu labais! Jāpiemin, ka esmu ieskaitīts “SENIOR MASCUL” vecumā grupā, sajutos vecs. No 35 gadiem sākas veterānu vecuma grupa.
Kaut kāds misēklis bija sanācis ar manu numuru. Uz tā, ka jau pienākas, sadrukāti sponsori, man piešķirtais numurs un vārds “Latvija”. Sākuma likās, ka oriģināla pieeja un šai maratonā vārda vietā raksta pārstāvēto valsti. Pēcāk gan izrādījās, ka tomēr visiem ir vārdi, tik man vienīgajam ir “Latvija”. Kurš tur bija kaut ko sapurgājis – es vai valensieši – tā arī paliek zelta miglā tīts…
Kling, klang, maratona diena klāt! Kā jau tika solīts, ir vēsāks kā iepriekšējās dienas, kādi 15 grādi plusā, tātad – ideāls laiks skriešanai! Bez grūtībām ar diviem metro tiekam līdz starta vietai. Bijām gan gaidījuši, ka visi transporti būs pilni ar īsbikšiem. Vai nu nācām no kāda nepopulāra Valensijas rajona puses vai bijām par agru, tomēr līdz pat starta apkārtnei nekāda īsta maratona rosība netika novērota. To visu gan atsvēra 30000 skrējēju bizinēšana starta rajonā. Kā jau vienmēr – vieni jau sildās, otri ēd pēdējās uzkodas, trešie spāniski bļaustās pa telefoniem, ceturtie mēģina saprast, kādas bizes pīt, piektie kaut ko drudžaini meklē, sestie vispār neko nesaprot utt… Šeit jāpiemin, ka paralēli maratonam vienā laikā un vietā notiek arī 10km skrējiens, vien pa paralēliem ceļiem, kas savā starpā nekrustojas (finišs gan kopīgs). Tātad 19000 maratonistu un vēl ap 11000 desmit kilometru distances veicēju veido kopējo 30 000 skrējēju pūli. Kad finišēs paši pēdējie 10km veicēji, tūlīt jau arī finišā ieskries ātrākie maratonisti.
Mēs gan vēsā mierā sekojam norādēm, nododu savu somiņu, pēdējās pirmsstarta bildes, šķiramies, un braši dodos uz savu starta koridoru. Ha, ka tik ne arī. Īstenībā daudzgalvains skrējēju pūlis lielā drūzmā, lēkādami pār visādiem krāšņumkrūmiem un bradādami apstādījumus, kā aitu bars lēnām dodas vajadzīgajā virzienā. Pēc pāris neveikliem mirkļiem esmu ticis īstajā nožogojuma pusē stap rozīgajiem numuriem.
Kopā paredzēti četri starta koridori un četri starta šāvieni – 08:30 startē tie, kas skrien ātrāk par 3h30:59, 08:36 startē tie, kas skrien starp 3h 31:00 and 3h45:59 (arī es), 08:42 startē tie, kas skrien starp 3h46:00 un 4h00:59, 08:48 beidzot sāk kustēties arī pārējie.
Līdz startam estakādei ir kādi metri 200, kas notiek priekšā, nav ne jausmas. Visapkārt liels, tūkstošgalvains skrējēju pūlis. Līdz startam pāris minūtes, pastiprinās apkārtējā rosība – spāņi, kas arī ikdienā nav kluso pelīšu plaukta nolīduši, tagad nu bļauro cik jaudas. Uzkurinās un iekšēji sagatavo sevi startam.
Beidzot tāltālu priekšā pusdeviņos nulle nulle elite startē, un arī visa mūsu varza tuvojas startam. Pēc nedaudziem brīžiem arī es šķērsoju starta līniju, un var pat sākt skriet. Kas to būtu domājis, ka pat tikšana līdz starta līnijai var būt tik sarežģīta. Tagad katrs spertais solis tuvina mani otrai šodienas svarīgajai līnijai – finišam. Līdz tam gan vēl 42km jeb nedaudz pāri 4 stundām.
Bet nu gan tikai pirmie kilometri. Trešajā kilometrā pāris minūtes jāskrien pa ielām, kur 5 sezonas līdz pat 2012. gadam notika F-1 gonkas pa Valensijas ielu trasi un formulas te gāzēja ar ātrumu pāri par 300km/h. Pēdējā laikā tā padarīšana diemžēl gan aizklapēta ciet, nu teitan joņo maratonisti ar maksimālo ātrumu <20km/h.
Tā kā starta vieta neizcēlās ar lielu tualešu daudzumu, un uz tām pašām bija haotiskas konusveida rindas, tad neilgi pēc starta, kad apsīkst apkārt esošās skatītāju rindas, nu gan tiek, hmm, kā lai to pieklājīgāk pasaka, noliets viss, kas atrodas trases tuvumā. Dažviet pat pa padsmit skrējējiem vienlaikus…
Tuvojamies pirmajam dzeršanas punktam piektajā kilometrā. Šeit un turpmāk bija skumji skatīties, kā tika piesārņota Valensija. Patiesībā nekā jauna – kā jau visās sacensībās – zemē tiek sviestas pusizdzertās ūdens butelītes, želejtūbiņas, dzērienu glāzes, mizas un sazin kas vēl. Rīkotāji teic, ka skrējējiem tika piedāvātas pāri par 200 000 ūdens pudelītes, 30 000 želejas, pustonna banānu utt. Liela daļa no minētā pēc (daļējas) izlietošanas tiek nomesta uz trases. Šai sistēmā gan kaut kur aizšauts greizi. Zinu – tā dara visi, un nekas gudrāks un ekoloģiskāks nav izdomāts, bet, ja es kādreiz rīkošu savu gliemežu maratonu, tad noteikumi strikti:
1) ja esi tik kruts un vari noskriet savu distanci, tad esi vēl krutāks un skrien bez papildus šķidruma un barības uzņemšanas;
2) vai arī visu, kas nepieciešams, stiep līdzi, nekādu dzeršanas punktu;
3) vai arī katram līdzi pudelīte vai glāzīte ar savu numuru, ja pie finiša nespēj to uzrādīt – diskābelis.
Papildnoteikums. Ja esi kruts un vari noskriet maratonu, bet nevari noturēt visu šķidrumu sevī iekšā un skrējiena laikā tiec pieķerts, aplaistot stādījumus – diskābelis! Nav ko te čurāt pa labi un pa kreisi!!!
Tā kā neizskatās, ka es kādreiz varētu kaut ko rīkot, tad varbūt vismaz jāizglīto skrējēji: “nepiesārņo, par cūku pārvērtīsies, hrju, hrju.” Kā to mūsmājās ik pa laikam dara Cūkmens.
Man skrējienā bija līdzi sava pudelīte, kura katrā enerģijas punktā tika papildināta ar jauniem ūdens krājumiem, savukārt izlietotā pudelīte tika saplacināta (kas nav mazsvarīgi), aizskrūvēta un izsviesta miskastē. Jārūpējas par sevi un vidi sev apkārt.
Ik pēc 10km bija uzstādītas videokameras, kur tika filmēti garam skrienošie, un pēc finiša internetā varēja skatīt savu skriešanu no malas. Ja vien var sevi ieraudzīt lielajā pūlī. Kad apskatījos savu video, tad tikai pa īstam varēja novērtēt to skrējēju daudzumu. Visu laiku ir mērena drūzma, visu laiku kāds kādu apdzen, tuvāk beigām daudzi pārgājuši soļos, konkurentu tūkstoši visapkārt…
Kopumā pirmā maratona puse īpaši nav palikusi prātā, otrā bija daudzreiz iespaidīgāka. Sākot no kāda 25.km, kad tuvojāmies vecpilsētai, abpus trasei bija savākusies, šķiet, visa Valensija. Lūk, tas ir īsts atbalsts! Skaņa, noskaņa, sajūtas ne-ap-raks-tā-mas!!! Pūlis nepārtraukti kliedz, mundrina, vicina visādus spāņu uzrakstus, dod pieci, vienkārši taisa troksni un vēl visādi atbalsta. Šo cilvēku, šo sajūtu dēļ vien ir vērts skriet kādu no tik liela mēroga maratoniem.
Ja, un kā tad es esmu sava stāstījumā ticis līdz 25. km un neesmu ne vārda pieminējis par atbalsta grupām jeb izklaides punktiem. Ik pēc pārsimts metriem bija kāda organizēta grupa, kas spēlēja, ko nu kurš mācēja, pārsvarā dauzīja bungas, bet bija arī dziedoņi, virtuves priekšmetu skandinātāji, kas, starp citu, izklausījās diezgan jēdzīgi.
Kāda ir varbūtība, ka mani līdzbraucēji pamanīs mani šai lielajā juceklī? Pavisam, pavisam maziņa. Viņi manā skriešanas laikā klaiņoja krustu šķērsu pa pilsētu. Reizēm ceļi krustojās ar maratona trasi. Tad nu vienā no tādām vietām piestāj, savā starpā apspriež, nez, cik tiem visiem garām skrienošajiem vēl tālu līdz finišam, vai Aivis jau garām aizskrējis, vai vēl tuvo… Ei, paga, paga, redz kur takš Latvija tuvojas… Jap, tā nu mēs nesarunājuši satikāmies, tapa ātrie foto, un jājoņo tālāk.
Lielā joņošana gan nesanāk, jo pašam liekas, ka velkos kā klibs gliemezītis. Bet tā jau pierasta lieta, katrā tik garā skrējienā pienāk klibā gliemeža mirklis.
Tā nu gliemezis lēnām, bet pūlim aurojot, tuvojas finišam. Pēdējie kilometri vispār ir vājprātā forši, atbalstītāju skaits nenormāls! Drusku tā kā ik pa reizei pāreju soļos, pff, kur te pasoļosi, uzreiz apkārtējie kaut ko savā mēlē bļauj kā dulli – nekas neatliek, kā turpināt skriet.
Jāāā, beidzot arī 41. un 42. km, esam atpakaļ kosmiskajā kompleksā, skatītāju ovācijas, un pāris minūtes pēc četrām stundām sasniegts finišs. Ehh, labs darbiņš, kas padarīts, labs maratons, kas noskriets.
Atkal dabūju paprāvu labumu somu ar auglīšiem, dzeramo, folijas segu, tagad priekšā vien 3000km mājupceļš…
Kopumā feins ceļojums, datorā jau atkal piekrāmēts kāds tūkstotis Valensijas ceļojuma foto, ideāla maratona organizācija, nekam nevar piesieties, izņemot savu varēšanu, drīzāk – nevarēšanu pienācīgi paskriet.
A, un vēl – iesaku pārlaist nakti Ant Hostel Barselonā, tā bija jauna un interesanta pieredze. Kāda tieši, un vai tur saistība ar skudrām, lai paliek noslēpums…