Cēsis Eco trail ir pasākums, kurā, ja vien neesmu stāvoklī, skrienu garo distanci. Bez jautājumiem – jāskrien un viss. Šogad ~85 km samērīti klasiskajā maršrutā, kurā ir daži jauninājumi.
Iepriekšējā vakarā sapakojos un ar Kristīni un Agnesi dodos uz Cēsīm. Visu ceļu zviedzam par kaut kādām muļķībām, garastāvoklis labs, gulēt arī īsti nevar aiziet, jo nespējam aizvērties. No rīta grūti piecelties, bet, kad jau ir no gultas ārā, tad ir viss kārtībā. Patirināšanās Cēsīs, starts, pirmie kilometri jau no galvas zināmi. Ir 6:00 no rīta, viss ir miglā. Zāle piemirkusi, zeme no iepriekšējo dienu lietus arī slapja, botas drīz vien arī samirkst. Ninierim šoreiz jāskrien pa neierasto pusi, ūdens ir spoguļgluds, virs ezera ir migla, kas austošajā saulē ir spoži balta, un virs ūdens spīd saule. Izskatās, ka pa ūdens virsu varētu aiziet prom gaismā. Gribas tā arī tur palikt, bet nevar – sacensības tomēr! Virs pļavām ir migla, bet, kad aizskrien līdz Gaujai, tad jau pamazām tā izklīst. Man nepatīk tie Gaujmalas augi, viņi smird pēc karstuma. Ierastajā pļančkā samērcēju kājas pavisam, tad uzraušos kalnā augšā, skrienu, eju, skrienu, eju un sāku domāt, ka tomēr dikti daudz vēl jāskrien. Pirmie 30 km parasti ir tie grūtākie, cenšos atrast skaistumu jau tagad, nevis gaidīt tos maģiskos 30 kilometrus. Palēninu gaitu un izdodas – tak skaisti apkārt! Mežs, upmala, smilšakmens klintis! Kaut kāds smaids sejā parādās, beidzu steigties un sāku baudīt. Pirmajā kontrolpunktā ap 17. km ir brīnišķīgi brīvprātīgie. Atrod pareizos vārdus, ko pateikt, piedāvā piesēst, pamasēt kājas, ja vajag. Viņus vajadzētu kādā no pēdējiem punktiem, nevis pirmajā!
Pēc kontrolpunkta sākas augšā – lejā. Viss pazīstams, diez ko nesteidzos, bet pamanos pamatīgi atsist ceļgalu, lienot pāri nokritušam kokam. Sāpīgi. Trakākais, ka turpina sāpēt! Nē, nē, nē, to taču man nevajag, un jau pašā sākumā! Vēlāk sāpes pāriet vai aizmirstas, nezinu. Redzu meža gariņu mājas trases malā. Marķējums tāds īpatnējs. Brīžiem ir marķējums pie marķējuma, brīžiem ir grūti pamanāms. Vienam līkumam gandrīz aizskrienu garām un ar skumjām konstatēju, ka tur varēja nogriezt trasi. Cik cilvēku to netīšām arī izdarīja? Ceru, ka neviens. Nākamais kontrolpunkts pienāk ātri, man saka, ka daudzi esot nomaldījušies. Viņi kilometru ziņā ieguva vai zaudēja? Morālajā noteikti zaudēja. Vēl uzzinu, ka viss bars jau esot aizskrējis, un es te esot ieradusies pēc ilgāka pārtraukuma. Skaisti. Esmu pie beigām, un tas nav uzmundrinoši. Uzzinu, ka pirmajam un pēdējam būšot lidojums ar Aerodium. Nē, pavisam pēdējā es negribu būt. Zinu, kuri tur skrien, un negribu būt lēnāka par viņiem. Paēdu un lasos tālāk.
Sākas īstais Gaujmalas posms un arī mans šķendēšanās posms. Tie nenormāli daudzie strauti un upītes! Un katram strautam sava grava, kurā jālien iekšā un tad ārā! Virziena norādes ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet taisni augšā! Paskatos un jā – tur tiešām ir vertikāli augšā. Āaaa! Sāku atkal just atdauzīto celi. Pagalam nepatīk. Kur var paskriet, skrienu, bet es nevaru paskriet pa stāvumu. Pieņemu galīgo lēmumu nestartēt Stirnu buka Vilkā, jo tur būs daudz kalnaināks. Lai skrien tie, kuri tam ir sagatavoti, es neesmu! Reljefs kauj mani nost, bet man patīk skriet ar baudu. Šeit arī ir reljefs, bet nav tik traks, un līdzenākos gabalus pat sanāk izbaudīt. Kilometri gan nelasās. Brīnumainā kārtā noķeru kādu kungu – tad jau neesmu ar tik mežonīgu atstarpi no citiem! Mežs ir skaists. Brīžiem liekas, ka kādu cilvēku redzu, bet tas vienmēr izrādās koks vai sakne, vai akmens, vai marķējums. Taka kļūst arvien šaurāka, mežonīgie augi arvien agresīvāki, kļūst grūti pārvietoties. Uznāk neliels izmisums – vēl nav pat puse noskrieta, vēl kādi 50 km priekšā! Nenormāli! Pavisam negaidot parādās Amatas ieteka Gaujā. Tur jābrien pāri. Fotogrāfs no otra krasta sauc, ka esot līdz celim. Pirmais solis iedzen dziļāk. Man saka, ka skrējēji tur esot bedri izsituši, metoties upē. Tālāk tiešām ir seklāks, un botas piedzenas pilnas ar smiltīm. Pēc upes ir pārāk neskrienams posms. Cik kilometru tur tā būs jāvelkas? Brien un brien, cilpo kā zaķis pa līkumainu taciņu. Vienreiz beigsies šitais? Beidzas. Sākas kaut kāds laumiņu mežs, sūnu vīriņu mītne otrpus upei. Vai nu pāri upei ir klintis, vai arī rāpies kaut kur augšā un pats esi uz klints. Skaisti. Ļoti skaisti, tiešām. Tad daži kilometri pa granteni. Saule drusku par karstu, pieveikto kilometru skaits joprojām pārāk niecīgs. Atkal noķeru to pašu kungu, ko reiz jau apdzinu. Sākam runāt un nospriežam, ka viņš netīšām kādu gabalu nogriezis. Eh, ko nu daudz – galvenais, lai visi dzīvi finišā! Kontrolpunktā esmu ar dalītām jūtām. No vienas puses, viss labi – var apsēsties pie galda, paēst. No otras puses, kaut kā nesaskan man ar brīvprātīgajiem. Pataisu somu vaļā un eju ieliet “plaušā” ūdeni, man nāk palīdzēt, bet nepaskatās un piegāž somu ar ūdeni. Kopā ar vēl dažiem skrējējiem ēdam, un brīvprātīgie līksmi spriež, ka vēl tikai kādi 10 cilvēki trasē aiz mums palikuši. Es saprotu viņu prieku, ka varēs slēgt ciet punktu, bet kā dalībniekam gan nav īpaši priecīgi dzirdēt, ka esmu viena no pēdējām. Jā, un vēl mēģina iestāstīt, ka pēdējais punkts ir 6 km ātrāk, nekā ir patiesībā. Labi, ka neticēju! Ai, ko nu daudz, ne jau vienmēr ar visiem var būt uz viena viļņa. Jāskrien tālāk!
Sākas pretīgi skaistais Amatas takas gabals. Beidzot sarēķinu, ka varu paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai eju. Ļoti nepatīk doma, ka trase šogad ir garāka, nekā parasti. Pat nezinu, kāpēc tas man nepatīk. Līkumoju un domāju, kāda velna pēc es te vispār skrienu, bet kaut kā pamazām noskaņojums mainās. Vairāk jāpievērš uzmanība drošībai. Aiz dažām saknēm jau aizķeros, jūtu, ka vienā brīdī kājas pirksti nobrāžas. Sākas klinšainās takas, kur ir visu laiku augšā – lejā. Kad esi augšā, tad ļoti jāskatās zem kājām, jo brīžiem taka pieiet pavisam tuvu kraujas malai. Ja tur aizķeras, tad var arī planēt lejā. Nē, nomirt es te negribu! Koncentrējos uz skriešanu, marķējumu neskatos, jo tāpat zinu no galvas, kā te jāskrien. Godīgi sakot, marķējuma vietām nav vispār. Nezinu, kā es justos, ja skrietu te pirmo reizi. Pēc finiša uzzinu, ka dažādi marķētāji esot bijuši – tas izskaidro to, ka brīžiem bultas un lentas pašas lec acīs, bet brīžiem nākas stāvēt uz vietas un bolīties apkārt. Noķeru Vinetu. Viņai sāp. Žēl, ka tā, bet man tā priecīgāk, ka neesmu mežā gluži viena. Mana ierastā tūristu tualetes būdiņa joprojām vietā, un to es arī izmantoju. Pa to laiku mani apdzen Vineta, pēc tam es atkal viņu. Taciņas ir dubļainas un stāvas, ļoti jāskatās zem kājām. Pienāk mans “mīļākais” kalns, kurš pirmajā gadā, kad es skrēju CET, bija diezgan bīstams, bet pēc tam tur parādījās trepes. Šogad trepju margas jau nedaudz paļurkājušās. Brīnumainā kārtā man tas kāpums vairs nelikās tik mežonīgs, kā stāv manā atmiņā. Nu, labi. Drīz vien ir kontrolpunkts, kur jau sēž cilvēki. Sabiedrība, ļoti labi! Pieēdos arbūzu, dabūju ūdeni, kola gan beigusies. Nekas, paēdu vēl arbūzu un gurķus. Ēdams ūdens, ļoti ērti!
Vēl pārītis kilometru gar Amatu, un tad jau gan trakākais beidzas. Noķeru Igoru, parunājamies, palaipojam pa dubļiem, tad viņš aizskrien prom, tad atkal es viņu noķeru. Tas pats ar Vinetu. Ceļš, mežs, pļava. Redzu pa gabalu, ka viens skrējējs aizskrien nepareizi, bet viņš ir pārāk tālu, lai es viņu sasauktu. Kas ar viņu notika tālāk? Nav ne jausmas. Atkal mežs, un tad es pazaudēju marķējumu. Jau esmu pieradusi, ka brīžiem tā nav, tad nu skrienu tik tālāk – gan jau tur, aiz tā stūra, būs. Bet nav. Liekas loģiski, ka jāskrien tur, bet arī tur nekā nav. Griežos atpakaļ un atrodu vietu, kur aizskrēju nepareizi. Kādu puskilometru vai drusku vairāk noskrēju pa lieko, bet zaudēju daudz laika, blisinoties apkārt un domājot, ko nu darīt. Noskaņojums arī drusku pabojājās. Atkal nācās apdzīt tos pašus cilvēkus, bet vismaz parunājos, un tas pat ultrās ir tas labākais – var patarkšķēt ar domubiedriem. Esmu ātrāka, tāpēc skrienu prom. Sākas posms, kura citos gados nebija. Normāls, skrienams ceļš. Nopriecājos, ka vēl varu paskriet. Kāpumos gan atļaujos pastaigāt. Vienā tādā kāpumā pretī brauc mašīna, es paeju uz malu, aizķeros aiz akmens un zemē esmu. Sāpīgi sasitu abas plaukstas, no abiem ceļgaliem sūcas asinis. Viens ir sasists tā pamatīgāk, tur ieķērušies sīkie akmentiņi, kurus pēc finiša ar ziepēm mazgāšu ārā. Pagaidām neaiztieku, lai nesāk sāpēt. Stulbākais, ka uz asinīm sarodas mušas. Man nepatīk, ka mušas dzīvojas gar maniem ceļgaliem! Brīnumainā kārtā noskaņojums gan ir labs. Izrādās, ka es pat varu paskriet pret kalnu! Attālums līdz finišam nu jau šķiet cilvēcīgs. Sākas trases zināmā daļa. Sauss priežu mežs. Kur tāds te gadījās? Ceļmalā aug vārpu veronikas. Daudz vārpu veroniku. Un viss, man aiziet ciet vai atnāk vaļā, nezinu. Kaut kas atveras. Esmu laimīga. Tās veronikas! Es nespēju izstāstīt, es skrienu. Tālumā kaut kur skan mūzika. Rāpjos Vāļukalnā, nu jau dzird arvien labāk. Ak, tas taču ir manu mīļo Divplākšņu apkalpotais punkts Ozolkalnā! Ēriks noteikti ir uzlicis mūziku, kā jau vienmēr! Smaidu un rāpjos augšā. Tad lejā, tad atkal augšā. Brūklenes. Ēdu. Ozokalnā savējie. Apčubina mani kā nākas, es paziņoju, ka esmu citā pasaulē, un skrienu tālāk.
Kaut kādi dubļi, Žagarkalns. Ir grūti, bet es joprojām esmu kaut kur citur, tāpēc to grūtumu nejūtu. Jūtu tikai laimi. Nuja, tieši tāpēc taču es skrienu ultras! Tieši tāpēc! Šo sajūtu dēļ! Es nezinu citu ceļu, kā pie tām tikt. Uzraušos arī līdz Cīrulīšiem, un cik tad tur paliek! Apbrīnojamā kārtā joprojām spēju paskriet. Uzskrienu arī augšā pa klasisko Cēsu kalnu. Pilnībā. Ja uzskriešu, tad Cēsis mani mīl, un es uzskrienu. Pļavā noķeru Jāni, pajokojam, ka vēsture atkārtojas. Pie pils trepēm viņš jau elpo man pakausī, es pat nezinu, kāpēc, bet es saņemos un paskrienu jaudīgāk līdz finišam. Ir! Ir! Kārtējais ultramaratons pieveikts! Esmu laimīga!
Pēc finiša novelku botas, izmetu miskastē zeķes. Drusku salst kājas, tāpēc nolemju uzvilkt sausās zeķes, kas man katram gadījumam bija līdzi. Tās ir slapjas, jo tā brīvprātīgā pielēja manu somu ar ūdeni. Priecājos, ka šis pārsteigums mani nesagaidīja trasē, jo nebija vajadzības pēc zeķu maiņas. Noskaņojums ir labs. Lauris man pienāk klāt ar mikrofonu un liek runāt. Nu tad speru arī ārā gan par asinīm un mušām, gan par veronikām. Ļoti jau nu sakarīgi, bet es vēl neesmu atgriezusies realitātē un negribu arī. Satieku Kristīni, ejam uz kopmītnēm nomazgāties. Dežurante uzzinot, ka esam noskrējušas 85 km, saka: “Nu, meitenes… Izskatāties gan tā, ka varētu vēl tikpat noskriet!” – “Jā, nākamgad!” Nu re, tas ir pateikts!
Šī gada Cēsis Eco trail man bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš ļoti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā.
Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet, tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRA rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.
Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.
Starts – Ērgļu klintis (17km) – 1:15:18
Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta – optimists, jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu apmēram pēc 15km Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunktā pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39″ aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis, sākoties tehniskākam apvidum.
Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav, un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu. Saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet, tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncentrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē – viņš man ir priekšā aptuveni 1,5′ – 2′. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atšķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink.
Žagarkalns – Amatas tilts, Skaļupes (9km) – 49:12; T=3:20:21
Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km – ne visai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā), un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncentrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30″. Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.
Amatas tilts, Skaļupes – Amatas tilts, Kārļi (13km) – 1:03:13; T=4:13:34
Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļoti niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30″. Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt, un nolemju skriet aiz Modestas, un no viņa “aiziet” noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra, un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena – pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1′ vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.
Amatas tilts (Kārļi) – Ozolkalns (15km) – 1:29:50; T=5:43:24
Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš, un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1′. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du – vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija citāds. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir – marķējums ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu ir diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7′, bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35′ aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!
Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties uz to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, kad zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi praktiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35′ un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!
Finišā esmu gandrīz par 8′ lēnāks kā Modestas, īpaši par to nebēdāju, jo ar viņu rēķinājos, kā potenciālo uzvarētāju, līdz ar to esmu finišējis atbilstoši ITRA spēka rangam, praktiski izpildot nosprausto laika mērķi. Sajūtas pēc finiša arī ir krietni labākas kā pēc savas pirmās ultras vai līdzīgi pieveiktas distances kādā no rogainingiem, tātad esmu palicis piemērotāks garajām distancēm! Pozitīvais ir arī tas, ka jutos ļoti spēcīgs distances pirmajā pusē un praktiski 50km noskrēju bez jebkādām problēmām. Nezinu gan, vai es nākošgad atgriezīšos Cēsīs, lai skrietu garo distanci (vai jebkuru citu), jo sacensību organizācijai šis tas pietrūkst. Visi rezultāti šeit.
Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!
Iepriekšējo ultramaratonu skrēju tieši pirms diviem gadiem. Pēc tam ar vīru sadomājām, ka gribam bērniņu, un to sadomājumu arī realizējām, tāpēc ultru skriešanai pienāca pauze. Kamēr gaidīju mazo, turpināju skriet, bet tās bija īsas distances. Sacensībās grozījos, bet tie nebija ne pusmaratoni, ne maratoni, par ko garāku pat nerunājot, bet ļoti, ļoti gribējās atgriezties tajā “īstajā” pasaulē, kurā jūtos labi. Kad bērniņš piedzima, bija skaidrs, ka gribu gada laikā noskriet vismaz maratonu. Lai justos atkal kā cilvēks.
Par pēcdzemdību izjūtām daudz nerakstīšu, jo tad sanāks nevis par skriešanu, bet par pēcdzemdību depresiju, māmiņžurnālu dedzināšanu un asiņojošām rokām. Bija traki. Cita starpā man likās, ka pēc smagām dzemdībām nevajag ar fizkultūru aizrauties, un sākumā pat likās, ka nemaz to nespētu. Slimnīcā likās baigā netaisnība, ka man, kam tik bieži vajag vilkties pa gaiteni pie bērnu māsām pēc padoma un palīdzības, ir tikusi pati tālākā palāta. Biju palaidusi garām ārsta ieteikumu nesēdēt un apkārt nevazāties, tāpēc ar bērnu uz rokām, asarām birstot, kustējos pa gaiteni turp un atpakaļ. Pēdējā dienā ievēroju, ka citas māmiņas nenes mazos rokās, bet stumj tajos vāģīšos, kuros viņiem sākumā jāguļ. Njā, man nebija ienācis prātā, ka varētu tā darīt… Bet kustības lika justies labāk. Pat tad, ja tās sagādāja mokas.
Desmit dienas pēc dzemdībām ārsts man teica, ka vajagot pēc iespējas vairāk kustēties. Tas nav divreiz jāsaka! Izroku no kastes sporta tērpu, aizšņorēju botas, iedodu bučas vīram un dēlam, un dodos pa rajonu skrējienā! Nedaudz vairāk par diviem kilometriem, nedaudz ātrāk kā 7 minūtes kilometrā! Es lidoju! To brīvības sajūtu vēl tagad atceros, tas bija kaut kas neaprakstāms! Spēka nav, pakustēties īsti nevar, bet nekas arī nesāp, tikai visu jūt. Vairs nav jāsatraucas par aizķeršanos, par cilvēku skatieniem, par neko! Saprotu, ka skriešana man ir īstās zāles pret visām tām drausmām un pārgurumu, ar ko man jātiek galā. Skrienu, kad vīrs atnāk no darba, skrienu, kad mamma atbrauc paauklēt manu bērniņu. Spēka pietiek tikai dažiem kilometriem, bet tas ieguvums ir neatsverams!
Drīz vien piesakos svētku skrējienam “Patriots”. Jāskrien 10km, tāpēc sāku mērķtiecīgi trenēties. Pati pie sevis smeju, ka nu gan laiki pienākuši – man jātrenējas, lai noskrietu 10km. Nevis noskrietu ātri, bet vispār noskrietu. Ir rudens, man patīk rudens, man patīk kastaņi, lapas, rudens smarža un peļķes. Mazulītim ir 6 nedēļas, viņš tiek nodots vecmāmiņas gādīgajās rokās, un mēs ar vīru braucam skriet “Patriotu”. Pirmo reizi 6 nedēļu laikā esam divatā, jūtos kā randiņā. Tik priecīgi! Izbaudu skrējienu un to, ka es jau atkal skrienu sacensībās. Ar nevienu gan nesacenšos, bet tomēr beigās ir kaifs par to, ka esmu noskrējusi ātrāk par daudziem pēc skata spēcīgākiem cilvēkiem.
Nākamais sportiskais piedzīvojums ir Rīgas rogainings. Tie, kas mani pazīst, zina, cik ļoti man “patīk” rogainingi, bet, tā kā dalība tika uzdāvināta manam dēliņam uz piedzimšanu, man ar vīru nekas cits neatlika, kā vien doties līdzi distancē. Mazulītis slingā, mēs visi kopā 2h distancē. Vīrs neļāva brist pāri grāvjiem, jo neesot jau nekāds maija mēnesis, un mums klāt ir bēbītis. Labi, vienam grāvim apkārt, otrā tomēr nācās vienu kāju drusku saslapināt. Sargājot bērnu no žagariem, man pašai rokas ir saskrāpētas, ir skaidrs, ka laikā paspēt mēs vairs nevaram. Ejot uz kārtējo punktu, es kartē redzu, ka ejam nepareizi, bet esmu tik ļoti “labā” omā, ka neko nesaku un ceru, ka vīrs tomēr ir gudrāks kartē. Nē, nav. Esam pie grāvja un apkārt negrasāmies doties. Vīrs brien pa priekšu un izlūko grunti, es paņemu koka gabalu atbalstam un brienu pāri. Tajā brīdī sāku smieties un izbaudīt pasākumu. Mēs joprojām esam tie paši cilvēki, kas agrāk! Mēs joprojām varam novembrī brist pa grāvjiem! Tomēr ir kaut kāda taisnība pasaulē!
Decembrī sākas “Noskrien Ziemu” seriāls. Vīrs saka, ka laidīšot mani uz visiem posmiem. Lai būtu motivācija, piesakos komandā. Skrienu īsās distances (ap 10km). Sējas posmā jāskrien caur purvainiem apgabaliem, un es jau atkal esmu ekstāzē. Nekāda skriešanas jauda vēl joprojām nav parādījusies, bet bauda gan ir. Kā man patīk!
Nolemju, ka janvārī ir pēdējais brīdis, lai sāktu trenēties maratonam. Sāku audzēt treniņos noskrietās distances. Pirmajā janvārī kopā ar Divplākšņiem ieskrienu Jaunajā gadā ar 17 kilometriem. Jūtos tā, it kā jau būtu to maratonu noskrējusi. Gribētos visu dienu laiskoties gultā, dzert alu un ēst čipsus, bet, protams, ka tas nav iespējams, jo jārūpējas par dēlu. Te arī saprotu, ka man mājās ir trenerītis. Nekādas gulšņāšanas! Ja kaut kas nenotiek viņam pa prātam, sākas brēkšana. Laikam ejot, pamanu, ka dēliņš mani tiešām ir uztrenējis – es nejūtu, ka viņš kļūtu smagāks, lai gan aug griezdamies. Cik es viņu varēju paaijāt mēneša vecumā, tikpat varēju arī pēc pusgada. Šķiet, ka tā uztrenējas arī kājas – es katru dienu pastaigā eju ar bērnu slingā. Dažs labs personāžs man piesienas, jautājot, kad beidzot es nopirkšot bērnu ratus. Es atbildu, ka tad, kad man kļūs grūti nest viņu slingā vai ergosomā. Nez, pēc 10 mēnešiem vēl nav kļuvis grūti. Treniņa jautājums? Laikam. Skriešana arī ir treniņa jautājums – distances aug. Katru reizi, noskrienot vairāk kilometru, nekā varēju agrāk, es no priekiem lektu vai gaisā, ja varētu. Kad bērnam ir gandrīz 4 mēneši, noskrienu pusmaratonu. Ārā ir slapjš, līst lietus, ir slidens ledus un vispār baigais draņķa laiks, bet tādā tieši vislabāk skrienas. Mazā uzvara!
Kad mazulītim ir četrarpus mēnešu, es pirmo reizi sajūtu patiesu enerģiju. Ir “Noskrien Ziemu” Priekuļu posms, ir sniegs un aukstums, un es gribu kārtīgi izskrieties. To arī daru. Lēkāju no priekiem, skrienu kalnā augšā, aizķeros un apmetu kūleni, bet viss ir tik lieliski, ka es skrienu smiedamās. Beidzot! Beidzot es kārtīgi, enerģiski izskrējos! Atkal jūtos kā uzvarētāja!
Treniņš pēc treniņa, sacensības pēc sacensībām, un pienāk atkal kārtējais patiesā prieka brīdis – pirmais pjedestāls. Tas notiek purvu skrējienā “Maltuve”. It kā mazs skrējiens, dalībnieku maz, bet to sajūtu man vajadzēja.
Rīgas maratons. Gribēju tikai noskriet, bet sagadījās, ka pirms skrējiena manas spējas novērtēja lēnāk nekā uz 4h15min. Lai gan man pašai aptuveni tā arī likās, ka varētu noskriet, tas mani sadusmoja. Mani tik švaki novērtē! Nekā nebija! Būs 4 stundas! Un bija arī – 3:57. Ha! Pie tam noskriets ar baudu un bez pārmērīgas nomocīšanās. Īsti nesaprotu, kādas šogad ir manas spējas, bet sajūta ir laba. Šķiet, ka ir iekšās. Uz karstām pēdām Olaines apļos iegūstu trešo vietu grupā un labas balvas. Beigās izrādās, ka 3 sekundes pietrūka līdz kopvērtējuma pjedestālam un naudas balvas. Hm, iekšās tiešām ir. Nobriest doma, ka vajag šogad arī ultramaratonu. Bet kuru? Cēsīs baigi daudz jāskrien, grūti arī. Daugavpils simtnieku vai piecdesmitnieku? It kā varētu, bet tur nekad nevar saprast, kā būs, un vai vispār būs. Neiespējamais skrējiens? Pati gada nogale, gandrīz vai pēdējā iespēja. Nē, tik ilgi negribu gaidīt. Tomēr Cēsis? Negribu skriet 80km. Izlasu nolikumā, ka tikai 76. Nu labi! Beigās gan izrādās, ka tā tomēr laikam gan ir tā pati ~78km garā trase, tikai nosaukta citādi, lai neviens nepīkst, ka nav to 80km.
Ar treniņiem ir, kā ir. Karstā laikā grūtāk, stipri traucē arī tas, ka nevaru skriet, kad gribu – bērns ievieš savas korekcijas. Kad nu mani kāds palaiž skriet, tad arī skrienu, bet tas ne vienmēr sakrīt ar to dienu, kad jūtu, ka būtu dikti labs treniņš. Naivi ceru, ka Cēsīm satrenēšos Stirnu buka lūšos. Nu, vismaz ap 30km un pa kalniņiem ir. Vēl, kā ik gadu, piedalos orientēšanās daudzdienās “Kāpa”. Visa ģimene kravājam mantas, bērna vecvecāki aukļu lomās līdzi, un tešu pa mežiem. Joprojām nesaprotu, vai varu paskriet pa takām un apvidu. Ai, ta’ jau redzēs, kā būs!
Diena pirms Cēsu eco trail. Vīrs paņem mazo un aizbrauc pie saviem vecākiem, lai es varu atpūsties. No atpūtas gan nekas nesanāk, jo es nenormāli nervozēju. Pati nezinu, par ko. Tak negrasos ne uzvarēt, ne uzstādīt savus rekordus, tikai noskriet. Noskriet, lai varētu atkal sevi saukt par ultramaratonisti. Jau piektdienā dodos uz Cēsīm, izņemu numuru un dodos gulēt uz dienesta viesnīcu. Nopriecājos, ka ir iespēja izmantot naktsmītnes. Izpreparēju pirms divām nedēļām Simtiņā iegūtās tulznas. Simtiņš ir tāds pārgājens, kur diennakts laikā jānoiet 101km ar vismaz 10% sava svara uz muguras, bonusā vēl ēdamais un dzeramais. Līdz galam netiku, pievīla tulznas. Pēc 70 noietiem kilometriem metu mieru. Dīvainā kārtā tas nesamais svars pat īpaši netraucēja. Nebūtu tās tulznas sametušās, būtu tikusi līdz galam. Tad nu tā, smukajām tulznām smuki nogriežu visu lieko, apakšā ir normāla, rozā āda. Pusdeviņi, liekos gulēt, bet aizmigt nevaru. Ierodas istabas biedrene, drusku parunājamies un cenšos gulēt. Elīna kaut ko vēl čabinās, un tad sākas trakums – es sapņoju, ka esmu nomodā. Man liekas, ka viņa vēl arvien čabinās, mani tas sāk kaitināt, es skaidri redzu visu, kas notiek istabā, un redzu, ka ienāk brūns, īsspalvains vidēja auguma suns. Skaidrs, tas ir sapnis. Neviens jau sen nečabinās, es varu mierīgi gulēt. Nākamā doma – tas ir Dmitrija Ničipora suns, tātad, tā ir īstenība. Nākamā doma – kāds vēl Dmitrija suns? Es pat nezinu, vai viņam ir suns, un vispār – kāds sakars? Guli! Nomaini bērnam autiņbiksīti un guli! Mainu bērnam autiņbiksīti, līdz saprotu, ka tas atkal ir sapnis – bērns tak ir ar tēti! Tādā garā paiet nakts. No rīta esmu neizgulējusies. Uz izpreparētajām tulznām uzlīmēju labos tulznu plāksterus, bet vienam drusku iekrunkojas maliņa. Nekas, būs labi! Cēsīs valda naktsdzīve, es nervozēju pirms starta un gribu jau finišu. Būs jānopelna! Tieši pirms starta no aizkustinājuma gandrīz apraudos. Es atkal skrienu ultru!
Startā cenšos nenesties pārāk ātri. Lai draugi skrien pa priekšu! Ja es būšu stiprāka, tad vienalga viņus noķeršu! Ja stiprāki būs viņi, tad tiksimies pēc finiša! Pēc dažiem kilometriem novācas bariņš, ar ko skrienu vairāk vai mazāk kopā. Man patīk! Runājamies, skrienam ērtā tempā. Pēc kādiem 10km pa kalniņu uz leju mani apdzen Guna. Izpleš rokas kā spārnus un aizlido. Tik skaisti! Viņai līdzi aizlido arī pārējie, un es palieku viena. Ko viņi visi tur nupat apēda? Tak nevar būt, ka es pēkšņi esmu kļuvusi tik lēna! Nu labi, lai skrien, es vilkšos, man nekur nav jāsteidzas! Pēkšņi labās rokas rādītājpirksta pašā galā sajūtu asas sāpes. Skuja iedūrusies? Paskatos – bite! Bite! Es pat neatceros, kad man pēdējoreiz būtu iedzēlusi bite! Nopurinu viņu nost, uzmanīgi izvelku dzeloni un skrienu tālāk. Pirksts sāp un pulsē. Man nepatīk. Kājās dzeļ nātres. Man nepatīk. Priekš kam man vispār šito visu vajag? Man nepatīk! Uzmundrinu sevi ar domām par to Dmitrija suni. Tas bija rēcīgi. Gaidu tradicionālo slapjo pļenčku, kur mūždien samērcēju kājas, un ceru, ka sausā vasara darīs savu. Sausā vasara tiešām ir darījusi savu, un nopriecājos, ka var tikt pāri sausām kājām. Var, bet es iebrienu ar vienu kāju dubļos. Velns! Labi, ka tas neradīja nekādas sekas tālākajā skrējienā! Uzvelkos kalnā uz ēdināšanu. Bites dzēliens traucē uzpildīties un izdarīt visas lietas. Drīz vien punktā ieskrien mazā Inta. Es zinu, ka viņa ir uztrenējusies, bet man vienalga kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt ātrākai par viņu. Es tomēr neesmu? Drūmām domām taisos prom.
Ērgļu klintīs spēlē akordeonu. Pārāk ātri, lai tā būtu halucinācija. Dīvaina sajūta. Klintis ir garām, var skriet. Pirms divām nedēļām te vilkos to Simtiņu, bet tas bija pa taisno. Šeit jāskrien zigzagā. Tā gribētos vilkt pa taisno! Pārsteidzošā kārtā es pa lēzeniem uzkalniņiem varu paskriet un pat kādu apdzīt. Tīri laba sajūta. Kur nevar paskriet, tur ēdu. Es vispār esmu izdomājusi, ka ne retāk kā reizi stundā obligāti jāēd. Iestumju galvā sporta batoniņu. Kā par viņiem var naudu maksāt? Vē. Nu, vismaz ir apēsts, nav līdzi jāstiepj. Kalkulēju laikus. Pašsajūta ir tīri laba, apjaušu, ka man tomēr patīk skriet. Es atdzīvojos? Varbūt es pamostos, jo nāk rīts? Klāt nākamais barošanas punkts, satieku draugus, pačaloju, paēdu, uzpildos, uzlieku galvā lakatiņu, jo sāk jau karsēt, un laižu prom. Kādi 45km tikai. Drusku vairāk par maratonu.
Pirmo reizi CETā skaitu nevis kopējo garumu, bet arī posmus starp kontrolpunktiem. Izrādās, ka tā ir vieglāk! Ceļā uz Amatas tilta posmu noķeru Natāliju un Jāni. Dažreiz viņus apdzenu, bet pārsvarā viņi ir priekšā man. Lai skrien! Sākas upju un strautu šķērsošana. Vienam pāri sausām kājām, otram – iemitrām, bet visumā veiksmīgi. Rokas ir klātas ar smiltīm, jo jārāpjas krastā augšā. Ideāli! Kad vajag pakasīt, var tikai nobraukt ar roku pār niezošo vietu, smiltis izdara visu kasīšanas darbu. Vienā upē tomēr nākas iebrist dziļāk. Neveiksmīgi uzlīmētais plāksteris atlīmējas un kaut kur aizslīd. Nolemju, ka to nomainīšu, kad visas upes beigsies. Jūtos labi, paskriet varu. Nekur baigi nesteidzos, jo esmu apņēmusies baudīt. Šeit jau ir tā, ka var paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai iet. Es zinu, ka neiešu visu atlikušo gabalu, tāpēc mierīgi varu pastaigāt tad, kad to vēlos. Es necīnos ne ar sevi, ne konkurentiem, ne laiku, ne kontrolpūķi – es vienkārši baudu distanci! Pie Amatas tilta joprojām jūtos labi. Miķelis piedāvajas palīdzēt. Labi, lai aiztaisa manu somu! Kamēr daru kaut ko citu, redzu, ka soma joprojām nav aiztaisīta. Sanāk smiekli, jo neviens nekad ar to netiek galā. Labi vismaz, ka es pati māku! Satieku Oskaru. Dodamies tālāk kopā un jūsmojam par to, ka var nesteigties, bet baudīt skrējienu.
Amatas taka! Manā atmiņā tā ir briesmu epicentrs. Skrienu, bet kaut kā tās briesmas nav tik trakas. Sausā vasara pie vainas? Varbūt tas, ka nesteidzos? Teciņiem skrienu un baudu to, ka varu skriet teciņiem. Nav grūti, un īsti nesaprotu, par ko tad es rakstīšu stāstu, ja viss ir labi? Kādu apdzenu, kāds apdzen mani, skrienu, tikai saknes traucē. Pāris reižu aizķeros un noplivinos, bet pa zemi neizsmērējos. Labi. Kājā iekož skudra. Kas tas, kāpēc man kož skudra? Uzkalniņš pēc uzkalniņa, solis pēc soļa, un es sāku saprast, kāpēc man nepatīk Amatas taka. Tāpēc, ka, pie velna, te ir sasodīti grūti tikt uz priekšu! Sākas! Pareizāk sakot, nebeidzas. Nu cik var? Amata un Amata, agresīvi augi, saknes, kaut kāds ugunskurs… Atceros, ka te kaut kur bija tūristu tualete. Sāku gaidīt. Nevajag, bet apņemos ieiet profilaksei. Sāk jau likties, ka nekādu tualeti nesagaidīšu, kad tomēr ir. Kamēr tupu iekšā, tikmēr pa dēļu spraugām redzu, ka daudzi paskrien garām. Nākas atkal viņus pa vienam vien apdzīt. Tālāk gaidu to slaveno lielo kalnu. Gaidu, gaidu, nav. Ir viens cits kalns, kas signalizē, ka nav vairs tālu. Nu, kur īstais? Tikai tūristi kaut kādi velkas pretī! Dzirdu tālumā bungu skaņas. Tas būs Kalns, nekas cits tas nevarētu būt! Un ir arī. Brīnumainā kārtā nebija tik traki, kā gaidīju. Atmiņā stāv, kā pirms 3 gadiem, kad šeit vēl nebija trepju, ar Edgaru, Rimantu un Viktoru vilkāmies augšā, cits citu aiz dibeniem stumdami un rokām vilkdami. Tagad nekā tāda. Kaut kā liekas, ka augšā varētu būt Vāverrieksti, bet nav. Toties ir kaut kāds ansamblis. Arī labi! Pēc Kalna jau drīz vien jābūt kontrolpunktam. Ir arī. Surikati laipni palīdz ar visu, ūdens, ēdamais, lakata saslapināšana, jādodas tālāk. No kontrolpunkta aizskrien Jānis un Natālija. Visu laiku viņi ir drusku man priekšā. Lai ir!
No Surikatu punkta aizskrienu kopā ar Viktoru. Aprunājamies, atceramies citu gadu sacīkstes, un man sagribas šoreiz būt ātrākai par viņu. Pēkšņi sajūtu durošas sāpes pēdā uz katra soļa. Saprotu, ka tās zeķes tomēr jānovelk. Izrādās, ka tai kājai, kur tas plāksteris aizslīdēja, rūpīgi preparētajai tulznai maliņā tomēr vēl āda drusku atmiekšķējusies un ir tāda kā kabatiņa, un tajā kabatiņā ir ielīdis kaut kāds auga dzelonis. Izčakarēju ārā, nomainu zeķi, bet jaunu plāksteri nelīmēju – cik ta te vairs palicis? Kāds pusmaratons apmēram. Tāpat uz slapjas kājas ideāli uzlīmēt nevar. Vienu mirkli ienāk prātā doma nemainīt otru zeķi, bet tad sasmejos – es ietaupīšu dažas minūtes? Un? Pārvelku abas zeķes, sataisos un vicoju tālāk. Rūpīgi uzmanos no dubļiem un esmu laimīga, kad beidzot ir klāt šoseja. Pienācis gan ilgi gaidītais sīko taku gals, bet paskriet īsti nevar, jo saule sāk spiest tā pamatīgi. Pats dienas vidus. Kur ēniņa, spiežu sevi skriet, jo negribu visu ceļu vilkties. Pienāk riebīgais meža posms. Orientēšanās valodā runājot, zaļais un vēl ar strīpiņām. Ir vieglāk skrienams, nekā pirms diviem gadiem, bet vienalga pārlieku nesteidzos. Priekš kam? Beidzot pienāk ilgi gaidītā grantene. Skrienu. Kur augšupceļš, tur eju, bet visumā brīnos, ka tiešām vēl varu paskriet. Gaidu Rakšus, jo atceros, ka kartē tur bija iezīmēti 66km. Nav un nav… Pēc katra pagrieziena šķiet, ka nu jau jābūt, bet nav! Nu, cik ilgi vēl? O, beidzot! Priekšā atkal vīd Jānis un Natālija, un vēl kaut kādi cilvēki, kurus nepazīstu. Uz leju skrienu, uz augšu eju, līdz vienā brīdī saprotu, ka nupat no manas atmiņas ir izkritis posms. Tie jau ir apziņas traucējumi! Sabīstos un apņemos turpināt vēl prātīgāk. Ir svelme, ir ultramaratons! Tikai mierīgi! Tiec līdz galam un viss! Jāuzskrien trīs slēpošanas kalnos un tad jau, cik tur vairs paliek… Ik pa laikam mūsu trases marķējumam pa vidu jaucas velosacīkšu marķējums, bet tas tieši palīdz koncentrēties un meklēt īsto. Velosipēdisti jau iemēģina trasi un pa Vāļukalna serpentīnu brauc pretī. Nejūtos jauki… Vāļukalns pievarēts bez pārliekas nomocīšanās, bet lejupceļš gan neiepriecina… Augšā bija vieglāk. Ja augšā, tad augšā – rāpo Ozolkalnā! Saēdos, sadzeros, uzpildos. It kā jau vairs nevajag stibīt līdzi pilnu ūdens sistēmu, bet labāk, lai paliek pāri.
Tā, trešais kalns – Žagarkalns. Pēdējais tāds lielais. Redz, kur augša, atceros, ka te gar maliņu bija uz Cīrulīšiem un viss. Bet gar maliņu redzu, ka marķējums smuki aizvijas lejā, un uz Cīrulīšiem ir jāvelkas augšā. Nopietni? Es nebiju gatava ceturtajam kalnam šeit! Augšā cilvēks uzmundrina un rāda, kur skriet, un saka, ka nu jau vairs tikai piecītis palicis. Tikai? Tikai piecītis? Noskrien pats 70km un tad pasaki, ka piecītis tikai! Tā, nu vairs nav ko taupīt kofeīna želejas. It kā jau neesmu aizrāvusies ar šo sporta pārtiku, bet, ja jau man mājās bija, tad jāēd tik nost. O, apelsīnu garša! Labais! Nevarētu gan teikt, ka baigais turbo režīms būtu ieslēdzies, bet nu jau skatos pulkstenī, ka finišēšu ātrāk par 11 stundām. Tīri tā neko, ja man mērķis bija tikai finišēt un viss! Steidzos, lai būtu vēl ātrāk. Sagribas būt ātrākai par Viktoru. Man laikam tomēr patīk sacensties. Ja ne ar citiem vai sevi, tad vismaz ar laiku. Velkos pa kaut kādu ceļu, skatos, kas tad tas priekšā – vīrs ar dēliņu! Atbraukuši mani uzmundrināt! Ar vīra muti dēliņš saka: “Noķer tos divus, kas pa priekšu skrien!” Es atbildu, ka kādus 50km jau nevaru viņus noķert, bet man saka, lai es beidzot slinkot un sākot skriet! Aha, lai paši pamēģina! Jūtu finiša tuvumu. Tā, Meža skola, te jau vispār nekas vairs nav palicis, un skatos, ka “tie divi” pastaigājas. Eu, bet varbūt tiešām noķert? Skrienu garām. Ceļš uz leju, patīkami, nu tik vajag vālēt, cik var! Tā arī daru. Sīkāks ceļš, kur citos apstākļos būtu gājusi, bet te es skrienu, cik var. Aiziet, uz priekšu! Augšupceļā atceros, ka man ir vēl kaut kāda esktra turbo plus kofeīna želeja. Loku iekšā. Kad tad, ja ne tagad? Aizrijos. Fui, nu to vajag mācēt – ar želeju aizrīties! Izkrekšķinos, padzeros to pretīgo ūdeni, kas sistēmā žampājas, un tešu tālāk. Slavenais augšupceļš uz Cēsīm – tas ar to bruģēto ietvi gar malām, starp mežu un pļavu. Pirmo reizi piecu CETu vēsturē es pa to kalnu uzskrienu augšā visā garumā un vēl pie tam pilnā ātrumā. Ātrāk! Ātrāk! Atpūtīsies vēlāk, tagad jāskrien lejā. Pļava un viss, viss, tūliņ jau būs viss! Saprotu, ka no Jāņa un Natālijas esmu aizbēgusi. Trepes. Līdzjutēji sauc un uzmundrina. Ieraugu Vāverriekstus, prieciņš, viņi tomēr ir šeit! Kaut kādi cilvēki bļauj, lai es skrienot ātrāk, tad viens ierauga, kādu distanci es skrienu, un viss bariņš apklust. Finišē arī 42+km skrējēji. Pēdējā trepe, man acīs asaras. Jā! Es būšu noskrējusi ultramaratonu! Es varu saukt sevi par ultramaratonisti! Es esmu atpakaļ! Es esmu atpakaļ! Emocionāls finišs, Andris mani uzreiz nofotografē. Man iespiež rokās ūdeni un nullītes alu. Dzeru ārā, eksistēju un skatos, kā vīrs dod dēliņam biezeni ēst. Man ir tik forši vīrieši! Viņi mani savāc. Skatos debesīs, staipu kājas, runājos ar draugiem… Jā, man patīk skriet garos! Būs vēl!
Bet ar to nekas nebeidzas. Paēdu, pagrozos, dzirdu, ka tūliņ būs apbalvošana. Jāpaskatās, kurš uzvarējis! Man sāk teikt, ka man arī jāraušoties uz pjedestāla. Ko? Ko viņi tur stāsta? Trešā vieta grupā. Nopietni? Man nekad nevienā ultramaratonā nav bijusi godalgota vieta! Tas nu gan ir kaut kas! Tirpiņas pārskrien pār muguru, saprotot, ka šo trešo vietu es izcīnīju pāris kilometru pirms beigām, aizdesojot garām Natālijai. Un es nemaz nezināju! Viņa arī neesot zinājusi. Spriežam, ka labi vien ir – ja būtu zinājušas, tad pusi distances būtu mocījušās. Bet šitā sanāca baudāms skrējiens. Un vienai no mums arī baudāma apbalvošana. Tā, kura datumā nākamais Cēsu eco trail?
Domājot par distanci 114km man nāk prātā ex repera dziesmas teksts: “Vai Tev vēl, kas ko teikt? Jā, man ir”, mazliet transformēts: “Vai Tu vari vēl tālāk noskriet? Jā, es varu!” Tā nu nebija pagājusi pat nedēļa pēc Rīga- Valmiera skrējiena, kad ieraudzīju ziņu, ka CET būs 114 km distance, un es uzreiz sapratu, ka es arī tur būšu.
2017.gada 4.augusta rīts! Mēģinu sevi maksimāli ilgi noturēt miedziņā, apzinoties, ka visa nakts būs jāpavada skrienot, bet īpaši tas neizdodas, jo jāpaspēj izdarīt ļoti daudz sadzīvisku lietu, tā nu attapos jau vakarā, kad jāskrien uz vilcienu, lai dotos uz Cēsīm. Tik sen nebiju braukusi ar vilcienu, ka, lai saprastu, kurš ir mans perons, ceļš utt., tiktu cauri stacijas cilvēku džungļiem, es patērēju milzum daudz enerģijas.
Beidzot mierīgi apsēdos vilcienā, tikusi cauri cilvēku džungļiem, un sapratu vienu – dzīve ir īstais skrējiens un pārbaudījums. Pazušana uz daudz stundām mežā, lai skrietu – tā lūk būs mana atpūta no šī visa!
Un tad jau nemanot pienāca starts – es tur stāvu, ierastā kņudoņa vēderā, stāvu un skatos sev apkārt uz vēl bariņu skrējēju. Mans labākais līdzjutējs Aiva mani pavada, zinu, ka viņa man tic, ka viņa būs blakus, ka viņa par visu ir padomājusi un, ka viņa mani novāks no trases, ja man tas būs nepieciešams.
STARTS, mazs gabaliņš pa pilsētu un jau esam mežā. Ir pilnīga tumsa. Kaut arī Aiva man bija sagādājusi izcilu galvas lukturi, es tomēr esmu un būšu pusakla, redze tumsā ir mans vājais punkts! Visu laiku sēžu astē citiem skrējējiem un minu uz papēžiem, lai redzētu, kur sakne, kur bedre, jo es to neredzu. Pati savā galvā puišus, kam iesēžos astē, saucu par saviem Lāču uzbrukumu atvairītājiem. Tādi personīgie skrējēj – miesassargi. Viņi, protams, nezina, kādos nolūkos esmu iesēdusies astē.
Vienīgā iespēja skriet, neizmežģot kājas un nelaužot sprandu, ir cieši skatoties uz priekšā esošā skrējēja kājām, līdz vienā brīdi attopos, ka esmu ieskrējusi līdz mežā puisim pačurāt. Nokaunos un atgriežos trasē. Visi mani skrējēji – miesassargi vienā brīdi paliek man par lēnu vai arī priekš manis ir par ātru, un viss – ESMU VIENA, MEŽĀ, TUMSĀ un PUSAKLA.
Nu gan sāk nākt prātā miljons domu. Labās kājas potīte tiek paļodzīta uz saknēm apmēram miljons neskaitāmu reižu, iekrītu līdz celim kaut kādā “dubļkaku” maisījumā, visur redzu čūskas (hahahahahaha) utt. Vai tiešām man būs jācieš sakāve nevis kāju dēļ, bet redzes dēļ?
Mana mīļākā aina nakts skrējienā – īsi aiz pirmā kontrolpunkta – es skrienu, aiz manis brauc meža traktors, spīdinot man mugurā lukturus (skrienu ar ātrumu – cik ātri vien varu), līdz par laimi man jānogriežas pa kreisi, bet tur ir trepes, uz kurām saliktas kapu sveces un ausīs skan Metallica dziesma Die, die my darling. Smejos balsī – nu gan man iet kā īstā šausmenes cienīgā scenārijā.
Mēģinu redzēt marķējumu, nelauzt kaklu, neizlauzt potītes, tajā pašā laikā iekšā ir mazliet bailes, un es skrienu tempā (netiek piebremzēts uz nevienu kalniņu), es tikai gribu ātrāk ieskriet gaismā. Sāku vienā mirklī domāt, vai mēs visi 114km distances skrējēji neesam tie laimīgi cilvēki, kuriem ikdiena šķiet pārāk viegla un vienkārša, tāpēc jāmet sevi tumsā naktī skriet pa mežu uz izdzīvošanu, jo savādāk jau trūkst asumiņa!
Turpmāk visus skrējējus uzlūkoju kā laimīgus cilvēkus! Bariņš laimīgo meklē problēmas mežā, tumsā skrienot.
Un tad esmu izskrējusi no tumsas un ieskrējusi gaismā, skrienu gar Raiskuma ezeru. Pasmeļu ūdeni, jo nezinu, cik tālu vēl kontrolpunkts (ja jau vīns mani nav nobeidzis, tad nu diez vai to izdarīs ezera ūdens). Nobirst viena ļoti liela asara, kad ieraugu otro kontrolpunktu, tad gan ausīs ieskanas Mielava balss un vārdi – “kad krīt mēness jūrā dziļā, man par Tevi jādomā”. Pašai liekas, ka kosmiskā ātrumā esmu izskrējusi cauri tumsai un tagad varēšu mierīgi skriet pa gaismu un baudīt skrējienu, bet man tiek pateikts, ka esmu otrā.
Tad nu turpmākos kilometrus sāku apsmadzeņot šo iespēju uzkāpt pjedestālā, saprotu, ka ir noskrieti tikai 47km, es vēl varu beigta kaut kur nokrist, mani var arī gaismā apēst lācis, un joprojām jūtu potīti, kas izļodzīta triljons reizes uz saknēm, bet, ja nu… Skrienu kopā ar puisi, kādu mirkli, kas izcili tur tempu, viņam vēl daudz spēka. Viņš gan bija absolūts pesimists – plānoja noskriet 15,5h, bet es – 14h. Sāku domāt, ka es laikam kaut ko laižu grīstē ar tempu plānošanu un man nav nekādas stratēģijas! Beigās, protams, atcerējos pašu galveno ar ko es sacenšos – tikai un vienīgi ar Ievu Zirni! Teicu sev, cik ļoti lepojos ar sevi, ka mums nav jābūt kādās vietās, ka nav nevienam nekas jāpierāda, bet, ka mums ir jānoskrien un pats galvenais – jāatpūšas no visas ikdienas.
Vienā brīdī sāku ūdeni prasīt pilnīgi visiem, ko sastapu ceļā, tā jau sāka kļūt kā atrakcija. Pie Amatas ap 8:00 bija sastopami 5 laivotājpuiši, kas izskatījās pagājušo nakti jutušies kā pirāti un dzēruši pamatīgi daudz rumu, šodien bija manāmas jūras slimības pazīmes, bet ar ūdeni laipni padalījās un vēl uzjautāja, vai vēlāk, kad finišēšu, negribu pieskriet pie viņiem
Un tad pienāca Amatas taka, it kā jau zināma, nekas neparasts, bet manī bija pilnībā beigusies enerģija, reiba galva. Sāku atminēties, ka kontrolpunktos neesmu neko īsti ēdusi, tikai kolu dzērusi, un aizgāja sapņi par soļanku, tortēm (ko es pat neēdu), eklēriem, šašliku utt. Piesēdu uz lapiņas pār upi, mērcēju kājas ūdenī, mēģināju smelties dabas enerģiju, kad man enerģijas pilna paskrēja garām otra Ieva, viņa gan bija pratusi sadalīt spēkus. Malacis! Es kaut kā izklumburēju līdz kontrolpunktam un ēdu visu vienā čupā – arbūzu ar buljonu, želejkončām un gaļas maizēm. Izskatījos kā pārtībomzis, kurš ieradies nevis skriet, bet izrīt kontrolpunktos pieejamo pārtiku.
Spēks atgūts un varu turpināt. Kājas manāmi savilktas, vairs jau nav tā spēka un tad notiek kas neiedomājams, apmēram 17 km pirms finiša man iesāpas celis, un manā galvā ir tikai viens jautājums, ja es turpināšu, ja nu pēc tam – ikdienā nevarēšu skriet? Ko tad es darīšu? Bet varbūt tas tikai jāpārvar? Tad nu teicu ceļgalam: lūdzu nesāpi, es apsolu, ka mazāk Tevi izmantošu un kļūšu mierīgāka pa dzīvi (šis solījums, protams, bija tikpat patiess, kā ballētāja solījums no rīta, ka vairs nekad netiks lietot alkohols). Sāku domāt par G.Bojāra citātu no grāmatas “Zīda čūska”, ka “cilvēks vismelīgākais ir trīs minūtes pirms seksa un vispatiesākais trīs minūtes pēc seksa”. Sanāk, ka es esmu vismelīgākā pirms skrējiena finiša, cik patiesa es būšu finišā? Bet nostrādāja, un veiksmīgi nonācu Rakšos. Satieku tur arī mammu un tēti. Grūtākais jau vēl tikai priekšā – Riekstukalns un Žagarklans. Es jau nedomāju vairs vispār. Ik pa brīdim gan pametu skatu atpakaļ, gaidot, kad milzu ātrumā man garām paskries Alma, bet kā neskrien tā neskrien.
Uzraušos visos kalnos bālu seju. Tur mani jau gaida mamma, tētis un Aiva, nu vairs tikai 5 km un finišs. Pēdējos piecos kilometros, protams, paspēju vairāk pārdomāt dzīvi kā visa skrējiena laikā.
Un ir, un ir tas finišs un es esmu trešā, un es nespēju noticēt! Es biju sapņojusi, ka kādreiz tikšu uz pjedestāla, kad man būs 89 gadi un būšu vienīgā savā vecuma grupā, kas vēl skrien ultramaratonus, bet notika šis..
Rezumē:
1) Esmu no sirds pateicīgai Aivai, kas bija vislabākais atbalsts, kura man ticēja, kad es sev neticēju, un kura man palīdzēja, kad es sev pati nevarēju palīdzēt! Bez viņas es būtu kā bez vienas kājas. Pa ceļam skrienot domāju, ka skriešana ir manas narkotikas – esmu no tā atkarīga, savukārt Aiva ir līdzatkarīgā.
2) Es esmu Latvijas Čempionātā ultra garajās distancēs 3.vietā kopvērtējumā sievietēm un 1.vietā savā vecuma grupā!
..kājas ir mani spārni..
ps. Ceļgaliem dotais solījums izrādījās ļoti lieli meli, jo vakar jau atkal skrējām.
“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.
Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.
Tad nu 3 nedēļas pirms Cēsu Eco Trail piesakos šim piedzīvojumam. Izvirzu sev sekojošus uzdevumus: PLĀNS A – finišēt skrienot, PLĀNS B – finišēt rāpojot, PLĀNS C – kaut kā finišēt. Grūti, bet paveicami uzdevumi. Lielā gatavošanās varēja sākties. Lai iemidzinātu konkurentus un neatklātu visas kārtis, gatavošanās stratēģija balstījās uz stabilas kilometrāžas saglabāšanu līdz sacensību nedēļai. Manā gadījumā – turēties pie 50 km nedēļā un distanci paņemt uz svaigumu. Ideāls plāns slinkam skrējējam.
Dienu pirms sacensībām darbavietā notiek sporta spēles, kurās esmu nolēmis veģetēt un diemžēl nolūkoties uz visu no malas. Prieks, ka vismaz ir zolītes turnīrs. “Ja nevaru sportot, tad vismaz uzvarēšu zolītes turnīrā,“ nodomāju pie sevis un, izspēlējot turnīra priekšsacīkstes, nekur tālāk arī netieku. Cerot, ka ar skriešanu nākamajā dienā tik bēdīgi neies, morāli satriekts dodos uz māju pusi.
Vakarā ierodos Cēsīs pie radiem. Laicīgi dodos pie miera. Žēl tik, ka tas miers, pāris stundas pirms sacensībām, ir tāds relatīvs jēdziens. Stress, lietus aiz loga, braucoši vilcieni gar logu, tekošs ūdens akvārijā. Noskanot modinātājam plkst. 3:00, pie nenormālas lietus gāzes ārpusē, jūtos kā iz***stajāņoga. Nevaru nekādi saprast, vai es pa nakti esmu gulējis vai atradies kaut kādā pasaulē starp miegu un nomodu. Plkst. 4:10 izeju ārā. Vēl joprojām gāž kā ar spaiņiem. Brīdī, kad savā gudrajā galvā iedomājos par to, ka varētu no radiem paņemt lietussargu, aiz manis aizmugurē aiztaisās durvis. Labi, ka es “ZINU” durvju kodu. Nolamājos pie sevis, ka esmu vienkārši “ģēnijs” un, nosakot ziemeļus, dodos aptuvenās starta vietas virzienā.
5:00 tiek dots starts un pie sevis nodomāju, ka būtu labi tomēr neizgāzties. Kārtis iedalītas. Cēsu Eco Trail piesaka man LIELO ZOLI. Atliek tikai turēties pretī. Sākotnējais plāns vienkāršs. Pirmajos kilometros īpaši “nesprēgāt” ar tempu un skriet uz sajūtām. Nosecinu, ka manas sajūtas laikam nesakrīt ar pārējo skrējēju sajūtām un 95% paiet man garām kā stāvošam. Cenšos neskriet baram līdzi, jo vēl spilgtā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens, kur sākotnēji pārķēru tempu un degviela pie 50.km jau bija beigusies, padarot turpmāko skrējienu, par sava veida zombijveida pastaigu. Pirms skrējiena jau esmu sarēķinājis, ka jānoskrien tikai kādi 30 km un tālāk jau pastaigas tempā varēšu iekļauties noteiktajā kontrollaikā.
Sākotnēji trase ir līdzena un īpašas grūtības nesagādā. Ap 15.km trase sāk vilkt ārā savus trumpjus. Priekšā grāvis ar ūdens līmeni tā aptuveni līdz celim. Skats pa labi – gals nav redzams, skats pa kreisi – gals nav redzams. „Ehhh…būs vien jābrien cauri. Es taču esmu vecis. Sīka pļaņčka nevar mani apturēt”, un kā tāda cimperlīga meita lēnām izbrienu cauri grāvim. Iesvētības ar ūdeni ir galā. Tālāk jau vairs nav ko zaudēt, jo kājas jau tāpat līdz skrējiena beigām vairs sausas nebūs. Skrējiena turpinājumā ik pa laikam iesēžos kādam astē un, lai arī esmu lēns, tomēr izrādās, ka kāds ir vēl lēnāks par mani. Ap 25.km, kur gadās kur nē, distancē saskrienos ar Ultralapsu. To pašu Ultralapsu, kuras stāstus par paveiktajiem varoņdarbiem citās ULTRĀS, esmu lasījis ar milzīgu apbrīnu. Es viņai varētu drīzāk ūdeni pienest, kur nu vēl turēt līdzi distancē. Bažīgi paskatos pulkstenī tempu un nodomāju, ka nemaz tik ātri neskrienu un gan jau Dace drīz aizlidos man garām. Kā vēlāk izrādījās, kopā nolauzām turpmākos 35 km. Laikam neesmu tik slikts sarunas biedrs, ka mani tik ilgi var paciest. Beigās ar vēsu prātu atskatoties uz sacensībām, droši varu teikt, ka šis pavērsiens manā gadījumā bija ļoti liela veiksme un tas, ka lielāko distances daļu varēju skriet kopā ar Daci, viennozīmīgi atviegloja distanci kā no morālā viedokļa tā arī fiziski.
Kompānijā ar Ultralapsu 35 km garumā
Ap 30. km distancē panāku Ievu, kurai šīs ir pirmās tik garās sacensības un kuru pirms sacensībām biju arī nedaudz pakonsultējis par viņas interesējošajiem jautājumiem. Smieklīgi jau ir. Kas tad es par konsultantu, ja pats knapi līdz finišam varu tikt. Turpmākajā distancē vairākas reizes ar Ievu trasē pārmijāmies un gala rezultātā viņa finišēja tikai nelielu brīdi aiz manis. Priekš pirmās ultras fantastisks rezultāts!
Pienāk 33.km un Cēsu Eco Trail turpina vilkt ārā savus trumpjus. Lai dzīve neliktos tik rožaina, kārtējo reizi nākas izmērcēt kājas. Pēdu stāvoklis pēc šādām SPA procedūrām 10h garumā ir atsevišķa stāsta vērts. Pienāk 40.km kontrolpunkts. Uzjaucu kokteilīti dzeršanas sistēmā un saprotu, ka otra pulverīša deva priekš izotoniskā dzēriena nākamajiem kontrolpunktiem, ir izveidojusi želejveidīgu masu manā somā. Nosecinu, ka pēc 50.km būs vien jādzīvo uz ūdens. Visa skrējiena laikā sanāca iztērēt 7 SIS GO ENERGY GEL želejas, 5 ISOSTAR Endurance B.C.A.A želejas, 2.5 litri izotoniskā dzēriena un kādu 1l kolas dzēriena.
Kad pozitīvisms vēl sit augstu vilni
Pēc 40.km kontrolpunkta kā par brīnumu vēl jūtos dzīvs. Nodomāju, ka tā taču nevar būt, ka puse distances jau aiz muguras, bet skriešanas sajūtas kopumā vēl itin labas. Sarēķinu, ka attiecībā pret pagājušo gadu pirmo distances daļu esmu noskrējis par 40 minūtēm lēnāk. Nodomāju, ka laikam veiksmīgi būšu ietaupījis spēkus un novilcinājis to „skriešanas sienu” par pāris kilometriem tālāk. Pienāk Amatas takas līkloči. Tehnisks skriešanas posms, kas elitei noteikti nesagādā nekādas problēmas, bet tā kā man līdz elitei ir kā līdz kosmosam, tad varu atļauties arī šo posmu veikt soļošanas tempā. Domājams, ja arī tajā posmā būtu mēģinājis skriet, īpašas atšķirības laika ziņā pilnīgi noteikti nebūtu.
Pienāk 60.km un jūtu, ka distances gaitā esmu sataupījis spēku un salīdzinoši vieglajā grants seguma posmā nolemju paātrināties. Uzņemu tās dienas lidojošo tempu – 5.15 min/km. Kājas priekš 60.km ir pārsteidzoši vieglas un palēnām sāku ķert priekšā esošos skrējējus. Lidojošā Ieva, kas ar smaidu palidoja garām 55.km arī nav tālu aizskrējusi un līdz 69.km esmu sadzinis viņu rokā. Sapriecājos, ka pēdējos kilometrus esmu tiešām labi ieskrējies un jau sāku sapņot par finišu. Suns pārkāpts, aste tik palikusi. Tāds sīkums vien ir. TĀDS NAIVUMS MANĀ VECUMĀ! Kā izrādījās visa iepriekšējā distance tādi ziediņi vien bija. Ja līdz skrējienam es tos Cēsu kalnus nezināju, vai arī negribēju zināt, tad pēc sacensībām es viņus no galvas iemācījos. Cēsu Eco Trail izspēlēja savu kreiča dāmas kārti Vāļu kalna, Ozolkalna un Žagarkalna izskatā. KĀPJOT šajos kalnos, es iekšēji pie sevis tiešām lamājos. Lamājos uz sevi, ka esmu uz ko tādu parakstījies. Lamājos uz organizatoriem, kuri šo saldo ēdienu ir ielikuši distances beigās. Tas tiešām bija smagi! Pēc šiem kalnainajiem brīnumiem pēdējie kilometri paiet no sērijas: „lieciet man mieru. Cik tālu ir tas sasodītais finišs?”. Bet kā jau tas parasti šādos skrējienos notiek spēki mēdz uzrasties negaidītos brīžos. Pēdējos 3 kilometros saņemos uz pēdējo finiša spurtu, kura laikā apsteidzu Ievu. Būs tie padomi tomēr nākuši viņai par labu. Prieks par viņu!
Finišā ieskrienu diezgan raitā solī un esmu spējīgs pat papriecāties, kas norāda, ka kaut kādi spēki tomēr vēl ir palikuši. Pašam par brīnumu secinu, ka otro distances daļu esmu noskrējis par pāris minūtēm ātrāk ka pirmo. Lieliski, bieži tā noskriet neizdodas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, otrā distances puse noskrieta par 1h 20min ātrāk. Rezultāts 10h 18min viduvējs, bet esmu apmierināts par to, kādā stilā šoreiz tas ir sasniegts. Gandarījums, ka distance noskrieta apdomīgi, vienmērīgi un ar prieku. Šajā partijā mazie gūst uzvaru! Pie šādām kārtīm nākamajā reizē uzvara var izpalikt. Jākrāj kilometrāža, jāstrādā nopietnāk un iespējams nākamajā gadā latiņu varēs pacelt arī augstākā līmenī.
“12.augustā Kuldīgā notiks vēl nebijušas sacīkstes – pusmaratons – gan elites klases skrējējiem, gan ikvienam no mums. Jau pieteikušies ap 100 skrējēju.” – tā laikraksta “Kurzemnieks” 2006.gada 31.jūlija numurā sākās raksts par gaidāmo pirmo Kuldīgas pusmaratonu. Sacensību dienā uz starta pusmaratonā, satelītskrējienā un bērnu skrējienā toreiz stājās kopumā nedaudz vairāk kā divsimt dalībnieki. Šogad Kuldīgas pusmaratons norisinājās jau 10.reizi un pulcēja gandrīz divus tūkstošus skrējēju. Pie tam šogad augusta kalendārā skriešanas svētku mūszemē netrūka, turklāt – gana dažādu skriešanas svētku. Lasīt tālāk.
km 
-