VSK Noskrien

Sākās tas viss šādi jeb pirmais ieraksts noskrien.lv:

Draugs mēdz ieklīst dažādās dīvainās mājas lapās. Šoreiz bija uzgājis noskrien.lv un uzzinājis, ka ir iespēja sagaidīt jauno gadu Igaunijā, skrienot 12 h (!) no vietas. Skriet divpadsmit stundas no vietas mūsu kompānija, protams, nebija gatava, bet paskatīties šādu šovu labā (Džeimsona kunga) kompānijā gan šķita pietiekami stulba ideja, lai mēs to realizētu. Aizstāvībai atradām punktu nolikumā, kas ļauj skriet arī mazāk, želeju vietā paķērām vēl dažus Džeimsona kunga brāļus un pieteicāmies. Kopš tā laika atkarīgo lokā mani pazīst kā Kaponkuli, un es arī mazliet skrienu.

Skrējienus noskrien.lv atsāku reģistrēt tikai 2013. gada aprīlī, lai interneta dzīlēs dokumentētu savu nopietno 100 (?) km treniņu programmu pirms Rīgas maratona. Vasarā turpinājās haotiski paskrējieni, t.sk. maratons Somijā, stafete Baltijas 100 km kausā Lietuvā un skrējiens ap Rāznas ezeru ņergu (ak, šie endorfīnu dīleri) kompānijā.

Pirmā svecīte

Jauns skriešanas saasinājums sākās augustā, kad kolēģis palūdza aizstāt komandas biedrus X-race Rīgas posmā. Sanāca vairākas dienas noskriet pēc kārtas, sarīkoju sev improvizēto pusaironmenu, tad vēl dažas dienas pēc kārtas… noskrien.lv nozīmītes uzdeva jautājumu – vai vari skriet arī 100 dienas pēc kārtas? Tagad zinu, ka šādus jautājumus labāk neuzdot, jo tiem ir arī atbildes.

Skriešana katru dienu kopumā ir diezgan vienmuļa padarīšana. Bet nenovēršami noved situācijās, kurās vairums skrējēju parasti nenonāk. Viesību vidū jāpieceļas (gaida tostu), jāatvainojas, ka vajag (…eh, uz tualeti) … paskriet (….!?). Paskriet vajag neatkarīgi no laika apstākļiem, vietas, noguruma vai reibuma pakāpes, diennakts laika, apģērba, apaviem, kravas uz muguras un citiem “bet”.

Rudenī pieteicos pilnajam Siguldas kalnu maratonam, un izbaudīju, ko nozīmē “skriet par visu naudu”. Iepriekš iemēģinot trasi, sagriezu potīti, sacensības izvērtās slapjas un slidenas – aizsvīda brilles un beigās krietnu laiciņu pa dubļainām Siguldas gravām bija jārāpo tumsā. Bet arī finiša sajūta bija pavisam cita, kā kārtējā Kaponkuļa tempā veiktajā šosejas pusmaratonā. No aromatizētiem ķiršu aliņiem biju pieķēries īstai skriešanas brāgai.

Pirmais SKM. Tas neesmu es, tā ir Trakā Lapsa. Es sekoju drošā pārdesmit rudu astu attālumā.

2013. gads beidzās tāpat kā sācies – Igaunijā. Ar to atšķirību, ka kustējos 12 h (nu labi – mazliet jau arī našķējos), un sev par brīnumu gandrīz sakasīju pirmo simtnieku (96 km). Pēc “Pēdējās nakts sapņa” loģiski sekoja “Pirmās dienas murgs”, bet ikdienas paskrējieni jau bija kļuvuši par ieradumu, un nepārtrūka arī pēc uzkrātām 100 dienām.

Nākamais gads sākās skriešanai daudzsološi – nelielas (un tieši tāpēc lielas) muļķības dēļ zaudēju autovadītāja tiesības. Bija vēls, sabiedriskā transporta uz Jelgavu vairs nebija, tātad jānakšņo darbā. Ikdienas skrējienam tomēr savācos – šoreiz uzvalkā un kurpēs. Neaizmirsu pamāt policistiem, kas organizēja mana auto evakuāciju. Tas noteikti nostiprināja viņu pārliecību, ka tiesības man nedrīkst dot, bet kopumā izkāpšana no auto uz veselu gadu nāca par labu – pat treniņi pagarinājās ar 5 km skrējienu uz/no tiem.

Vasarā skriešanas slimībai tika veikta atkārtota diagnostika. Nesaprotamā veidā biju atūdeņojies/dabūjis karstuma dūrienu. Braucot no darba, izklājos autoostā uz grīdas. Ātros tomēr izsaucu pats. Nebūtu uzvalkā, apkārtesošie droši vien domātu, ka cīnos ar zaļo pūķi, bet cilvēki bija atsaucīgi – iedeva ūdeni. Stradiņos pagulēju pie sistēmas (vēnā salaida 2 l šķidruma), un vēlu vakarā mani palaida ārā. Pulkstenī ātri novērtēju, ka līdz pusnaktij uz ikdienas skrējienu Jelgavā nepaspēšu. Bet pusnaktī, kā zināms, karietes mēdz pārvērsties ķirbjos. Pēc brīža uzvalkā un ar datoru rokās rikšoju apkārt slimnīcai, cerēdams, ka mani nenoķers un nepārsūtīs uz nākamo ārstēšanas fāzi Tvaika ielā.

Augusta sākumā noskrēju pirmo Cēsu taku skrējienu, pēc kura Cietmiesis* sāka urdīt, ka gada jubileju skriešanas dienās pēc kārtas varētu atzīmēt ar pirmo simtnieku. Kartē nopētīju, ka no Jelgavas līdz Jaunjelgavai ir 106 km – apmēram tik, cik man vajadzīgs. Izmaksāju draugiem ekskursiju ar nosacījumu, ka viņi man trīs vietās sarīko gastronomisko ballīti.

Ir dzirdēts par rozā bebriem, vecmātes pulksteņiem ar dzeguzi un karuseli Col de Tricot galā. Man ap deviņdesmito kilometru kaut kur Taurkalnes mežos pakaļ sāka skriet kails vīrietis ar apakšbiksēm galvā. Tas stimulēja atkal kustēties ātrāk, un savu pirmo simtnieku pieveicu 11h 40 min. Vēl pēc 40 min pie Jaunjelgavas lauvām sasveicinājos arī ar komandas kapteini Džeimsona kungu. Šoreiz gan mini iepakojumā, jo sakarība starp distances garumu un komandas kapteiņa tilpumu tomēr ir apgriezti proporcionāla.

Deviņdesmitais kilometrs kaut kur Taurkalnes mežos…

Otrā svecīte

2014. gada septembrī nācās iekombinēt skrējienus pirms un pēc pilnās narkozes operācijas acij. Daudz netrūka, un mans ikdienas skrējiens būtu pa slimnīcas gaiteni vai tualetē pa apli. Grozot pirkstu pie deniņiem, māsiņa tomēr izlaida ārā. Otrā dienā pēc operācijas skrējiena skaņošana ar priekšniecību izpalika, jo biju atlaists mājās.

Oktobrī pēc Siguldas kalnu maratona Cietmiesis atkal raustīja aiz piedurknes – vajag papētīt, ko par tiem Cēsu un Siguldas kvalifikācijas punktiem var dabūt. Baltā kalna mājas lapā iegāju lepni kā Lennebergas Emīls pie cukurūdens letes. Pasūtīju TDS bez sajēgas, vai kaut ko tādu vispār var izdzert, bet lepns, ka man ir nauda.

2014./2015. gadu mija pagāja cīnoties ar kaut kādas sarežģīta nosaukuma saites iekaisumu Ahileja apvidū. Samazināju kilometrāžu un tempu, bet vienalga vairākus mēnešus ķērās, plēsa un nedzija. Pazīstama dakterīte pareizi noteica diagnozi un parādīja arī staipīšanu, bet nelīdzēja. Beigās sarosījos un aizgāju uz [reklāmas pauze] Sporta laboratoriju. Noteica to pašu problēmu, bet ierādīja pareizāku staipīšanas veidu. Saite sadzija divās nedēļās.

Nekāda treniņu programma pirms TDS vienalga nesanāca. Martā Rīga-Valmiera izpalika slimības dēļ, aprīli noceļojos pa Armēniju/Kalnu Karabahu, maijā rāva zobu ar divu nedēļu antibiotiku kursu, bet jūnijā Pokaiņu Lūsī sienu dabūju jau pirms 30 km (tomēr arī šādās distancēs ir jāpaēd). Draudīgi tuvojās augusta beigas un pirmā īstā kalnu ultra. Nebija nekādas sajēgas, ko no tādas gaidīt, kā trenēties, cik ātri skriet utt. Cēsu Eco Trail rezultātu augusta sākumā izdevās uzlabot tikai nedaudz, un uz Franciju devos kā pirmo reizi pie zobārsta.

Zobārsts sagaidīja ne pārāk viesmīlīgi. Autonomā Golfa vietā dabūju kaut kādu franču ēzelīti, kas karsa un meta dzirksteles – uz šosejas taurēja pat smagie. Booking.com avansā apmaksātajos apartamentos tā arī netiku iekšā (lai dzīvo meksikāņu imigrantu biznesa metodes…). Jau pirmās pastaigas pa kalniem uzdzina mazvērtības kompleksu – temps nekāds, elpa sekla, kājas piedzītas. Pēc trīs/četrām dienām biju apskatījis augstākos trases posmus un nedaudz aklimatizējies. Izdevās noķert pēdējo brīvo vietu apartamentos pie pārējiem latviešiem Šamonī. Tā bija veiksmīgā loze – saņēmu daudz vērtīgu padomu, t.sk. vērtīgāko – nopirkt nūjas. Vēl mani sabiedēja, ka sākumā esot jākustas ātri, citādi var noņemt no trases kontrollaika dēļ (kopš tās reizes manas bailes no kontrollaika ieguva mītisku raksturu).

TDS takas pie Passeur Pralognan pārejas pēc Bourg-St-Maurice kāpuma.

Nūjas dabūju iemēģināt tikai sacensībās, bet jau pirmajā kāpumā biju sajūsmā. Lieliski sadalīja slodzi starp rokām un kājām. Bailēs no kontrollaika bēgu, atpakaļ neskatīdamies, un līdz Bourg-St-Maurice (51. km) iekrāju 2 stundu rezervi, kas jau deva cerību uz finišu kontrollaikā. Naktī saņēmu mācību ar pieres lukturiem – lielais lādējamais orientieristu lukturis nomira jau pēc nepilnas stundas (pārāk spilgts režīms?), otrs Elkor pirktais bija pārāk blāvs un novilka kādas divas stundas. Šamonī biju nopircis vēl vienu mazu Petzl lukturīti par 15 EUR. Šis tad mani izglāba, stabili izvelkot līdz rīta gaismai.

Psiholoģiski grūtākais izrādījās La Gitte kāpums, kas man, iesācējam, naktī likās stāvs un bezgalīgs. Daži gulēja savīstījušies termosegās, mediķu apčubināti – vēsumiņš pēc karstās dienas negāja labumā. Pēdējo kāpjamo sienu (Col de Tricot) sasniedzu līdz ar saullēktu. Acis darba izbijās, bet lēnām, neskaitāmas reizes skaitot līdz simts (neesmu pārliecināts, kas lēca pār žogu – aitas vai zombiji), izdevās uzstīvēties augšā. Lielāko darba daļu izdarīja nūjas. Tālāk līdz finišam jau kaut kā noripoju.

Laiks nedaudz zem 29 stundām (no kontrollaika biju aizmucis 4 h), 670. vieta no 1800 startējušajiem (t.sk., trešdaļa izstājusies). Finišā pagrābu sarkanu kolas bundžiņu, kas tomēr izrādījās alus. Atslābināja momentā – arī pēdējās koordinācijas spējas. Brīdi bija jāpasēž uz kāpnītēm. Arī otrais gads skriešanas dienās pēc kārtas bija godam nosvinēts.

Trešā svecīte

Visādas nozīmītes un kvalifikācijas punkti savu nelietīgo lomu izspēlēja atkal. TDS deva jaunas naudiņas cukurūdens iegādei. Šoreiz skats uz augstākajiem plauktiem – kalnu skrējienu karali UTMB. Sarēķinu, ka ar Cēsu, TDS un Siguldas naudiņām tomēr nepietiek. Vajag vēl kādu haltūru. Atveru Monblāna kvalifikācijas skrējienkarti un izvēlos Desafio Lurbel Aitana skrējienu Spānijā novembra beigās. Punktu mazliet vairāk kā vajadzīgs, bet toties solās būt interesanti.

Oktobrī pagarinātais Siguldas kalnu maratons. Novembrī neilgi pirms pusnakts pieķeru sevi kurpēs skrienam apļus pa nelielu (ļoti nelielu) asfaltētu laukumu Dalbē, Rīga-Jelgava šosejas malā. Lāčplēša dienas pasākumi Rīgā ieilguši, un pusnakts mani noķērusi jau pirms atgriešanās Jelgavā. Uz jautājumu, vai tiešām esmu vesels, sakarīgi joprojām atbildēt nespēju, bet skrējiens dienās pēc kārtas turpinās.

Novembra beigās dodos uz Spāniju. Skrējiens paredzēts kalnu masīvā starp Valensiju un Alikanti. Starts un finišs gleznainā viduslaiku pilsētiņā Finestrat, netālu no Vidusjūras. 30 stundās jāveic 120 km un 7000 vertikālie metri. Sacensības gan zemākos augstumos kā TDS (augstākais punkts 1400 m).

Šoreiz trases apskatei ieplānoju tikai vienu dienu, bet ar to pietiek, lai konstatētu, ka trase ir skaista un tehniska. No kalniem skats uz Vidusjūru, bet takas stāvas, akmeņainas, ar asām šķembām. Kopumā ļoti patīk. Ja nu kādam gada beigās vēl vajag kvalifikācijas punktus un gribas atgriezties vasarā – iesaku! Šogad būs atkal.

Starts 6:00 no rīta kopā ar 80 km distances veicējiem. Vēl tumšs, un pēc pirmā pārsimts metru vertikālā kāpiena paveras lielisks skats uz Benidormas kūrorta gaismiņām. Tālāk ap 900. vertikālo metru ļoti stāvs kāpiens Puig Campana kalnā – otrā augstākajā virsotnē Alikantes apkārtnē. Vietām nūjas sāk traucēt, un jārāpjas, pieturoties ar rokām. Ap 9:00 rītā esmu augšā un baudu skatu uz Vidusjūru un piekrastes kūrortiem.

Skats no Puig Campana. Pa kreisi pie jūras Benidormas debesskrāpis.

Otrs lielais 800 vertikālo metru kāpums jau citā masīvā, kas atgādina pūķa muguru. Augšupceļš iet pa gravu masīva iekšienē, tāpēc paveikto tā īsti var izbaudīt tikai sasniedzot augstāko virsotni. Atpakaļ paveras skats uz ieleju un Vidusjūru. Līdz pat tumsai jožu augšup/lejup pa pūķa muguru, bet vakarā iekabinos astē spāņu kompānijai, kas tumsā ir pareizā izvēle. Sākumā noskrējieni ļoti stāvi un tehniski (viņi to pieprot), bet pēc tam mani skriešus aizvelk līdz pat nākamajam lielajam kontrolpunktam – Confrides.

Otrais masīvs – pūķa mugura.

No šejienes jākāpj uz augstāko apkārtnes virsotni Aitana, kuras vārdā nosaukts arī skrējiens. Pārģērbjos nakts piedzīvojumiem, jo vēl divas dienas iepriekš augšā bija vējains un auksts. Makaroni, zupiņa, sistēma – aiziet! Ceļš uz virsotni izrādās tīri lēzens, laiks ir silts, turklāt pēc laiciņa uzlec milzīgs pilnmēness. Ko gan naktī kalnos vairāk var vēlēties? Pašās beigās stāvs kāpums ar rāpšanās elementiem, un esmu augšā, kur priekšā milzīga balta sēne. Ja militāristu radaru nebūtu redzējis iepriekš, būtu vēl viens stāsts no bebru un pulksteņu sērijas.

Korē iepriekšējo dienu vējš pamatīgi papostījis marķējumu, tāpēc priecājos, ka šo daļu iepriekš esmu izpētījis. Iet lēni – pārvietojos pēc atmiņas, jo taku šajā akmeņu laukā arī dienā nebija viegli pamanīt. Ap astoņdesmito kilometru sākas ļoti stāvs un tehnisks posms uz 700 m zemāko Sellas ciematu. Spāņi angliski nerunā, bet ar pirkstiem rāda man lielas brilles. Pēc kāda laika saprotu – jābūt uzmanīgam. Šo posmu kāpelēju dienā, bet naktī iet vēl stipri lēnāk. Vietējie stabili aiziet pa priekšu un pazūd, bet ciematā viņus tomēr noķeru ēdam makaronus.

Noskrējiens uz Sellas ciematu trases apskates laikā.

Kustamies tālāk. Ceļš vijas pa kaut kādiem upju kanjoniem. Augšā klinšu smailēs pavīd lukturīši, un uz brīdi pārņem izmisums – negribu tik augstu kāpt. Rādu spāņiem. Šie smejas un saka “astra”. Es arī atviegloti smejos – zvaigznes tik spilgtas, ka viegli sajaukt ar skrējēju lukturiem. Tiekam augšā, kur dzirdināšanas punkts un pāreja, bet šeit mūs cauri nelaiž. Iedzen kaut kādā šaurā takā, un grēdas otrā pusē pa plaisu tiekam tikai krietnu gabalu tālāk. Noskrējienā taka stāva un akmeņaina, vairākas reizes pamatīgi apdauzu purngalus. Zinu, ka taku skriešanas dievam atkal būšu ziedojis īkšķu nagus – joprojām neesmu iemācījies cilāt kājas.

Apmēram stundu pirms saullēkta esmu pēdējā 400 metru kāpuma pakājē. Stāvs, bet pēdējais. Kāpju. Pa ceļam pamale pamazām sāk kļūt gaišāka. Augšā esmu īstajā brīdī – neilgi pirms saules lēkta. Lejā Finestrat pilsētiņa un finišs, priekšā Vidusjūra un lec saule. Vienkārši stāvu un baudu. Spāņiem sācies finiša spurts, un tie iet garām viens pēc otra. Bet Mīkstmiesis čukst – punkti būs, vairāk neko nevajag. Tā nu mēs divatā baudām nesteidzoties – taka pa apaļām (beidzot) pakalnu mugurām ved lejup un baro ar pasakainiem skatiem.

Pēdējais kalns. Baltais pleķis lejā pa kreisi – Finestrat pilsētiņa un finišs.

Kājas tīras, tāpēc pirms finiša mūs vēl izdzen pa dubļainu upes gultni. Finestrat pilsētiņas mazajās ieliņās dažas reizes pašauju garām īstajiem pagriezieniem, bet vietējie sauc atpakaļ. Tad ieliņa kļūst pazīstama, un finišā ielidoju viens. Kurš gan grib finiša bildi kopā ar Mīkstmiesi?

Pasākuma vadītājs kaut ko prasa par skriešanu nākamgad. Smejos, ka šo jautājumu apsvēršu rīt. Man, provinces ofisa žurkai, tas neko neizsaka, bet dabūju rokas spiedienu no kaut kādas vietējās taku skriešanas slavenības, kas (acīmredzot, sen kā finišējis un izgulējies) lok alu. Arī sāku skatīties, kur var dabūt, bet tad atceros, ka vēl stunda jāstūrē uz viesnīcu. Pa ceļam aizvedu uz autoostu čali no Hamburgas, kas finišējis 20 stundās un arī jau izgulējies. Tālāk braucu viens, un, neskatoties uz pārcilvēcisku koncentrēšanos, pa ceļam klanos kā rabīns pie raudu mūra. Tā nedrīkst – turpmāk jāorganizējas, lai pēc diennakti ilga skrējiena nav jāsēž pie stūres.

Rezultāts sliktāks kā TDS – 121. vieta no 214 (t.sk. izstājusies ceturtā daļa). Pēdējā posmā pārāk daudz esmu atslābinājies. Bet kvalifikācijas punkti ir. Varu pieteikties loterijai, kurā izlozē lielāka tilpuma cukurūdens kastroļus ar uzrakstu UTMB. Nākamajā dienā no Barselonas ierodas draugi, un atvaļinājums Spānijas dienvidos var sākties. Savu atkopšanās zombijskrējienu vakarā veicu jau pa Granādas centrālo ielu.

Janvāra sākumā atnāk ziņa no Baltā kalna – loterijā nav paveicies. Ja nav paveicies, tad sanāk, ka atlikušajam gadam nekādu īstu plānu nav. Vismaz piesakos un beidzot noskrienu Valmieras skrējienu. Turpinu skriet katru dienu, lai augustā varētu atzīmēt trīs gadu jubileju.

Kā nosvinēju? Par to nākamajā rakstā “Torte”.

* Uzziņai: Cietmiesis – no vārdiem “ciets” un “ciest”. Pretēji Mīkstmiesim, darbojas nevis sacensību laikā, bet starplaikos (dažkārt arī startā). Grib vairāk, ātrāk, vēl. Sevišķi patīk reģistrācija sacensībām, kurās ir liela iespēja nefinišēt.