Šamonī, Monblāns, UTMB… Vārdi kā skaistākā melodija taku skrējēja ausīm. Ilgs sapnis, ko beidzot varēs ieraudzīt savām acīm. Apmēram gadu bija skaidrs, ka šis būs viens no sezonas lielākajiem startiem, ja ne pats svarīgākais. Lai arī atgūšanās pēc PČ prasīja vairāk pacietības kā biju cerējusi, drīz vien gan fiziski, gan arī psiholoģiski biju gatava apjomīgai vasarai. Lai arī ne viegls lēmums, izlaist Rīga-Valmiera bija pareiza izvēle, un paldies visiem, kuri palīdzēja šajā jautājumā būt prātīgai. Nedēļām ejot, jutos aizvien labāk. Protams, neiztika arī bez ķibelēm, no kurām vislielākais izbīlis bija Kamparkalna Stirnubukā atkārtoti pagrieztā potīte, taču nevienu treniņu tā neizjauca un kalpoja tik vien kā stingrs atgādinājums, ka takās teipam būs būt.
Tuvojoties Šamonī, Monblāna sniegotā virsotne spīd jau pa gabalu. Mājvietā ir knapi sanestas mantas, kad visi jau skriešanas drēbēs un lukturu gaismā steidz iepazīt tuvākās takas, kas ir TDS beidzamie un UTMB pirmie kilometri. Šis nemiers raksturo pirmās divas dienas, kad visu gribas redzēt, visur jābūt, viss jādara un ik pa 100m jāstājas, lai uztaisītu jaunu bildi. Divas dienas pirms starta gan tiek pavadītas pavisam mierīgi, lai gan expo apmeklējums tāpat ieilgst uz vairākām stundām, taču ceturtdienā gan tiek hibernēts un plānots uz nebēdu. Esmu pat pārsteigta, ka esmu pilnīgi mierīga. Vienīgā satraukuma epizode bija Leldes finišā, kad ieraudzīju, ka rokas trīc, cenšoties uztaisīt bildi. Visi darbi gan tāpat tiek atstāti uz pašu vakaru, kad tiek sakārtota soma, saliktas paciņas suportam un pēc neilgiem rokdarbiem panākts, ka trases profils un plāns nokļūst numura otrā pusē. Tā man vienīgā lielā vilšanās par pasākuma organizāciju – nu kā var nebūt skaidra trases profila ar visiem KP uz numura? Stirnubuka garuma distancē tas tiešām nav būtiski, bet ne jau 101km garā piedzīvojumā uz padsmit stundām.
Pirms gulētiešanas ar Didzi un Spaidiju izdomājam Zilajam putniņam jaunus vārdus, kas skan apmēram šādi: “Vai tu mani šodien pabarosi, mīļo suportiņ? Bet, protams, es tevi pabarošu, mīļo skrējējiņ!” Paši, protams, esam bezgala lepni, un nekavējamies ar to dalīties neilgu brīdi pirms došanās uz autobusu. Nav nekāda pārsteiguma, ka šo dziesmas versiju dungoju lielu daļu skrējiena. Autobusā mazliet pacīnos ar miegu, jo gribu redzēt Monblāna tuneli, taču nekas ievērības cienīgs tas nav un lielu daļu neilgā brauciena pavadu pusmiegā. Drīz gan esam Courmayeur, kur jau ir nedaudz siltāks un var lēnām vilkt nost savilktās drēbes. Laiks ir labāks kā Francijas pusē, taču var nojaust, ka solītais lietus vēlāk pēcpusdienā varētu būt diezgan neizbēgams.
Obligātais selfijs pirms starta
Neilgi pēc obligātā selfija dodamies uz startu. Cilvēku ir daudz, kopā ar Didzi un abiem Kristapiem sekojam norādēm, līdz vienā brīdī kāds brīvprātīgais mani pasauc un saka, ka elites skrējējiem ieeja starta koridorā ir citur. It kā jau zināju, ka tā vajadzētu būt, taču patīkams pārsteigums tāpat. Tā nu novēlu puišiem veiksmi un dodos uz savu koridoru, kur stāvu blakus Vaidas Žlabys un apkārt redzu vēl daudzas citas redzētas sejas. Jāsaka gan godīgi, ka ir nedaudz dīvaina sajūta būt pie elites, taču atgādinu sev, ka tāpat vien tur tikt nevar un esmu apņēmusies labi nostartēt.
Pēc visu trīs valstu himnām un Vangelis skaņdarba beidzot klāt ir tik ilgi gaidītais brīdis, kad var palaist garminu un sākt šo piedzīvojumu. Starts caur pilsētu ir skaists, taču cenšos emociju iespaidā nepārcensties. Drīz garām paskrien Didzis, pēc neilga laika trase jau ir izvedusi pa asfaltētu serpentīnu ārā no pilsētas un es vairāk eju nekā skrienu. Tad asfalts pārvēršas zemes ceļā, kas kļūst šaurāks un šaurāks. Jau pa gabalu var dzirdēt puišus, kas uzskaita, ar kādiem apaviem cilvēki skrien, taču jau drīz paliek tikai nūju skrapstoņa.
Cilvēku ir daudz, taka viena cilvēka platumā un dažās vietās izveidojas sastrēgumi. Varbūt tomēr vajadzēja sākumu veikt mazliet aktīvāk, lai vismaz daļai tiktu garām, kad vēl tas bija iespējams? Izdevība apdzīt parādās reti. Kad esam nonākuši klajākā vietā, priekšā ejošais puisis kādu brīdi vēro blakus takai augošās meža zemenes un pavisam drīz ļaujas to kārdinājumam, nokāpjot no takas un sākot mieloties. Pasmejos un kāpju tālāk. Var redzēt skrējēju čūsku tālu priekšā, taču ir skaidrs, ka tas ne tuvu nav viss pirmais kāpums.
Laiks iet ātri. Liekas, ka pulkstenis tik spēj pīkstēt, ka jāēd, taču augstummetri un kilometri vienīgie nevācās raiti. Ja sākumā par to nesatraucos, tad tagad gan sāk likties mazliet aizdomīgi, ka pirmajam posmam atvēlētā laika prognoze, kas parasti ir ļoti precīza, tuvojas beigām. Neliekas, ka slinkoju, kāpju, cik vien sparīgi spēju un nestājos, tomēr apdzīt nespēju un ir sajūta, ka vajadzētu būt labāk. Tam visam klāt vēl ir sākusi sāpēt kreisā roka, kas apgrūtina nūju lietošanu, bet īpaši nesatraucos, jo šis ir pats sākums un viss vēl ir priekšā.
Visbeidzot ir sasniegta virsotne. Domāju, ka kopā ar visu skrējēju masu smuki sākšu noskrējienu uz pirmo KP, taču bez piepūles skrienu viņiem garām kā stāvošiem un apdzenu desmitiem cilvēku. Šajā brīdī man ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas pirmajā kāpumā nav izdarīts pareizi, jo gluži vienkārši neesmu kopā ar sava līmeņa skrējējiem. Tā kā jūtos aizvien labāk, nospriežu, ka būšu sākusi pārāk piesardzīgi un tagad gan ir laiks sākt skriet.
Pirmais KP kā jau pirmais – mazliet haoss, kamēr saprotu, kādā secībā vislabāk tikt pie apelsīniem, kolas un ūdens. Itālija arī kā Itālija – netieku prom no KP pirms man nav piedāvāta kafija, no kuras gan itāļu brīvprātīgajai par lielu pārsteigumu atsakos. Es tomēr iepalieku minūtes četrdesmit, un ilga tusēšana KP nepalīdzēs.
CCC trases profils. Nogruvuma dēļ gan ir pamainīts posms no Vallorcine līdz La Flegere
Atmosfēra trasē ir bezgala pozitīva. Ir daudz tūristu, kas jau laicīgi atbrīvo ceļu un uzmundrina itin visus. Nu kā var nesmaidīt, ja sirms kungs draudzīgi uzsit pa plecu un ar burvīgu britu akcentu saka “You’re a legend!”? Ar katru kilometru jūtos aizvien labāk. Nākamo posmu paveicu plānotajā laikā, arī splits līdz Arnouvaz ir gandrīz kā vajag. Tur esmu jau par 150 pozīcijām augstāk kā pirmajā KP. Lai arī apdzīt citus ir bezgala motivējoši, to darīt uz šauras takas gandrīz 20km ir nogurdinoši. Sākumā priecājos, ka pēc šī KP varēs kāpt, taču prieks ir īss, jo roka sāp, kāpt ir grūti un laiks kļūst aizvien vēsāks. Daudzi stājas un ģērbj jakas un pat bikses, bet es vēl turos, lai gan vējš pamatīgi saldē. Kāpiens jau tuvojas beigām, kad vējam pievienojas smidzeklis, un tad arī es apstājos, lai izķeksētu un uzvilktu jaku. Nav vērts riskēt ar nosalšanu knapi trešdaļā, un skats uz priekšu neliecina, ka laiks varētu uzlaboties. Kāpt galīgi nav viegli, gandrīz skumīgi pieveicu posmu, kur nūjas lietot nav atļauts, ko vēl skumīgāku padara fakts, ka no apkārtējiem esmu vienīgā, kas to ievēro. Ik pa laikam stājos, kas nav man raksturīgi šādos kāpumos.
Grand Col Ferret virsotnē ir sasniegta Šveice, taču šķiet, ka te neesam gaidīti. Priekšā ir viens liels mākonis, lietus un ļoti slikta redzamība. Ir auksti, rokas salst vien no tā, ka jātur nūjas, tāpēc ir patīkami beidzot sākt skriet un nedaudz sasilt. Atkal jūtos labi un droši, skrienu ātrāk par citiem un apdzenu, ko vien varu. Ja tuvāk virsotnei bija jāuzmanās no slideniem akmeņiem, tad, noskrienot zemāk, lielākas problēmas sagādā dubļi. Vienā brīdī attapos, turot abas nūjas vienā rokā, kamēr otrā ir želeja, ko cenšos apēst, tikmēr ar abām kājām diezgan nekontrolēti slīdu pa taku uz leju. Kornetu posms bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek te, jo te krītot vēl jāuzmanās no akmeņiem. No krišanas gan sanāk izvairīties, bet no nošmulēšanās gan nekādi.
Jo tuvāk esmu La Fouly (41km), jo lielāka kļūst taka, līdz vienā brīdī tas jau ir akmens šķembu ceļš gar upi. Par KP tuvumu liecina arī līdzjutēju pieaugums. Kārtējais britu tūrists uzsauc “Just don’t give up!”, un ņipri atbildu, ka nemaz negrasos to darīt. Nu jau jāskrien pa asfaltu, un sev par lielu prieku un pārsteigumu priekšā pie paša KP ieraugu Artūru Vadzi un vēl dažus latviešus. Tā kā pirmo reizi atbalsta komandu un kādu zināmu seju biju cerējusi ieraudzīt vien Champex-Lac pēc 14km, šis sasildīja vairāk kā KP telts, kurā drīz vien ieskrēju ļoti pacilātā noskaņojumā.
KP esmu samērā ātra. Divarpus minūtes, un dodos atpakaļ lietū, kas drīz mazliet pierimst. Trase ved pārsvarā uz leju, temps vietām ir pat zem 5min/km, ko uzturēt palīdz arī tas, ka ir atradusies vēl viena meitene, ar kuru vairākkārt maināmies pozīcijām, taču noskrējienos un pa taisni esmu veiklāka, tāpēc sanāk atrauties un uz diezgan ilgā asfalta posma, kas ved cauri mīlīgam šveiciešu ciematiņam, kur kafejnīcā ceļa malā sēž tūristi un atbalsta, skrienu lepnā vientulībā. Tas gan ir pārejošs prieks, jo kāpumā uz Champex-Lac esmu lēna. Joprojām sāp roka, līdz ar to kāpšana ar nūjām ir tāda samocīta, un arī bez tā kāpšana ir liels izaicinājums. Kontrasts manā ātrumā ir tik liels, ka pirms brīža apdzītā meitene mani panākot jautā, vai viss ir kārtībā. Nu it kā jau ir, bet tai pat laikā nav. Vēders liekas tāds jokains, bet drīz varēs tikt pie buljona, kas gan jau palīdzēs. Kāpju, ievēroju koka figūras, no kurām viena ļoti atgādina vāveri, noklausos cita skrējēja telefonsarunu ar mīļoto, kurai viņš stāsta, ka palikuši vien 45km un pēc sarunas sirsnīgi nolamājas.
Pa to laiku jau Champex-Lac ir klāt, starp līdzjutējiem vispirms sadzirdu un tad arī ieraugu Artūru, tomēr mani vairāk interesē KP un tajā sastopamā atbalsta komanda. Sākotnēji nebiju domājusi te ilgi uzturēties, bet pašsajūta vairs nav spīdoša un cenšos situāciju ar Inas palīdzību glābt. Divas porcijas buljona, vēl kola un apelsīni, papildināti želeju krājumi, atrādīts obligātais ekipējumu, zaļā pietura un varu doties tālāk.
Paēsts ir, laiks doties tālāk
Pirmie km pēc KP ir diezgan ātri un paiet raiti. Mani ir atradusi kompānija – kāds francūzis, kurš nerunā nevienā citā valodā, cenšas ar mani komunicēt, bet franču valoda ir tā, kurā varu pateikt tikai to, ka neesmu ēdusi septiņas dienas, kas šajā situācijā neder. Taču tāpat spējam vienoties, ka laiks ir tik nemīlīgs, ka nekas cits neatliek kā aktīvi skriet, lai nenosaltu. Es to arī daru, bet francūzim pat ar savām garajām kājām mans temps ir par ātru, un es attālinos. Taču drīz klāt ir kāpums uz La Giete, kur viss atkal apstājas. Nu netieku es augšā un viss. Mazu gabaliņu uzkāpju, tad jāatbalstās uz nūjām un jāatelpojas, kas tāda elsošana vien sanāk. Cenšos ieķerties astē tiem, kas mani apsteidz, tai skaitā tam pašam francūzim, bet nespēju turēt līdzi. Galīgi nejūtos savā ādā. Vēders arī jūtas aizvien sliktāk. Apēdu sāls tableti, pēc brīža ar mokām apēdu želeju, bet labāk tas neliek justies. Kļūst arī aizvien aukstāk, un sāku nopietni apsvērt zem lietus jakas uzvilkt silto kārtu. Šādi domājot par to, tieši cik auksti man ir, klāt ir kūts, kurā noskenē numuru un var sākt lejupceļu uz Trient. Skrienot ārā no kūts, gan es pamanos maigi ieskriet stenderē, taču par tādiem kā es ir padomāts un tā ir nopolsterēta, tāpēc tieku cauri vien ar pārsteigumu. Sevis novērtēšana par zemu šādās situācijās laikam būs kļuvusi jau par ieradumu.
Ja iepriekš noskrējieni bija tie, kur beidzot jutos labi un varēju vismaz nedaudz kompensēt kāpumos zaudēto, tad šoreiz arī te nekas labs nav. Vēders nav sajūsmā arī par kustību uz leju, kājas jau liek par sevi manīt pēc vairāk kā 10 stundām trasē, tā nu es klunkurēju uz leju un gaidu Trient, kur atkal būs KP un atbalsts, ko man šobrīd ļoti vajag. Lai gan apsteidzu daudzus no tiem, kas pagāja garām kāpumos, mans ātrums ne tuvu nav tāds, kādam te vajadzētu būt.
Trient ar savu rozā baznīcu. Ceļā uz KP
Beidzot arī Trient KP (72km). Te ierodos jau galīgi neomā. Uz Artūra un viņa kompānijas uzmundrinājumiem spēju vien vārgi reaģēt. KP tieku Kristapa aprūpē, kur kombinācijā ar ierasto buljons-kola-apelsīni maltīti apēdu arī želeju, ko neesmu spējusi dabūt iekšā visu noskrējienu, bet te kaut kā var kārtīgi paēst un pat želeja liekas garšīga. Uzlieku bandanu un lukturīti, jo ir astoņi vakarā un sāk strauji satumst. Pačīkstu, ka īpaši labi nav un dodos prom no KP. Pēdējā brīdī gan atceros, ka gribēju uzlikt pulksteni lādēties, taču labi, ka turpat ir Ina, kura palīdz šo jautājumu atrisināt. Tāpat priekšā ir kāpums, un kaut kāpēc ir sajūta, ka nekas labs tur nebūs un garmina uzmundrinošos kilometru laikus negribēsies redzēt.
Kamēr ieturu maltīti, tiek papildināti želeju krājumi, ko tā arī neizmantošu
Nokļūstot pie kalna sākuma, nogāzē jau var redzēt dažas vientuļas lampiņas, kurām drīz pievienojos arī es. Kāpums ir vēl briesmīgāks kā man likās. Atkal ir sācis līt, kas apgrūtina redzamību luktura gaismā, taka ir vienos dubļos un katrs solis slīd atpakaļ. Lai arī ar nūjām neiet ātri, bez tām es te negribētu būt. Mēģinu pierunāt sevi stāties tikai takas pagriezienos, bet ne vienmēr tas izdodas. Brīžam paspert 4 soļus pēc kārtas ir sasniegums. Ir kilometrs, kura veikšana prasīja 21 minūti, no kurām 4 esmu pavadījusi stāvot. Tas gan ir kilometrs, uz kuru ir 250 augstummetri, taču tas tik un tā ir skumji. Pēc skaņas kāds aiz muguras kāpj un vemj vienlaicīgi, un man ir jāsaņemas, lai KP apēsto paturētu pie sevis, jo zinu, ka uzņemtās kalorijas man ļoti noderēs. Galva sāp no luktura, un grūti atrast tādu pozīciju, kas būtu ērta. Lielākā motivācija saglabāt kustību uz priekšu ir aukstums, jo salst un es atkal domāju par siltām, sausām drēbēm.
Kāpju, kāpju un pēkšņi saprotu. Liekas, ka pār mani ir nākusi negaidīta atklāsme kādai ilgai problēmai. Puzles gabaliņi ir sastājušies pareizi, un tagad saprotu, ka tā ir augstuma slimība, ar ko esmu cīnījusies visu distanci. Tagad viss liekas tik pašsaprotami, visam ir loģisks izskaidrojums. Rodas gan nākamā problēma – ko darīt? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt, lai sev palīdzētu, turpinu vien kustību uz priekšu.
Gandrīz nemanot jau ir piķa melna tumsa. Ātrums ir nekāds, tomēr kaut kādā brīdī var ieraudzīt gaismiņu augstāk, un no visas sirds ceru, ka tur ir Les Tseppes kontrolpunkts. Lai sevi motivētu, nolemju, ka nokļūstot tajā vietā, izņemšu no somas garminu, kas jau būs uzlādējies. Cerība attaisnojas, jo gaisma ir no KP, kur jaunieši cenšas saglābt telti, ko plosa vējš. Numurs noskenēts, izvelku garminu un vēl pēc dažiem savāktiem augstummetriem beidzot var sākt kustību uz leju.
Pirms CCC man tieši skriešana tumsā sagādāja vislielākās bažas, jo nekad nebiju to darījusi, bet pats pirmais treniņš Les Houches tika aizvadīts pa tumsu, kur notestēju savu lukturi un sapratu, ka ar tādu prožektoru skriešana naktī ir baudāma. Arī šobrīd tā ir baudāma, jo tas beidzot ir veids, kā sasildīties. Lai arī pašsajūta ne tuvu nav lieliska, mana teorija apstiprinās, ka, skrienot lejup, kļūst labāk. Taka drīz jau kļuvusi par platu slēpošanas trasi. Sajūtos mazliet labāk katru reizi, kad kādu apdzenu. Tuvojos Vallorcine KP (83km), kur saprotu, ka būs jāpieņem lēmums par turpināšanu. Laikam tāpēc, ka jūtos jau labāk, argumentēju sev, ka esmu ar visiem kāpumiem tikusi galā pat ar visu augstuma slimību, palicis tikai viens, es taču arī ar to agrāk vai vēlāk tikšu galā. Visticamāk jutīšos slikti, bet tas jau būs pierasts un sagaidāms stāvoklis.
Nokļūstot pilsētā, nevaru sagaidīt KP un savējos. Drīz jau dzirdu saucam savu vārdu, un tas uzmundrina. Šajā KP esmu Laumas apgādībā. Izstāstu par augstuma slimību un cenšos izklausīties pārliecināta, kad saku, ka pēdējos 18km spēšu pieveikt. Lauma liek vilkt nost lietus jaku, lai es tiktu pie sausas, kas gan jau būtu bijis prātīgi, bet man neko negribas, kur nu vēl pārģērbties, saņemos tikai kārtīgi paēst, jo lejā vēders neprotestē pret ēdienu un tas ir jāizmanto. Priecājos, uzzinot par Andra 6. vietu un to, ka Linda te bijusi jau sen, tās ir vismaz kādas labas ziņas. KP gan pametu negribīgi, taču ilgāka palikšana tur man nepalīdzēs ātrāk nokļūt Šamonī.
Sākumā ir jāveic garš, taisns posms gar dzelzceļa sliedēm, kas ir tālu pārredzams un skrienams, bet spēju tikai ātri soļot. Pavisam taisnās vietās pa asfaltu mazliet uzskrienu, bet nav ilgi jāgaida, līdz brīvprātīgie signalizē, ka jāskrien pāri ceļam un jāsāk kāpt.
Man liekas, ka esmu psiholoģiski gatava pēdējam kāpumam, bet smagi kļūdos. Lai arī zinu, ka tas nepalīdz, teleportējos daudz (tiem, kas nezina, tad teleportēties nozīmē stāvēt un ar pieri atbalstīties pret nūjām), taču pat atpūtas pauzes nemazina seklās elpošanas biežumu. Kad apstājos kādu palaist garām, bez nūjām nostāvēt taisni ir izaicinoši. Nesaprotu, kāda velna pēc esmu vispār pametusi Vallorcines KP, taču turpinu soli pa solim doties uz priekšu.
Gandrīz vai neticu, kad redzu taku sākam vest lejup. Tas nozīmē tikai to, ka pēc tam būs vēl vairāk jākāpj augšā, lai tiktu līdz Flegere. Nav gan laika par šo daudz pārdzīvot, jo taku ir grūti nosaukt par taku un vajag saņemties, lai te nenosistos. Visādu izmēru akmeņi un klints bluķi ir sakrituši kā nu kurš, pa vidu vēl koki un saknes, un skrējēji. Kaut kāda veiklība gan man vēl palikusi, un pat pamanos panākt un apdzīt dažus skrējējus. Vienīgā bīstamā epizode atgadās, kad starp akmeņiem iesprūst potīte, bet tieku cauri bez traumām.
Manas raizes piepildās, kad taka atkal ved uz augšu. Pēc brīža ir zīme, ka līdz Flegere ir 1h30min. Ieraugu un skaļi, sirsnīgi nolamājos. Garmins ir pirms brīža nopīkstējis jau trešo ēdienreizi pēc Vallorcines, kas nozīmē jau vairāk kā divas stundas kopš KP un bez ēšanas un vēl daudz līdz KP, kur diez vai tāpat varēšu ieēst, ņemot vērā, ka tas ir savu 1859m augstumā… Atcerējos podkāstu ar zviedru skrējēju Mimmi Kotka, kur viņa stāstīja, kā pagājušā gada TDS beigās ir turējusi rokā divas želejas un spējusi tās apēst tikai tad, kad bija trīs reizes sev skaļi teikusi “Mimmi, tev ir jāapēd želejas!”. Jūtos tāpat, taču iztieku bez skaļām sarunām ar sevi.
Pēc kāda laika jau esmu ārā no meža. Pēc seguma un apkārtnes varu nojaust, ka esmu uz slēpošanas trases, taču cerību par Flegere tuvumu mazina lukturu gaismas, ko var redzēt vēl tālu sev priekšā bez miņas no KP. Savā viegli dezorientētajā stāvoklī pa slēpošanas trasi kāpt ir vieglāk kā pa akmeņiem. Domājams, ka no skābekļa trūkuma elsas ir papildinājušas arī žāvas, kas ir ārkārtīgi interesanta kombinācija. Mani joprojām apdzen, bet tie visi ir tikai puiši. Varbūt kāpumā uz Les Tseppes redzēju kādu meiteni, bet īsti pārliecināta nebiju par pēdējo reizi, kad tas būtu noticis. Kur viņas visas ir un kas ar viņām ir noticis?
Kāpumam tomēr ir beigas, un esmu laimīga, kad redzu gaismu no KP. Nonākot tur, būs palicis tikai skriet uz leju. Ir skaidrs, ka neiekļaušos pat 17 stundās, bet finiša laiks jau kādu laiku mani nespēj uztraukt. Cilvēki KP ir gaužām jauki, es padzeros nedaudz kolu, lai vismaz man liktos, ka uzlaboju situāciju, un dodos atpakaļ aukstumā.
Pašā noskrējiena sākumā nākas sevi piebremzēt, kamēr kola sadraudzējas ar vēderu, pēc tam kustība jau notiek mazliet raitāka. Šis posms ir treniņā izskriets un zināms, kas palīdz apjaust, cik tālu ir līdz finišam un ko sagaidīt aiz nākamā līkuma. Nonāku Šamonī, un jau drīz ieraugu Spaidiju. Kā es šo brīdi gaidīju! Vēl tikai cauri klusai, naksnīgai pilsētai, lai beidzot ieraudzītu finiša arku. Pēc 17:09:26 apturu garminu. Biju cerējusi finišēt tai pat dienā, kad sāku skriet, bet sanāca gan citā dienā, gan mēnesī. Esmu 21. sieviete, kas ir sliktāk, kā biju tēmējusi, taču augstāk par 27. vietu, ar kuru esmu izlikta pēc reitinga starp startējušajām dāmām.
Finišs! 17:09:26 un 21. vieta sievietēm (235. kopvērtējumā)
Ar nelabumu cīnījos vēl lielāko daļu nākamās dienas, kurā tika aktīvi nodarbināta google, lai saprastu, kā izvairīties un cīnīties ar augstuma slimību. Ir pāris idejas, ko atliks vien nākotnē notestēt. Vai esmu apmierināta? Noteikti nē, jo šis nav tas, kam biju gatavojusies. Taču ir jāizdara secinājumi un jāstrādā tālāk, lai labi noskrietu citās sacensībās. Ja kaut kur CCC vidū man likās, ka negribu šīs takas vairs redzēt, tad nebiju vēl finišējusi, kad jau zināju, ka nebūs nākamgad nekāda TDS, par ko biju runājusi pirms starta, bet atgriezīšos nokārtot rēķinus ar CCC. Man trase ļoti patika, un vēlos to izbaudīt labākā fiziskajā stāvoklī.
Liels paldies suporta komandai, kuras atbalsts bija zelta vērtē. Paldies Andrim par apjomīgo treniņplānu un sagatavošanu, tā pārliecība par saviem spēkiem nekur nepazudīs. Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi, priecājās par paveikto un gribēja dzirdēt, ko nozīmē noskriet 100km. Tieši jūsu labie vārdi ir tie, kas palīdzējuši no CCC paņemt to, kas ņemams, un vairāk atpakaļ neskatīties. Man ir milzīgs prieks par latviešu lieliskajiem sasniegumiem UTMB, un gribas domāt, ka tas ir vien sākums mūsējo panākumiem. Un, protams, esmu ļoti pateicīga savam ķermenim, ka otrajā dienā pēc CCC gribēju un varēju doties ar baudu patipināt un jau ļoti drīz atsākt kārtīgus treniņus. Kā nekā, tas ir pats, pats svarīgākais.
Par to, ka startēšu CCC izlemju jau pāris minūtes pēc tam, kad esmu finišējis 2017. gada CCC versiju. Esmu parādījis labu sniegumu, kā rezultātā esmu ticis pie 19. vietas. It kā nav slikti, tomēr apzinos, ka varu krietni labāk un vēlos to pierādīt. Sagatavošanās periodu mēģinu veidot līdzīgu kā pirms veiksmīgās Madeiras, bet ne viss iet kā plānots. Jūniju un jūliju, pēc tam, kad divreiz esmu izmežģījis potīti, pavadu pusklibs. Ļoti daudz treniņus neizlaižu, bet uz kārtīgām takām šī iemesla dēļ uzkāpju gaužām reti, un arī garie treniņi, pateicoties pamatīgam diskomfortam no ilgās slodzes, no plāna pazūd. Tad, kad potīti jau esmu saārstējis, sāpe pāriet uz pēdu, un šeit mani glābj tikai mana fizioterapeita Harija meistarība. Tikai piecas nedēļas pirms CCC beidzot varu teikt, ka varu trenēties uz 100% un mēģinu saglābt, ko vien spēju.
Līdzīgi kā pirms Madeiras, man ir paredzēti kontrolmači. Madeirai šim nolūkam kalpoja Parīzes Eco Trail, bet šoreiz tā vietā ir 60km skrējiens Montreux Trail Festival Šveicē. Šeit gūstu labu informāciju par to, kas jāuzlabo, jo 5 nedēļas pirms CCC ir skaidrs, ka esmu briesmīgā formā. Nākamās nedēļas cītīgi strādāju pie savām vājajām vietām un 3 nedēļas pirms CCC, 50km garajā Chudy Wawzryniec trasē Polijā, esmu krietni labākā līmenī. Madeiras formu tā arī nesasniedzu. Vadoties pēc ātruma treniņiem, rēķinu, ka savas 10 minūtes uz 100km šobrīd esmu lēnāks tikai uz ātruma rēķina vien. Noteikti klāt vēl jārēķina kādas 10minūtes dēļ baiļu faktora, kas parādās noskrējienos, kur īpaši gribas taupīt potīti. Kopā tas ir daudz, bet, ņemot vērā visas vasaras ķibeles un to, ka sezonas otrajā pusē nekad neesmu bijis ļoti spēcīgs, tie man ir apmierinoši zaudējumi – es tāpat esmu ciešami spēcīgs!
Šamonī krietnā grupā ierodamies sešas dienas pirms starta. Pie augstuma man šoreiz nav jāpierod, jo mēneša laikā divreiz esmu bijis kalnos un ar augstuma slimībām tiku galā jau Montrē. Neskatoties uz to, turpmākās dienas tiek pavadītas kalnos un, kā jau ierasts, plānotais atpūtas periods nav pārāk ar atpūtu bagāts. Regulāra kļūda, bet tūristu sevī nogalināt ir grūti.
Tūrists ar atbalsta komandu
Starta rītā jāceļās jau pirms sešiem. Paēdu putru un 6:30 jau sēžu autobusā, kas mani aizvedīs uz startu. Dažas minūtes pēc tam, kad autobuss ir sācis kustēties, es esmu glauni atlūzis un pamostos tikai tad, kad autobuss ir apstājies starta pilsētā Courmayeur, kas atrodās otrā Monblāna pusē. Ja es nebūtu skrējējs, es noteikti būtu profesionāls gulētājs. Sacensību pieredze šeit ir nākusi tikai par labu, esmu mierīgs un lieki enerģiju stresojot netērēju.
KP0 Courmayeur – KP1 Refuge Bertone 14.9km
Distance: 14.9km; augstummetri: 1490; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un ļoti stāva. Tad, kad kāpums pieveikts, pārsvarā vienkāršs noskrējiens līdz kontrolpunktam.
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. Min Qi 1:38:38
1. Min Qi 1:38:38
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
—
—
17. Andris Ronimoiss 1:50:26; +11:48
17. Andris Ronimoiss 0:50:26; +11:48
2017: 1:50:09 (+0:17)
2017: 1:50:09 (+0:17)
Starts tiek dots deviņos no rīta un, būdams viens no izliktajiem sportistiem, es varu startēt no pirmajām rindām. Visi UTMB starti ir īpaši un arī šis nav izņēmums. Negaidīti ciešais miegs, kas mani pārsteidza autobusā, ir aizstāts ar patīkamu satraukumu – esmu noskaņojies startam, un visapkārt skanošā mūzika mani patīkami uzlādē.
Pusstundu pirms starta
Pagājušajā gadā startā centos skriet ar ātrākajiem un vēlāk par to dārgi samaksāju. Šoreiz esmu nolēmis būt krietni vien prātīgāks un jau startā nolemju, ka pirmo kāpumu veikšu sev ērtā tempā. Viegli tas nenāk. Pirmais kilometrs ir praktiski taisns, un dalībnieki, kas vismaz 15 minūtes nīkuši aiz starta lentas, aiznesas kā sacensību suņi pakaļ dzelzs trusim. Sākoties kāpumam esmu labākajā gadījumā 100. vietā, bet zinu, ka tas nav uz ilgu laiku.
Pirmie kāpuma kilometri ir pa asfaltu. Šeit, lai arī lēnām, bet skrienu un pamazām apdzenu veselu virkni skrējēju. Ar apbrīnu vēroju dažu skrējēju optimismu. Tā, piemēram, pasmīnu par Ķīnas sportistu ātro startu. Izrādās – velti! Ķīniete, ko apdzenu tikai otrajā kilometrā vēlāk uzvar sieviešu konkurencē, bet ķīnietis, kurš jau no pirmajiem metriem visus pamet sev tālu aiz muguras, izcīna otro vietu. Tiklīdz nonākam mežā, un takas paliek nedaudz stāvākas, es pāreju soļos. Zinu, ka kāpums ir 10 kilometrus garš un sevī iekļauj 1500 augstuma metrus. Šaubos, ka pa visu jūniju kopā saskrēju 1500 augstuma metrus, tāpēc izturos pret kalnu ar pietāti.
Vienā brīdī man priekšā no meža izlien spāņu skrējējs Pau Capell. Viņu uzskatu par galveno sacensību favorītu. Nedaudz pārsteidz, ka Capell temps sakrīt ar manu rezervēto tempu, un pieņemu, ka arī viņam ir līdzīga taktika kā man. Atceros, ka pagājušajā gadā sacensību uzvarētājs amerikānis Hayden Hawks jeb kā mums viņu patīk saukt – Ūsa, arī kāpuma sākuma daļā nebija ne tuvu pirmajām vietām, bet beigās visus uzvarēja ar labu rezervi.
Kāpumam turpinoties, tas vidusdaļā sāk nedaudz iztaisnoties un viss bars (un man aiz muguras tiešām ir iespaidīgs bars) atkal var paskriet. Šeit jūtos nedaudz iemidzis. Esmu šo parādību novērojis jau Montrē un Polijā, kad sevi apzināti bremzēju. Ieeju tādā kā slinkuma kapsulā. It kā skrienu uz priekšu, bet bez liela azarta un bez sevis piespiešanas. Nav jau tā, ka man sacensību sākumā būtu vajadzīgs pārākais azarts, bet šāda vienaldzība nedaudz biedē. Neskatoties uz to, kājas pa taisni ripo labi, bet, tiklīdz ir kas tehniskāks vai trase ved uz leju, jūtu, ka nedaudz raustos. Lai arī potīte ir saārstēta, pshiloģiskais baiļu faktors vēl ir tepat.
Taisnais posms nav ļoti garš un drīz kāpums sākās pa īstam. Esam iznākuši klajumā un uz mirkli aizmirstu par sacensībām. Priekšā ir tik sasodīti skaists, saulē apspīdēts kalns, ka man gribas apstāties un palikt kādu laiku, lai uz to nemitīgi skatītos. To, protams, nedaru un, atgriežot skatienu atpakaļ uz trasi, labi redzu, ka pirmās vietas ir ļoti tālu priekšā, bet aiz manis vijas nebeidzama skrējēju virkne. No Capell esmu pat nedaudz atrāvies un turos grupiņā ar trīs spāņiem un kādu optimistisku vīru, kurš šajā stāvajā daļā mēģina skriet. Ideja skaista, ātrums tāds pats kā man ejot un finiša laiks prognozējami vājš.
Šajā daļā pirms gada, dēļ augstuma slimības, biju spiests pāris reizes apstāties, bet šoreiz man iet labāk. Lēnām savā tempā kāpju un pāris kilometrus vēlāk veiksmīgi sasniedzu virsotni. Šajā reizē šeit laika ņemšana netiek veikta, bet savā Suunto redzu, ka esmu bijis aptuveni minūti lēnāks kā pirms gada – viss pēc plāna!
Seko piecu kilometru noskrējiens. Viegls un tikai brīžiem tehnisks. Ja pirmajos mini noskrējienos raustījos, tad šeit tieku cauri bez problēmām. Ar riebumu atceros kā pirms gada man te visi skrēja garām. Tagad tā nenotiek un pēc ilgas pakaļdzīšanās es pat pamanos vienu skrējēju apdzīt. Labās sajūtas nenes lielu ieguvumu laika izteiksmē, un pirmo kontrolpunktu sasniedzu par 17 sekundēm lēnāk nekā pirms gada.
KP1 Refuge Bertone – KP2 Refuge Bonatti 22.4km
Distance: 7.5km; augstummetri: 280; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. Min Qi 2:16:11
1. Min Qi 0:37:33
2. Thomas Evans 2:25:42 +9:31
2. Marco De Gasperi 0:39:01; +1:28
3. Aurelien Collet 2:25:43; +9:32
3. Cody Reed 0:39:06; +1:33
—
—
13. Andris Ronimoiss 2:32:03; +15:52
14. Andris Ronimoiss 0:41:37; +4:03
2017: 2:34:43 (-2:40)
2017: 0:44:34 (-2:57)
Nākamie 7km ir pa ļoti miksētu apvidu. Visās taisnēs, noskrējienos un lēzenajos kāpumos cenšos skriet. Ar pēdējo iet diezgan viduvēji, bet augšā tieku. Jau izskrienot no kontrolpunkta, sev aiz muguras pusminūtes attālumā pamanu Capell un visu šo posmu no viņa cītīgi bēgu. Tehniskākās daļās un kāpumos viņš man strauji pievelk klāt, bet vieglākos etapos es viegli aizskrienu prom. Kopā mēs apdzenam vairākus skrējējus un arī nākamajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz kopā. Iepriekšēja gada rezultāts uzlabots par gandrīz trīs minūtēm. Trasē par to informācijas trūkst, un tāpēc liekas, ka praktiski neko neesmu uzlabojis. Pēc sajūtām liekas, ka esmu krietni labāks, bet izskatās, ka rezultāti to īsti neatspoguļo.
KP2 Refuge Bonatti – KP3 Arnouvaz 27.5km
Distance: 5.1km; augstummetri: 120; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Min Qi 2:42:23
1. Min Qi 0:26:12
2. Marco De Gasperi 2:52:57 +10:34
2. Ivan Camps 0:26:41; +0:29
2. Thomas Evans 2:52:57; +10:34
3. Pau Capell 0:27:01; +0:49
—
—
12. Andris Ronimoiss 2:59:23; +17:00
7. Andris Ronimoiss 0:27:20; +1:08
2017: 3:08:34 (-9:11)
2017: 0:33:51 (-6:31)
Kamēr Capell un vēl daži skrējēji, kuri ir tuvu man aiz muguras, kontrolpunktā apstājas, es uz mielasta galdu pat nepaskatos. Tas ir plānots gājiens, jo esmu izrēķinājis, ka man ūdens pietiks līdz nākamajam kontrolpunktam Arnouvaz. Arī šis posms ir ar miksētu reljefu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien pret kalnu un es atkal daru visu, kas ir manos spēkos, lai nepārietu soļošanā. Posma beigu daļā ir neliels noskrējiens. Šeit esmu ļoti piesardzīgs. Pirms gada, pateicoties kādam fotogrāfam, kurš bija noslēpies aiz līkuma, es pamatīgi nokritu un šogad to noteikti nevēlos atkārtot. Vēsture atkārtojās tikai daļēji. Arī šajā reizē ir fotogrāfs, kas ir noslēpies aiz līkuma, bet es tādam pavērsienam esmu gatavs, un šoreiz viņam triks ar latvieša nobiedēšanu nesanāk.
Capell nemitīgi man turpina dzīties pakaļ un šoreiz, ieskrienot kontrolpunktā, viņš jau praktiski ir mani noķēris. Lai arī Capell patstāvīgā klātbūtne aiz muguras mani ir motivējusi kustēties ātrāk, kopumā tā ir briesmīga sajūta. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds tevi medī. Kāds, kurš objektīvi ir ātrāks par tevi. Sajūtas gluži kā tāda pelei, ar kuru kaķis pirms nāves vēl nedaudz parotaļājas, lai pēc tam aiznestu un noliktu uz saimnieka spilvena. Šī iemesla dēļ īpaši nepārdzīvoju, ka esmu noķerts, un klusībā ceru, ka kontrolpunktā es čammāšos ilgāk par viņu.
KP3 Arnouvaz – KP4 Grand Col Ferret 32.1km
Distance: 4.6km; augstummetri: 740 Stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Min Qi 3:25:00
1. Marco De Gasperi 0:42:25
2. Marco De Gasperi 3:35:22 +10:22
2. Min Qi 0:42:37; +0:12
3. Cody Reed 3:36:30; +11:30
3. Cody Reed 0:43:15; +0:50
—
—
14. Andris Ronimoiss 3:47:18; +22:18
21. Andris Ronimoiss 0:47:55; +5:30
2017: 4:00:14 (-12:56)
2017: 0:51:40 (-3:45) *Kopā ar nākamo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.
Velti! Nemaz tik liels čamma neesmu un kontrolpunktu pametu ātrāk kā Capell un kāds viņa sabiedrotais. Priekšā ir liels kāpums, kura augšā mēs no Itālijas nonāksim Šveicē. Pirms gada, kritiena dēļ, es šeit biju ļoti dusmīgs un uzkāpu ātri, bet šogad man tik labi neiet. Jau pirmajā lielajā kāpumā pamanīju, ka šoreiz man stāvajos kāpumos iet grūti un tagad sanāk vēl sliktāk. Atmiņā uzaust visas reizes, kad sava slinkuma dēļ izlaidu VFS treniņus, arī Siguldas retā apmeklēšana ir jūtama. Sirds varētu labāk, bet kājas ne sūda nevelk. Labi, ka vismaz neesmu viens. Capell neiet īpaši labāk un, lai arī viņš mani beidzot ir apdzinis, nekur tālu viņš netiek.
Lēnām čāpojam. Šeit nu reiz ir tā riebīgā sajūta, kad tu apzinies, ka visi tevi tūlīt sāks apdzīt. Par laimi, realitātē tā nenotiek. Brīdī, kad esam sasnieguši kāpuma vidusdaļu un var redzēt krietnu gabaliņu atpakaļ, redzu, ka īsti sekotāju man nav – veiksmīgā kārtā esmu pirmajos 25 kilometros iekrājis labu pārsvaru.
Tuvojoties virsotnei, ir jācīnās ne tikai ar pašu kalnu, bet arī ar laikapstākļiem. Paliek arvien aukstāks, un nedaudz jūtu arī to, ka esmu gandrīz 2500m augstumā. Capell beidzot nedaudz atraujas, bet es varonīgi turpinu savu ceļu cauri miglai. Dusmojos uz sevi, ka neesmu paņemis līdzi rociņas jeb slīvus. Tagad viņi izcili noderētu, jo kurtku pāris minūšu dēļ vilkt netaisos.
Tiklīdz esmu sasniedzis virsotni, saprotu, ka viss nelaiks, ko pieredzēju pēdējos kilometros, ir nieks. Šeit ir reāli briesmīgi! Neapskaužu trases tiesnešus. Vējš, mākonis un slapjums. Ļauju sevi ātri noskenēt un steigšus laižos prom.
KP4 Grand Col Ferret – KP5 La Fouly 41.7km
Distance: 9.6km; augstummetri: 55; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. Min Qi 4:11:15
1. Marco De Gasperi 0:43:53
2. Marco De Gasperi 4:19:15 +8:00
2. Pau Capell 0:45:22; +1:29
3. Thomas Evans 4:24:50; +13:35
3. Thomas Evans 0:45:23; +1:30
—
—
13. Andris Ronimoiss 4:35:51; +24:36
9. Andris Ronimoiss 0:48:33; +4:40
2017: 4:44:34 (-8:43)
2017: 0:44:20 (+4:13) *Kopā ar iepriekšējo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.
Paiet laiks kamēr man sāk atkal palikt silti. Paskatoties uz rokām, redzu, ka uz ādas ir izveidojušās tādas kā ūdens piles. Skaidrs, ka siltumu viņas nesniedz, un drebinādamies skrienu lejā. Par laimi noskrējiens ir vienkāršs, un ātri vien izdodas tikt arvien tuvāk jūras līmenim – tas palīdz.
Ik pa laikam mani pārsteidz bariņi tūristu, kas satinušies mēteļos kuļas cauri miglai. Kāda velna pēc lai kāds šādos laikapstākļos līstu ārā no mājas? Lielākā daļa slāj nokārtām galvām un neliekas par mani ne zinis, bet daži ir tik azartiski, ka jautriem uzmundrinājumiem mani sveic. Pilnīgi idiņi! Kāds no šiem idiņiem franciski man izstāsta, kurā pozīcijā es atrodos. Skaidrs, ka manas franču valodas zināšanas labākajā gadījumā ir vājas, bet šķiet, ka saklausu franču 20. Pēc mirkļa kāds cits līdzjutējs, nu jau angliski, apstiprina manu hipotēzi. Izklausās ļoti ticami, jo pirmajā kalnā man priekšā bija padaudz skrējēju.
Noskrējienam turpinoties, ar nepatiku secinu, ka uz kāju pirkstiem ir izveidojušās dažas tulznas. Iespējams, pie vainas tas, ka apavus, kas man ir kājās, esmu uzvilcis vien divreiz, bet, spriežot pēc tulznu atrašanās vietas, vairāk gribas vainot nepareizo zeķu izvēli (tik garā skrējienā vienmēr vajadzētu vilkt jaunas). Par apaviem te ir jāveido neliela atkāpe. Pēc tam, kad man sanāca ķibeles ar potīti (abas reizes ar asfalta apaviem), es izlēmu, ka taku skrējienos kādu laiku vilkšu jau stipri nonēsātos Inov8 apavus. Šādi es diezgan garantēti zaudēju daļu no labās saķeres, bet nonēsātais protektors nozīmē to, ka mana pēda ir vēl tuvāk zemei un potenciāli vēl mazāka iespēja pagriezt potīti. Neskatoties uz to, čemodānā līdzi esmu ielicis pilnīgi jaunus Inov8 x-Talon 225, kurus trīs dienas pirms starta iemēģinu un man tik ļoti patīk jauno apava saķere, ka dienu pirms starta izlemju skriet jaunajos, bet neienēsātajos apavos. Dažas tulznas, bet kopumā ar lēmumu esmu 100% apmierināts. Joprojām gana stabili, bet bez liekas slidināšanās.
Tulznas rada diskomfortu, bet tā ir lieta, ko vienmēr esmu mācējis ignorēt. Brūces laizīšu pēc finiša, bet tagad ir jāskrien. Ticis ārā no mākoņa, skrienu arvien ātrāk. Ja kalna augšā vēl ir sajūta, ka kāds mani varētu apdzīt, tad tuvojoties La Fouly jau sāk likties, ka kādu apdzīt varētu es un tā arī gandrīz notiek. Jau pavisam tuvu pilsētai ieraugu sev priekšā divus skrējējus un zinot, ka nākamajā kontrolpunktā mani sagaidīs atbalsta komanda un līdzjutēji, paaugstinu tempu, lai viņus noķertu.
Izdaru to tikai pirms paša kontrolpunkta, kuram tuvojoties gandrīz apraudos, jo jau pa gabalu ieraugu Latvijas karogu. Atbalsts tik garos skrējienos vienmēr ir zelta vērtē. Viens no diviem priekšā esošajiem skrējējiem jau uzreiz paziņo, ka viņš izstājās, bet otrs, lai arī ir krietni dzīvīgāks, kontrolpunktā čammājās ilgāk par mani. Šeit atbalsta komanda palīdzēt vēl nevar, tāpēc ātri padzeros kolu, apēdu dažus apelsīnus, uzpildu ūdeni, pie reizes nomazgāju arī seju un pēc mirkļa jau esmu prom. Zinu, ka atbalsta komandai Šveicē ar internetu ir problēmas, tāpēc viņiem pat neuzbāžos ar jautājumiem par to, kurā vietā es esmu. It kā jau tāpat zinu – 18. vieta.
KP5 La Fouly- KP6 Champex Lac 55.6km
Distance: 13.9km; augstummetri: 530; Ļoti garš un pārsvarā viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts un ne pārāk garš kāpums.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Min Qi 5:26:44
1. Marco De Gasperi 1:11:52
2. Marco De Gasperi 5:31:07; +4:23
2. Pau Capell 1:14:44; +2:52
3. Thomas Evans 5:43:05; +16:21
3. Min Qi 1:15:29; +3:37
—
—
11. Andris Ronimoiss 5:56:54; +30:10
9. Andris Ronimoiss 1:21:03; +9:11
2017: 6:01:50 (-4:56)
2017: 1:17:16 (+3:47) *Mainīta trase salīdzinot ar iepriekšējo gadu.
Nākamais etaps ir salīdzinoši garš un man pārsvarā nezināms. Pirms gada šis posms bija jāskrien lejā pa lēzenu kalnu un pa asfaltu. Toreiz astoņu kilometru laikā vidējais temps turējās ap 3:50min/km, bet šogad tik ātri nesanāk. Jāskrien ir pa takām un, lai arī pārsvarā noskrējiens nav sarežģīts, tas tik ātri nesanāk. Papildus tam ir arī daži mazie kāpumiņi, kur vidējais temps sabojājas pavisam. No taku skriešanas viedokļa šis mašruts ir krietni foršāks, bet viens no maniem pamatmērķiem ir uzlabot iepriekšējā gada rezultātu un šādi neparedzēti palēninājumi manas izredzes samazina.
Nevarētu teikt, ka jūtos ļoti lieliski. It kā skrienu, it kā nekas nesāp, it kā nav nelabi un tomēr nekustos tādā intensitātē kā gribētos. Jau kopš Arnavouz īsti labu sniegumu neesmu rādījis un līdzīgi nīkuļojot arī turpinu. Laikam jau baigi neesmu sajūsmā par savu 18. pozīciju, jo neizskatās, ka priekšā esošie ļaus sevi viegli noķert. Tikai noskrējiena beigu fāzē nedaudz atdzīvojos. Cauri lietum, kurš pēdējos kilometros pieņēmies spēkā, priekšā sev beidzot ieraugu vēl kādu skrējēju. Cītīgi dzenos pakaļ un strauji viņam tuvojos, bet noskrējienam pienāk gals, atkal ir jākāpj, un mans potenciālais upuris šoreiz veiksmīgi izglābjās.
Kāpums uz Champex Lac nav ne garš, ne grūts. Pa ceļam mežā var atrast dažādu koka zvēru statujas. Pēc finiša visi lielās, ko katrs redzējis, bet es atceros tikai ezi. Brīdī, kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, satieku Edgaru no savas atbalsta komandas. Šoreiz man tajā ir divi cilvēki. Edgars ir uzmundrinātājs un informācijas nodevējs pirms un pēc kontrolpunkta, bet Leldes galvenais uzdevums ir par mani rūpēties kontrolpunktā.
Parunājam ar Edgaru un es pie sevis norūcu par to, ka tas čalis man priekšā te noteikti skrēja. Edgars to nenoliedz, bet optimistiski man saka, ka tas tikai tāpēc, ka viņam ir nūjas. It kā tas man kaut kādā veidā varētu palīdzēt. Apjautājos par to, kurā vietā es esmu, un saņemu atbildi, ka esmu vienpadsmitais. Neticīgi uz Edgaru paskatos, pārjautāju un pēc tam, kad saņemu tādu pašu atbildi, pie sevis norūcu: “Diez, kur visi palika?”
Izrādās, ka nevienu brīdi neesmu bijis 20. vai 18. vietā, un tas manu cīņassparu nedaudz atdzīvina. Kontrolpunktā, lai arī apsēžos, rīkojos ātri un efektīvi. Lelde pēc tam, kad es La Fouly esmu pateicis, ka man ir auksti, ir atradusi plānus cimdus, un es tos ar prieku pieņemu. Divās minūtēs apēdu daudz. Krūzīte ar buljonu, dažas apelsīnu šķēles, gandrīz pudele kolas, tāpat arī uzņemu sāli un citus elektrolītus. Dodoties prom, vēl jāiziet ekipējuma pārbaude, bet šeit esmu pārsteidzoši ātrs un efektīvs un pamanos pakāpties uz 10. pozīciju.
KP6 Champex Lac – KP7 La Giete 67.4km
Distance: 11.8km; augstummetri: 1080; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums.
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Min Qi 6:52:10
1. Pau Capell 1:18:30
2. Marco De Gasperi 6:54:42; +2:32
2. Thomas Evans 1:21:46; +3:16
3. Thomas Evans 7:04:51; +12:41
3. Marco De Gasperi 1:23:35; +5:05
—
—
7. Andris Ronimoiss 7:22:25; +30:15
5. Andris Ronimoiss 1:25:31; +7:01
2017: 7:33:22 (-10:57)
2017: 1:31:32 (-6:01)
Kontrolpunktu pametu lamājoties un Edgaram prasu, kas pie velna tie par sieviešu cimdiem? Kaut kā rokās uzmoku, bet teikt, ka der, īsti nevar. Ātri vien lamāties uz ko vairs nav. Edgars līdzi skriet man nevar, un palieku viens. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Pavisam drīz priekšā ieraugu vēl vienu skrējēju un mirkli vēlāk esmu jau 9.vietā. Sākumā nekur tālu neatraujos ne no tikko apdzītā skrējēja, ne no skrējēja, ko apsteidzu pie ekipējuma pārbaudes. Abi tepat vien ir, bet tad sākas noskrējiens, un es glauni no abiem atraujos, tiesa, ne uz ilgu laiku.
Mirklī vēlāk esmu spiests piebremzēt. Kontrolpunktā esmu tik cītīgi ēdis un dzēris, ka tagad sāk durst sānā. Sasodītais amatieris! Elpoju dziļi, nometu tempu, elpoju dziļi, elpoju dziļi, elpoju dziļi! Sūdu būšana, ne velna nepalīdz! Apstājos! Stāvu un blisinos apkārt un ar rūcienu pavadu abus tikko apdzītos skrējējus, kas apvaicājoties, vai man viss kārtībā, pazūd aiz līkuma. Pamēģinu atkal skriet, bet joprojām dur. Stāvu! Sūdu, sūdu būšana! Pat čurāt nevajag, vismaz kaut ko lietderīgu varētu darīt.
Pēc mirkļa krīze ir galā. Lai arī vairs ne tik ātri, bet uz priekšu tieku. Perimetrs aiz muguras ir tīrs, bet arī priekšā vairs nevienu nemana. Beidzoties noskrējienam pat esmu laimīgs. Augšup man šī kaite netraucēs.
Šo kāpumu no iepriekšējā gada atceros nelabprāt. Daudzās vietās tas ir skrienams, bet pirms gada man tas sanāca gaužām vāji. Šogad ir labāk. Nav tā, ka kalniņos lidoju, bet vismaz neesmu nožēlojams. Vientulība ir sasniegusi maksimālo līmeni. Šajā kāpumā ir gaužām maz līdzjutēju un arī skrējējus nekur nemana. Cītīgi kāpju, līdz satieku vīru, kurš man paziņo, ka es esmu devītajā vietā. Kur pie velna visi šodien paliek? Vai tuvumā ir kāds milzu lācis, kam garšo skrējēji, un viņš tos pa vienam nolasa no trases? Ne visai noticu, bet pāris kilometrus tālāk ir vēl nākamais pārsteigums. Lietū un mākonī stāv vientuļš vīrs, kurš mani uzmundrina latviski. Paceļu galvu un satieku Ivo, ar kuru uz Monblānu kopā devos pirms gada. Viņam ir vēl trakāki jaunumi. Es esot septītais un tepat pavisam tuvu priekšā ir divi skrējēji. Neticu vēl vairāk un izrādās – pamatoti. Septītais es tiešām esmu, bet tikai pēc tam, kad apsteidzu abus priekšā esošos censoņus.
La Giete kontrolpunktā, kas izveidots govju kūtī, ieskrienu ar cerību par kolu, pie kuras šeit varēja tikt pirms gada, bet puiši tikai noskanē manu numuru un nekādus labumus nepiedāvā. Pārāk neskumstu, nākamais konktrolpunkts nav tālu, un es esmu septītais. Tas nav slikti, galīgi nav slikti!
KP7 La Giete – KP8 Trient 72.2km
Distance: 4.9km; augstummetri: 50; Noskrējiens, pārsvarā vienkāršs
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Min Qi 7:17:44
1. Pau Capell 0:23:38
2. Marco De Gasperi 7:18:51; +1:07
2. Thomas Evans 0:23:46; +0:08
3. Pau Capell 7:28:31; +10:47
3. Marco De Gasperi 0:24:09; +0:31
—
—
7. Andris Ronimoiss 7:47:53; +30:09
5. Andris Ronimoiss 0:25:28; +1:50
2017: 8:03:01 (-15:08)
2017: 0:29:39 (-4:11)
Noskrējienā esmu pārlaimīgs. Ja līdz šim likās, ka nedaudz nesanāk, tad šeit ir sajūta, ka sanāk viss. Jo tālāk skrienu, jo labāk jūtos. Fantastiskas sajūtas! Pašam liekas, ka lidoju un, ja man kāds tajā brīdī pieskrietu klāt un jautātu, vai es varu noskriet vēl piecdesmit ekstra kilometrus, es teiktu jā. Es skaļi smietos, jautri uzsistu tikko pieskrējušajam cilvēka uz pleca un droši teiktu jā! Jūtos tik lieliski, ka pieci kilometri paskrien nemanot, ieskrienu civilizācijā un esmu gatavs, lai mani apkalpo, bet pagaidi… Te nemaz nav konktrolpunkta! Kaut kāds viltus miests! Nekas! Manu možo garu nekas nevar salauzt. Pa ceļam pie Hoka komandas noskaidroju, ka patiešam esmu septītais, un jautrā balsī novēlu viņiem visiem jauku dienu. Ir sajūta, ko es nekad negribu pazaudēt, sajūta, kuras dēļ esmu skrējis visus šos gadus. Jūtos kā dievs – mani nekas nespēs apturēt!
Drīz jau ir arī kontrolpunkts. Zinu, jo jau pa gabalu dzirdu Edgara uzmundrinājumus. Viņš man mēģina paskriet līdzi, bet es uzkāpinu tempu, izmetu kādu nejauku joku un aizdzenu viņu prom – skriet līdzi nav atļauts! Kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, Edgars atkal ir priekšā un kopā ar viņu ir man nepazīstami cilvēki, kurus viņš ir pierunājis, lai mani aktīvi atbalsta. Patīkamas sajūtas.
Kontrolpunktā nemaz neapsēžos. Šoreiz cenšos nepārdozēt ar kolu un buljonu, bet tāpat uzņemu visu nepieciešamo. Jau pametot kontrolpunktu, no Edgara uzzinu, ka piektā un sestā vieta esot vien 4-5 minūšu attālumā. Nav maz, bet ja es turpināšu justies kā šobrīd, noteikti sadeldējama atstarpe. Saņemu vēl pēdējos uzmundrinājumus no līdzjutējiem un metos atpakaļ trasē.
KP8 Trient – KP9 Les Tseppes 76.0km
Distance: 3.7km; augstummetri: 650; Sākumā nedaudz taisne, pēc tam stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP8 -> KP9
1. Min Qi 8:00:24
1. Pau Capell 0:42:00
2. Marco De Gasperi 8:03:25; +3:01
2. Min Qi 0:42:40; +0:40
3. Pau Capell 8:10:31; +10:07
3. Germain Grangier 0:43:28; +1:28
—
—
7. Andris Ronimoiss 8:31:36; +31:12
4. Andris Ronimoiss 0:43:43; +1:43
2017: 8:46:35 (-14:59)
2017: 0:43:34 (+0:09) *Izmainīta trase, par apmēram 400m garāka.
Jau pavisam drīz pēc kontrolpunkta pamanu, ka trase ir nedaudz izmainīta. Tā vietā, lai uzreiz sāktu kāpumu, pirmais kilometrs ir taisns. It kā! Patiesībā tas visu laiku iet nedaudz pret kalnu un, lai arī vizuāli to tā baigi nevar pamanīt, kājas to jūt un diezgan cītīgi bļauj, lai es pārtraucu skriet. Neklausos un noturu diezgan atzīstamu tempu. Brīdī, kad sasniedzu taisnes beigas, jau pa gabalu redzu kāpumu, bet uz tā divus skrējējus. Rēķinu, ka joprojām savas 4-5 minūtes atpalieku, bet prieks, ka tepat vien viņi ir.
Kāpums ir skarbs. Tas ir apmēram 2.5km garš, bet pārsvarā ļoti stāvs. Viss labais noskaņojums lēnām pazūd, un es mīcos augšā. Galīgi nav pārliecības, ka ķeru rokā priekšā esošos, tajā pašā laikā ne visai ticu, ka viņi varētu pārvietoties īpaši ātrāk. Viens no kilometriem nopīkst tikai pēc 18 minūšu pavadīšanas tajā un ir lēnākais visā skrējienā.
Kontrolpunktu, kas ir apmēram 100 augstummetrus pirms virsotnes, sasniedzu bez papildus problēmām. Īsi pirms kontrolpunkta, kas patiesībā ir daži kurtkās satinušies francūži bez neviena garduma skrējējiem, apēdu kārtējo Isostar želeju. Kontrolpunktā pamanu zīmi, ka līdz Vallorcine, kur man pēdējo reizi varēs palīdzēt atbalsta komanda, ir 5 kilometri. Zinu, ka pārsvarā tie būs lejup, līdz ar to uzreiz izrēķinu, ka vajadzētu pusstundā iekļauties un attiecīgi arī nākamo ēdienreizi ieplānoju tur.
KP9 Les Tseppes – KP10 Vallorcine 83.2km
Distance: 7.2km; augstummetri: 145; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš noskrējiens. Sākumā pa šauru taku, pēc tam pa ceļu.
Laiks distancē:
KP9 -> KP10
1. Min Qi 8:41:20
1. Thomas Evans 0:36:35
2. Marco De Gasperi 8:44:53; +3:33
2. Pau Capell 0:38:18; +1:43
3. Pau Capell 8:48:49; +7:29
3. Min Qi 0:40:56; +4:21
—
—
7. Andris Ronimoiss 9:14:30; +33:10
8. Andris Ronimoiss 0:42:54; +6:19
2017: 9:32:07 (-17:37)
2017: 0:45:32 (-2:38)
Tā ir kļūda! Rupja, rupja kļūda! Sākumā viss ir labi. Kāpums paliek lēzenāks un lai arī es neskrienu, pārvietojos cienījamā ātrumā. Arī lejā iet normāli. Raiti sāku noskrējienu un, lai arī pilnu ātrumu šaurajā takā nevaru attīstīt, pārvietojos gana ātri. Paiet pusstunda. Kontrolpunktu nekur nemana. Lai arī ir neliela bada sajūta, nolemju sagaidīt kontrolpunktu. Paiet vēl piecas minūtes. Bada sajūta sāk palikt lielāka. Spītīgi gaidu kontrolpunktu. Un tad paiet vēl piecas minūtes. Zinu, ka esmu pavisam tuvu pilsētai, bet bads ir tik liels, ka beidzot apēdu Isostar želeju.
Par vēlu! Satieku Edgaru un, ja iepriekšējā reizē biju jautrs un šaudījos ar jokiem, tad tagad nokārtu galvu velkos. Kontrolpunkts ir redzams, ir taisne, bet es paskriet nevaru. Edgars mani uzmundrina, bet vienīgā lieta, kas mani interesē, cik tālu aiz muguras man ir citi skrējēji?
“Vajadzīgs restarts!”, ir mani pirmie vārdi ko saku Leldei brīdī, kad ieeju kontrolpunktā. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais veids kā es varu noturēties desmitniekā ir kārtīgi paēdot. Vienīgais veids, kā es varu pakāpties kādu vietu augstāk, ir kārtīgi paēdot. Skaidrs, ka zaudētās minūtes ēdot būs grūti atgūt, bet citas izvēles nav.
Nakamajās četrās minūtēs intensīvi ēdu. Krūze buljona, gandrīz visa kolas pudele, vairākas apelsīna šķēles, šokolāde, mini Snickers, arbūzs. Vienā brīdī Edgars, kurš kontrolpunktā nākt nevar un stāv aiz lentas, man bļauj, ka no mana pārsvara palikušas vien 5 minūtes. Liekas, ka kontrolpunktā esmu jau mūžību. Vēl nedaudz pārtikas, buča no Leldes, un dodos pretī pēdējiem 18 kilometriem.
KP10 Vallorcine – KP11 Tre Le Champs 87.7km
Distance: 4.5km; augstummetri: 204; Lēzens kāpums
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Min Qi 9:09:46
1. Thomas Evans 0:24:20
2. Thomas Evans 9:13:29; +3:43
2. Pau Capell 0:27:15; +2:55
3. Pau Capell 9:16:04; +6:18
3. Min Qi 0:28:26; +4:06
—
—
7. Andris Ronimoiss 9:46:00; +36:14
14. Andris Ronimoiss 0:31:30; +7:10
2017: 10:03:02 (-17:02)
2017: 0:30:55 (+0:35)
Turpmākie kilometri ir nožēlojami. Imitēju skriešanu, bet ātrāk par 6min/km ne visai sanāk. Viss šis posms ir pret kalnu, bet tas ir tik lēzens, ka iešana nav attaisnojama. Neskatoties uz to, ik pa laikam soļoju. Un skatos atpakaļ! Liekas, ka esmu tik lēns, ka mani kuru katru mirkli kāds noķers, bet tur nevienu nemana. Nosūtu Leldei īsziņu. Man interesē, cik tālu no manis ir astotā, devītā, desmitā un vienpadsmitā vieta. Tas, kas notiek priekšā, mani nesatrauc, bet par top 10 esmu gatavs cīnīties līdz krišanai.
KP11 Tre Le Champs – KP12 Flegere 94.1km
Distance: 6.4km; augstummetri: 750; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Thomas Evans 10:13:48
1. Thomas Evans 1:00:19
2. Min Qi 10:14:00; +0:12
2. Pau Capell 1:03:05; +2:46
3. Pau Capell 10:19:09; +5:21
3. Andris Ronimoiss 1:04:06; +3:47
—
—
6. Andris Ronimoiss 10:50:06; +36:18
2017: 11:11:18 (-21:12)
2017: 1:08:16 (-4:10)
Saņemu ziņu, ka pārsvars ir deviņas minūtes. Neskatoties uz savu pamatīgo vājuma brīdi, neesmu pārāk zaudējis pozīcijas. Esmu ļoti priecīgs, ka ir sācies kāpums. Zinu, ka šeit es tik daudz vairs nezaudēšu, jo tie, kas man ir aiz muguras, arī visticamāk nebūs īpaši ātri. Cītīgi kāpju un skaitu atlikušos kilometrus. Zinu, ka pēdējos 7 kilometrus būs noskrējiens un salīdzinoši viegli. Tas nozīmē, ka man ir palikuši tikai seši grūti kilometri. Tas neizklausās nemaz tik slikti.
Jūtos nedaudz atguvies un sapņoju par Fantu. Ne par parasto, bet meža ogu. Nosūtu Leldei īsziņu, lai finišā mani gaida ar Fantu. Gribu uzrakstīt, lai sagādā man visus Fantu veidus, ko vien viņi var atrast, bet tas ir pārāk garš teksts, un man diemžēl ir jānodarbojas ar kāpšanu nevis ar īsziņu rakstīšanu.
Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu kāpis, nonāku pie paša tehniskākā noskrējiena visā trasē. Skrienu, cik vien saknes, akmeņi un citi šķēršļi ļauj. Izskatās, ka te kaut kas ir uzsprādzis. Nezinu, kā šo vietu sauc, bet, ierakstot google vārdu randoms, noteikti varētu atrast šīs vietas bildi. Pilnīgas šausmas!
Tehniskā daļa nav ilga un brīdī, kad esmu ar to ticis galā, cauri krūmiem ieraugu sev priekšā skrējēju. Vienīgais vārds, kas pamet manu muti ir “bļin!” Nepietiek ar to, ka man ir grūti, man vēl būs jācīnās par sesto vietu.
Nākamajos kilometros cītīgi ķeru rokā priekšā esošo skrējēju un dažus kilometrus pirms kontrolpunkta esmu nonācis sestajā pozīcijā. Tiklīdz tieku garām, mēģinu atrauties un brīdī, kad esmu uz slēpošanas kalna, kur var redzēt tālu gan priekšā, gan aizmugurē, redzu, ka mans pārsvars ir pietiekami ievērojams. Jau pavisam tuvu kontrolpunktam, arī priekšā, caur krēslu, pamanu skrējēju. Viņš ir pāris līkumus augstāk un, lai arī liekas tuvu, patiesībā ir vairāku minūšu attālumā.
Jau pirms nonāku pēdējā kontrolpunktā, zinu, ka apstāšos, lai padzertos kolu. Pirms gada šīs vēlmes dēļ zaudēju divas pozīcijas, bet vienalga esmu gatavs riskēt. Tā man būs tāda Monblāna tradīcija. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, šoreiz sagatavojos labāk. Jau ieskrienot kontrolpunktā, man ir gatava pudele. Ātri pats tajā ieleju kolu un steidzīgi skrienu prom. Mērķis ir pamest kontrolpunktu pirms tur ierodās tikko apdzītais skrējējs, un tas man veiksmīgi izdodas.
KP12 Flegere – KP13 Chamonix 100.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē:
KP12 -> KP13
1. Thomas Evans 10:44:32
1. Thomas Evans 0:30:44
2. Min Qi 10:50:07; +5:35
2. Pau Capell 0:33:17; +2:33
3. Pau Capell 10:52:26; +7:54
3. Andris Ronimoiss 0:35:31; +4:47
—
—
6. Andris Ronimoiss 11:25:37; +41:05
2017: 11:52:25 (-26:48)
2017: 0:41:07 (-5:36)
Tiklīdz esmu ārā no kontrolpunkta, no somas sāna kabatas izvelku lukturi. Arī šeit ir progress, pirms gada tas bija jāvelk ārā no somas lielā nodalījuma, bet šoreiz jau pirms starta ar Leldi ir atrunāts, ka viņa Vallorcine kontrolpunktā to izdarīs manā vietā. Lukturi galvā nelieku, bet nesu rokās. Ir tikai neliela krēsla un līdz finišam ir nedaudz vairāk par pusstundu, turklāt es baidos, ka līdzīgi kā pirms gada būs migla, un tad lukturis tāpat būs jāpārvieto atpakaļ uz roku.
Noskrējiena augšdaļa ir nedaudz riebīga, bet nav jau arī tā, ka ir briesmīgi tehniska. Mežā izmantoju lukturi, bet tur, kur ir kāds klajumiņš, lukturi griežu prom. Krēslas un rītausmas laikā luktura gaismā ir visgrūtāk skriet un tāpēc cenšos, cik iespējams, izmantot savu acu spēku.
Noskrējiens paiet bez lieliem sarežģījumiem. Aiz muguras nevienu nemanu, bet priekšā, lai cik ļoti es arī necenstos noķert piekto vietu, arī neviena nav. Brīdī, kad jau esmu pilsētā un satieku Edgaru, uzzinu, ka priekšā esošais skrējējs ir 4 minūšu attālumā. Tālu, bet es atslābt nevaru, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu man kāds ir aiz muguras.
Lietainajā Šamonī cenšos skriet pēc iespējas ātrāk. Negribu zaudēt nevienu lieku sekundi, jo nekad nevar zināt, vai man tās nebūs nepieciešamas reitingam. Tikai tad, kad esmu jau finiša taisnē nedaudz atslābstu. 11:25:37 ir mans finiša laiks. Līdz pirmajam trijniekam tālu, bet ceturtā un piektā vieta vien dažu minūšu attālumā.
Pēc finiša
Pēc
Daudzi pēc finiša man ir vaicājuši, vai esmu apmierināts ar savu sniegumu, un brīdī, kad tiek uzdots jautājums, var just kādas ir bijušas ekspektācijas no šī cilvēka. Vieni apsveic, bet citi mierina, ka būs labākas reizes. Kā ir patiesībā? Kaut kā tā arī ir. Es esmu priecīgs ar sasniegto rezultātu, bet nedaudz sarūgtināts par uzturā pieļauto kļūdu un attiecīgi trasē atstāto piekto vai iespējams ceturto vietu.
Ar to arī, vismaz pagaidām, mans CCC stāsts ir galā. Nākamgad ir laiks pārcelties pie lielajiem puikām. UTMB, es jau nāku!
Secinājumi un piezīmes:
* Ēšanas disciplīnai ir jābūt stipri vien nopietnākai;
* Lai arī distances garums tāds pats, kā pirms gada, trase apmēram par 10-15min lēnāka/garāka kā 2017. gadā;
* Pirmajos 42km līdz La Fouly, pārsvars pār iepriekšējo gadu gandrīz tikai kritiena dēļ 2017. gadā. Sevišķi vājš posms Arnavouz – La Fouly, kur vērojams negatīvs progress;
* Neskatoties uz bažām, noskrējienos, it sevišķi trases otrajā daļā, varēju skriet gandrīz maksimālā kapacitātē;
* Četros lielajos kontrolpunktos pavadītais laiks – 11 minūtes. Uzvarētājam – 4 minūtes, top10 vidēji 9 minūtes, top100 vidēji 19 minūtes;
* Izcilu no laba starta atšķir spēja skriet lēzenos kāpumos. Šoreiz tā pietrūka, bet ar to rēķinājos.
* Kāpēc nav bilžu? Jo 55Eur par bildēm ir zagšana.
Ir 2016. gada 26. augusta rīts. Labi apzinos, ka galvenais notikums šajā dienā būs sekošana UTMB startam vakarā, bet iesildoties esmu nolēmis pasekot līdzi arī CCC distances veicējiem. Starts ir emocijām bagāts, pati distance liekas baudāma, bet līderu finišs izskatās episks. Ar cilvēkiem pilnā pilsētā, piektdienas vakarā un pie emocionālās Vangelis mūzikas. Šis ir brīdis, kad es saprotu, ka nākamajā gadā es vēlos startēt CCC distancē, lai piektdienas vakarā finišētu Šamonī un tiktu pie savas Vangelis dziesmas finišā.
Šamonī ierodamies vien pirmdienā, bet divas dienas jau esam pavadījuši Šveicē, un man ir izdevies apskatīt daļu no trases. Treniņš trases apstākļos sanāk nedaudz satraucošs. Nezinu, vai garā ceļa, nesenā 24h rogaininga, vai augstuma ietekmē, bet skriešana sanāk samocīta. Jau skrienot lejā, pulss ir augstāks nekā parasti, bet, mēģinot tikt atpakaļ augšā kalnā, saskaros ar lielām problēmām un vairākas reizes esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Tā nav laba zīme, bet paniku vēl neceļu, jo man ir pietiekami daudz laika, lai atgūtu spēkus.
Panika atceļas pēdējā nopietnā treniņa laikā otrdien. Skriet atkal ir pavisam viegli un kājas pašas nesas uz priekšu. Tiesa, šajā treniņā arī nedaudz pārcenšos gan ar treniņa ilgumu, gan ar intensitāti. Jāsaka, ka šādu kļūdu pieļauju regulāri. Nonācis kalnos, es sevi ne visai spēju kontrolēt un man gribās skriet visur, kur acis rāda, un gribas to darīt ātri un smuki.
Pēdējās dienas pirms starta paiet gaidot informāciju no organizatoriem par trasi. Pāris dienu laikā laikapstākļi ir pārvērtušies no +30°C uz +10°C ar pastāvīgu lietu. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiks veiktas izmaiņas trasē, un tiks pielāgots trases B variants ar startu un finišu Šamonī, bet mana teorija izrādās nepareiza, un dienu pirms starta tiek atsūtīta īsziņa, ka būs jāskrien oriģinālā trases versija.
Starta rītā aiz loga viegli smidzina. No mūsu grupiņas CCC skrienam tikai es un Linda, un tāpēc arī divatā čāpojam uz autobusu, kas mūs aizvedīs uz startu. Viss pasākums ar nelielu čammāšanos no organizatoru puses, bet starta vietā Courmayeur nonākam gana laicīgi, un pilnai laimei šajā kalna pusē smuki spīd saule.
Esmu izvirzījis sev vairākus mērķus. Šajā reizē ceru iekļūt labāko pieciniekā, lai tiktu uz pjedestāla. Kā minimālais mērķis izcīnītajā vietā ir 10. vieta. Šī pozīcija man ļautu minimāli uzlabot situāciju sezonas kopvērtējumā. Skatoties dalībnieku sarakstu, šie mērķi liekas reāli, pat neskatoties uz to, ka pēc reitinga esmu vien 26. labākais. Plānojot laika grafiku, spriežu, ka, lai ieskrietu top5, būs nepieciešams skriet zem 12 stundām, bet savu skriešanas plānu izveidoju nedaudz pesimistiskāku un ieplānoju trasē pavadīt 12-13 stundas.
KP0 Courmayeur – KP1 Tete de la Tronche
Distance: 10.3km; augstummetri: 1435; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un stāvāka
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. Garry Assel 1:24:37
1. Garry Assel 1:24:37
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
2. Clement Durance 1:25:26; +0:49
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
3. Tom Owens 1:25:40; +1:03
—
—
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41
20. Andris Ronimoiss 1:29:18; +4:41
Starts ir emocionāls. Pirmo reizi asaras acīs parādās 3 minūtes pirms starta, skanot Itālijas himnai. Šim pasākumam esmu gatavojies nopietni un gribu sevi parādīt no labākās puses, tāpēc nav brīnums, ka esmu nedaudz emocionāls. Otrā reize seko divas minūtes vēlāk, kad līdz startam ir palikusi minūte un tiek atskaņota Vangelis – Across the Mountains. Lai arī emocijas ir lielas, mēģinu savākties. Ievelku dažas dziļas elpas, nomierinos un, atskanot starta signālam, ar kliedzienu uz lūpām dodos trasē.
Pirmais kāpums ir neierasti grūts. Tā sākums ved pa asfaltētu ceļu un sākotnēji tas man lielas problēmas nesagādā. Tiesa, jo augstāk mēs tiekam, jo kāpums paliek grūtāks. Īpaši grūti ir pēdējie kilometri, kur stāvums pārsniedz 30% robežu, un es pat uz mirkli esmu spiests apstāties, lai ievilktu elpu. Paniku vēl neceļu, jo pirms starta esmu plānojis, ka pirmo kāpumu veikšu prātīgāk, un nedaudz vajāks veikums saskan ar manu plānu.
Ja kāpuma pirmo daļu esmu turējies pirmā desmitnieka beigās, tad, tuvojoties augšai, sāku lēnām savas pozīcijas zaudēt, un, nonākot augšā, atrodos vien 20. pozīcijā. Tik zemu vēl šogad pasaules tūrē neesmu bijis ne uz mirkli un, lai arī tas mani nedaudz satrauc, apzinos, ka tepat priekšā vien visi ir, un man ir visa diena, lai atgūtos.
KP1 Tete de la Tronche – KP2 Refuge Bertone 14.5km
Distance: 4.2km; augstummetri: 25; Diezgan vienkāršs noskrējiens ar nelieliem tehniskākiem etapiem
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. Ludovic Pommeret 1:44:22
1. Jorge Maravilla 0:17:57
2. Tom Owens 1:44:23; +0:01
2. Rachid El Morabity 0:18:28; +0:31
3. Rachid El Morabity 1:44:30; +0:08
3. Mike Aigroz 0:18:31; +0:34
—
—
26. Andris Ronimoiss 1:50:09; +5:47
33. Andris Ronimoiss 0:20:51; +2:54
Seko četru kilometru noskrējiens līdz Refuge Bertone. Arī šeit es turpinu zaudēt pozīcijas. Pašam liekas, ka kustos normāli, bet uz citu fona jūtos kā lempis. Tiklīdz ir kāda nedaudz tehniskāka daļa, es raustos, un tas pamatīgi samazina manu ātrumu. Vairākas reizes mēģinu ieķerties aizmugurē kādam no tiem, kas mani ir apdzinuši, bet arī tas īsti neizdodas. Pat taisnākajos posmos, kuros parasti esmu labs, es nespēju nevienam tikt līdzi.
Kontrolpunktā ieskrienu 26. pozīcijā, un iekšējie trauksmes zvani skan pilnā apjomā. Mēģinu nomierināties, tomēr rezultātā nekas labs nesanāk, un es aizčammājos kontrolpunktā, un tādējādi atkal pazaudēju vērtīgās sekundes.
KP2 Refuge Bertone – KP3 Refuge Bonatti 21.9km
Distance: 7.4km; augstummetri: 300; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Hayden Hawks 2:23:49
1. Hayden Hawks 0:37:28
2. Ludovic Pommeret 2:24:37 +0:48
2. Jorge Maravilla 0:39:25; +1:57
3. Rachid El Morabity 2:24:43; +0:54
3. Marcin Swierc 0:39:35; +2:07
—
—
32. Andris Ronimoiss 2:34:43; +10:54
33. Andris Ronimoiss 0:44:34; +7:06
Turpinu jau ar nedaudz citādāku domāšanu. Mēģinu sevi pārliecināt, ka šie pasākumi nav cīņa par sekundēm un milimetriem, šī ir cīņa par stundām un desmitiem kilometru. Domāšana, protams, pareizā, bet ne sūda nepalīdz, jo es joprojām cīnos ar pozīcijas saglabāšanu un daru to gaužām nesekmīgi. Pavisam lēzenajos kāpumos es esmu salīdzinoši lēns, noskrējienos es esmu nožēlojams, bet pa taisni, lai arī tieku uz priekšu labi, neko neiegūstu, jo tādu te ir gaužām maz. Kādu laiku noturos piecu cilvēku grupiņā. Ilgi esmu otrais, un pārmaiņas pēc man ir sajūta, ka es esmu par kādu ātrāks, jo priekšējais skrien tempā, kuram es viegli tieku līdzi. Brīdī, kad grupas galvgalī tieku palaists es, atkal jūtos lēns, jo ir sajūta, ka no sekotājiem nevaru aizbēgt, vienā mirklī man tas apnīk un es visu baru palaižu garām.
Kontrolpunktā nonāku 32. vietā. Top10 man ir sešu minūšu attālumā un tas vēl nav nekas traģisks. Pats pie sevis filozofēju, ko es esmu izdarījis nepareizi, un nevaru rast atbildi. Man neliekas, ka es skrienu vāji, vienkārši citi šodien ir ātrāki. Kontrolpunktu pametu ar nokārtu galvu.
KP3 Refuge Bonatti – KP4 Arnouvaz 27km
Distance: 5.1km; augstummetri: 90; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Hayden Hawks 2:50:18
1. Rachid El Morabity 0:25:42
2. Ludovic Pommeret 2:50:23 +0:05
2. Ludovic Pommeret 0:25:46; +0:04
3. Rachid El Morabity 2:50:25; +0:07
3. Mike Aigroz 0:26:14; +0:32
—
—
42. Andris Ronimoiss 3:08:42; +18:16
71. Andris Ronimoiss 0:33:51; +8:09
Turpinās nejauki miksētais reljefs bez kārtīgiem kāpumiem vai noskrējieniem. Šķiet, ka esmu nedaudz nostiprinājies savā pozīcijā, un pārmaiņas pēc mani neviens neapdzen. Neskatoties uz to, domas galvā neraisās pozitīvas.
Nonākot tuvāk Arnouvaz, sākas noskrējiens, un es jau priecājos, ka drīz būšu trases etapā, ko esmu redzējis treniņā. Ilgi priecāties nesanāk. Kādā brīdī ieraugu zīmi, kas liecina, ka drīz priekšā būs fotogrāfs. Pašu fotogrāfu gan nemanu, jo viņš ir paslēpies aiz neliela uzkalniņa. Pāskrienu pāri uzkalniņam, ieraugu fotogrāfu, skaisti atiežu zobus un… blaukts, esmu zemē.
Sāp! Šķiet, ka viss ir beidzies! Mēģinu celties kājās, bet tas ne visai sanāk. Sāp! Sāp! Sāp! Norāpoju trases malā, dusmās dauzu sūnas un pavadu šo visu tirādi ar lamuvārdiem trīs valodās. Smirdīgie, smirdīgie akmeņi! Asaras acīs ir jau trešo reizi, bet šoreiz tās galīgi nav saviļņojuma asaras.
Fotogrāfs neliekas traucēts. Tā vietā, lai man jebkādā veidā palīdzētu, viņš aktīvi mani iemūžina kadros, bet pēc tam, kad es mēģinu otro reizi celties kājās, viņš pat izrāda neapmierinātību, ka es viņam traucēju nofotogrāfēt citus dalībniekus. Lēkāju uz vienas kājas un skaidrā latviešu valodā pasūtu viņu dirst.
Mēģinu saprast sāpju nopietnību. Abi ceļi ir pārsisti, bet nesāp. Plecs ir noberzts un nedaudz sūrst, bet īpaši netraucē. Inov8 soma ir saplēsta, bet tas laikam labi, jo tā varēja būt mana mugura. Vistrakāk ir cietis gurns, un sāpes tajā neļauj man īsti paiet. Fotogrāfs beidzot ir nonācis pie kādas sajēgas un mēģina man palīdzēt. Palīdzība aprobežojas ar tabletes izvilkšanu no foto somas. Esot ļoti stipra un laba. Prasu, vai tā esot pret sāpēm, bet īsti saprasties nespējam, tāpēc es, laiku nekavējot, riju vien nost un kliboju uz priekšu. Līdz Arnouvaz ir kilometrs, un līdz turienei man būs jātiek jebkurā gadījumā, trauma nav helikoptera cienīga. Tikai vēlāk atceros, ka nav diez ko prātīgi ņemt tabletes no svešiem cilvēkiem, bet kas izdarīts, izdarīts.
Kāja nedaudz iekustas. Lai arī tā ellīgi sāp, un dibens liekas savilkts krampī, es spēju kustēties uz priekšu. Ierodoties kontrolpunktā, doma par to, ka viss ir beidzies, ir pazudusi. Tā vietā meklēju mediķus. Gribētos, lai gurnam uzliek nedaudz aukstuma, bet tā ir kļūda. Ar šādu vai līdzīgu lūgumu pie mediķiem sacensībās esmu devies regulāri, bet parasti tas beidzas ar laika izniekošanu. Vienīgā reize, kad es tiešām esmu dabūjis aukstumu, ir Cēsu Eco Trail un arī tad ne no mediķiem. Noņemamies pāris minūtes. Sākotnēji man lūdz uzgaidīt mediķu teltī, kamēr mediķi noskaidros, vai viņiem ir aukstums. Lūgumu ignorēju un laiku veltu, lai uzpildītu ūdens rezerves. Nonācis atpakaļ mediķu teltī, tieku aktīvi izjautāts, bet iznākums ir ierastais – aukstuma viņiem neesot un palīdzēt man nevarot. Paldies par neko!
Arnouvaz pametu 43. pozīcijā. Top10 jau ir 12 minūšu attālumā un cīņa par to šķiet ir galā.
KP4 Arnouvaz – KP5 Grand Col Ferret 31.5km
Distance: 4.5km; augstummetri: 750; Stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. Hayden Hawks 3:41:25
1. Francesco Rigodanza 0:49:50
2. Ludovic Pommeret 3:41:42 +0:17
2. Cristophe Polaszek 0:50:16; +0:26
3. Rachid El Morabity 3:44:08; +2:43
3. Juan Maria Jimenez 0:50:28; +0:38
—
—
34. Andris Ronimoiss 4:00:14; +18:49
9. Andris Ronimoiss 0:51:40; +1:50
Uzsāku otro kāpumu. Šeit nepilnu piecu kilometru garumā ir plānots sakrāt 750 augstummetrus, un šis ir kāpums, kuru treniņā es bez apstāšanās pieveikt nespēju. Sacensībās situācija ir labāka. Galvenokārt tāpēc, ka es esmu nikns. Uz sevi, uz fotogrāfu, uz visu pasauli. Ignorējot sāpes gurnā, es aktīvi kāpju augšā un pavisam drīz jau sāku arī apdzīt. Pie pirmā skrējēja pat iepauzēju. Pieradis laiku trasē pavadīt kopā ar spāņiem, francūžiem, itāļiem un amerikāņiem, es šoreiz nedaudz apmulstu, jo priekšā esošā džeka karogu es nepazīstu. Ieskatoties tuvāk, izlasu, ka dalībnieks ir no Maurīcijas, un niknuma uzplūdā pie sevis noburkšķu kaut ko par savām šīs dienas spējām un trešās pasaules valstīm.
Ticis galā ar Maurīcijas pārstāvi, es turpinu ķert rokā arī citus. Ik pa laikam kādu apdzenu un pakāpjos augstāk, bet lielu gandarījumu manī tas nerada. Treniņa laikā šeit dažās vietās priecājos, ka varēs labi redzēt, cik tālu ir sekotāji, bet tagad tas nekādu lielo sajūsmu neizraisa, jo sekotāju ir daudz, un esmu diezgan drošs, ka nedaudz sev aiz muguras dzirdu arī pirmās dāmas apsveicējus. Tā tikai man vēl trūka.
Līdz kāpuma beigām pamanos pakāpties par deviņām pozīcijām un Šveices robežu sasniedzu 34. pozīcijā.
KP5 Grand Col Ferret – KP6 La Fouly 41.1km
Distance: 9.6km; augstummetri: 200; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Hayden Hawks 4:14:06
1. Ludovic Pommeret 0:32:24
2. Ludovic Pommeret 4:14:06; +0:00
2. Hayden Hawks 0:32:41; +0:17
3. Rachid El Morabity 4:19:05; +4:59
3. Marcin Swierc 0:34:20; +1:56
—
—
34. Andris Ronimoiss 4:44:34; +30:28
33. Andris Ronimoiss 0:44:20; +11:56
Seko noskrējiens līdz La Fouly. Līdzīgi kā ar iepriekšējo kāpumu, arī šo noskrējienu es pazīstu. Pirmais, ar ko tieku galā, ir dienvidāfrikānis Ryan Sandes. Viens no populārākajiem taku skrējējiem pasaulē tiek apdzīts jau kalna galā. Izskatās, ka viņam iet skumjāk nekā man, bet, kā jau ierasts, daudz emocijas manī tas neizraisa – skalps ir skalps, un šī džeka apdzīšana ir viens no maniem klusajiem mērķiem šajās sacensībās. Ticis galā ar Sandes, es sāku tuvoties arī nākamajiem skrējējiem. Pie viena no tiem sasmejos. Priekšā redzu īsu džeku baltā kreklā un jau nopriecājos, ka Killians vieglā iesildīšanās skrējienā dodas uz UTMB startu. Apdzenot pat esmu nedaudz pārsteigts, jo, lai arī tas nav Killians, vīra sejas vaibsti ir dikti līdzīgi Killianam – laikam kāds nepadevies brālēns.
Vairākus skrējējus apdzenu, bet tad sākās nedaudz tehniskāks etaps ar nelieliem kāpumiem, un man vairs tik labi neveicas. Joprojām turos šai nelielajai skrējēju grupai nedaudz priekšā, bet neko diži atrauties nespēju.
Brīdī, kad esam jau gandrīz nonākuši La Fouly, tieku iepazīstināts ar trases atlikušo daļu. Ja Itālijā spīdēja saule, tad Šveicē ir apmācies un visas takas ir slapjas. Tur, kur pāris dienas atpakaļ skrienot kūpēja putekļi, tagad ir dubļu renes, un es bieži vien kājās noturos tikai pateicoties manu X-Talon apavu lieliskajai saķerei.
Pirms kontrolpunkta tieku piečakarēts. Trase mani ieved nedaudz tehniskā etapā mežā, bet, tiklīdz es izskrienu ārā no tā, es ieraugu sev priekšā visus tos skrējējus, ko noskrējienā esmu apdzinis. Izrādās, ka gan viltus Killians, gan visi pārējie ir trasi nedaudz nogriezuši, un tādejādi ietaupījuši kādu minūti, bet es kā muļķītis esmu skrējis apkārt un tagad man viņus nāksies apdzīt vēlreiz.
Kontrolpunktā mani sagaida mana atbalsta komanda Lelde un Kristaps. Šeit viņi man palīdzēt vēl nedrīkst, bet runāties mēs drīkstam, un es pasūdzos gan par kritienu, gan par to, ka šodien man neskrienas. No šmaukļu bariņa esmu apdzinis tikai vienu un kotrolpunktā ierodos tajā pašā 34. vietā, kurā biju kalna galotnē. Te gan jāsaka, ka noskrējiens ir bijis gaužām lēns, ja kalna augšā es līderiem zaudēju 18 minūtes, tad šeit pārsvars jau ir sasniedzis 30 minūtes. Īsti izskaidrot to nespēju, jo pašam likās, ka kustos ātri, bet laikam jau šādos vieglākos etapos ar ātri ir par maz, ir jābūt reaktīvam.
KP6 La Fouly- KP7 Champex Lac 55.1km
Distance: 14km; augstummetri: 550; Ļoti garš un viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts kāpums
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Hayden Hawks 5:22:30
1. Hayden Hawks 1:08:24
2. Ludovic Pommeret 5:28:25; +5:55
2. Juan Torreglosa 1:10:30; +2:06
3. Marcin Swierc 5:33:12; +10:42
3. Nicolas Bouvier-Gaz 1:10:48; +2:24
—
—
31. Andris Ronimoiss 7:51:34; +39:20
23. Andris Ronimoiss 1:17:16; +8:52
Pēc kontrolpunkta vēl nedaudz paskrienu kopā ar Leldi un Kristapu, bet pēc tam trase atkal aiziet iekšā mežā un es palieku viens. Pirmo reizi 50 kilometru laikā es neredzu nevienu ne sev priekšā, ne aizmugurē, un tas man sniedz milzīgu baudījumu. Man ir apnicis skriet bariņos, un, atklāti sakot, es to nemaz nemāku. Varu ieslēgt savu vislabāko ātrumu un doties tālāk trasē, un man vairs nav jāsatraucas par to, kas notiek man apkārt.
Asfalta etapu uzsākot
Pēc neilga laika, man par pārsteigumu, trase izved uz asfalta. Tas mani priecē, jo, lai arī pats jūtos svaigs un kājas tāpat, neliela atpūta par ļaunu nenāks. Ceļš ved nedaudz lejup, un ātrumu šeit var attīstīt pieklājīgu. Ik pa laikam satieku arī savu atbalsta komandu, kuri ar mašīnu ir piestājuši trases malā. Paiet vairāki kilometri, un mans ātrums turas zem 3:50min/km. Ja sākotnēji par asfalta segumu esmu priecīgs, tad, krājoties kilometriem, es sāku garlaikoties. Teorētiski varētu skriet arī ātrāk, bet šādos posmos atstāt augšstilbus nav liela māksla, un zinot, ka man priekšā ir vēl 50 kilometri, es nedaudz pietaupos. Vēl dažus kilometrus vēlāk man jau ir apnikusi šāda skriešana, un es vienā vietā nosapņoju, ka trase noved nost no asfalta ceļa uz zeminieka. Viltus ceļš par laimi diezgan ātri beidzas strupceļā, un es zaudēju vien kādu minūti. Asfalta etaps izrādās 9 kilometrus garš, un, lai arī ātrums šeit ir labs, es apzinos, ka šādā veidā es neko atgūt nevaru. Tieši tāpēc es esmu priecīgs, kad trase atkal sāk vest augšup.
Veicot kāpumu, nedaudz traucē fakts, ka uz sacensību numura nav kvalitatīva trases profila, un man īsti nav sajēgas, cik tālu ir kontrolpunkts. Tas ir nedaudz satraucoši, jo manas ūdens rezerves ir diezgan tuvu beigām. Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu cītīgi kāpis, es takas malā pamanu ūdens ņemšanas vietu un priecīgs uzpildu savus ūdens krājumus, jo pēc maniem aprēķiniem Champex Lac ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Izrādās, ka mani aprēķini ir pilnīgi garām, jo kādu kilometru vēlāk es jau dzirdu Kristapa uzstājīgos uzmundrinājumus, un klāt ir arī kontrolpunkts.
Kontrolpunktā viss notiek profesionāli. Man ir tikai jāuzjautā, kur es sēžu, un viss pārējais notiek automātiski. Mani jau sagaida zupa, apelsīni, kola un papildus želejas, kuras es ņemšu tālāk. Ūdens uzpilde šoreiz nav nepieciešama, jo to es esmu jau izdarījis trasē, bet visu pārējo daru ātri un efektīvi. Tiesa, tas tāpat prasa 3 minūtes. Kontrolpunktā ierodos 31. pozīcijā, un, ja ņem vērā manu nelielo navigācijas kļūdu, lieko ūdens uzpildi un lēnos kontrolpunktus, tad esmu šo posmu noskrējis cienīgi.
KP7 Champex Lac – KP8 La Giete 66.4km
Distance: 11.3km; augstummetri: 860; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Hayden Hawks 6:40:32
1. Hayden Hawks 1:18:02
2. Marcin Swierc 6:55:28; +14:56
2. Nicolas Bouvier-Gaz 1:22:12; +4:10
3. Ludovic Pommeret 6:55:34; +15:02
3. Marcin Swierc 1:22:16; +4:14
—
—
25. Andris Ronimoiss 7:33:22; +52:50
16. Andris Ronimoiss 1:31:32; +13:30
Kontrolpunktu pametu kopā ar vienu no labākajiem Ķīnas taku skrējējiem. Tiklīdz skrienam garām līdzjutējiem, es regulāri tieku uzrunāts vārdā, bet ķīnietis saņem tikai vispārējus uzmundrinājumus. Skaidrs, ka tas mani ļoti ieinteresē, un es jau galvā vizualizēju ķīnieša sarežģīto vārdu, ko vidējais eiropietis nemaz nemēģina izlasīt. Apdzenot ķīnieti, gan esmu vīlies, jo manuprāt viņam ir gana viegli izrunājams vārds – Longfei Yan.
Ap šo laiku sāk parādīties arī pirmie izdzīvotāji. Viens puisis ir uzvilcis visu, ko ir bijis nepieciešams ņemt līdzi no obligātā ekipējuma, un lēnām soļo finiša virzienā. Novērtēju puiša apņēmību, bet pats diez vai spētu saņemties 45 kilometru pārgājienam. Arī puisis galu galā tam nespēj saņemties un pāris kontrolpunktus vēlāk viņš nolemj izstāties.
Neilgi pēc kontrolpunkta atkal sākas diezgan garlaicīgs noskrējiens, bet man tas īsti nepaiet bez piedzīvojumiem. Pāris reizes vēderā sajūtu tādu kā dūrienu un pēc vienas no šādām reizēm esmu pat spiests apstāties. Buljona, kolas, apelsīnu un želeju kokteilis laikam dara savu, bet par laimi sāpes pēc mirkļa pazūd un vairs neatgriežas.
Trešo lielo kāpumu sāku kopā ar ķīnieti un amerikāni Justin Andrews. Amerikānis sākotnēji kalnā uziet kā torpēda, bet mēs ar ķīnieti tik labu ātrumu parādīt nevaram. Lēzenākajos kāpumos vēl ķīnietim skrienu garām, bet, tiklīdz kāpums paliek stāvāks, viņš atkal mani apdzen. Arī amerikānim stāvais kāpums tik labi nepadodas, bet īpaši tuvāk es viņam netieku.
Kontrolpunktā ierodos viens pats un, lai arī daudz skrējējus apdzinis neesmu, esmu ievērojami pakāpies un atrodos 25. pozīcijā. Pats kontrolpunkts ir mājīgs. Vēsajā kalna galotnē ir izveidota kūts un es, ieraudzījis kolu, ne visai gribu steigt atpakaļ aukstumā. Izniekoju šeit vismaz 2 minūtes un prom dodos tikai tad, kad atskrējis ir mans tuvākais sekotājs.
Nākamie pieci kilometri ir lejup, un es zinu, ka Trient mani atkal sagaidīs atbalsta komanda. Lejup skrienu cienījamā ātrumā, tik, cik nu dubļainās takas to ļauj. Kristaps mani pirms kontrolpunkta jau sagaida laicīgi un stāsta, ka priekšā diezgan tuvu esot daudz skrējēju. Lai par mani paņirgātos, tiek piemests klāt, ka nupat esot aizskrējis arī mazs ķīnietis. Pārmetoši saku, ka tas ir kruts čalis, bet īsti mani protesti līdz galam uzklausīti netiek.
Kontrolpunkts šoreiz kripatiņ lēnāks, jo pēdējā brīdī vēl palūdzu, lai man atnes kādu desas gabalu. Saldās želejas visu dienu ir gājušas iekšā perfekti, bet nupat jau lēnām sāk šķebināt, tāpēc neliels gabaliņš desas par ļaunu nenāks.
Restarts
Skrienot ārā no kontrolpunkta, redzu, ka tajā ieskrien arī Ryan Sandes. Pāris minūtes vēlāk jau redzu, ka viņš man ir diezgan tuvu aiz muguras. Ātrs pitstops viņa izpildījumā, un izskatās, ka viņš būs atdzīvojies un man tik viegli savu skalpu neatdos.
KP9 Trient – KP10 Les Tseppes 74.6km
Distance: 3.3km; augstummetri: 680; Stāvs kāpums
Laiks distancē:
KP9 -> KP10
1. Hayden Hawks 7:44:45
1. Christophe Perrillat 0:39:27
2. Marcin Swierc 8:00:00; +15:15
2. Hayden Hawks 0:39:44; +0:17
3. Ludovic Pommeret 8:02:13; +17:28
3. Marcin Swierc 0:40:30; +1:03
—
—
22. Andris Ronimoiss 8:46:35; +1:01:50
12. Andris Ronimoiss 0:43:34; +4:07
Seko pirmspēdējais nopietnais kāpums. Šeit četru kilometru garumā ir jāpieveic 800 augstummetri, un skaidrs, ka pēc tik daudzām stundām trasē tas nebūs viegls uzdevums. Pats sākums gan ir lēzens un, Sandes iedvesmots, es šajā kāpumā veikli skrienu. Sākoties kāpuma stāvākajai daļai, es pāreju soļos, un vidējais ātrums nokrītas līdz 15min/km. Liekas jau, ka tūlīt tikšu apdzīts, bet aizmugurē ir klusums, un tā vietā apdzenu es.
Kontrolpunktā, kas izrādās tikai laika ņemšanas vieta, es ierodos jau 22. pozīcijā un, lai arī esmu noguris un zaudējis jebkādas ilūzijas par top10, esmu gatavs cīnīties līdz galam.
KP10 Les Tseppes – KP11 Vallorcine 82km
Distance: 7.4km; augstummetri: 170; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš un dubļains noskrējiens
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Hayden Hawks 8:23:19
1. Hayden Hawks 0:38:34
2. Marcin Swierc 8:39:28; +16:09
2. Marcin Swierc 0:39:28; +0:54
3. Ludovic Pommeret 8:42:07; +18:48
3. Tom Owens 0:39:42; +1:08
—
—
20. Andris Ronimoiss 9:32:07; +1:08:48
21. Andris Ronimoiss 0:45:32; +6:58
Kalna virsotnē laikapstākļi ir skarbi, un es pieņemu lēmumu uzvilkt Inov8 lietus jaku. Ir sācies pamatīgs lietus, un pēc sajūtām temperatūra ir vien pāris grādus virs nulles. Līdzīgu lēmumu pieņem arī skrējēji man apkārt, un ik pa gabaliņam trasē var redzēt sakumpušus tēlus, kas kaut ko makšķerē ārā no savām somām.
Pie šādiem laikapstākļiem neko labu no noskrējiena negaidu, un manas prognozes ir pareizas. Takas vietā ir kārtīga dubļu vanna, un es pie sevis spriežu, vai kāds šeit ieradīsies asfalta apavos un ja jā, cik ilgi uz dibena viņi šļūks? Maniem Inov8 saķere ir cienījama, bet ar visu to brīžiem kājās noturēties ir grūti.
Līdz lejai tīrs netieku. Pašās noskrējiena beigās uz mirkli zaudēju koncentrēšanos un ātri vien attopos uz dibena. Tiesa, tas man netraucē kontrolpunktu sasniegt jau 20. pozīcijā, un, reāli spriežot, man pat ir cerības vēl uz top15, kas ir 6 minūšu attālumā.
Pusdienlaiks
Kontrolpunktā valda īsta jautrība. Kamēr es esmu noskaidrojis savu sēdvietu un veiksmīgi esmu nogrāvis zemē jau izēsto zupas šķīvi, man blakus notiek vesels cirks. Kopā ar mani ir atskrējis kāds vietējais skrējējs, kuram ir vesels bars atbalstītāju. Lai arī kontrolpunktā drīkst atrasties tikai viens atbalsta cilvēks, viņam to ir trīs, un vēl vesels bariņš stāv aiz barjeras. Mani tas viss balagāns ne visai ietekmē, ar savām dubļainajām roķelēm cītīgi loku iekšā apelsīnus un mēģinu noskaņoties pēdējiem 19 kilometriem.
KP11 Vallorcine – KP12 Col Des Montets 85.8km
Distance: 3.8km; augstummetri: 190; Lēzens kāpums
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Hayden Hawks 8:50:24
1. Thomas Evans 0:26:09
2. Marcin Swierc 9:07:35; +17:11
2. Hayden Hawks 0:27:05; +0:56
3. Ludovic Pommeret 9:10:47; +20:23
3. Tom Owens 0:27:14; +1:05
—
—
19. Andris Ronimoiss 10:03:02; +1:12:38
19. Andris Ronimoiss 0:30:55; +4:44
Pametot kontrolpunktu, atkal pamanu Ryan Sandes. Jau biju paspējis par viņu aizmirst, bet skaidrs, ka viņš tik viegli nepadosies.
Turpinājums ir riebīgs. Trase iet pa diezgan platu ceļu, kurš visu laiku minimāli, bet iet uz augšu. Ir skaidrs, ka pa šādu reljefu ir jāskrien, bet pēc tik garas distances katrs pozitīvais kāpums skrienot ir izaicinājums, un es ar to tieku galā tikai daļēji. Man pa priekšu skrien jau iepriekš satiktais amerikānis Andrews, bet atpakaļskata spoguļos visu laiku ir redzams Sandes ar vēl kādu skrējēju. Lēšu, ka mans pārsvars ir apmēram minūte, un skaidrs, ka tas ir maz.
Trase ved gar lielo ceļu, tāpēc atkal man ir iespēja satikt savu atbalsta komandu. Pirmo reizi viņiem pasūdzos, ka man iet patiešām grūti, bet tas man netraucē nākamo laika ņemšanas vietu Col Des Montets sasniegt jau 19. pozīcijā. Amerikānis ir priekšā vien pāris sekundes, top 15 ir 7 minūšu attālumā, bet Sandes iepaliek jau 2 minūtes.
KP12 Col Des Montets – KP13 Flegere 92.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 730; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē:
KP12 -> KP13
1. Hayden Hawks 9:50:36
1. Hayden Hawks 1:00:12
2. Marcin Swierc 10:09:50; +19:14
2. Marcin Swierc1:02:15; +2:03
3. Ludovic Pommeret 10:17:11; +26:35
3. Thomas Evans 1:02:39; +2:27
—
—
18. Andris Ronimoiss 11:11:18; +1:20:42
8. Andris Ronimoiss 1:08:16; +8:04
Sākas pēdējais kāpums, un, ja nelielajā kāpumā es amerikāni noķert nespēju, tad tagad diezgan ātri esmu viņam klāt, un mēs skrienam kopā. Pats kāpums ir viens no grūtākajiem trasē, bet, pateicoties sliktajiem laika apstākļiem, tas ir izmainīts un ir nedaudz draudzīgāks. Ja kāpšana augšā ir palikusi vieglāka, tad skriešana lejup ir briesmīga. Trase ir tik tehniska, ka ir grūti atrast kādu normālu pamatu, kur nolikt kāju. Viegli neiet arī amerikānim, un abi divi sūdzamies. Īpaši slinkot te nedrīkstu, jo mani visu laiku vajā mana dienas apsēstība Ryan Sandes izskatā. To, ka noskrējiens ir tehnisks, parāda arī kilometru laiki, kas šeit ir 8min/km līmenī.
Atsākoties kāpumam, nedaudz tieku vaļā no amerikāņa un, ik pa mirklim atskatoties, es viņu biežāk neredzu nekā redzu. Jau pavisam tuvu ir jūtams finišs, tāpēc es neļauju sev ne uz mirkli atslābt un cītīgi strādāju visos kāpumos, un cenšos kvalitatīvi kustēties arī skrienot uz leju.
Īsi pirms paša kontrolpunkta ir apmēram kilometru garš kāpums ar labu redzamību uz priekšu. Tiklīdz es iznāku klajumā, manam skatam paveras patīkama aina. Pavisam tuvu priekšā ir viens skrējējs, bet aizsniedzamā attālumā ir vēl divi, to skaitā arī top15. Ieslēdzu savu labāko kāpšanas ātrumu un strauji saviem konkurentiem sāku tuvoties.
Līdz kontrolpunktam vienu no dalībniekiem praktiski noķeru un Flegere ierodos 18. vietā, bet top15 ir vairs tikai 3 minūšu attālumā.
Šeit veicu vienu no stulbākajiem pitstopiem šajā sezonā. Līdz finišam ir nieka septiņi kilometri un šādos kontrolpunktos nav jāstājās vispār, bet man, redziet, vajag kolu. Kamēr pie tās tieku un kamēr to izdzeru, tiek zaudētas vērtīgas sekundes un pat minūtes. Tajā pašā laikā neizdaru vienu svarīgu lietu, kas patiesībā bija jāizdara jau iepriekšējā kontrolpunktā Vallorcine, proti, neizņemu no somas lukturi.
KP13 Flegere – KP14 Chamonix 100km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē:
KP13 -> KP14
1. Hayden Hawks 10:24:30
1. Marcin Swierc 0:32:59
2. Marcin Swierc 10:42:49; +18:19
2. Thomas Evans 0:33:35; +0:36
3. Ludovic Pommeret 10:50:47; +26:17
3. Ludovic Pommeret 0:33:36; +0:37
—
—
19. Andris Ronimoiss 11:52:25; +1:27:55
20. Andris Ronimoiss 0:41:07; +8:08
Tikko esmu pametis kontrolpunktu, esmu spiests apstāties vēlreiz, lai no somas izvilktu lukturi, un šeit es zaudēju vēl kādu minūti. Sākumā skrējiens ir pa slēpošanas trasi, un šeit man iet labi. Kustos labā ātrumā un iekšēji vēl naivi ceru noķert konkurentus.
Prieki beidzas, tiklīdz es ieskrienu mežā. Šeit papildus tumsai ir arī mākonis, un mana redzamība ir labākajā gadījumā 1 metrs. Lēnām taustos uz priekšu, bet diez ko labi nesanāk. Taka šeit ir nedaudz tehniska, bet labā ziņa, ka es pa viņu esmu jau vairākas reizes skrējis un līdz ar to apvidu pazīstu labi. Tas man ļauj noturēties uz takas, bet pareizā seguma atrašanu uzticu kājām.
Pāris minūtes mocījies, es ieraugu sev aiz muguras lukturi. Nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu ātrumu, bet nedaudz šokē tas, ka kāds šādā miglā spēj pārvietoties tik ātri. Izrādās, ka tas ir mans amerikāņu draugs Andrews. Tā vietā, lai lukturi turētu uz pieres, kā to daru es, viņš to nes rokās, un tiklīdz to pamēģinu arī es, ir skaidrs, ka tas ir pareizais veids, kā pārvietoties, jo tuvāk zemei miglas vairs nav.
Tiesa, pat pēc tam, kad esmu lukturi pārlicis rokā un esmu atguvis redzi, Andrews es vairs saķert nespēju, un viņš no manis viegli attālinās. Sāku jau gaidīt, kad mani apdzīs Sandes, bet tas nenotiek, un drīz es lukturu gaismas neredzu ne priekšā, ne aizmugurē.
Nonācis pilsētā, esmu drošs, ka savu pozīciju noturēšu, bet tikpat drošs esmu arī par to, ka augstāk es arī vairs netikšu. Patīkami, ka pirmais, ko ieraugu, izskrienot uz asfalta, ir tieši Latvijas karogs. Nezinu, vai tas šeit ir manis dēļ, bet patīkami vienalga.
Pilsēta ir pilna ar cilvēkiem, un es saņemu daudz uzmundrinājumu, arī pats jūtos pacilāts un apmierināts ar sasniegto, lai gan izcīnītā vieta nav tā, pēc kuras es šeit braucu, un tāpēc arī finišā es savu dziesmu nedabūju. Ar visu to, finišs ir gana emocionāls. Pamanos sadot veselu kaudzi ar high five, pamanos saņemt daudz apsveikumus, un pamanos satikt Inov8 galvenā biroja vīrus, kas šeit ir uzkavējušies tikai tāpēc, lai sagaidītu mani finišā.
Finiša laiks 11:52:25. Līdz top10 un piemērotākai finiša dziesmai šoreiz pietrūka 16 minūtes, un, lai arī tas izklausās daudz, šoreiz tas nebija nereāls mērķis, un atrast vietas, kur es šo laiku pazaudēju, nav grūti.
Vairāk nekā desmit minūtes aiz manis finišē arī Ryan Sandes, bet vēl piecas minūtes vēlāk finišu sasniedz arī vairākkārtējais Marathon des Sables uzvarētājs Rachid El Morabity. Ja ne augsta vieta, tad vismaz daži prestiži skalpi ir nopelnīti.
Finiša prieki
Pēcvārds
Kā jau tas nereti pēc šādām sacensībām notiek, tās pirmās emocijas ne vienmēr ir tās paliekošākās. Citreiz gadās, ka finišā ieskrien vīlies par savu sniegumu, bet tad paiet laiciņš, un tiek atrasts arī kas pozitīvs, citreiz gadās, ka finišā ieskrien priecīgs, bet tad paiet laiciņš, un tu sāc saprast, ka tik labi nemaz ar nebija. Laikam jau, ka šis bija tas pēdējais gadījums. Pirmajā mirklī likās, ka noskrēju tiešām tik labi, cik šobrīd ir manos spēkos, bet, ja paskatās ar vēsāku prātu, tad tā īsti nav. Sākums bija lēns un miegains. Domāju, ka galvenie iemesli tieši šādam startam bija nesenais Pasaules čempionāts rogainingā un Kristapa atbalstīšana TDS trasē, kas beidzās ar nelielu neizgulēšanos. Arī citur bija vietas, kur es zaudēju padaudz laika. Tie paši kontrolpunkti. Nav jau slikti viņos paēst un pasēdēt, bet tas nebūtu jādara katrā no kontrolpunktiem. Un tad vēl tā izgāšanās Flegere. Nezinu, cik vietas es tur zaudēju, bet domāju, ka kādas 3 noteikti. Noteikti, ka nebiju gatavs arī tik ātrai trasei. Šeit nedaudz iegrieza tas, ka šoreiz objektīvu iemeslu dēļ neizdevās izpētīt trasi tik ļoti kā gribētos, un līdz ar to daudzi etapi pārsteidza negatavu. Tas vairāk tāds psiholoģisks faktors, bet šādas vietās ir jāspēj saņemties skriet nedaudz ātrāk.
Bija protams arī pozitīvais. Neskatoties uz to, ka es paliku tikai 19.vietā, jāsaka, ka ātrumi šogad bija fantastiski. Lielāko daļu no trases turējos ļoti tuvu tempam, ar ko pagājušajā gadā varēja uzvarēt. Arī fiziski es jutos spēcīgs visas trases garumā, un retās krīzītes bija īsas un viegli savaldāmas.
UTMB ir taku skriešanas olimpiskās spēles. Es te biju pirmo, bet noteikti ne pēdējo reizi, un jau tagad ir skaidrs, ka es atgriezīšos arī nākošgad. Kaut kad taču tā Vangelis dziesma finišā ir jādabū!
Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.
Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.
Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.
Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!
Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.
Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.
Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.
Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.
Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.
Aklimatizācija
Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.
Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.
Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.
Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.
Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.
Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.
Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.
Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.
Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.
Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.
Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.
Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.
Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.
Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!
Sacensības
No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.
Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.
Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.
Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu? Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.
Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.
Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.
Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!
Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.
Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.
Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.
Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.
Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.
Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.
Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.
Pēcvārds
Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.
Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!
Pagāja gads. Aizritēja rudens. Pienāca ziema. Līdz organizatori tā neviļus atgādināja, ka: „Unfortunately you were not success ful in the draw for the 2013 CCC®, but as promised you can try again for the same event in 2014 while be fitting from a coefficient of 2 for the draw.” Divreiz nebija jāsaka, tāpēc arī pieteikšanās 2014.gada CCC distancei notiek jaunajā gadā. Pēc divu nedēļu gaidīšanas ailītē pie sava vārda rēgojas – jābrauc. Tā pagāja ziema, uzausa pavasaris, pienāca vasara. Lasīt tālāk.
Mums ir dažādi reitingi, karaļi un skrējēji, kas vēlas iekļūt šajos reitingos un tiecas pēc tituliem. Bet reitingi ir arī kaimiņiem. Un vienā no tādiem – Igauņu ultradistanču reitinga top trijniekā iekļuvušas divas mūsējās skrējējas. Viena no viņām jau ir kronēta un slavināta, bet otra to pieveikusi “pa kluso”. 2014. bija viņas gads – Madeiras 85km, Laulasmā 126km, Monblāna CCC 101km, Hānjas 100km, pēdējās nakts sapnī pietrūka vien 4 km līdz simtam un 1km līdz 3.vietai. Turējusi tempu Rīgas Maratonā. Cilvēks, kurš no sirds priecājās, kad reitingu noslēguma ballē izlozē tika pie skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera brīvbiļetes. 2014.gadu noslēdzam ar Gunu mēneša skrējējas godā.
Šis ir ceļš, kas sauc
km 
-