VSK Noskrien

Kā jau saprotams no raksta par 24h skrējienu, es visnotaļ neprātīgi pieņēmu piedāvājumu piedalīties diennakts skrējienā tikai nedēļu pirms mana plānotā pirmā maratona. Diezgan likumsakarīgs ir rezultāts, ka šāds skrējiens nepalika bez sekām. Naivi gan cerēju, ka organisms spēs atjaunoties un sāpes ceļgalā pāries. Piektdien veicu vienu testa skrējienu – vismaz 3 reizes sāpju dēļ nācās pāriet soļos. Sākās smagas pārdomas. Tik ļoti gribējās to Nordea, vai tiešām nāksies atteikties? Varbūt sateipot? Nu labi vēl sestdien no rīta pamēģināšu. Nesanāca pat 2 km noskriet, sāpes vēl asākas… Nācās pieņemt smago lēmumu – nepiedalīties. Tas tiešām ir smagi – prāts jaucas ar emocijām. Skaidrs, ka jāklausa prātam, kurš saka, ka nav vērts sačakarēt savu veselību un atlikušo skriešanas sezonu, bet tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu. Galu galā – mans pirmais maratons…

Bet galīgi garām šo pasākumu laist arī negribas, tāpēc domāju, ka vismaz pavazāšos gar trasi, atbalstīšu skrējējus. Bet tad kā likteņa saukts Facebook man acīs iekrita Dainas ieraksts par nepieciešamajiem brīvprātīgajiem ūdens pasniegšanai. O, laba izdevība būt maratonā un kas vēl jo labāk – palīdzēt skrējējiem! Piesakos!

Lai arī neskriešu, tomēr visu pārējo gan izbaudu – aizbraucu uz Expo pēc numura un aizeju uz Pasta party, jo kā zināms, mums tā skriešana jau sen vairs nav tikai skriešana vien.

Ūdens lējējiem svētdienas rītā 4:50 jābūt pie Strēlnieku pieminekļa. Gulējusi esmu četras stundas, 5 km uz centru dodos kājām, jo sabiedriskais nakts transports kursē man neizdevīgā laikā, bet maksāt par taksi muzeju nakts tarifu nevēlos. Interesanti vērot naktsdzīves baudītājus. Viņiem vēl ir vakardiena, man jau šodiena.

Vecrīgā pilnā sparā jau rit gatavošanās maratonam. Atkal sirds sažņaudzas domājot, ka es šeit šogad neskriešu. Un vēl ir žēl, ka netikšu uz komandas kopbildi, jo mans darba punkts būs krastmalā pie Lido – pārāk tālu, lai es spētu operatīvi tikt līdz Kristapam un atpakaļ.

Ūdens glāzes un galdus ar tām piepildām laicīgi, un līdz pirmajiem skrējējiem ir gana daudz laika, ko gaidīt. Un tad jau viņi nāk – sākumā kenijieši ar pāris mūsējiem pa vidu, pēc brītiņa pirmā dāma – mūsu Jeļena. Iesākumā darba maz, jo mēs esam daudz, bet to ātro skrējēju ne tik daudz un tie paši nešķiet pārāk izslāpuši. Taču drīz viss mainās un nu jau glāzītes no mūsu rokām sāk izķert arvien raitāk. Izvēlos stāvēt trases otrā malā un domāju, kāpēc sacensību organizatoriem tas nav ienācis prātā – dzirdināšanas galdus novietojot abpus trasei – veidotos mazāk sastrēgumu, ko šobrīd rada skrējēju plūsma, kas cenšas pārvietoties tuvāk galdiem ar ūdensglāzēm.

Cik pamanu, cenšos uzmundrināt ar kādu uzsaucienu kluba biedrus, bet vispār pamanīt tai burzmā tiešām nevar daudz. Šķiet, ka visu laiku smaidu, emocijas ir pozitīvas un nedaudz esmu pat priecīga, ka neskrienu, jo izskatās, ka jums tai tveicē tiešām nav viegli.

Tā nu es tur kursēju ar glāzītēm rokā no galda uz trases vidu un atpakaļ. Pēkšņi: STOP, kaut kas iedūries man sānos – ā, riteņa stūre. Jā, tieši īstajā vietā un laikā! Saķērusi savu sānu mazliet palocījos sāpēs un pēc brīža turpināju darbu. Kad lielākā burzma noskrējusi, sākam vākt izdzerto glāzīšu kaudzes. Šķiet, ka pēc nepilnas stundas mūsu atbildības robežās esošā Krasta ielas teritorija ir tīra, kā nekas nebūtu bijis. Bet darbs ar to nebeidzas – tiekam vesti uz finiša zonu dalīt medaļas finišējušajiem desmitniekiem un piecīšiem. Šajā brīdī atceros, ka es taču tik ļoti gribēju to jauno smuko medaļu. Atkal jau acis gandrīz slapjas…

Arī medaļu dalīšana bija interesanta pieredze. Mazliet atkal bija žēl tos maratonistus, kuri finišēja kopā ar 10 un pat 5 km skrējējiem. Viņi tajā burzmā tika pamesti likteņa varā. Medaļas ar sarkanajām lentām bija vairs tikai pie viena cilvēka, kuru, ieraugot kārtējo finišējušo maratonistu, centos atrast un maratonistam medaļu piešķirt, bet pieļauju, ka ne visus pamanīju. Tomēr gribas cerēt, ka neviens tomēr bez medaļas nepalika. Bet bez bardaka neiztika.

Kad visi bija nofinišējuši pats Norda kungs ieradās uz tikšanos ar brīvprātīgajiem, lai pateiktos mums par darbu un personīgi izdalītu diplomus par piedalīšanos. Par to viņam – visu cieņu!

Rezumē:

1) otrpus maratonam arī ir ļoti interesanti, bet nākošreiz tomēr vēlos būt skrējēju rindās;

2) neskriet ir traumatiskāk – kā šodien noskaidroju, mana sadursme ar velobraucēju ir rezultējusies divu ribu lūzumā. Toties kājas sāpes vairs nejūtu! Bet smieties un klepot ir sāpīgi, un nedodies – uznāks šķavas!!!

P.S. Pie smukās medaļas gan tiku – izmantojot dienesta stāvokļa priekšrocības, paņēmu vienu kā suvenīru. Protams, nav jau tā sajūta, kā tad, ja būtu pelnīta… Bet to – nākošreiz.

Tagad palīdziet man izdomāt, kur skriet manu nākamo pirmo maratonu!