Šī gada vasaras atvaļinājumam manā atmiņā ir ierādīta īpaša vieta, vieta, kuru gribas sargāt un nevienu nelaist klāt. Bet ir dažas lietas, ar kurām labprāt padalītos ar Noskrieniešiem, jo man bija tā laime satikt veselus divus apbrīnojamus skrējējus. Par viņiem, manu skriešanas un ātrās iešanas (mani piligrimu draugi to dēvēja par latvian power walking) pieredzi, iespaidiem un atsevišķiem secinājumiem tad arī būs šis stāsts.
Kā jau var noprast pēc jēdziena piligrims (latviskots angļu valodas piligrim jeb svētceļnieks) pieminēšanas, atvaļinājuma laikā veicu daļu no Santjago ceļu (teju 400km, kas ir aptuveni puse no mana izvēlētā maršruta). Ja man būtu visas trīs nedēļas jāapraksta pāris vārdos, es to nevarētu izdarīt, jo pat garā sarunā izstāstīt es nemaz nevaru. Vārdi kaut kur iesprūst, jo sajūtas ir daudz spēcīgākas. Arī neesmu tik talantīga rakstītāja, lai varētu šīs sajūtas aprakstīt, jo mani teikumi, šķiet, tik nesalīdzināmi mazi, nenozīmīgi, pavirši aprakstoši, ka pat nav īsti jēga tos publiskot. Lai vai kā – no visas sirds katram novēlu vismaz reizi dzīvē tur nokļūt un izjust pasauli nedaudz citādāk, paskatīties uz lietām citādāk, uzdot sev jautājumus, kuriem ikdienā nav laika, paraudzīties uz sevi caur citas vides un citu cilvēku prizmu.
Ceļa laikā sastapu ļoti dažādus, spilgtus un ārkārtīgi labsirdīgus cilvēkus. To vidū divus skrējējus. Viens no viņiem, puisis no Īrijas, bija saderējis ar draugiem, ka veiks Santjago ceļu skrienot. Es nezinu, vai viņš tika līdz galam, jo pēc kādas sestās dienas viņu vairs nemanīju. Tomēr vēl interesantāk par pašu faktu, ka viņš dienā ar minimālajiem skriešanas apaviem pieveica vidēji 20-27km bija citu piligrimu reakcijas. Piemēram, ikdienā, kad vairums neskrienošo paziņu uzzina, ka piedalies pusmaratonā,maratonā vai vēl trakāk – sajūsminies par tiem, kas spēj pieveikt 100km distanci, tiek paziņots: “Tu taču esi galīgi traka!” Līdzīgu situāciju novēroju arī sabiedrībā, no kuras vismaz es sagaidīju pilnīgu brīvību no aizspriedumiem. Galu galā mazajā un diezgan slēgtajā piligrimu sabiedrībā teju katram bija viedoklis par to, cik “crazy” ir skriet Santjago ceļu. Vēl viens izteikums, kuru nācās dzirdēt no vairākiem izteikti mierpilniem un visādā citādā ziņā lieliskiem cilvēkiem – skrienot neesot iespējams izbaudīt Santjago ceļa būtību. Izdzirdot šādu apgalvojumu, man uzreiz radās pretjautājums – bet kas tad ir tā Santjago ceļa būtība un vai gadījumā nav tā,ka katram cilvēkam šī būtība ir cita un ka mēs nevaram vispārināt savu viedokli un pieņemt, ka pēc mūsu priekšstatiem būtu jādzīvo pilnīgi visiem. Galu galā mūsu viedoklis ir balstīts tikai un vienīgi uz mūsu pašu pieredzi. Šo tēmu kādā pēcpusdienā sanāca apspriest arī ar pieminēto skrējēju. Es viņam jautāju, kas ir viņa līdz šim spilgtākie Ceļa iespaidi? Un ziniet, viņa atbilde bija viena no patiesākajām, interesantākajām, detaļām un iespaidiem bagātākajām, kuru man nācās ceļa laikā dzirdēt. Tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka vienalga, ko saka citi, tikai Tu pats zini, kas Tev spēj dot gandarījumu, laimes sajūtu un galu galā spēj piešķirt dzīvei izteiktāku garšu. Ja tā ir garo distanču skriešana, kas palīdz Tev dzīvot pilnasinīgāk un dod iespēju sevi pilnveidot arī garīgi, kāpēc gan nākamajā atvaļinājumā nedoties skrējienā uz Spāniju?
Ar otru sastapto skrējēju mana tikšanās bija ļoti īsa, jo viņš dienā skrēja vidēji 60-70km, kamēr mans pārvietošanās temps bija 20-30km dienā (plus atsevišķās dienā 6 – 14 km skriešanas treniņš apmešanās vietas apkārtnē). Lai vai kā pirmā sastapšanās ar viņu bija nedaudz komiska. Rīti ceļa sākumposmā bija tiešām vēsi un, tuvojoties pusdienlaikam, garo piedurkņu džemperis bija jānomaina uz kaut ko krietni vasarīgāku. Ar savu tās dienas kompanjoni veicam pārģērbšanās uzdevumu, un es pēkšņi redzu, ka kāds tuvojas. Pieņemot, ka tas ir kāds piligrims, kas pārvietojas ar ātrumu 12 min/km, īpaši neiespringstam. Bet pēc pāris mirkļiem atskan “Hi, girls! Looking good!”. Izrādās šis piligrims pārvietojas ar ātrumu 5 min/km! Tā kā nākamais ciemats bija pēc nepilna kilometra, tad arī pusdienu pauzi ieturējām kopā ar šo superātro piligrimu. Izrādās, viņš ir no Austrālijas, skrien jau 20 gadus, šobrīd pamatā ultra maratonus. Viņa mugursomā bija neliels mikro-šķiedras dvielītis, iešļūcenes, rezerves t-krekls, zeķes, vēl vieni šorti, Tiger Balm (kaut kas līdzīgs mūsu zvaigznītei) un zobu birste. Viss. Jāatzīst, ka lielāko daļu laika, ko pavadījām pie viena galda, es vienkārši sēdēju, klausījos un nespēju pārstāt apbrīnot šo cilvēku, kas tik ļoti spilgti parādīja to, ka mums patiesībā, lai justos ļoti labi un pats galvenais pilnīgi brīvi vajag tik maz. Domāju, ka savu mērķi viņš noteikti sasniedza. Un vēl kas – viņš ir viens no tiem satiktajiem cilvēkiem, kuri izstaroja tik lielu iekšējas laimes sajūtu, ka jau esot viņa sabiedrībā nepilnu stundu, tevī ieplūst tik milzīga pozitīva enerģijas deva, ka visu atlikušo dienu bez konkrēta iemesla esi vienkārši ļoti smaidīgs. Pieļauju, ka viņš arī ikdienā izstaro tieši tādu pašu pozitīvās enerģijas lādiņu, jo, iespējams, ka skrienot tik garas distances, “runners high” no organisma vienkārši nekad nepazūd. Nezinu gan, vai man kādreiz izdosies par to pārliecināties, bet būtu taču tik labi, ja tas “runners high”, kas parādās pēc grūtāka treniņa vai pusmaratona nekad nepazustu.
Ceļa laikā izdevās arī ik pa laikam uzskriet – īpaši dienās, kad gribējās apskatīt netālu esošos ievērības cienīgos objektus vai ainavas, bet staigāšana šķita pārāk liela laika izšķiešana. Tāpat arī mans vidējais iešanas ātrums bija lielāks nekā tipiskajam piligrimam, un bieži nācās atbildēt uz jautājumu, kā es, ejot tik ātri, spēju izbaudīt Ceļu? Izrādījās, ka es ar visu savu ātro iešanu biju pamanījusi vairāk detaļu nekā tipiskais jautātājs, tāpat nevarētu teikt, ka tikai un vienīgi lēna iešana spēj veicināt spēju atrast sevī atbildes uz dažādiem iekšējiem jautājumiem. Jo galu galā – mēs visi esam tik dažādi un katram ir savs Ceļš ejams, un šis Ceļš ir ejams katram savā ātrumā.
Gan ātrās iešanas, gan pēcpusdienu krosiņu rezultātā arī ieguvu apzīmējumu, “that crazy latvian girl”. Kas nu kuram “crazy”. Es, piemēram, nevarētu iedomāties, ka es vakara sarunas ar citiem piligrimiem, būtu gatava iemainīt pret tūristisku staigāšanu. Tūrisma objektus taču var apskatīt arī skrienot un tad dienā var paspēt piedzīvot krietni vairāk. Un par iespaidu, atmiņu un atziņu trūkumu pēc šī atvaļinājuma patiešām nevaru sūdzēties. Ceru, ka pacietības, iekšējā miera treniņš un uzlabotā ticība saviem spēkiem, palīdzēs nesalūzt maratona distancē.
Lai visiem pēc iespējas ilgāk izdodas saglabāt to “runners high” sajūtu! Noskrien!
km 
-