Gads riņķī un atkal pienāca mūsu zemītes lielākais skriešanas pasākums. Par to, ka skriešu, šaubu nebija. Tikai vēl pērnā gadā piesakoties nevarēju izdomāt, skriet to pusīti vai tikai desmitnieku. Tad, paskaitot laiku no Madeiras (janvāra beigās) līdz Lattelecomam, bija diezgan ilgs laiciņš, lai atpūstos un neiespringtu, gan lai pienācīgi sagatavotos. Mūsu pašu trase un pārsvarā arī laika apstākļi ir ļoti piemēroti, lai izskrietu personisko. Skriešu to pašu divdesmitvieninieku.
Aprīļa otrajā pusē tika izveidots man treniņa grafiks, pie kā arī veiksmīgi pieturējos. Neizlaižot futbolu, pat sanāca uzskriet pa 3-4 reizēm nedēļā līdz pat pašām sacīkstēm, kas man jau ir progress. Ja ierēķina futbolu, kā papildus treniņu skrējienam, tad jaudīgākā sagatavošanās, kāda man jelkad bijusi. Šoreiz kā papildus elementu draudzene ierosināja pamēģināt speciālu diētu, ko skrējēji ieturot pēdējā nedēļā pirms starta. Vienkārši sastrukturizēti produkti, ko drīkst/nedrīkst ēst konkrētās dienās. Tā kā mērķis bija izskriet atkal personisko, tobiš – paskriet zem 1:25 h (personīgais 1:25:21 sasniegts Madeirā), tad nu arī mēģināju. Trakākais bija tas, ka otrajā diētas dienā man futene jāspēlē (ne treniņš, bet spēle 90 min). Vot, tad gan bija dīvaina sajūta, it kā kājās spēks ir, bet “iekšās” nav. Tāda iztukšotības sajūta. Treneris gan minēja, ka skrēju tik un tā vairāk kā pārējie spēles laikā. Labi, ka pretinieki nebija tik stipri un sanāca uzvarēt 6:1 pat vienu goliņu iesitu, he he. Dienu pirms starta man patīk tomēr kājas izlocīt kaut ar vieglu 20 min skrējienu, bet, ņemot vērā, ka visu nedēļu kaut ko biju trenējies – futbols vai skriešana, tad izlēmu tomēr atpūsties. Svētdienas rītā, apēdis 3 banān/medus maizes un 1 kārumu, dodos uz krastmalu. Par organizētību un visu tur notiekošo vairs jau neko jaunu neuzrakstīšu, tāpēc ejam tālāk. Vienīgā lieta, ka Bitei šogad bija sava telts, kas atviegloja visu mantu nolikšanu/savākšanu. Tas bija cool! 40 min pirms starta kārtīgi iesildos, izlemju, ka termo vilkšu nost, jo saules staros tīri silts bija arī jau astoņos no rīta. Ja pirms likās vēl tāds nesvaigums, tad pēc iesildīšanās jau sajūta, ka pilnībā adekvāti gotovs! Atstāju mantas, apēdu vienu SIS Go Isotonic želeju starta mundrumam, vienu paņemu līdzi trasē un trešo iedodu draudzenei. Sarunājam punktu, kur man to trasē nodos. Pa bučai un uz startu prom caur cisu cisu.
Skrējiens.
Ielienu koridorā, bišķi palaužos uz priekšu, bet baigi gan nestumdos garām. Ja Madeirā skrēju vidēji km pa 4:00-4:01, tad šeit cerēju/plānoju vidējo dabūt pa 3:55 min/km. Tas izpaustos, ka sākumā pa 3:50 skrietu un beigās līdz 4:00 nokristu, un vidēji sanāktu. Pirmais km jau parasti diezgan jestrs sanāk uz emocijām, bet jārēķinās arī ar daudzajiem cilvēkiem un lavierēšanu visu laiku pa labi, pa kreisi. Pirmais pa 3:56 min/km, domāju, ka būs ātrāk. Turpinu. Otrais km jau brīvākā trasē un īsti nepiepūloties, skatos jau pa 3:46 min/km. Trešajā kaut ko pahaltūrēju (lai gan nezinu kur) un 3:55 min/km. Jebkurā gadījumā turos savā plānotajā vidējā tempā. Ceturtā km vidū pamanu pa priekšu skrienošo mūsu pašu top maratonisti Anitu Kažemāku, kura ielenkta čaļu bariņā. Nodomāju, ja 3 km esmu iepanācis, tad jātur līdzi, cik nu varēšu. Jo viņi skrēja pēc manām sajūtām ļoti pieņemamā tempā uz to brīdi. Ap 3:50 min/km. Nodomāju, ka tad arī nebūs pašam tik ļoti jāzīlē par tempu, tā noturēšanu, skriešanu ātrāk vai lēnāk. Tā nu iekārtojos bariņā. Ceturtais un piektais jau nedaudz ātrāks – 3:50 un 3:49 min/km un sajūtas labas. Lai gan zināju, ja paliks grūtāk, tad pēc desmitā km aptuveni. Sestais un septītais jau pa Ķīpsalu, un man patīk tas posms, jo pirmkārt reti tur ir būts un otrkārt, pagriežoties atpakaļceļā uz Vanšu tilta pusi, redzi cik daudz Tev skrējēju aiz muguras. Sestais – 3:54, septītais – 3:56 min/km. Vai tas dēļ pagriezieniem, vai dēļ kā cita, bet mazliet nokrita temps, bet, ja godīgi, tad visu trasi tā mums viņš staigāja, un es jau arī īsti neiespringu, jo tāpat vidējais man turējās zem plānotā pat.
Ķīpsalā, ja nemaldos, bijām palikuši kādi 3-4 tajā bariņā un sākām ik pa laikam kādu panākt un apdzīt. Tad arī sapratu, ka Reinis Tops (diezgan adekvāts mūsu pašu maratonists) ir tempa turētājs Anitai. Reinis arī apraksta savu skrējienu diezgan sīki un smalki šeit. Skrējēju vidū daudziem nepatīk, ka uz viņu rēķinu paratizē. Skrien aizvējā, tempu nepalīdz turēt, vēl uzmin uz kājas, skaļi elpo utt. Tad arī nolēmu, ja reiz Reinis tur ir, lai Anitai turētu tempu, tad man tur kaut ko līst priekšā nebija vajadzības, un skrēju viņu tempā lieki netraucējot, lai gan pašsajūtas ļāva arī vairāk pastrādāt. Vēl viena lieta, ko šoreiz pamainīju, katrā dzeršanas punktā tomēr kaut mutīti paņēmu padzerties. Astotais turpat pa 3:52 min/km, bet devītajā bija neliels uzskrējiens, lai tiktu uz Vanšu tiltu un arī viens 180 grādu pagrieziens līdz ar to 4:01, kas ir arī mans lēnākais km šajā pusmaratonā. Pirms starta izplānoju līdzi nesto želeju apēst tieši pēc 9. km, jo domāju, ka pēc desmitā varētu sāk palikt grūtāk turēt tempu, un vajadzīgs kāds grūdiens. Nu ko – pusdienlaiks! Tīri smeķīga tā želeja, psiholoģiski uzreiz iedod iekšā, bet fiziski? gan jau arī. Tagad brīvas rokas, un skriešana arī vieglāka, pretēji Reinim, kuram rokās, likās, bija kādas miljons želejas. Domāju, kā viņas neizbesī, visu laiku turot rokā.
Aaa, un vispār es ne Anitu, ne to Reini personiski nepazīstu, tikai cik redzēti un dzirdēti. Tā kā lielāko daļu skrējām kopā, bieži šos sanāk pieminēt. Vēl viena lieta, skrienot blakus kādam slavenam vai zināmam skrējējam, ir tā, ka nemitīgi citi cilvēki (skrējēji, skatītāji) viņu atbalsta un uzmundrina. Tā tas bija Liepājā ar baskāju Edgaru un tā tas bija šeit ar Anitu un Reini. Tas kaut kā arī man pašam dod enerģiju, tāpēc tikai priecājos par to. Desmitais un vienpadsmitais km ir uzskriešana Vanšu tiltā un noskriešana no tā, un tur ļaudis gar malām sastājuši aktīvi atbalsta skrējējus, tas arī dod spēku mūsu trijotnei, un tie paiet nedaudz ātrākā zīmē attiecīgi 3:48 un 3:43 min/km. Reinis ik pa laikam speciāli uzkurina publiku, lai tik Anitai vieglāk skrietos. Noskrējienā no Vanšu tilta biju tik ātrs, ka draudzene nemaz mani nepamanīja, he, he.
Ieskrienot Rīgas centrā (centru mēs saprotam ar Vecrīgas maķīša atrašanās vietu), lai gan daudz cilvēku, Brīvības pieminekļa tautu meitas un dēli, temps atkal nokrītas līdz 3:53 un 3:59 min/km. Ap trīspadsmito km arī noķeram bariņu, kas laikam bija Anitas un Reiņa komandas biedri (pirmā sieviete pusmaratonā, viņas tempa turētāji un citi komandas biedri). Tempa turētājiem tur sākās čatiņš savā starpā, kamēr dāmas par sarunām i nedomāja. Visu četrpadsmito noskrienam bariņā pa 3:50 min/km. Vēl viens svarīgs posms priekšā, jo pēc 14. km sarunāts, ka draudzene iedod želeju, ko plānojis ēst pēc 15. km, lai pēdējiem km pietiek jaudas. Šeit sadarbība sita augstu vilni, visi bija savās vietās un tiku pie savas SIS+ double caffeine želejas. Līdz piecpadsmitajam km jau pusmaratona līdere bija iepalikusi ar savu kompāniju un mēs turpinām trijatā, bet kaut kur uzrodas vēl 2 citi līdzskrējēji. 15 km pa 3:54 min/km, apēdu savu želeju, ui bija mazs pārsteigums, ka tā espresso garša tik jaudīga būs, bet nu neko – visu apēdu pa tīro. Īsi pēc tam pat Anita piedāvā savu neizdzerto želejdzērienu (jauks skrējēj žests), tā kā tikko savu biju apēdis, tad nu nācās atteikt. Temps mazliet nokrītas – 16. km uz 3:57, 17. km uz 3:59 min/km, bet nu jāsaka godīgi, ka bija iekšā arī skriet ātrāk, bet turpināju paļauties uz abu top skrējēju uzturēto tempu. Kā arī to garo taisni uz Mola pusi vienmēr atceros arī diezgan besīgu pašsajūtu skrienot. Iepriekšējos divos Rīgas pusmaratonos kājas jau ļenganas bija un ar nepacietību gaidīju pagriezienu atpakaļ, bet ne šoreiz. Biju gatavs! 18. km beigās pusmaratonistiem pagrieziens atpakaļ, bet maratonisti turpina vēl nedaudz uz priekšu. Tā nu es pasakos paldies par tempu turēšanu abiem un ar spēka pilnu sirdi griežos atpakaļceļā. Saprotu, ka nav ko saudzēties, tempu neviens cits nediktē, un palikuši pēdējie nedaudz virs 3 km, sāku kāpināt tempu.
Jāsaka, ka nevienā līdz šīm skrietā pusmaratonā pēdējos km nebiju spējīgs kāpināt tempu, bet šeit jauda bija gan. 18. km pa 3:55, 19. km pa 3:44, 20. pa 3:43 (kas arī ir ātrākais km šajā skrējienā) un 21. km pa 3:46 min/km. Interesanti, ka pulss tā arī nesasniedza nemaz 170 sitienus, kas parasti notiek jau tajos ātrākos distances km. Hmmm… Pēdējos metrus vēl uzskrienu sprintiņu (kas priekš manis arī ir jaunums) un apdzenu vēl kādus, vienu pat uz finiša līnijas. Žēl, ka nav video. Galu galā rezultāts ļoti iepriecinošs – 1:22:12 un vidēji km 3:53 min (lai gan mans Polārs rāda 3:51 min/km). Atkal personīgais. Šitā jau pierast pie tā var. Labots Madeiras rezultāts par nedaudz vairāk kā 3 minūtēm! Pēc finiša pa taisno aizskrienu uz masāžas telti, lai iztiktu bez liekas gaidīšanas. Tiku uzreiz pie jaunām meitām, bet šīm vēl krampis pirkstos nav atstrādāts. Paglaudīja manas sasvīdušās kājas, un īsti jēgas nav… nu varbūt tuč tuč tomēr bija. Pirmo reizi iemēģināju dušas, biju patīkami pārsteigts tādas zolīdas, tīras, ar lielām dušlakām un ērtas. Cepuri nost. Tad jau arī aliņi ir pelnījuši tikt manā vēderā. Priekā, saku viņiem!
Pirms starta nav iespējams izmukt no skrienošā fotogrāfa – Mareks Gaļinovskis!
Šitā arī pagāja tie mani padsmit km cītīgi turot līdzi “čiekuriem”
Finišā jau uzskrēju vēl.
Kopumā varu teikt, ka diezgan motivējošs skrējiens sanāca. Trasē īsti nevienā brīdī nepalika smagi, un visu laiku bija sajūta, ja vajadzētu, varētu pielikt. Tikai šādi ātrumi man vēl nebija piedzīvoti, tad vienkārši neforsēju un gaidīju, kas notiks trases beigās. Kā izrādījās, nekas nenotika, un jauda bija vēl. Vai tie bija specifiskāki skrējieni gatavojoties, ko skrēju, vai tā skrējēju diēta, vai futbola sezonas sākums, vai želejas, vai padzeršanās katrā pieturā, kārtīga iesildīšanās (ar ko agrāk grēkoju), vai kaut kas cits, bet kopumā rezultātu tas deva. Un recepte priekšdienām sagatavota! Sapratu, ka nav labāka gandarījuma tajā brīdī, kad skrien it kā savā sacensību tempā (pat nedaudz virs) un beigās Tev nevis jātur temps un jālūdz, lai ātrāk pienāk finišs, bet vēl ir jauda likt klāt. Riktīgs kaifs!
Finišs.
Oficiālais laiks 1:22:25, Reālais laiks 1:22:12
Top 50
Personīgais rokā!
Tiem kuriem interesē parakt vēl, tad šeit katrs km un tā laiks, mans pulss, karte utt. ?
Tālāk.
Personīgais rokā (un ne tikai) un jāskatās uz priekšu! Tikai nu gan bišķi būs piespiedu pauze, bet turam pēdas pie zemes ļautiņi! ?
Tagad, kad skaidrs, ko vajag ēst un no kā labāk atteikties (ja tas tomēr nav skaidrs, iesaku izlasīt rakstu par keto diētu), laiks padomāt praktiskāk. Labi, ir saprotamas atsevišķās pārtikas produktu grupas, bet kā to visu salikt kopā? Te noderēs speciālas keto receptes, ar kurām mēģināsim šajā emuārā dalīties. Kāpēc šoreiz runāju daudzskaitlī? Kā zināms, no manis līdz pavārmākslai kā jebkurai viduvējai cūkai līdz zvaigznēm, tāpēc esmu uzaicinājis viesstrādnieku, kura uzdevums būs šad un tad paeksperimentēt ar keto receptēm un labākās idejas jums prezentēt ar mana emuāra palīdzību. Šodien tātad pirmā recepte – biezpiena sacepums! Bet tālāk vārds mūsu jaunajam viesstrādniekam (aplausi studijā) – Alīnai!
Beidzot, beidzot es to izdarīju! Jau krietni vairāk par gadu nevarēju saņemties, lai uzrakstītu par sevis piekopto keto diētu. Tēma tomēr tik milzīgi plaša, ka nesapratu, no kura gala tai vispār ķerties klāt. Bet nu kādu galu atradu un no tā atritināju vienu mazmazītiņu pavedienu. To tagad kā ievadrakstu šajā tēmā iespējams izlasīt manā emuārā.
Noteikti kaut kad jāturpina šī tēma, bet, ņemot vērā, cik ilgi man nācās saņemties uz šo ievadrakstu, baidos ko konkrētu solīt.. Ja nu būtu kādas konkrētas apakštēmas, kas cilvēkiem interesē, tad būtu vieglāk iet tālāk..
Vispirms sākšu ar pašu diētu. Fruitarianism: nezinu pat, kā tieši uz latviešu valodu iztulkot. Google translate saka: fruitarian – a person who eats only fruit. Fruitarianism diēta: tas arī faktiski to nozīmē – pārtikt pārsvarā tikai no svaigiem augļiem. Var teikt arī savadāk: vegāna-svaigēdāja diēta, kur pamatā enerģija tiek uzņemta no augļiem. Uzturā pieļaujami arī svaigi lapu salāti, atsevišķi augļu dārzeņi (gurķi, tomāti, saldie pipari, cukini), rieksti, sēklas, arī žāvēti augļi, kuru žāvēšanas procesā netiek pārsniegta 45 °C temperatūra, tomēr pamatā enerģija tiek uzņemta no augļiem. Nekas termiski apstrādāts, nekādi dzīvnieku valsts produkti, nekādu graudaugu. Diētas uzturā pamatā dominē ogļhidrāti. Klasiskā attiecība starp enerģiju, ko iegūst no ogļhidrātiem, olbaltumvielā un taukiem ir 80/10/10 vai 90/5/5. Tātad ogļhidrāti sastāda 80-90% no visām kalorijām, kas tiek uzņemtas. Striktākās diētas versijās sēklas un rieksti tiek izslēgti no uztura, un tiek pārtikts tikai no augļiem un tajos esošajām sēkliņām. Ja ir vēlme, var iet vēl dziļāk iekšā visā šajā un pārtikt tikai no savvaļas augļiem. Piemēram, banāni, kādus mēs zinām šodien, tiek selekcionēts tikai 200 gadus, bet savvaļas banāns izskatās pavisam savādāk, un tajā ir arī sēkliņas. Lielākie fanāti var paši iet iekšā džungļos un vākt savvaļas augļus. Bet, ja ar to nepietiek, tad var raut tos augļus nevis zaļus un mākslīgi nogatavināt, bet gan gaidīt, kamēr tie paši nokritīs no koka! Tā sakot, ir kur tiekties. Vēl jau ir arī tādi ekstrēmi varianti kā pārtikšana tikai no 30 banāniem dienā (aptuveni 3000kCal). Katrs pats var izspriest, cik šis ir labi un veselīgi.
Fruitarianism diētas būtība.
Vispirms sākšu ar pašiem evolūcijas pirmsākumiem. Pasaulē ir vairāk kā 100 diētas un apakšdiētas, bet Fruitarian diēta ir īpaša ar to, ka, ļoti iespējams, tā ir pati dabiskākā no visām. Līdz zināmam posmam mūsu priekšteči pārtika pārsvarā tikai no augļiem, tas ir, bija fruitarianisti. To, veicot izpēti uz mūsu senajiem priekštečiem, droši apgalvo paleoantropologs Alana Volkera darba grupa. Bija pamatā tikai ogļhidrāti, un tādi lieli olbaltumvielu avoti vēl nebija pieejami. Un tikai pēc zināma laika, iespējams, nošpikojot no plēsoņām vai sākot klejot uz aukstākiem reģioniem, varbūt savvaļas augļus bija grūtāk dabūt lielos kvantumos kā mūsdienās, arī cilvēki sāka medīt, kā arī iemācījās izmantot uguni, lai medījumus termiski apstrādātu. Interesanti, ka neskatoties uz to, ka šobrīd uz pasaules ir aptuveni (nu patiešām aptuveni) 8.7 miljoni sugu, cilvēki līdz pat šim brīdim ir palikusi kā vienīgā suga, kas termiski apstrādā pārtiku. Ar laiku cilvēki sāka audzēt arī graudaugus, un turēt mājlopus, kurus ne tikai apēda, bet arī sāka mākslīgi apaugļot un mākslīgi izmantot to pienu, kļūstot par vienīgo sugu pasaulē, kas izmanto nevis savas mātes pienu, bet gan citu dzīvnieku pienu. Cilvēce pamazām attālinājās no fruitarian diētas… Strauji un neizbēgami.
Mūsdienu diētas versijā tā filozofija ir tāda, ka, lai audzētu graudus un sakņaugus, nākas bieži vien izcirst daļu koku, kā arī augsne tiek noplicināta, tādā veidā izraisot pat dabas katastrofas, piemēram, slaveno smilšu vētru pagājušā gadsimta vidū ASV vidienē. Nepareizi apstrādājot augsni, arī tuksneši ar laiku rodās. Lopkopība vispār rada lielu piesārņojumu dabai. Savukārt, augļkoku izmantošana ir videi krietni draudzīgāka. Par šo es varētu ilgi rakstīt, bet man šobrīd negribās. Vārdu sakot, fruitarianis diēta var izglābt šo pasauli…
Slavenākie fruitarianisti.
Neskatoties uz evolucījas gaitā veiktajām izmaiņām, tomēr arī mūsdienās ir tādi, kas ir fruitarianisti, kaut bieži vien trūkst spēcīgi un nepārprotami pierādījumi. Iespējams, kādu laiku Leanardo Da Vinči bija augļēdājs. Bet varbūt arī nebija… Trūkst pierādījumu. Mūziķis Braiens Adams? Vabūt. Stīvs Džobs bijis fruitarians. Runā, ka pat nosaukums Apple esot radies no auzraušanās ar augļiem. Tomēr viņam esot jau kopš bērnības bijis iedzimts audzējs. Kopumā ir grūti atrast nepārprotamus pierādījumus par vienas vai otras slavenības aizraušanos ar fruitarianismu, jo tā robežšķirtne starp vegānismu-svaigēšanu un fruitarianismu brīžam ir ļoti šaura.
No skrējējiem lielākais populists ir Maikls Arnšteins, kura PB maratonā ir 2:28h. Nekas īpašs, bet tomēr pieklājīgā tempā paskriet viņš var, ēdot tikai augļus. Aizkulisēs gan runā, ka ar viņa personīgajiem PB koledžu sacensībās, kas vēl nebija fruitarians, viņam maratons būtu bijis jāskrien pāris minūtes ātrāk. Aizrāvies arī ar ultrām. 2012. gadā skrējis 11 ultras. Augstvērtīgākais rezultāts ir 100 jūdzēs: 12:57h. Salīdzināšanai: pasaules labākais sasniegums ir 11:22, bet reāli izskriet zem 12h jau ir ekstra rezultāts, ko reti kurš ir spējis. Skrien 160-320 km nedēļā, kas nozīmē, ka viņam nepieciešams uzņemt no augļiem vismaz 4000 kCal. Un Arnšteina kungs to spēj! Vēl ir šādi tādi visādu amatieru sportistu, kas samērā nopietni trenējas vai kas vienkārši ir sportiski, veselīgi un uz kuriem šī diēta strādā, piemēram, šī banānmeitene. Par to, ka kāds pasaules līmeņa skrējējs būtu strikts fruitarianists, gan neesmu dzirdējis, kaut vienā ziņā šai diētai ir liela līdzība ar ātro afrikāņu skrējēju tipisko diētu: ļoti augsts ogļhidrātu daudzums. Tik šai gadījumā kukurūzas putraimu vietā ir augļi. Nu labi. Tas tā, runājot pavisam vienkāršoti.
Un tagad par pašu galveno.
Kā jebkurai diētai, nav nekādu pierādījumu un ne mazāko pavedienu, ka fruitarian diēta labāka par optimālu visēdāja uzturu, tomēr ir cilvēki, uz kuriem šī diēta strādā un kuri dzīvo patiešām veselīgi. Ir cilvēku pašu pieredze uz labvēlīgajām izmaiņām uz veselību, un es gribēju pamēģināt, kā šī diēta varētu strādāt uz mani. Daļēji tāpēc, ka neesmu īpaši talantīgs skriešanā, man ir diezgan slikta kaulu mineralizācija, arī dažādi iekaisumi regulāri nomoca, un vispār dažbrīd liekas, ka neesmu derīgs skriešanai. Un vispār veselību varētu vēlēties labāku. Tas, kas radikāli atšķirās no visēdāju uztura, ir tas, ka uzturā nav graudaugu un termiski apstrādātas pārtikas, mazāk olbaltumvielu, ļoti daudz vitamīnu un minerālvielu dabiskā “iepakojumā” un varbūt šāda tik strikta diēta varētu būt tas, kas tiešām uz mani varētu labvēlīgi iedarboties.
Kaut ēdu ļoti daudz augļus, ar fruitarian diētu nekad iepriekš nebiju pamēģinājis. Uzsākot šo diētu, mani interesēja šādas lietas:Vai pietiks enerģijas? Vai izdosies sasniegt vajadzīgo kaloriju daudziju no augļiem? Neviena diēta, kas nespēj nodrošināt nepieciešamo enerģiju normālai funkcionēšanai, nav ilgtspējīga.
Vai pietiks enerģijas? Vai izdosies sasniegt vajadzīgo kaloriju daudziju no augļiem? Neviena diēta, kas nespēj nodrošināt nepieciešamo enerģiju normālai funkcionēšanai, nav ilgtspējīga.
Vai nebūs pārāk dārgi? Ja pie lieliem treniņapjomiem, kad nepieciešamas vairāk kā 3000kCal, nespēšu iekļauties 10 Eiro robežās dienā, tad nāksies par šo diētu aizmirst. Pavisam ciešami būtu 7-8 Eiro dienā.
Kā skriesies? Nebūs tā, ka nevarēšu veikt tik lielu treniņapjomu, jo trūks enerģijas, organismam vienkārši nepatiks, ka pirms skriešanas būs tikai augļi?
Kā organisms tiks galā ar lielo ūdens daudzumu, kas tiek uzņemts no augļiem? Man kā nedzērājam vispār diezgan grūti kaut nelielu ūdens daudzumu dzert. Tāda organisma īpatnība.
Minerālvielas dzelzs, kalcijs. Pamatā riekstos/sēklās ir vairāk dzelzs. Teorētiski dzelzs uzsūkšanos ievērojami palīdz uzlabot C vitamīns, un šis vitamīns tiek uzņemts lielās devās no augļiem. Pieņemot, ka vidēji 100 g augļos ir 2% dzelzs no diennakts normas, tad, apēdot, piemēram, 3 kg, sanāks pat 6-%. Tas tā vienkārši rēķinot. Vēl arī tas, ka atsevišķi graudaugi aizkavē dzelzs uzsūkšanos, bet augļi jau nu nav tie, kas kaut ko aizkavētu. Kalcijs ļoti labi tiek uzņemts no lapu salātiem. Pie tam vēl jau arī tas, ka lielākoties visi produkti ir sārmaini. Pie skābu vidi izraisošiem produktiem organismā izdalās skābes, un pie kalcija deficīta tas tiek ņemts no kauliem, un tie kļūst trauslāki. Ja tiek lietoti sārmaini produkti, tad nepieciešamība ņemt no organisma kalciju ir krietni mazāka. Tas tā vienkāršoti runājot. Veikšu analīzes un skatīšos, kā būs ar mani, vai lūzīs kauli, vai iestāsies anēmija. Prakse rāda, ka tā nav nekāda problēma fruitarianistiem, kas iekļauj lapu salātus.
Svara pazemināšanās. Principā lielai daļai svars samazinās, jo tiek uzņemtas daudz šķiedrvielas, ūdens, kas attīra organismu, vitamīni un gandrīz nemaz netiek uzņemti tauki. Pie tam, pat uzņemot patiešām lielu kaloriju daudzumu (vairāk, kā vajag), svars nepaaugstināsies, kas ir šīs diētas īpatnība.
Citu pieredze ir tāda, ka mazāk salst pie šīs diētas. Tā kā pat esmu diezgan salīgs, un pie mīnusiem nevaru skriet īsajā treniņtērpā, tad ceru, ka varētu tomēr būt uzlabojumi šajā ziņā.
Mazs olbaltumvielu daudzums. Šī ir tā lieta, kas man faktiski visvairāk interesē. Man ir iepotēts, ka, aktīvi sportojot, nepieciešams lielāks olbaltumvielu daudzums organismā, lai atjaunotos, lai nerastos dažādi iekaisumi no lielākām slodzēm utt. Tā es visu laiku esmu domājis, bet, iespējams, ka tas ir mīts, un nemaz tās olbaltumvielas nav tik būtiskas. Varbūt. Bet varbūt arī ne. Tam, ka ir mazāks olbaltumvielu saturs, teorētiski ir vairāki plusi. Un ir pat tādi fruitarianisti, kas aizraujās ar bodibildingu un kuriem ir salīdzinoši liela muskuļu masa, kas iegūta no augļiem. Man tas liekas prātam neaptverami. Mans prāts ir pārāk samaitāts, lai to apsmadzeņotu! Kā mans organisms reaģēs uz tik mazu olbaltumvielu daudzumu, tas ir tas, kas mani tiešām interesē.
Fruitarianism diēta praksē.
Un tagad pie reālās prakses un eksperimentiem. Biju plānojis uzsākt ap Ziemassvētkiem, tomēr neizturēju, un sāku 2 nedēļas ātrāk. Es gan esmu tomēr izvēlējies nestriktāku diētu, iekļaujot arī nedaudz alģu un sēklu pulverīšus, kas satur koncentrētā veidā minerālvielas, kā arī pavisam nedaudz sakņaugus. Arī grauzdētu zemesriekstu sviests nedaudz. Teorētiski šo produktu var aizstāt ar negrauzdētu mandeļu sviestu, bet tādu veikalā neesmu atradis, un pašam taisīt sanāk diezgan padārgi un neizdevīgi. No augļiem izvēlos lielākoties tos augļus, kas ir lētāki un labi garšo, kaut garšo man faktiski visi augļi. Tātad mana pagaidu izvēle: lielos kvantumos banāni, apelsīni, mandarīni, hurmas. Pārējais krietni mazāk: kivi, pa retam kāda melone, ananāss, granātābols, greifrūti, mango, avokado, jāņogas, žāvēti augļi. Protams, augļēšana ir sezonāla. Vasarā būtu daudz ogu: mellenes, zemenes, ķirši, avenes. Tad vēl arī lapu salāti un sēklas. Manā gadījumā mērķis bija pieturēties pie kaloriju attiecības 80/10/10 diētas, un uzņemt ap 2500-3000 kCal. Ja intensīvāk kustos un sportoju, tad attiecīgi vairāk: līdz pat 4000 kCal. Lai vieglāk būtu adaptētes, sākumā ēdu pilnīgi to pašu, ko ikdienā, tikai palielināju devas. Uzinstalēta ļoti laba programma cron-o-meter, ko ļoti ērti izmantot analīzei. Iekšā liela datubāze ar produktiem, to sastāvu, minerālvielām, vitamīniem, kalorijām. Atliek tikai izvēlēties vajadzīgo produktu un norādīt apēstos gramus, un varēs iegūt vērtīgu informāciju. Pirmās nedēļas plānots rūpīgi pierakstīt apēsto. Ne jau prieka pēc, bet drošībai, lai zinātu, kas varētu būt par maz vai par daudz.
Vēl jāielāgo, ka pareizāk augļus ir ēst atsevišķi, tas ir, stūķēt vēderā, piemēram, tikai apelsīnus vai banānus, cik nu saiet. Tas vismaz 45 min atpūta līdz nākamajai ēdienreizei. Var jaukt kopā augļus no vienas grupas, skatīt attēlu, piemēram, citrusaugļus – mandarīnus, greipfrūtus, apelsīnus – var ēst kopā. Esmu ievērojis, ka patiešām zaļie lapu salāti ir ēdami kopā ar gandrīz jebkuru augli. Riekstus ar augļiem kopā ēst nebūtu labi utt. Uzskatu, ka organismam jāļauj pielāgoties, tāpēc sākumā skriešanu gribēju ņemt pavisam maz un vieglā režīmā. Sākam!
1. diena.
112 grami – burkāns, 110 g – zemesriekstu sviests, 1270 g – apelsīni, 1000 g – banāni, 200 g – bietes, 100g – lapu salāti, 25g – Indijas rieksti, 9g – zivju eļļa, 145g – avokado, 30g – granātābols.
Kopā 8 ēdienreizes. Negrūžu vēderā uzreiz lielas devas, jo nav pierasts. Ēsts tiek ik pa stundu. Rakstu kopā visu, kaut, piemēram, banānus ēdu 3 ēdienreizēs. Kopā 2815 kCal. Kaloriju attiecība ogļhidrāti/olbaltumvielas/tauki 62/9/29. Ēdot zemesriekstu sviestu un riekstus, sakrājās diezgan daudz tauku. Olbaltumvielas pēc plāna. Enerģijas pietiek, bet problēma tā, ka ļoti daudz ūdens uzņēmu caur augļiem, kas man kā nedzērājam ir neierasta slodze, jo šķidrumu maz uzņemu. Vitamīni visi ir virs 100% no dienas normas, pat krietni virs, izņemot B12, ko tikai caur uztura bagātinātājiem varu uzņemt, ja patiešām šis vitamīns man pēkšņi izrādās svarīgs. Minerālvielas: kritiskais dzelzs 150%. Nezinu gan, cik daudz no tā manī uzsūcies. Kalcijs, cinks nedaudz zem 100%.
Kopā 2500 kCal. Attiecība: 71/11/18. 2.5 kg augļu apēsti, kas man bija ļoti nepierasta slodze. Ļoti regulāri WC apmeklējumi. Patiešām grūti man tik lielu ūdens daudzumu uzņemti. Grūta diena. Arī pirmais skrējiens, kaut esmu piedardzīgs, un pārāk ar skriešanu neaizraujos. Vitamīni visi skaisti virs 100%, izņemot D un B12. Par A vitamīna megadevām var nesatraukties, jo tas uzņemts no augļiem un lapu salātiem, nav toksisks lielās devās. Minerālvielas: viss kārtībā, izņemot cinku un kalciju, kas nedaudz mazāk par 100%, kā noteikuši USDA.
Kopā 2620 kCal. Attiecība 80/7/13. Nu jau esmu ļoti tuvu tipiskajai fruitarianistu attiecībai 80/10/10. Tomēr vienalga īsti nesaprotu, kā olbaltumvielas var dabūt tikpat, cik taukus. Sēklās/riekstos tauki izteikti dominē pār olbaltumvielām kaloriju ziņā. Nemācēšu teikt, kad tik maz olbaltumvielas būtu uzņēmis, bet nejūtu, ka tas kaut kā mani ietekmētu. Skrējās ļoti viegli, kaut ar 2 zaļajām pauzēm, skrienot nieka 6km. Tiešām vēl neesmu pieradis pie tik liela ūdens daudzuma. Vitamīni: iespaidīgs skaitlis saskaitījās pie A vitamīna, B grupas vitamīni ka parasti ideāli. Minerālvielas: šoreiz buksē selēns, kas ir mazāk kā iepriekš. Kritiskais dzelzs virs 200%, un vēl daļa minerālvielu virs 200%.
4. diena.
1840 g apelsīnu, 1240 g banānu, 180g avokado, 210g lapu salāti, 290g kivi, 30g kaņepju proteīns, 25g ķirbju sēklas.
Kopā 2750 kCal. Kaloriju attiecība 77/8/15. Kalorijas pietiekoši. Uzturs izcili vienveidīgs, kā jau šai diētai pienākas. 1.8kg (!!!) apelsīnu apēsti pa 3 ēdienreizēm. C vitamīna trieciendeva 1500%! A vitamīns šoreiz tikai 700%. Beidzot arī kalcijs virs 100%. Selēns un cinks gan mazāk.
5. diena.
Esmu diskvalificēts, jo brokastīs bija 100g auzas! Bija nepieciešama atelpa no tā lielā ūdens daudzuma, ko visu laiku uzņemu caur augļiem. Vai tad man dienu trūkst? Ejam tālāk uz nākamo dienu.
3400 kCal! Sākumā domāju, ka esmu kļūdījies ar ēdienu ievadīšanu, bet nē. Kaloriju attiecība 80/8/12. Apēsti 3.8 kg augļu. Rekords apēstajās kalorijās, un nu jau esmu vistuvāk optimālajam 80/10/10, kaut vienalga nesaprotu, kā kCal no taukiem var būt ne vairāk par olbaltumvielām. Dzelzs 275% no dienas devas. Kaut kā neizskatās, ka varētu būt lielas problēmas ar dzelzi, piedevām C vitamīns veicina dzelzs uzsūkšanos, un tas jau nu tiek uzņemts megadevās, un netiek ēsti graudu produkti, no kuriem daļa traucē uzsūkties dzelzij. Arī selēns un cinks ir tuvu 100%. Šodien kopumā izskatās patiešām labi vitamīnu un minerālvielu sadalījums, neskatoties uz absolūti vienveidīgu uzturu.
Šoreiz tikai 3060 kCal. Attiecība 77/8/15. Nu jau sāku pamazām pierast pie gaužām vienveidīgā uztura. Nedēļa pagājusi, pārtiekot pārsvarā tikai no augļiem, un pamazām arī entuziasms sāk noplakt, jo visu laiku tie vitamīnu un minerālvielu procenti ir līdzīgi. Pamazām sāku apzināties to situāciju. Arī esmu pamazām apradis ar to lielo ūdens daudzumu, ko uzņemu no augļiem.
2520 kCal. Attiecība 89/5/6. Šodien esmu faktiski sasniedzi radikālāku fruitarian diētas sadalījumu 90/5/5. Tas gan vairāk izņēmums ne likumsakarība. Šoreiz nesavācās tik daudz selēna un cinka, kā vēlas USDA. Daļēji tāpēc, ka mazāk kCal uzņemtas, arī mazāk sēklas apēstas. Šodien pat 1. reizi B3 vitamīns zem 100%! Pēc ilgāka pārtraukuma paskrēju treniņā kaut ko nedaudz nopietnāku: ātrā tempā 5km. Atpaliku 45s no personīgā rekorda, kas nebūt nav slikti, ņemot vērā, ka šobrīd man ir offSeason un faktiski netrenējos. Bet nu pēc šī skrējiena pārliecinājos, ka varu paskriet arī, ja tikai augļi vēderā.
9. diena, 10. diena,…
Varētu jau turpināt, bet nav jau galīgi nekas interesants un jauns sakāms par apēsto. Visu laiku viens un tas pats. Aina jau nemainās, un domāju, ka lasītājam aptuveni skaidrs, kā tās kalorijas tiek uzņemts, kas tiek ēsts.
Secinājumi.
Nu jau gandrīz 2 nedēļas pagājušas, kopš pārtieku pārsvarā tikai no augļiem. Esmu pārliecinājies, ka vajadzīgo kaloritāti var sasniegt arī šādi. Izmaksas nav nemaz tik lielas (par tām sīkāk varbūt citreiz), pie tam izmaksas var arī samazināt, pērkot vairumā augļus. Ja vienubrīd likās, ka tomēr nāksies pāriet atpakaļ uz svaigēdāja-vegāna diētu, iekļaujot uzturā arī auzas, vairāk riekstus un dārzeņus, tad šobrīd tomēr liekas, ka augļēšanu esmu spējīgs turpināt. Dzelzs pārsteidzoši daudz sakrājās, apēdot vairākus kg augļu. Rezumējot, var teikt, ka jūtos labi, izbadējies neesmu, vienīgās minerālvielas, kas uzturā konsekventi ir nedaudz zem 100% no ieteiktās devas ir kalcijs, selēns, cinks, kaut par kalciju, ēdot gandrīz tikai sārmainus produktus, jau nu vismazāk jāuztraucas. Pētījumi rāda, ka šī minerālviela lieliski tiek uzņemta no lapu salātiem. Vitamīni visi ir, izņemot D un B12, kas tikai dzīvnieku produktos ir. Neuzskatu, ka caur sauli ziemas mēnešos pārāk daudz varētu uzņemt D vitamīnu, tāpēc regulāri tomēr lietoju arī zivju eļļu. Ja vajag, varu arī B12 lietot uztura bagātinātāju veidā, tik strikts jau es neesmu, kaut šis vitamīns gadiem ir uzkrājies aknās. Arī psiholoģiskais moments: visi augļi, ko ēdu, man patiešām ļoti garšo. Pētījumi rāda, ka, iespējams, efekts no ēdiena ir lielāks, ja tiek ēsts ar baudu, un šī nu nav tā diēat, kur kaut kas būtu negaršīgs. Tas, ka uzņemu šobrīd ap 3-4 reizēm mazāk olbaltumvielu, arī pagaidām ļoti lielas neertības nerada. Drīzumā atsākšu taisīt fiziskos vingrinājumus. Tad redzēs, kā ies, bet šobrīd olbaltumvielu tēma mani visvairāk interesē, neesmu to izpratis no teorētiskā viedokļa. Iepriekš pēc fiziskajiem uzņēmu diezgan lielu olbaltumvielu daudzumu, bet tagad būs savādāk. Protams, tūlīt veikšu 1. analīzes, kur uzrādīsies, cik reāli man ir dažas no minerālvielām un vitamīniem. Šajā diētā analīzēm rūpīgi jāseko līdzi.
Nobeigumā: tie, kas vēlas apriet manu diētu un teikt, cik tas ir slikti, varbūt paši lai parāda, cik daudz ar uzturu tiek uzņemtas minerālvielas un vitamīni. Varam pamērīties. Kritiku diezgan bieži saņemu par šo fruitarian diētu. Un tas man brīžam liekas patiešām paradoksāli un neizprotami: ja tiek ēsti regulāri tā saucamie Junk food jeb ēdieni ar zemu uzturvērtību – hamburgeri, kūkas, picas, čipsi, snikeri, kolas utt – tad jau tas ir normāli, sabiedrībā tā pieņemts, bet pārtikšana no augļiem, tas uzreiz ir tikai slikti. Suņi rej, karavāna dodas tālāk…
2013.gads ir pagājis un katrs no mums ir sasniedzis lielākus vai mazākus panākumus.
Atskatoties uz savu gadu, es jūtos lepns par padarīto. Sākot lēnām tipināt ik pa simts metriem ar regulārām iešanas pauzēm vairāku kilometru garumā, es 6 mēnešu laikā sasniedzu tādu fizisko formu, kas man ļāva noskriet Jūrmalas pusmaratonu.
Smeļoties iedvesmu no visdažādākajiem avotiem, es turpināju katru sestdienu staigāt un pēc iespējas skriet. Kad pēc pāris mēnešiem es sāku skriet to, ko kādreiz varēju tikai noiet, es jutos kā asins sajutusi haizivs. Sāku pielikt klāt kilometrāžu un treniņus trenažieru zālē.
Manas pastaigas un skrējieni nebija vienkārša asfalta mīcīšana. Es vienmēr centos padarīt tos interesantākus, redzēt jaunas vietas, doties uz kādu vietu. Ņēmu līdzi fotoaparātu un bildēju visu, kas likās interesants. Ja kādam interesē, tad atskaites par gājieniem-skrējieniem esmu izlicis: https://www.facebook.com/riga.walk.run
Varbūt arī Jūs smeļaties kādu labu gājien-skrējiena ideju. Galu galā pats treniņš ir tikai aizberga virsotne. Zem ūdens ir darbs virtuvē, ikdienas motivācija, kuru mēs smeļamies līdzcilvēkos, sporta forumos, sekojot facebook fitnesa lapām un tml. Es pakārtoju savu pasauli tā, lai kad man pietrūktu gribas spēka vai motivācijas, man nebūtu izvēles kā tikai rīkoties pareizi. Lai kaut kas man regulāri atgādina par maniem mērķiem un kāpēc es izmainīju savu dzīvi.
Šobrīd gan nevēlos rakstīt par visu to, kas noticis vesela gada laikā, bet vēlos ar jums padalīties ar attēlu, kurā ir redzams kā cilvēks mainās, zaudējot 30 kg:
Iepriekš publicētais skriešanas stāsts bija stāsts vairāk par sajūtām un pašu skriešanu. Šis stāsts būs par ceļa sākumu uz tieši man piemērotāku uzturu, par apmaldīšanos pārtikas veikalā, etiķešu lasīšanu un apjausmu, ka maniem ierastajiem ēst gatavošanas svētkiem ir pienācis gals.
Šobrīd esmu kompromisa meklējumos – kā, saglabājot garšu pasauli un prieku no gatavošanas, ēst saskaņā ar treniņu grafiku un ķermeņa vajadzībām nevis spontānām vēlmēm. Ja godīgi, es tiešām nepazīstu pilnīgi nevienu sieviešu kārtas pārstāvi, kas vismaz vienreiz dzīvē nav sākusi diētu. Arī es ik pa laikam kaut ko biju mēģinājusi, bet vienmēr agrāk vai vēlāk notiek atgriešanās pie iemīļotajiem sieriem, kūku eksperimentiem, ēdiena baudīšanas un jaunu garšu medībām (par diētu tēmu ļoti trāpīgs raksts ar smalku ironijas devu pieejams šeit: http://www.lilla.lv/journal/fizkulturietes-dienasgramata/). Līdz ar 2013.gada iestāšanos nolēmu, ka diētas kā tādas vispār galīgi nav man, tās, iedomājoties vien, apziņā jau iezogas nīgrums, neapmierinātība un netaisnības sajūta. Tomēr, neskatoties uz to, nolēmu aizvākt no ēdienkartes visus sliktos produktus, kurus Jums nakts vidū var noskaitīt jebkura sieviete, kas kaut vienu reizi mūžā turējusi rokās Cosmopolitan. Tātad, izvairījos no kviešu miltiem, saldumiem, ātrajām uzkodām, treknajiem sieriem, pastas utml. Pašai, protams, šķita, ka ēdu teju pēc labākajiem priekšrakstiem…
Manu ilūziju sagrāva gan NRM skriešanas skolas nodarbība, gan trenera īsais, ironiskais un kodolīgais teikums epastā pēc tam, kad nedēļu cītīgi biju pierakstījusi visu apēsto: “Par pārtiku viss skaidrs:) Nekas, protams, izcils un sportam nav pakārtots.” Tā, lūk. Abi šie faktori pilnībā sagrāva manu ilūziju par to, ka ēdu principā teju ideālu pārtiku. Tas, ka produkts ir kvalitatīvs, lieliskām garšas īpašībām un bez pārmērīgi liela tauku īpatsvara un salīdzinoši mazāk kalorijām vēl nebūt nenozīmē, ka ir arī derīgs sportiskās formas uzlabošanai un ķermeņa apgādāšanai ar visām tam nepieciešamajām uzturvielām. Tā, lūk, draugi – izrādās, par aktīvai skriešanai piemērotu uzturu nezinu pilnībā neko. Tādēļ arī viss tālāk aprakstītais ir tikai manas sākotnējās atziņas, un es pilnībā apzinos, ka vairāk nezinu nekā zinu, un arī tas, ko zinu, noteikti var tikt apšaubīts ar vismaz 10 dažādiem pretargumentiem.
Tomēr, atgriežoties pie manas līdzšinējās pieredzes….
Ievākusi informāciju par glikēmisko indeksu, load faktoru un bruņojusies ar GI tracker aplikāciju devos iekarot Valdemārielas Rimi. Ja godīgi, gāja diezgan briesmīgi. Veikalā arī pārņēma neliela panika – biju bezmērķīgi staigājusi starp plauktu rindām un 20 minūšu laikā manā velkamajā groziņā bija iesēduši tikai pāris āboli, pie tam laiks arī nav neierobežots, jo ir jau pavēls, veikals drīz slēgsies ciet un ēst arī gribas. Nolemju, ka iešu vēl vienā apgaitā un pētīšu etiķetes. Sāku ar piena produktu zonu. Atrodu Lazdonas diabētisko jogurtu, kas ir bez taukiem un kā saldinātājs tiek minēts maltodekstrīns, ko esmu vairākas reizes dzirdējusi pieminam kā ilgstošai fiziskajai slodzei piemērotu cukuru (ātri sadalās, ātri dod enerģiju, taču piesaista salīdzinoši mazāk ūdeni kā citi ogļhidrāti). Nice – groziņā āboliem pievienojas arī divi jogurti (izrādījās tīri garšīgi, un tagad tie ir manā ikdienas Rimi maršrutā). Nolemju, ka vājpiena biezpiens arī būs okei. Tālāk soļoju uz augļiem/dārzeņiem – salāti, gurķi, tomāti, burkāni, puķukāposts, zaļumi, kaudze banānu (šie esot derīgi tieši pēc treniņa, lai piepildītu vēderu un aizkliedētu vēlmi ap pusnakti doties ledusskapja virzienā), no saldētajiem dārzeņiem pupiņas, zaļie zirnīši. Groziņš jau izskatās diezgan pilns un arī panika pamazām atkāpjas. Vēl gan īsti nezinu, ko es no tā visa pagatavošu, bet par to nolemju domāt mājās. No maizes un siera stendiem turos pa gabalu, bet tā vietā uzmeklēju “bez glutēna” produktu plauktu. Cenas, protams, nedaudz astronomiskas. Izvēlos šķiedrvielas ar avenēm, ko lietot pie putras ievārījuma vietā, un jau sasmalcinātus riekstus, ko uzbērt uz salātiem (varbūt vizuāli vismaz izdosies sevi apmānīt, jo salātiem esmu ieradusi pa virsu uzbērt rīvētu parmesan sieru, kas tagad atrodas nevēlamo produktu sarakstā). Sapērku kuskusu, ar ko papildināt salātus, pilngraudu pārslas rīta putrām, grūbas, riekstu, rozīņu, sēklu, kaltētu dzērveņu maisījumu ar pienācīgo nosaukumu “Fitness” un laimīgi dodos mājās. Viss process aizņēma ne vairāk un ne mazāk kā 90 minūtes – es dažreiz pat kurpes ātrāk spēju atrast!
Ja jau parasts pārtikas veikala apmeklējums man sagādāja diezgan pamatīgas grūtības, tad pusdienu vietas atrašana ir vēl grūtāks uzdevums, īpaši, ja laika trūkuma rezultātā parasti nākas izmantot darba ēdnīcas pakalojumu (manuprāt, ēdnīcā pavāres uzskata, ka biroja darbiniekam ir jāēd tieši tāpat kā kārtīgam zemniekam, kas visu dienu pavada, aparot laukus, un ne jau sēžot traktorā, bet soļojot aiz zirga). Tomēr arī ar šo cenšos pamazām tikt galā – pagaidām savu variantu atradusi neesmu, un variēju starp ēšanu ārpus darba, līdzi ņemšanu un ēdnīcas piedāvājumu, kas gan tagad vasarā vismaz ir kļuvis nedaudz draudzīgāks (ar to domāts, ka ir vismaz aukstā zupa).
Tomēr tas viss ir tikai ceļa sākums, tādēļ arī pats stāsts ir bez beigām, bez noslēdzošās daļas un pamācībām. Joprojām meklēju sev piemērotāko variantu, joprojām eksperimentēju virtuvē un plānoju ar labākajiem atklājumiem/receptēm padalīties arī ar noskrien.lv auditoriju. Iespējams, ka pat sanāktu recepšu sadaļa.
Ko es esmu atklājusi līdz šim?
Viens atklājums, kas var noderēt tiem, kuriem garšo mājās ceptas lietas – lieliski mafini sanāk, ja miltu vietā lieto banānus un auzu pārslas, savukārt grieķu jogurtu aizstāj ar jau pieminēto Lazdonas diabētisko jogurtu. Tāpat biezzupas, kurām agrāk jau uzreiz pēc sablenderēšanas pievienoju saldo krējumu, tagad papildinu ar pusēdamkaroti saldā krējuma tikai tad, kad jau zupa ielieta šķīvī. Esmu no jauna atklājusi grūbas, kas, lai arī ir smagais ogļhidrāts, man ļoti garšo, un esmu novērojusi, ka, ja garais treniņš paredzēts vakarā, grūbas, nepiepildot vēderu ar smaguma sajūtu, sniedz gana daudz enerģijas. Un, kas nav mazssvarīgi, ar nelielas izdomas palīdzību, grūbas var pārvērst lieliskā risoto variācijā.
Iedvesmai
http://pinterest.com/punchfork/ (šeit gan vairums recepšu tieši manām šā brīža vajadzībām ir nederīgas, bet, neskatoties uz to, šis ir viens no maniem iecienītākajiem gatavošanas iedvesmas avotiem)
Tagad, kad skaidrs, ko vajag ēst un no kā labāk atteikties (ja tas tomēr nav skaidrs, iesaku izlasīt rakstu par 
Beidzot, beidzot es to izdarīju! Jau krietni vairāk par gadu nevarēju saņemties, lai uzrakstītu par sevis piekopto keto diētu. Tēma tomēr tik milzīgi plaša, ka nesapratu, no kura gala tai vispār ķerties klāt. Bet nu kādu galu atradu un no tā atritināju vienu mazmazītiņu pavedienu. To tagad kā ievadrakstu šajā tēmā iespējams izlasīt 
km 
-