„Nepakās cieņas cīņu rosolā!” – tāds nosaukums tika dots manai pagājušās nedēļas cieņas cīņai.
Lēnām biju ceļā, lai ieslīgtu „ziemas miegā”. Skrējienu skaits un pieveiktie attālumi samazinājās un likumsakarīgi tam sekoja arī pārvietošanās uz zemāku CC divīziju. Gaidīju, ka, nonākot zemākā divīzijā, pretiniekos iegūšu tādu pašu „ziemas miegā” snauduļojošu cīņas biedru. Bet kas tev deva? Pretiniekos iegūstu tieši pretējo – no Sigņa problēmas „Rīga – Valmiera” pamodinātu Trako. Pasmaidu par paredzamo CC rezultātu!
Šai cīņai vajadzēja sākties un beigties tāpat kā visām tām cīņām, kurās pretiniekos nonāk nelīdzvērtīgi cīnītāji. Tomēr, neraugoties uz nelīdzsvaru, mans pretinieks pirmdienas rītā „met kārti galā” ar izaicinājumu, ka šonedēļ plāno noskriet virs 100 km. Vēl, pieminot, ka attieksme pret cīņas biedru būs cieņpilna. Hm…, ko tas tagad nozīmē? Prasās pēc atbildes. Visticamāk arī no manis tiek gaidīta cieņpilna attieksme pret cīņas biedru. Bet, kas tā par traku ideju – skriet 100 km Ziemassvētku nedēļā? Bet varbūt jāpieņem izaicinājums un svētkos jāuzdāvina sev virtuālā nozīmīte „100 km nedēļā”?
Kad attapos, ka savas domas esmu publiskojusi un ka sarakste CC komentāros nav tikai dialogs starp diviem cīņu biedriem, bija jau par vēlu. Komandas biedri – Matīsa, Dziņas un Anduļa personās jau bija paspējuši ne tikai nobalsot par skriešanu pēc Ziemassvētku dāvanas – 100 km nozīmītes, bet arī mudināja citus sekot tam līdzi.
Mēģināju vēl bruģēt atkāpšanās ceļu. Vienlaikus arī izrēķināju, ka būs jānoskrien vidēji 14,3 km dienā, lai tiktu līdz mērķim. Varbūt tas nebūtu arī nekas traks, ja vien šī nebūtu svētku nedēļa, kurā tik daudz citu pasākumu. Izaicinājums tiek pieņemts. Tad jau manīs, kas no tā visa beigās sanāks.
Šīs nedēļas plānā: 2 darba dienas, 4 Ziemassvētku viesības ar „rosolu” ēšanu, 3-dienu ģimenes ziemas sporta nometne ar slēpošanu, slidošanu un citām ziemas sporta aktivitātēm, 1 skriešanas pasākums – Divplākšņu koptreniņš. Stingri nolemju, ka tikko pieņemtais izaicinājums nedrīkst ietekmēt vai izmainīt šīs nedēļas plānus.
Pirmdiena. 22.decembris.
Entuziasma pilna vakarā pēc darba devos skrējienā pa Pārdaugavas ielām. Uzdevums bija noskriet vismaz 14,3 km, bet vēlams vairāk, lai uz nedēļas beigās atliktu pēc iespējas mazāks skrienamais gabals. Ķīpsalā pie Vanšu tilta tiesa satikts arī skrienošs CC biedrs.
Noskriets 21km. Nav slikti.
Otrdiena. 23.decembris.
Pirmā rosola ēšana. Neliels Ziemassvētku pasākums darbā. Neliels stresiņš pēdējo dāvanu iegādē. Iepirkšanās laikā tiek sarunāts koptreniņš, kas vēlāk gan tiek atcelts. Skriet devos pavisam vēlā vakara stundā. Ar lielu piespiešanos pierunāju sevi noskriet 3 apļus ap māju jeb 14 km.
Trešdiena. 24.decembris.
Divplākšņi skrien skaistu neglīti. Jutu zināmu nogurumu pēc iepriekšējo dienu skrējieniem, bet tikšanās ar Divplākšņiem uzmundrina. Kāds eglītes zariņš tika noskriet īsāks, kāda svecīte vai bumbiņa izskrieta mazāka. Vampīrkalniņā ar burkāniem un āboliem tika izdekorēta priedīte, uzēstas piparkūkas un mandarīni. Viss bija pa svinīgi un smuko. Skrienot egles galotnīti, tika nolemts aizskriet arī līdz Hapakam. Tur tilta būvnieki darbojās. Iztaujājām viņus, kāpēc tie strādā svētku laikā, un devāmies atpakaļ ceļā. Neplānoti, bet noskrieti gandrīz 17 km.
Tālāk ceļš veda pie Minhauzena uz Dunti pašaut pīles un uzēst pīrāgus, bet vakarā – uz Ogri pie mammas, kur gaida Ziemassvētku mielasts ar neiztrūkstošo rosolu.
Ceturtdiena. 25.decembris. Pirmo Ziemassvētku rīts.
Bija jāīsteno iepriekš izdomātais plāniņš. Ja no rīta galva būs skaidra, tad jāizlavās laukā paskriet, pirms saime modusies. Tas tiek arī īstenots. Laukā pārsteigums – sals, apkārt viss balts. Skaisti! Pieskrienu pie vārtiņiem, bet tie iesaluši un nevaru dabūt vaļā. Ko nu? Vectēvs māju ir uzcēlis kalnā. Zinu, ka lejā ir vēl vieni vārtiņi. Varbūt tos var atvērt? Noskrienu lejā un tieku brīvībā. Biju iecerējusī paskriet pa Špakovska parku, kurā nesen viesojās ar SSV koptreniņa dalībnieki, bet skriet atpakaļ kalnā gan nav dukas. Paskrienu gar mazo Urgu, kura šī rudens lietavās bija izraisījusi vērienīgus plūdus. Tad pretējā virzienā izskrienu Lazdukalnu pavasara krosa trasīti un nokļūstu Lazdukalnā pa lēzeno pusi, uzkāpju tornī, uztaisu pāris „selfijus” un dodos mājup. Noskrieti 5 km. Lai neatpaliktu no grafika – šodien būtu jānoskrien vēl 9 km.
Pēcpusdienā plānotas nākamās Ziemassvētku svinības, kur bērni un mazbērni tiek mīļi sagaidīti ar „rosola” bļodu. Dzejoļi, dziesmas, dejas, dāvanas un varam doties mājup. Ēsts un dzerts ir gana, vajadzētu iet to noskriet. Skrējās grūti, bet 2 apļi ap māju tika pieveikti un 9 km noskrieti. Šie noskrietie kilometri vēlāk nezkāpēc izraisīs CC pretiniekā vainas apziņu.
Piektdiena. 26.decembris. Otrie Ziemassvētki.
Jāpošas uz ziemas sporta nometni. Bet tā kā tikšanās ar pārējiem ir sarunāta tikai pl. 12.00, nolemju, ka no rīta vēl varētu paspēt noskriet dienas normu – 14.3 km. Pamostos un saprotu, ka šorīt nebūs 14 km skrējiena. Vārtos pa gultu un cenšos sevi pierunāt aizskriet līdz Māras dīķim (salasītos kādi 7-8 km). Laiks rit, joprojām atrodos gultā. Nu vajadzētu vismaz apskriet vienu apli ap māju (4,5 km). Nekā. No gultas izlienu vien tad, ka laiks ir palicis tikai tik daudz, lai pagatavotu ģimenei brokastis un veikli sapakotu līdzi ņemamās mantas. Jūtu, ka šajā cīņā „rosols” būs uzvarējis, jo mans nākamais skrējiens visticamāk būs iespējams tikai svētdienas vakarā, bet atlikuši vēl vairāk nekā 33 km.
Pakojot mantas starp augstpapēžu kurpēm, slēju zābakiem, slidām un baseina čībām, iemetu arī kedas, ja nu tomēr…
Sporta nometne sākas Reiņa trasē, šosezon pirmo reizi uzkāpšanu uz kalna slēpēm. Vakarā ballē ar svētku mielastu, rosolu, dāvanām, dziesmām un dejām līdz rītam. Noskrieti 0 km.
Sestdiena. 27.decembris. Manam bērnam vārdadiena.
Nometnes atklāšanā tikām informēti, ka brokastis būs pl.10.00 un rītarosme veicama katram pēc saviem ieskatiem. Rītarosme! Man patīk šis vārds. Šo laiku varētu izmantot, lai noskrietu kādu kilometru. Piecēlos pēc pl.8.00 un devos pildīt „rītarosmi”. Visapkārt balsts, aust saulīte, viesu nama saimnieks tīra uz aizsalušā dīķa izveidoto hokeja laukumu. Skaisti! Dodos skrējienā. Kur var būt tik nelīdzens reljefs? Visu laiku lauku ceļš veda tik augšā un lejā. Neraugoties uz to, saullēkta laikā tika pieveikti baudpilni 11 km. Dienas turpinājumā distanču slēpošana pa aizsalušo ezeru, bērna vārda dienas ballīte ar bagātīgu svētku mielastu, pirts un peldes.
Svētdiena. 28.decembris.
Skaidrs, ka „rītarosme” ir jāatkārto. Šis rīts ir apmācies un pamosties ar nav tik viegli kā iepriekšējā rītā, tomēr saņemos un 9 km tiek noskrieti. Priecīgi kļūst ap sirdi. Tos atlikušos 13 km jau nu gan es vakarā pirms gulētiešanas pieveikšu. Nometnes trešā diena, kā ierasts, ir nedaudz gurdena. Tā kā lielie veči uz hokeja laukumu šodien vairs neplāno doties, tad laukums vairāk vai mazāk tiek atvēlēts arī meitenēm. Apāvu slidas un lēnām atguvu slidošanas iemaņas.
Nometne beidzās, un atgriezāmies mājās. Vienīgā vēlme – iekrist gultā un aizmigt. Pēc brīža puika modināja: „Mammu, uzsmērē man sviestmaizi! Tu taču teici, ka iesi skriet.” Ak, jā vēl tie 13 km. Nu labi, bet tikai 3 apļus ap māju!
Tā nu cīņa bija galā! Rosols neuzvarēja. Es arī ne, bet pēc savas Ziemassvētku dāvanas – virtuālas 100 km nozīmītes – gan aizskrēju. Paldies, Trakais, par cīņu un visiem pārējiem, kas šai cīņai sekoja.
Laimīgu un skriešanas baudpilnu Jums visiem 2015 gadu!
P.S. Šajās dienās beidzas mans pirmais aktīvais skriešanas gads. Gada sākumā es nezināju, ka pastāv tāds VSK Noskrien skrējēju klubs. Janvārī es nevarēju noskriet pat jēdzīgus 5 km. Šī gada laikā esmu pamanījusies kopā ar jums noskriet gandrīz 2500 km, piedalīties 15 sacensībās, no tām noskriet 5 pusmaratonus, kā arī pieveikt Stirnu buka Lūša distanci un vienu maratonu. Tas noteikti nebūtu noticis bez VSK noskrien virtuālās lapas un tās biedru atbalsta. Paldies, Jums, jo īpašs paldies Rozamundei, IlgaisC, July, IlZZuks un visiem pārējiem Divplākšņiem! Ceru, ka pēc pamošanās 1. janvārī, neapjautīšu, ka šis gads ir bijis tikai sapnis.
Vienmēr esmu gribējusi izprovēt rogainingu, tikai nekad netrāpījās savaņģot kompanjonus, bet varbūt vaņģoju ne pārāk uzstājīgi. Izrādās, ka neviens vien Divplāksnis pie sevis ir prātojis, ka varētu izmēģināt dalību rogainingā, tikai nevienam to skaļi nav deklarējis. Ja nu pēkšņi atrodas kompanjons, tad būs arī jāstartē. Taču tad ne saukts, ne gaidīts, rogainings pienāca klāt pats.
Kad sociālajos tīklos parādījās pasākums „Rīgas rogainings”, daudzi Divplākšņi spieda pogu „piedalos”. Lāsma sāka uzdot jautājumus, vai tiešām piedalīsies? Noraidošu atbilžu nav. Sāk kļūt interesanti. Vienu brīdi šķiet, ka būs jāorganizē pat vairākas Divplākšņu komandas. Jo tuvāk nāk pasākuma diena, jo straujāk dilst potenciālo dalībnieku skaits. Līdz tas sarūk līdz 1 dalībniekam, kas nozīmē, ka komandas nav. Notiek otrā dalībnieku meklēšanas kārta. Rezultātā top Divplākšņu komanda – Rozamunde, Lasma3, Zanda19 un Māris, kurš komandā iekļūst IlgaisC deleģēts.
Nevienam no mums nav rogaininga pieredzes. Lai sagatavotos pasākumam, kā pamatinformāciju un obligāto literatūru izmantojam Ingas_K bloga ierakstu „Kur ir Ziemeļi Vaidavā?”. Divplākšņu 75. koptreniņa jubilejas pasēdēšanā tiek detalizēti iztaujāts ar rogainingu pieredzi bagātais Uģis, kurš tajā brīdī ir nedaudz nobažījies, kā tikt savai komandas biedrenei Laumai līdzi.
Es, pēc dabas diezgan slinka būdama, redzot, kā aktīvi gatavojas Lāsma, kura lasa visu pēc kārtas, un izdzirdot, ka kaut ko par šo lietu zina arī Māris, atslābstu un vienkārši gaidu pasākumu. Pa to laiku Māris ar neko diži neiespringst. Viņš ir uzaicinātā persona, kas pat nepazīst savas komandas dalībnieces. Viņu nomoka tikai viens jautājums – kā piemeklēt pareizo apģērbu slāņa biezumu. Zanda ir uzņēmusies sagādāt kaut ko korķa tāfelei līdzīgu un krāsainās piespraudītes ar domu, ka mums to vajadzēs plānošanai. Lāsma sacensību rītā sameklē striķīti un aizraujas ar km atzīmju atzīmēšanu uz tā, ka gandrīz nokavē satikšanās laiku.
Stāvot pēc numuriem notiek aktīvas diskusijas un pieredzes apmaiņa. Par ko? Pieredzes taču nevienam, kā izrādās nav. Māri uzņemam kā labu senu čomu no bērnu dārza laikiem.
Dabūjam karti. Plānošanā Cinamon vestibilā piedalījos netieši – fotografēju un taisīju selfijus, konsultēju vienu jaunu ģimenīti, kuri, izrādījās, par rogainingu zina vēl mazāknekā es. Vai man grūti padalīties ar padomiem? Jācer, ka viņi finišēja.
Starts, pirms kura komandām jāatzīmējas. Izrādās, nav nemaz tik viegli nopīkstināt to puļķi.
Vispār tas, kas notika sacensību laikā, pilnībā sagrāva manus priekšstatus par rogainingu. Tas izrādījās necerēti aizraujošs piedzīvojums!
Pārbaudīju dažas vispārzināmas atziņas, par kurām iepriekš nebiju aizdomājusies. “Dzīve visā ievieš savas korekcijas”, jebšu “Cilvēks domā, Dievs dara” – plāno kontrolpunktus, kā gribi, tik un tā dabā sanāk pavisam citādi. Saskaņā ar saplānoto nogājām precīzi pirmos divus KP. Turpmākais bija brīva improvizācija. Kartes materiāls bija tieši tik foršs, lai marķieri varētu ar cimdiem viegli notīrīt un brīvi koriģēt distanci.
“Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms” – vienbrīd pēc puslaika pitstopa vilkos nopakaļ pārējiem, jo uzēsts bij laikam par daudz, un sapratu, ka bez manis nekur viņi tāpat nespruks, bet, ja es spētu vilkties ātrāk, tad moš sanāktu vēl kāds kontrolpunkts klāt. Tad komandas gars lika pievilkt asti.
No kontrolpunktiem tīri tā atrašanas ziņā lielākais čakars laikam bija ar punktu aiz Austrumu slimnīcas mežiņā, kur bija jābūt akmenim. Lāpstu līdz nebija, tāpēc nevarējām pārbaudīt, vai zem kontrolpunkta apakšā bija vai nebija akmens. Māris šeit no pilnīgas aiziešanas neceļos/purvā/meža brāļos izglāba kaimiņus igauņus. Vēl jokains punkts bija aiz sētas un trubām paslēptais.
Atraktīvākie punkti? Bunkurs, kur Lāsma ar Māri ielēca, nedomājot, kā tiks laukā, kamēr mēs ar Zandu piesardzīgi vispirms sameklējām normālu pieeju.
Punkts Biķernieku trases iekšienē. Lai tiktu tam klāt bija izvēles iespējas – skriet apkārt un meklēt pieeju, vai šķērsot nelielu šķērsli.
Punkts zem Salamandras dzelzceļa bija diezgan ekstrēms. Zanda to atcerēsies visilgāk – rāpjoties augšup pa slīpo betonu zem tilta, neaprēķināja, kā pareizāk piekļūt kontrolpunktam, kā rezultātā abas ar Lāsmu bija spiestas izpildīt akrobāta cienīgus trikus, lai nopīkstinātu Zandas čipu, nenogāžoties no uzbēruma. Tā kā, pēc informācijas nolikumā, atzīmējoties kontrolpunktā, starplaiks starp dalībniekiem nedrīkst būt ilgāks par minūti, šis moments Zandai uzdzina stresu, tomēr beigās arī šis kontrolpunkts veiksmīgi bija ieskaitīts.
Vēl bija riktīgi jautri vilkt no 26.tā “pa taisno” uz 45.to (jei bogu tobrīd vēl nesaprotu, kāpēc nevaram normāli skriet pa celiņu) – reāli džungļi, gardi smiltsērkšķi un pilnīgi lietojami RIMI ratiņi uz riteņiem – tuvāk sirdij, tuvāk mājām!
Ezermalas ielā tagadējā RTU pārziņā esošajā graustu teritorijā mutiski “atrāvāmies” no TANKistiem, ka blandāmies pa viņu teritoriju.
Rāpšanos pār žogiem, līšanu zem trubām un vagoniem nemaz nepieminu – pieņemu kā normu.
Ceļš uz finišu un prātā pazib doma, ka 6stundieku negribētu. Šodien negribētu.
Tiekam pie siltākām drēbēm, iepazīšanās ar rezultātiem (nepilnās 4 stundās veicot 25 km un savācot 72 punktus ierindojamies 59.vietā no 133 komandām), plovs/zupa, piparkūku “medaļa” no Divplākšņu krustēva Miervalža rokām – viss pasākums bija viens vienīgs labestīgi jautrs piedzīvojums, kurš piebeidzās ar Lāsmas mašīnas iemūrēšanu, kad taisījāmies doties mājās – mašīnas bija tā saliktas, ka nebija neviens iedomājies par 4stundnieku izbraukšanas iespējām.
Atziņa – šis noteikti nebija mans pēdējais rogainings. Ar komandu šādā sastāvā var kalnus gāzt un purvus brist. Paldies, mīļie!
Cik daudz skaistu iespaidu un emociju vienā nedēļā! Un visas tās saistītas ar skriešanu. Protams, arī iepriekšējos gados šī nedēļa atšķīrās no citām gada nedēļām, bet šogad tā bija savādāka.Tāpēc gribas ar padalīties ar piedzīvoto.
11.novembris. Lāčplēša diena.
Vienkārša darba diena. Kolēģe ierosina pēc darba aiziet paskatīties, kā krastmalā deg svecītes. Atsaku, aizbildinoties, ka vēlāk ar ģimeni tur došos. Mājās bērns izstāsta, cik patriotiski skolā pagājusi viņa diena un, ka viņam vairs nemaz negribas doties atpakaļ uz centru. Ja ne, tad ne. Nolemju, ka es jau varu līdz Rīgas pilij arī aizskriet, bet vakars paiet rosoties pa māju. Kad pienāk laiks jau gulēt iet, pārlasu telefonā jaunākos notikumus. Lai kurā sociālajā tīklā skatītos, visi un visur Latvijā aizdedz svecītes un iet lāpu gājienos. Vai es tagad varu aiziet mierīgi gulēt?
Man arī gribas sev iegūt šo īpašo noskaņu. Neraugoties uz vakara vēlo stundu, velku kājās skrienamo apģērbu un botas, paņemu lukturīti un svecīti, un skrienu to aizdegt.
Šogad svecītes tiek novietotas arī gar Daugavas krastu un tiltiem. Tās iedegtas arī Ķīpsalā. Nolemju, ka savējo iedegšu pie Rīgas pils. Cilvēku uz Vanšu tilta un krastmalā vēl daudz. Skrienot pār Daugavu, skats uz Rīgas pili ir fantastiski skaists. Aizdedzu savu svecīti. Iegūstu svecīšu radīto Lācplēša dienas noskaņu. Vēl dažas bildes un priecīgu sirdi dodos mājup.
12.novembris.Trešdiena. Divplākšņu koptreniņš.
Šoreiz plānotā trase virzās uz Āgenskalnu. Mērķis divas reizes apskriet ap Māras dīķi. Divplākšņu koptreniņi parasti ir jautri, bet šis šķiet tāds nedaudz svinīgs. Skrējiena laikā ik pa brīdim kāds pievienojās un mūsu pulciņš paliek arvien kuplāks un kuplāks. Maksimāls skrējēju skaits ir tikai tajā brīdī, kad skrienam tos pāris kilometrus ap Māras dīķi. Skaisti tur tumsā izskatās. Nezinu vai Rozamunde apzināti mums šo july agrāk zīmēto skrienam trasi piedāvāja, bet tā bija ļoti piemērota šai svētku nedēļai. Burvīgas sajūtas! Būs biežāk Divplākšņi jāatvilina līdz šai vietai.
14.novembris.Piekdienas vakars.
Nav domas par skriešanu. Notiek kārtējā saruna ar bērnu par vasarā NikeRigaRun skriešanas treniņos nopelnītām Tallink dāvanu kartēm kruīza ceļojumam uz Stokholmu. Jau labu laiku man ir skaidrs, ka tās paliks šogad neizmantotas, jo brīvdienu ceļojumam biļetes jau sen kā nav dabūjamas. Tomēr, lai pa to pārliecinātu arī bērnu, tiek sazvanīta „biļešu rezervācija”. Pilnīgi negaidīti, mums tiek piedāvāta iespēja braukt ceļojumā 17.novembrī. Piedāvājums tiek nekavējoši pieņemts, un rezervētas divas kajītes. Atliek vien meklēt līdzbraucējus.
15. novembris. Patriota skrējiens.
Patriotisks kopā būšanas prieks. Šajā pasākumā foršākais bija skrējēju burziņš. Patika visiem teikt „čau”, lai gan pēc sajūtām dažbrīd šķita, ka ar dažiem esmu pazīstama tikai virtuāli.
Forši, ka salido tik daudz Divplākšņu, un var kopā vienā tempā skriet.
Foto: Kārlis Pakārklis
Patika skrienot satikt kolēģus un paziņas, kurus nav nācies iepriekš redzēt skriešanas sacensībās. Skrējēju vidū satiku gan kolēģus no slēpotāju, gan orientieristu vidus. Skrienot pa kāpu un tās reljefu, sanāk panākt sen neredzētu paziņu un kopīgi atrisināt mīklu, kad un kādos apstākļos mūsu ceļi reiz bija krustojušies. Tāpat bija jautri, kad mani panāca pavisam tuvs darba kolēģis, kurš sēž blakus kabinetā un cenšas man iestāstīt, ka vairs neskrienot.
Jauks pasākums, kur vienotības sajūta rodas, kopīgi sildoties ap vienu ugunskuru.
Interesanti, vai pats pirts saimnieks maz zina, cik pērties gribētāju var saiet mazajā pirts telpā, kas paredzēta kādām 4-6 personām? Kāds prata saskaitīt, ka tajā var ietilpt vismaz 23 noskrieniešu. Kad kauli sasildīti un rindu pie dušām nav cerīgi izstāvēt, tad prieku varēja gūt arī iemērcoties netālajā dīķītī. Atspirdzinoši!
Pēc pirtošanās notiek veikla pucēšanās. Galvenais jāpiesprauž obligātais aksesuārs – sakta vai broša. Patika, ka tik daudzi skrējēji bija saposušies saskaņā ar „protokolu”.
Šī nebija tā diena, kad man veicas loterijā. Tomēr, skatoties skrējēju bildes un video rullīšus ar šīs sezonas spilgtākajiem notikumiem, man radās vēlme piedalīties kādā ļoti konkrētā nākamā gada pasākumā. Tajā, kurā jāskrien gar jūru, kuras ceļā jāpārvar šķēršļi – jūrā sagāzušies koki un uz jūru plūstošās upītes. Tieši to posmu, kur tie sagāzušies koki, man gribas noskriet visvairāk. Cerēšu, ka nākamgad tie vēl nebūs ieskaloti jūrā. Nu arī man ir kam gatavoties!
17. novembris. Koptreniņš. Latvijas kontūras skrējiens.
Kad pagājušajā gadā es sociālajos tīklos ieraudzīju šo Latvijas kontūras zīmējumu, man ļoti gribējās to redzēt iezīmētu arī manā telefonā. Tobrīd es vēl neskrēju un pat nedomāju, ka es varētu šādu distanci noskriet. Nedaudz toreiz gan parēķināju, cik daudz laika vajadzīgs, lai to trasi noietu. Nenopietna doma!
Viena gada laikā ir tik daudz kas mainījies. Šogad, kad parādījās kalendārā šis koptreniņš, ne mirkli es nešaubījos, ka tajā piedalīšos. Sākotnēji plānoju skriet pl.11:30, bet, tā kā pēcpusdienā bija jākāpj uz prāmja, tad savu skrējienu pārcēlu uz pl.8:30.
Biju sabiedēta ar domu, ka netikšu citiem līdzi. Lai nepazustu Purvciema pagalmos, būšot jāskrien ātri. Nē, es negribu skriet „ar izkārtu mēli pār plecu”, tad labāk sagatavošos tam, lai nepieciešamības gadījumā varētu šo trasi izskriet arī viena pati. Tad nu es rūpīgi izpētu karti un sadalījumā pa posmiem izdrukāju 16 mazas kartītes. Tas drošībai, ja elektroniskās iekārtas pieviļ. Kartēs man ir iezīmētas arī vairākas „misitiskās” vietas, kurās es neesmu pārliecināta, vai pratīšu pareizi nogriezties un pareizā virzienā aizskriet. Tādēļ man ir vairāki skriešanas scenāriji. Pirmais mans uzdevums ir kopā ar grupu noskriet pirmos 3 km līdz vietai, kur trase nogriežas no Skanstes ielas. Tālāk būtu labi, ja kopā varētu aizskriet līdz Zemitāna tiltam (sazin, kā uz tā virsū ir paredzēts tikt). Ja kopā ar grupu vēl varētu aizskriet līdz VEFam un tikt pāri Brīvības ielai un Vairoga pārvadam, tad ar būtu drošāk, ka Latvijas kontūra netiktu sabojāta. Tad tālāk jau kā būs, tā būs. Līdz 17 km nav nekas sarežģīts, to maršrutu var pat no galvas atcerēties un nav nepieciešams par katru cenu turēties grupai līdzi. Grūtākais posms būs no 17. līdz 22.km, kad jāskrien caur Purvciema pagalmiem. Te nu esmu gatava izmantot savas orientēšanās prasmes. Beigu posms jau atkal ir vienkāršāks.
Tad nu pirmdienas rītā 8:30 esmu pie Mākslas muzeja gatava startam. Kopējā bilde un skrējiens sākas.
Foto no https://lv-lv.facebook.com/noskrien
Sākumā baudu skrējienu un priecājos, ka varu lielajai grupai tikt līdzi. Pagrieziens no Skanstes ielas tiešām dīvainā vietā. Ja skrietu viena, tad visticamāk paskrietu tam garām. Pašai par brīnumu lielajai grupai līdzi izdodas noturēties pirmos 10 km. Līdz ar to nebija jādomā ne par Zemitāna tilta, ne Brīvības ielas, ne Vairoga pārvada šķērsošanu. Čiekurkalnā, kur skriešanas ātrumu bremzējošo luksaforu mazāk, skrējēju grupa izretojas. Zinot, ka aizmugurē vēl skrien vairāki trases zinātāji, turpinu skrējienu sev komfortablā tempā. Tepat blakus jau ir arī Mia un citi skrējēji. Kartes no kabatas ārā vēl nav jāvelk. Pēc brīža aiz muguras dzirdu sarunas, ka Divplākšņus var panākt tikai pēc noskrietiem 10 km. Tur bija Imants_A, Lauma, Guna un vēl citi. Pievienojos šai kompānijai. Kopā ar to man izdodas izskriet visus Pļavnieku pagalmus. Nonākot uz Deglava ielas dzelzceļa pārvada, es atslābstu no līdzi skriešanas. Zvana telefons. Jākoordinē vakarā paredzētais brauciens uz Stokholmu. Pēc telefona sarunas secinu, ka mana kompānija ir krietni attālinājusies. Lai jau, atlikuši vairs tikai 5 km un pa pagalmiem vairs nebūs jāskrien. Ieskatos telefonā, kuru pārpratuma dēļ nebiju vakarā uzlikusi lādēties. Tas ir uz izdzišanas robežas, darbojas enerģijas taupīšanas režīmā, bet karti saskatīt kaut kā izdodas. Tad nu atlikušos kilometrus noskrienu, izmantojot savas orientēšanās prasmes. Finišēju nepilnās trijās stundās vienlaikus ar nākamās grupas startu. Apturot endomondo, izdziest arī telefons. Milzīgs prieks par pieveikto distanci un par to, ka telefons neizlādējās, pirms tas nebija veicis savu dienas galveno uzdevumu un uzzīmējis Latvijas kontūru.
Divplākšņi lido arī, pēc noskrietiem 27 km
Pārrodos mājās un sāku gatavoties braucienam uz Stokholmu. Kompānijā līdzi man brauc trīs pusaudži. Šie jau laicīgi mani brīdina, ka uz kuģa gulēt neiešot. Nu labi, lai tā būtu. Tikai gribētos zināt, vai no rīta Stokholmā šie savlaicīgi no kuģa nokāps vai gribēs ilgāk pagulēt. Ja gulēs, tad ko es pa to laiku darīšu? Nocilāju grāmatu un adīkli, bet beigās ceļojuma somā ielieku skrienamas drēbes un botas. Ar domu, kamēr bērni gulēs, tikmēr es izskriešu kādu apli pa Stokholmu.
18.novembris. Stokholma.
Scenārijs ar rīta riksi Stokholmā šoreiz netiek īstenots. Puikas naktī nolūza ātrāk, nekā paši to gribēja, un nākamajā rītā ir gatavi nokāpt no kuģa, līdzko tas piestāja ostā. Stokholmā skrējēji uz ielām ir sastopami tikpat daudz, cik agrāk, tikai šoreiz es ievēroju pāris skrējēju pulcēšanas vietas. Izskatās, ka skrējēji ir ieradušies uz koptreniņu. Interesanti, ka tie pie viņiem notiek darba dienā pl.12:00. Mēs skrējēju koptreniņam gan nepievienojamies, bet dodamies atklāt Stokholmā vēl neredzētas vietas. Atceļā uz kuģa nopērku konfektes ar ko nākamajā dienā pacienāt darba kolēģus un Divplākšņus.
Aprit gads, kopš Noskrieniešu sektā darbojas Divplākšņu šūniņa. Radīta bez tālejošiem dižiem mērķiem. Noteikti ne kā lielāku vai mazāku sacensību laureātu kalve. Gribēju tikai sameklēt pārīti kompanjonu, ar kuriem paskriet kopā mazliet lēnākā tempā, kā PANKi tobrīd izpildījās. Šo vēlmi sadzirdēja Krustēvs Andulis un pagājušā gada 19.jūnijā Kalendārā ielika Pasākumu “Divplākšņi – 1.koptreniņš”.
Sākotnēji pulcējāmies Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves krustojumā pie Statoila skaitliski nelielā sastāvā – krii, Agatiite, in, Sandila …. Kilometrāža un temps…. Nu tāds bija, kāds bija.
10.koptreniņu jau uzskatījām par lielu jubileju un nonācām pie domas par pasēdēšanu. Domāts, darīts! Pulciņš nebija kupls – tikai july, Ugis un ņekaja Rozamunde. Vieta – Ibērija. Izpētes objekti – Kruškovice izlejamais un hačapuri, kas izrādījās sātīga siera pica. Izpelnījāmies garāmlidojošā Dzo sašutuma pilno skatienu. Mazliet sakaunējāmies, bet nolēmām, ka turpmāk par apaļu jubileju uzskatāms katrs piektais koptreniņš, kas jāatzīmē ar pasēdēšanu. Nolemts tika pasēdēšanas biežumu koriģēt pēc vajadzības, ja to ierosina un atbalsta vismaz 3 Divplākšņi.
Ar laiku tikšanās vietu nomainījām uz tramvaja sliedēm zem Imantas tilta. Kompānija auga, trenētība arī un palika garlaicīgi skraidīt tikai pa asfaltētiem celiņiem vien, tādēļ sākām meklēt asākas izjūtas applūdušā Spilvas lidlaukā, Vampirņikā, Imantas mežā krēslā negaisā pilnmēness laikā.
Slapjš, dubļains, bet mirdzošām acīm un smaidu līdz ausīm – laimīga Divplākšņa normāls agregātstāvoklis. Un ja vēl seko pasēdēšana pie Babuļa ar B vitamīna uzņemšanu relaksējošas kanārijputniņu čivināšanas pavadījumā, tad laime pilnībā. Babuļa iestādījums tika atrasts septembrī, pateicoties july aktivitātēm – pirms došanās uz Priekuļu trailu kavēju norunāto tikšanās laiku, bet july laiku īsinot bija sākusi komunicēt ar pāri ielai pīpējošo Babuli. Tā tika atrasts regulāro pasēdēšanu placdarms – Humpalu māja ar uzrakstu “Bārs” ar atraktīvu oficianti pēc nika Babulis. Iekarot Babuļa uzticību nemaz nebija viegli, bet ar laiku ledus kusa, jo acīmredzot mēs viņai ienesam vienīgos legālos ienākumus. Neatceros kā par Divplākšņu kulta zaceni kļuva ferero rošē un gotiņas, bet tas, ka šie produkti veicina B vitamīna uzsūkšanos organismā, nevienam vairs šaubas nerada. Alus bez končām, ģeņgi na veķer*!
Ziema pienāca ar lukturīšu iegādi. Vecais gads aizvadīts vienā no pēdējām gada dienām kopā ar july un IlgaisC dodoties paskraidīt uz Vārnukrogu ar devīzi “Atbalsts Miervaldim”, kurš tajā dienā sāka doties Tallinas virzienā. Laiciņš bija visnotaļ pavasarīgs un vairāk vilka uz Lieldienām, ne gadu miju, tāpēc, neskatoties uz pavasarīgo lietutiņu, kas mūs patīkami atsvaidzināja līdz pat kaulam, pie Lielupes kāpās ripinājām mandarīnus. Gada pirmā diena protams arī kedās – sadalījāmies 2 frakcijās – Aivars703 daļu aizvilināja uz Jūrmalu, bet mēs kopā ar IlgaisC, Krii un Sandilu izmetām krietnu loku ap Imantu. Izturīgās july, essnee un Dora neizlaida pat treniņu, kas iekrita aizvadītās ziemas vēsākajās dienās, kad āra termometra stabiņā spirta līmenis bija nokrities pie -20 grādiem, Ziemelis zēģelēja līdz kaulam un sirdij vairāk prasījās pēc 40% spirta šķīduma ūdenī, kas atjaukts ar karstu upeņu sulu.
Divplākšņiem ik pa laikam pievienojas viesmākslinieki, kas liek mums tiekties uz augšu. Bet tā īsti uz palikšanu ir noenkurojies Krustēvs Miervaldis, viņš arī Čingons. Uz mūsu koptreniņiem paslinks, bet uz jubilejas pasēdēšanām nav skubināms, ar saviem iedvesmojošajiem stāstiem liekot Divplākšņiem pacelt acis augstāk, iztēloties redzam sniegotas kalnu galotnes un sajust kalnu taciņas zem kājām. Tas licis pulciņam Divplākšņu, jebšu Aviatoru, kā mūs mēdz apsaukāt Krustēvs Andulis, ieprovēt SKM īsākās distances un reģistrēties Cēsu Eco traila “īsajiem”. Pagaidām.
Mertins savu pienesumu devis ar jaunu lamu vārdu ieviešanu. Nu Divplākšņu leksikā parādījušies tādi vārdi, kā “fartlekss”, “intervāli” utml. Izskaidrots un dabā ierādīts ir arī šo jēdzienu praktiskais pielietojums.
Bagātināmies arī garīgi. Pateicoties Lasma3 apskatītas šķiet visas Pārdaugavā atrodamās muižas, muižu drupas un viss, kam varētu da jebkad būt bijusi kāda saistība ar muižām. Essnee prezentējusi pētījumu par notikumiem Sudrabkalniņā.
Kādi tikai upuri nav nesti, lai ņemtu Dalību Divplākšņu trešdienu pasākumos! July Divplākšņu idejas vārdā neskaitāmus trešdienu vakarus atstājusi dzīvesbiedru mirstam badā bez vakariņām. Rozamunde, lai paspētu uz kārtējo koptreniņu, riskējot sačakarēt savu nevainojamo reputāciju uz visu atlikušo mūžu, kādā trešdienas vakarā ieradusies uz tikšanos ar meitas skolas administrāciju pilnā treniņa ekipējumā jozusies ar “granātjostu”. Inta Amoliņa, savu ābolu essnee pieskatīdama, pati kāpusi kedās un nu jau cīnās ar pamatīgu atkarību. Šo sarakstu noteikti varētu turpināt.
Nu jau aizvadīts 50.jubilejas koptreniņš. Arvien biežāk Divplākšņi dzīvojas pa lielāku vai mazāku sacensību pjedestāliem.
Ar patiesu prieku sagaidām pulkā katru jaunu seju. Ja nejūties gana ātrs, ja jūties savās kedās vientuļš, vai vienkārši meklē foršu kompāniju pēcmaču rekaverītim, tad trešdienu vakari ar Divplākšņiem tempā ap 6:30 min/km ir arī Tavējie!
Punkts zem Salamandras dzelzceļa bija diezgan ekstrēms. Zanda to atcerēsies visilgāk – rāpjoties augšup pa slīpo betonu zem tilta, neaprēķināja, kā pareizāk piekļūt kontrolpunktam, kā rezultātā abas ar Lāsmu bija spiestas izpildīt akrobāta cienīgus trikus, lai nopīkstinātu Zandas čipu, nenogāžoties no uzbēruma. Tā kā, pēc informācijas nolikumā, atzīmējoties kontrolpunktā, starplaiks starp dalībniekiem nedrīkst būt ilgāks par minūti, šis moments Zandai uzdzina stresu, tomēr beigās arī šis kontrolpunkts veiksmīgi bija ieskaitīts.
km 
-