VSK Noskrien

5:15 zvana modinātājs. Paķeru pie gultas nolikto treniņtērpu. Dodos uz auto. Pie durvīm noliktas manas dzeramās pudeles, atjaunojošie dzērieni, mugursoma ar maiņas drēbēm. Neaizmirsti mani apliet ar ūdeni, Labrīt vietā mani uzrunā sisīša pudele. Piepildu tās ar ūdeni. Uzlieku Garminu un dodos uz mašīnu. Šodien būs gara un izcili skaista diena, domas spiedz no sajūsmas, tverot pirmos malkus rudenīgā gaisa. Tas piepildās ar rudens lapu smaržu. Nē, pēc āboliem vēl nesmaržo!

Ceru, ka neko neaizmirsu; Pulsāriņa dīzelīts vienmērīgā ritmā sāk nest mani uz priekšu.
Nāksies skriet bez pulsometra, uz Gaisa tilta, skatoties vienacainā antiradara, acī nāk atskārsme. Vai griezties atpakaļ? Nē, tā jau kavēju mūsu norunāto tikšanos ar Andžeju. Dabūšu pa ausīm no sava drauga. Zinu, ka pašam nepatīk kavēt. Jānosūta būs īsziņa.

Ziniet, Rīga ir skaistākā pilsēta pasaulē! It sevišķi sestdienas rītos, kad ielās var sastapt tikai taksometrus, piegādes transportu, iereibušus cilvēkus, kas lēnīgi dodas uz māju pusi vai pavada uz mājām ballītē iepazītas meičas. Vēl pa brīdim pamanu skrējējus. Ausīs iestampāti skaļruņi. Uz rokas Androīds, un Edmunds gaisā sūta Signālus. Kādēļ Androīds, ne Ābols? Nezinu, šim džekam nepiestāvētu Ābols.

Braucot pāri Juglas ezeram, gribas apstāties. Miglas vāli veļas pār ezeru. Skatos priekšā uz ceļu. Nodomāju, ka šeit ir labs 1,5km kāpums, kuru sestdienas un svētdienas rītos var izmantot. Auto satiksme ap 6:00 nav liela. Arī acis var pabaudīt ar ezerā notiekošo.

6:10 kopā Ar Andžeju dodamies uz Siguldu. Vienojamies atstāt auto uz Kaķīša saliektās muguras!

Nenožēloju, ka piecēlos Agri. Sigulda mūs sagaida ar Brīnišķīgu balvu. Gaujas senleja piepildīta ar cukurvati! Kāri ēdu to ar acīm! Paķeru telefonu. Varbūt sanāks kāda bilde. Bet tā jau nebūs dzīva. Es nevaru to Jums nodot. Mans foto gardās cukrvates vietā ir sanācis kā sasaldēts pelmenis.

Mums paredzēts treniņš divus stundu garumā. Es pārteicos, nevis treniņš, bet bauda būt kopā ar draugu, baudīt vasaras izskaņu Siguldā un tvert neaizmirstamos skatus, kas tumšajos ziemas vakaros varēs piesildīt sirdi.

Skrienam gar Gauju. Pirmais, kas duras acīs – kāds pārkrāsojis klintis. Tās vairs nav pierastajā sarkanīgi dzeltenajā tonī, bet to papildinājusi violeta nokrāsa. Saule spēlējas ar krāsām kā bērns. Blakus klintij kā saplakuši krupji, kas ik pa brīdim izšauj mēli, lai noķertu kādu lidoni, sēž makšķernieki, pa vienam sēžot savās gumijas laivās un mētājot vizuļus.
Vien’ vārd’ sakot – treniņš sākās brīnišķīgi.

Bet tad, vienā brīdī viss izmainījās. Es šorīt norāvos, man paziņoja Andžejs. Apēdu brokastīs divus gabaliņus keksa. Tev es nemaz nepiedāvāju, jo man likās, ka sanācis pa sausu.

Kekss. Mans mīļākais saldais ēdiens no bērnības. Man brīžiem ir šķitis, ka dzīvoju tikai keksa dēļ, vai kekss regulē manu dzīvi. Orientieristu klubā Auseklis iespējams esmu tikai keksa dēļ. Citiem Lāči asociējas ar rupjmaizi, man ar keksu. Siguldā ir maiznīca Flora, kur arī cep Keksu. Laikam tādēļ patīk Sigulda.

Vai Kekss Auseklis bija par sausu? Tajā brīdī atskāršu savu kļūdu, jo Andžejs taču ir pasaulē labākais pavārs un kaut ko tādu viņš principā neēstu.

Vakar izcepu. Nu, bet tu tāds veselīgs un sportisks, Tu jau tādus neēd!

Man ir skaidrs, ka no Keksa atteikties es nebūtu varējis. Bet keksu tomēr gribas. Kā lai tiek pie Andžeja ceptā Keksa gabaliņa? Un šādus tipiņus sauc par draugiem?

Saprotu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Tieši vakar lasīju par NLP treniņu ar saldējumu, ka Tu vari vizualizēt un iestāstīt sev, ka esi vakar ēdis šokolādes saldējumu izbaudot vissmalkākās garšas nianses.

Ak, tad vakar izcepi keksu, pārjautāju Andžejam? Tāds pasauss sanāca? Vai ar rozīnēm? Jā ar rozīnēm, mandelēm un riekstiem. Tajā brīdī vizualizēju, kā es ēdu šo keksu, kā izgaršojas katrs riekstiņš, mandele un rozīnīte! Jūtu, kā man viss mutē izkūst! Sajūtu reālu sajūtu, ka esmu apēdis gabaliņu keksa. Saku Andžejam, Paldies par garšīgo keksu. Man tāds pasauss tieši garšo. Izskatās, ka vizualizācijas treniņš strādā un to var labi izmantot šad tad pamānot savu ķermeni sacensību laikā.

Divas stundas ir pagājušas nemanot. Patiesībā gandrīz divas ar pusi. Lieliski pavadīts laiks.

Mājās esmu ap 11:00. Mani sagaida pārsteigums sporta tērpā. Vienai skriet ir grūti, Baiba saka. Es viņas sniegumu novērtēju. Šonedēļ Baibiņa pārsteidz mani jau ceturto reizi.

Nobeigumā varu pateikt, ka dodamies uz Baibas radu salidojumu. Cienastā nopērku Arbūzu un Lāču Kēksu.

Nākamajā rītā dzirdu Striķu virtuvē, kāds kuļ olas.  Ko tu gatavo, jautāju Aijai, savai sievasmātei. Viņa tāda forša un vēl jauna. Domāju izcept Keksiņu ar rozīnēm un šokolādes glazūru.

Kēkss materializējas, nosmīnu domās pie sevis.

Papildus Bonuss pacietīgākajam lasītājam!

Stundu garš skrējiens paiet nemanot. Baiba brauc man blakus ar velo. Dzērves pulcējas mazos kāsīšos un pa brīdim uzsauc, Tu skrējēj, nāc un pievienojies mūsu mācību lidojumam. Palieku ar garu degunu. Jo nemāku lidot.

Pēc pārdzīvojuma atgūstos no svaigi pļauta kviešu lauka smaržas. Tas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Patiesi.

Rapša lauki izskatās tā, it kā kāds itālis vēja spārniem būtu traucies pāri laukam un zemē sadurstījis miljoniem spageti.

Šo smaržu var sajust vēl tikai šonedēļ. Varbūt arī Stirnu bukā!? Kas to lai zin.