Kad 2011.gadā akcijas „Uzdrošinies noskriet 2” ietvaros gatavojos savam pirmajam pusmaratonam, pieteikuma anketā rakstīju „Skolas laikā fizkultūru labprāt nobastoju un pirms pagājušā gada skrēju tikai pakaļ sabiedriskajam transportam un spēlējot futbolu ar bērniem reizi gadā”.
Nu ir pagājis vairāk kā gads. Savu pirmo pusmaratonu pieveicu kā plānots, esmu noskrējusi vēl vienpadsmit, sāku domāt par maratonu. Un nu varu teikt, ka sabiedriskajam transportam pakaļ skrienu retāk, bet pārliecinošāk.
Skriešana ir mainījusi manu dzīvi – to varu teikt bez šaubīšanās. Tagad domāju – diez, ko es vispār darīju, kad neskrēju?! Lai arī pati esmu laimīga ar to, ko daru, jāsaka, ka apkārtējie mani ne vienmēr saprot, dažs uzskata par dīvainu, dažs paķircina. Ļaunā neņemu un neapvainojos. Tā vietā izeju paskriet, lai pabūtu ar sevi, sakārtotu domas, atslēgtos no ikdienas un pēc tam atgrieztos mājās jau daudz labākā noskaņojumā. Skriešana ir mana antistresa terapija, mana atkarība.
Šobrīd, kad esmu apslimusi un neesmu skrējusi jau vairāk kā nedēļu, saprotu, ka arī neskriet nav slikti. Bet tomēr gaidu, kad atkal varēšu apaut skrienamās kedas, silti saģērbties un doties sniegotajās Rīgas ielās. Tiekamies tur!
km 
-