VSK Noskrien

Es, protams, nevienam neiesaku skriešanas laikā lietot kaut ko grādīgu, jo visiem sen zināms, cik alkohols ir ļauns…

Bet tomēr, kāpēc alus? Vienkārši. Tā kā šajā stāstā runa būs par skriešanu, tad, piemēram, pēc izdzerta litra alus bez manāma diskomforta mērenā tempā varu skriet diezgan ilgi, pēc tikpat daudz izdzerta kefīra noskriešu vien pāris kilometrus līdz vēders teiks “STOP”.

Ar dzeršanu saistītais ievads, kā jau varbūt nopratāt, bija domāts, lai pievērstos pasākumam, kuram tikai retais Noskrienietis uzdrošinājās pakļaut savu veselību – Rīgas 1. Alus maratonam. Tas arī nebija īpaši nepieciešams, jo pasākuma datums sakrita ar Dzo24h stafeti, tādēļ jautājums – „kur Rīgā skriet?”, tajā datumā, bija lieks.

Jāsaka, ka Rīgas Alus maratons jau krietnu laiciņu pirms noliktā datuma bija izsaucis asas vārdu sadursmesplašsaziņas līdzekļos starp alus cienītājiem un veselīga dzīvesveida aizstāvjiem, tādēļ piedalīties un sajust patieso pasākuma gaisotni, nebalstītu uz kaut kādām prognozēm, man personīgi bija īpaša interese.

Laikam jāsāk ar izskaidrojumu, kas ir Alus maratons un ar ko tas atšķiras no citiem maratoniem. Pēc nosaukuma spriežot, iespējams kāds padomātu, ka tās ir alus dzeršanas sacensības, bet tā gluži nav. Alus maratonu pieveikt bija iespējams arī vispār nedzerot alu, tomēr tad finišā jārēķinās ar ne tik labu rezultātu, bet par visu pēc kārtas.

Alus maratons ir tāda kā orientēšanās sporta distance pa Rīgu, kur kontrolpunktu vietā ir alus bāri. Dota Rīgas karte ar atzīmētiem bāriem, kas ir jāapmeklē un katrā jādabū zīmogs par apmeklējumu. Par katru neapmeklētu bāru 40 min klāt pie finiša laika. Vēl interesants noteikums bija, ka drīkst izmantot sabiedrisko transportu, kas konkrētajā dienā (Rīgas svētkos) bija bez maksas. Jāsaka gan, ka tas noderēja tikai tam, lai maršrutā savienotu dažus tālākos kontrolpunktus, jo viens no tiem bija Sarkandaugavā, otrs Āgenskalnā un viens Teikā. Pārējie 26 kontrolpunkti vairāk vai mazāk Rīgas centrā.

Kā tajā visā iepīta alus dzeršana? Tā kā par katriem kādā bārā izdzertiem 100 ml alus, tiek noņemta 1 minūte no finiša laika, par to tiek iespiesti atsevišķi zīmogi kartē. To, kad, kurā barā un cik daudz alu dzert vai nedzert, katrs pats varēja izvēlēties. Tomēr, lai Alus maratons būtu vairāk skriešanas un mazāk dzeršanas pasākums, finišā alkohola līmenis asinīs nedrīkstēja pārsniegt 2 promiles.

Kā jau vairums maratonu, arī šis sākās ar reģistrāciju – šoreiz no plkst. 10.00 līdz plkst. 12.00 tika saņemts maratona t-krekls, kas bija iekļauts 15 EUR dalības maksā. Atšķirīgais pie reģistrācijas bija tas, ka tika izsniegta karte ar kontrolpunktiem un es varēju sākt plānot savu maršrutu. Jāpiebilst, ka iesaistīto bāru nosaukumi internetā bija publicēti jau iepriekš, bet organizatori ar nolūku karti ar to atrašanās vietām izsniedza tikai reģistrējoties. Pats pārāk nopietni šim pasākuma nepiegāju, tādēļ iepriekš internetā nebiju izpētījis 30 Rīgas bāru atrašanās vietas. Tādēļ pēc reģistrācijas bija neliels stresiņš, pētot karti pēdējā brīdī.

Starts šim neparastajam maratonam tika dots sēžot bārā Republikas laukumā 1, nevis stāvot uz starta līnijas kā parasti. Visiem dalībniekiem bija maratona laikā jāvalkā oficiālais oranžais t-krekls, tādēļ uz laiciņu Republikas laukums bija diezgan oranžs. Precīzi nepateikšu, jo dalībnieku sarakstu neredzēju, bet pasākumā piedalījās ap 50 cilvēku.

Pēc starta jau ar pirmo kontrolpunktu radās problēmas. Neesmu labs orientierists, bet to, ka kartē norādītajā Saeimas komisiju mājā nevar būt bārs, es sapratu. Mana aizdoma apstiprinājās, kad atskrēja vēl viens maratonists, kuram bija nojausma, kur tādam „Dzintara” bāram jāatrodas. Kad beidzot pa diviem to atradām, tad gan jutu atvieglojumu, ka kļūda šoreiz tiešām ir kartē, nevis manā galvā.

Tālāk mans maršruts ar trolejbusu veda uz Sarkandaugavu, jo biju izpētījis, ka tajā brīdī man izdevīgi uz to galu doties. Pēc Sarkandaugavas “Cheese moon” bāra apmeklējuma sapratu, ka, ne pārāk uzmanīgi pētot sacensību nolikumu, esmu palaidis garām to, cik dažādi Rīgas bāros maksā alus. Tādēļ jāsaka paldies Agnekai un Laurai, kuras pēckopīgi noskrietā 24h stafetes posma, bija ar mieru satikties un aizdot papildus finansējumu alum, kas man pietrūka.

Pēc manas saprašanas, alus izsniegšanas nianses pasākuma organizatoriem derētu nākamgad kaut kā tomēr konkretizēt, jo nācās piedzīvot neprognozējamas lietas. Pirmkārt jau minētās alus cenas. Saprotu, ka katram bāram ir savs izcenojums, bet, ja cenas variē no 0.25-1 EUR par 100 ml alus, tad grūti prognozēt izdevumus.

Otrkārt, dažos bāros varēja izšmaukt alu nopērkot un nedzerot, jo viens bārmenis pats man norādīja uz pilnām  alus glāzēm, kuras tikko pametuši maratonisti, jo galvenais viņiem esot bijis zīmogus dabūt kartē.

Trešā mulsinošā lieta bija, ka dažviet alu deva līdzi pudelē vai bundžā.. Piemēram, tajā laikā, kad Lauma savā Dzo stafetes posmā dabūja lietusgāzi, Pārdaugavā bija novērojama neierasta parādība – lietū skrienošs maratonists ar alus bundžu rokās.

Par alu tā kā skaidrs, bet nu par atmosfēru. Pretēji informatīvajā telpā valdošajiem atsevišķajiem uzskatiem, ka šis varētu būt izteikts pudeles brāļu pasākums, es pats biju nedaudz pārsteigts, kad Āgenskalnā autobusa pieturā sastapu divus alus maratonistus – vecākus ar mazu šokolādes maratonistu ratos.

Tāpat Teikā “Ilgezeem” bārā sastapos ar omulīgu sieviešu (un viena vīrieša) kompāniju, kas sākumā bija atturīgi runājot par saviem sasniegumiem, bet kad saprata, ka komandu konkurencē nestartēju, tad parunājām un pajokojām par stratēģijām. Tā kā dāmas bija Tallinas ielas rajona “vietējās”, tad nedaudz izpalīdzēja ar orientēšanos tajā galā. Bija prieks ap to laiku saskrieties arī ar mūsu pašu Vizbulīti.

Pēcpusdienā uz pasākuma beigām vienā bārā manīju maratonistus, kam neizskatījās, ka būtu stress par galarezultātu sēžot pie saviem alus kausiem, bet cik tad var skriet, ne tā?

Ieskrienot finišā šoreiz nesagaidīja medaļa, bet gan alkohola pārbaude asinīs ar alkometru, kuru veiksmīgi izturēju. Maratona rezultātus organizatori paturēja noslēpumā, sakot, ka tos paziņošot plkst. 19:00. Tā kā pulkstenis bija 16:30, tad ko gan labāku vēl varēju brīvajā laikā padarīt, ja ne paskriet vēl vienu Dzo24hstafetes posmu pa Pārdaugavu… Jāsaka gan, ka līdz stafetes finišam neizturēju, jo nebiju rēķinājies, ka atkal būs lietus un, visu dienu pārtiekot no skriešanas un alus, vakarā tomēr enerģija aptrūkās… Lai nu kā, pārvelkot siltas drēbes un ar milzīgu baudu notiesājot siera bageti, plkst. 19:00 biju ieradies uz rezultātu paziņošanu.

No Noskrieniešiem Alus maratonā piedalījās arī pleguritc, ar kuru pārmijām pāris vārdus  – viņš ir Alus maratona trešās vietas ieguvējs. Ja vēl citi Noskrienieši bija, lai atzīstas paši, jo neatpazinu. Pats finišēju aiz pleguritc, bet tā kā apbalvoja pirmos 6, tad es arī tiku pie sava alus kausa.