Jeb kā man gāja Bergenē un kā es tiku pie pirmajām neskrietajām sacensībām.
Par ideju dzimšanas dienā skriet vismaz tik km, cik gadu (vai jūdzes – kā nu kuram labāk patīk), dzirdēju jau kādu laiku atpakaļ un tā man iepatikās. Meklēt sacensības sāku jau laicīgi, bet sākotnēji mani atradumi aprobežojās ar Regeja maratonu Jamaikā. Lai cik vilinoši tas arī neskanētu, tomēr – tālu, dārgi, lidojums ar neskaitāmām pārsēšanās… Palīdzēja Inga (tā, kas in) – viņa man atsūtīja informāciju par Bergeni. Īsi pēc tam Airbaltic izsludināja ķirsīšu biļetes, un lidojums diviem cilvēkiem izmaksāja 80Ls.
Vieta un sacensības nu bija atrastas un uz kādu laiku par to varēja piemirst. Tad nāca tās daudzās secīgās sacensības un PČ ar visām izrietošajām. Lēni un sērīgi domājot par Bergeni ārstēšanās laikā, jo tuvāk nāca 1.decembris, jo skaidrāk kļuva, ka pilnais maratons ir neiespējams. Nedēļu pirms sacensībam mainīju distanci uz pusīti.
Lidojums uz Bergeni ir normāls, vien nedaudz nogurdinošs, ko norakstu uz vēlo laiku un to, ka pa šiem pāris gadiem, ko vairs neceļoju komandējumu dēļ, esmu atradinājusies no lidostu un pašu lidojumu rutīnas, kad lidot bija tikpat dabiski, kā braukt uz darbu ar sabiedrisko. Ielidojam pēc pusnakts, vēl tikai lidostas autobuss un esam viesnīcā.
No rīta izrādās, ka brokastu nav (kā gan es šo punktu esmu palaidusi garām?). Par laimi tuvāko ieliņu izpētē atrodam Rimi, kur tiekam pie baltmaizes, šokolādes krēma un banāniem – ko gan labāk var vēlēties pirms sacensībām. Uzlejot tēju, applaucēju roku. Nav pārāk laba zīme, nodomāju, bet galu galā – roka, ne kāja, gan būs labi. Pabrokastojam un sākam taisīties. Krekli, cimdi, zeķes, jaka, cepure, bikses… Bikses! Kur ir manas skrienambikses???
Jā, tas nu ir noticis, man ir rezerves apģērba gabali gandrīz visam, bet bikšu nav nevienu… Nu ko, tādēļ jau neies atcelt dzimšanas dienas sacensības. Galu galā, 21km var noskriet arī džinsās, ne? Doma par krekliņu Latvijas krāsās un ar attiecīgo uzrakstu, atvestu no PČ, tiek atlikta uz citu reizi – kauns to vilkt pie džinsām…
Manam draugam ideja, ka grasos skriet džinsās, diezko nepatīk – ārā ir ļoti ziemīgs laiks – un viņš mani pārliecina atlikušo pusstundu tomēr veltīt bikšu pirkšanai. Pretojos nedaudz, jo cenas pārtikas veikalā mani pamatīgi nošokēja, pilnīgi bail, cik varētu maksāt skrienambikses. Tomēr tieku pārliecināta, ka vienu sacensību dēļ var nopirkt arī kādas prastākas, galvenais, lai ir ērti. Pēc neilgas klaiņošanas pa ielām, kur acīmredzami ir iepirkšanās centrs, bikses tiek nopirktas (pat kārtīgas ziemas skrienambikses par sakarīgu cenu, vien vēju neaiztur). Piedzīvojums džinsās tiek atlikts uz nenoteiktu laiku.
Lai arī Bergenes autoostā ir remonts, autobuss ar numuru 83 atnāk laikā (sarakstu pirms tam pārbaudīju internetā) un varam doties. Jābrauc 20 minūtes, tad jāpārsēžas citā autobusā. Viss iet pēc plāna. Kad paliek vien pāris minūtes līdz plānotajai ārā kāpšanai, es ieraugu pa logu tādu pašu 83.autobusu, kurš brauc pretējā virzienā un kuram info joslā uzrakstīta mums vajadzīgā pietura. Un tad nāk arī atklāsme, ka braucam nepareizā virzienā un esam gandrīz galapunktā. Ko mums apstiprina arī autobusa šoferis. Jā, viņš braukšot arī uz to pieturu – pēc 20minūšu stāvēšanas šajā galapunktā. Jā, varam mēģināt izsaukt taksi, bet visticamāk tāpat nepaspēs aizvest… un vēl jāmaksā būs 500-600 kronas (ap 50Ls). Nu jūs jau zinat tos takšu šoferus, vēl arī vedīs apļiem vien…
Mani pārņem negaidīts miers un viegls prieks. Man pašai par sevi nedaudz nāk smiekli, un drauga piedāvājumam tomēr pacensties paspēt metu ar roku. Galu galā es pat neesmu samaksājusi, nav arī izņemts numurs. Pat ja mēs paspēsim aizbraukt līdz starta laikam, visticamāk es sākšu skriet tāpat savas 10-15minūtes pēc visiem pārējiem… Arī no piedāvājuma aizbraukt paskatīties, kā citi skrien, atsakos – ko nu vairs.
Tajā dienā es pat nedodos skriet, diena paiet patīkamās pastaigās pa pilsētu, vakariņās, kalnā kāpšanā, salūta skatīšanās (Gaismas svētkiem par godu) un šampanieša dzeršanā. Es nenožēloju nenotikušo skrējienu, es redzu arī pozitīvo tajā – nenotika ārstēšanās sabotāža, es varu turpināt pamazām skriet bez riska. Nākamajā dienā mani nedaudz moka sirdsapziņa, tāpēc izeju izskriet nelielu aplīti, kā arī izmēģināt vietējo kalnu – uzskriet tajā un vēl jo vairāk noskriet – iepriekšējā vakarā draugs man izskaidroja, kā viņam izdodas iet tik viegli lejā un nekrist arī pa slidenu ceļu – izrādās tik vien vajag kā mākslīgi nebremzēt. Uzskrējiens kalnā ir foršs, noskrējiens vēl foršāks – esmu nogurusi, bet laimīga.
During the lion phase, we contemplate feeling fortunate. Even though we may have difficult days, if we are running and meditating, we probably have a lot to be grateful for. Appreciating who we are and what we have energizes our vitality, strength, and purpose.
..
we do not need to buy another thing or go to another place in order to have those feelings. We can discover the fortunateness of the here and now.
..
in the garuda phase, we have achieved many of our goals. Having more goals only complicates matters. Now is the time for relaxation. We are running simply because we love it, not because it is a long run, or because we are doing intervals, but because to run is the only ambition that we have.
Daļa 2. Kā es mācījos klausīties sevī (vai vismaz tai vienā ceļgalā)
Pēc savas dabas es neesmu diezko pacietīga, turklāt vēl cipargalva – man patīk cipari, skaitīt tos, pētīt statistikas un salīdzināt, kurās vietās es esmu (biežs VSK Noskrien lapas Motivācijas sadaļas ciemiņš). Tāpēc īpaši grūti man nācās pāriet ne tikai uz mazajiem skrējieniem, bet arī uz to nelielo kilometrāžu, ko tie ģenerē cipariski.
Te nāca palīgā vēl viens ārstes ieteikums un mana maza viltībiņa – ieteikums aizvietot skriešanu ar jebkādu citu aerobo sporta veidu un viltībiņa skaitīt ne kilometrus, bet laiku! Saviem par stipri lēnākiem kļuvušajiem skrējieniem (bieži vien lēnākiem par 7min/km) es pievienoju arī pastaigas kājām no darba, eliptiskos trenažierus un arī riteņbraukšanu, kamēr vēl bija silts laiks. Lai arī kilometrāža neliela, minūtes krājas! Un tās arī var skaitīt!
Un to visu es darīju ar uzmanīgu sekošanu līdzi savām sajūtām – kā reaģē ceļgals uz to darbību vai šo vingrojumu? Jūtu siltumu traumas vietā – tas labi vai slikti? Sāk sāpēt – tā, metam skriešanu pie malas un ejam atsildīties uz eliptisko trenažieri. Laika perspektīvā tas pat nebija pārāk ilgi – visi papildsporti, izņemot vingrojumus, no manas dienasgrāmatas pazuda jau pēc pusotra mēneša. Pētot interneta dzīles, uzzināju, ka mana trauma ārstējas 3-6 mēnešus, es biju gatava pacietīgi auklēties ar to kādu laiku. Jo kādreiz ļoti gribas atkal skriet brīvi, bet atskatīšanos un tik ļoti uzmanīgu klausīšanos uz vienu vienīgu organisma punktu. Jāatzīst, ka es šobrīd nedaudz uzmanīgāk gan sekoju savām sajūtām skrējienu laikā un pēc tiem – no rītiem dažreiz samērot pulsu, vēl neizkāpjot no gultas, vai uzmanīgi izstaipot muskuļus un pārbaudot sāpju/noguruma līmeni tajos – es ceru, ka šī pieeja man ļauj izvairīties no atkārtotas uzkāpšanas uz pārtrenēšanās/pārsacenšanās grābekļa.
I have found rehab to be a practice in itself, determining day to day how we feel and responding with the appropriate action—which may mean keeping still. We can use the time recovering from an injury to train our mind in gentleness and firmness.
Turpinājumā sekos: Daļa 3. Bergene jeb kā es tiku pie sava pirmā DNS
Ievads Kā jau es rakstīju pēc PČ 24h, ir dzīve arī pēc traumām. Gribu padalīties savu pēdējo mēnešu veikumos. Es turpinu lasīt rakstā minēto grāmatu, un nesen, skrienot ar Martu savu nu jau otro garo skrējienu, radās ideja dalīties ar atsevišķiem citātiem no tās. Sākumā plānoju padalīties tikai citātos, bet kā gan tad es paskaidrotu, ko tie deva tieši man?
Zinot savu mīlestību pret gariem rakstu darbiem, es jau laicīgi sadalīju šo četrās daļās un šodien piedāvāju lasīšanai pagaidām tikai vienu (ar solījumu, ka turpinājumi sekos).
Daļa 1. Pirmās nedēļas pēc PČ 24h un kā es tieku vaļā no lepnības
Vēl kādus 3-4 mēnešus atpakaļ, es lepna būdama, skaļi smējos un teicu, ka 5km dēļ jau nu kājas neaušu. Man negribētos domāt, ka Olimpa dievi sadzirdēja, pasmējās un nolēma mani sodīt, bet šo savu nostāju man nācās pamatīgi pārvērtēt. Pirmo nedēļu pēc 24h soļojuma ļāvu sev pilnīgu atpūtu, nedarot neko un cerot, ka atpūta ir labākās zāles; otro atsāku ar pastaigām; nākamajās pāris nedēļās vairākas reizes mēģināju atsākt skriet. Protams, veci paradumi mirst lēnām – mani skrējieni bija lielākoties garāki par 5km. Līdz sporta ārste noteica robežu – skrējienam jābeidzas brīdī, kad sāpes kļūst jūtamas, ne neciešamas. Kas kilometros sākumā bija 2, ja laba diena – 3. Sākumā skrēju aiz bailēm, ka ja nekustas ārstēšanās laikā, trauma atgriezīsies. Jau drīz skrēju tāpēc, ka neskriet nevarēju. Un prieks (surprise! surprise!) no tiem mazajiem skrējieniem bija tikpat liels, cik kādreiz no 30-40km pievarēšanas (un dažreiz pat lielāks!). Pamazām sāpju robeža sāka atkāpties un skrējieni kļuva garāki, lai gan joprojām bieži vien mani ieraksti skriešanas piezīmēs beidzas ar vārdiem – “uz beigām jau atkal jutu ceļgalu”. Bet tagad es zinu arī pavisam mazo skrējienu burvību – manas rīta vai vakara rosmītes – izskrieti vēl pa miegam vai dienas nobeigumā, tumsiņā un neatkarīgi no laikapstākļiem, tie dod enerģiju jaunai dienai. Tie man arī deva vairākus ļoti spilgtus emocionālus momentus – pārsteigumu, ieraugot stirnu iznākam no meža ēdiena meklējumos, bailes no briesmīgā tumšā meža (ūūū, kāds noteikti grib mani nolaupīt un apēst, tāpēc jājož ko kājas nes!), prieku no basās skriešanas pa svaigi uzsnigušo sniegu (likās pārāk mīksts, lai nepamēģinātu). Es ceru, ka man izdosies saglabāt šo katra skrējiena burvību, lai kāds – lēns/ātrs, ilgs/īss, vienatnē/ar tuvajiem, grūts/viegls – tas arī nebūtu. Novēlu to arī jums.
Finding the place where we are comfortably balanced alleviates the boredom of running, which is often the result of a lack of self-respect and too much comparing. Boredom has an interest scale, and it correlates directly with self-worth. We don’t consider our activity worthy of our attention, and therefore we’re not that interested. Sometimes boredom is related to pride. [..] When we think an activity is worthy, we do not start to compare it to other experiences. When we start comparing an activity to our memories of the past or our fantasies of the future, that means we think it could be better, so we are downgrading it further. When we are in a good mood and we appreciate what we are doing—running in the gym or going for a run in a not-so-scenic place—those runs become enjoyable and meaningful because we are present for them.
Turpinājumā sekos: Daļa 2. Kā es mācījos klausīties sevī (vai vismaz tai vienā ceļgalā) un kā es tiku pie pirmā DNS
km 
-