Apaļus astoņus gadus mani ļoti patika līdzjušanas prieks, padevu trasē dzērienu, plaukšķināju uz nebēdu gan savējiem, gan svešajiem. Vairumu noskrieniešu pazinu sejā, kad vēl atrados „žogam otrā pusē”. Taču tad Trakais pieteica liktenīgajam skrējienam „Noķer vēju 2013” 5km distancē, pagaršoju pjedestālu, mmm.. varbūt jāsāk trenēties?! Sapratu, ka man noteikti vajag motivāciju, nolēmu, ka ap savu dzimšanas dienu, gribu noskriet pusmaratonu. Tika nolemts skriet Bratislavā, kur aprīlī būs nedaudz siltāks kā Latvijā, turklāt gribēju savu skrējējas karjeru uzsākt ārzemēs. Laika man pietika, bija 2013. gada oktobris, paredzamais pirmais starts 06.04.2014. Noskrien lapā atradu treniņplānu, atlika tikai sākt skriet, bet… man bija bail, ja nu nevarēšu, ja aizskriešu no mājās 2 km un atpakaļ netikšu? Ok, nolēmu skriet pa lentu, bet tur arī ziepes – laikam biju saskatījusies par daudz Youtube klipiņus par to, kā cilvēki nokrīt no tās. Tā kā neesmu no kautrīgajām, tad ņēmu treneri pie rokas un teicu – iemāci man skriet pa skrejceļu, šis gan nosmaidīja par tādu lūgumu, bet visai pacietīgi mani apmācīja. Tā nu tipināju pa skrejceļu, sākumā 5, 6, 8 km. Vienreiz noskrēju pat 12! Nozīmīgs pavērsiens notika novembrī, kad noskrienieši nolēma izskriet Latvijas kontūru par godu mūsu valsts dzimšanas dienai, es arī tik ļoti gribēju savā FB lapā ar tādu zīmējumu palielīties. Domāts – darīts! Paldies abiem brāļiem Limanāniem par atbalstu un puisim, kurš pēdējos 2 km man iedeva savu velosipēdu, citādi līdz Mākslas muzejam netiktu. Toties tajā dienā es sapratu – man patīk skriet ārā, svaigā gaisā un kompānijā! Tā nu sākās gatavošanās iet uz pirmo koptreniņu, jo protams bija bail, ja nu netikšu līdzi, ja nu nevienam tur nepatikšu. Diezgan loģiska izvēle bija PAN!K koptreniņi, jo tos apmeklēja mans vīrs, tā teikt „droša aizmugure”. Šeit iepazinos ar eees, traks var palikt –meitene skrien katru dienu, par viņu raksta mājās lapā, ir gandrīz visas iespējamās nozīmītes un ir tik kolosāls, atvērts cilvēks! Paldies Evita par pirmajiem koptreniņiem, kopīgi izskrietajām eglītēm un 1. Janvāri. Brīvdienās bija jāskrien garie treniņi, šeit man jāsaka paldies marcinsh un ugis, par mūsu kopīgajiem Pār(i) Daugavas koptreniņiem, kā arī Divplākšņiem Superpaldies, kaut gan ar lielām bažām devos uz viņu pirmo treniņu, te jau vīra aizmugures vairs nebija, te bija jātiek galā pašai, bet dzīvē viss bija savādāk – iepazinos ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem kopā ne viens vien km kopā notipināts, šķiet Argons cietis visvairāk, nesis manu ūdeni, braucis pirkt botas, tramdīts pa dažādām sacensībām. Noskrēju visu ziemu, uz lentas itin nemaz vairs nevilka, ekipējums arī auga, jo man patika zināt cik un kādā ātrumā skrienu, ziemā gan izdevās piedzīvot arī „pēdējo” treniņu, kad sniegs līdz ceļiem, kājas neklausa, bet līdz mājām 8 km, tikai vīra pacietība un nopirktā dalība pusmaratonam lika saņemties.
Tā nu klāt viņa bija – mana pirmā pusīte! Man ļoti patika stāvēt blakus skrējējiem, izjust starta emocijas, beidzot es arī šeit biju! Pāris bildes un aiziet, smaids līdz ausīm un pulss no satraukuma droši vien debesīs! Trasē man bija eskorts – labais un sliktais policists. Viens brālis dzina un priekšu – jāskrien ātrāk, drusku grūti ir jābūt, otrs mierina – lēnām, prātīgi vēl daudz jāskrien, 19km likās visss vairsss nevaru, bet to jau skaļi nedrīkstēja teikt, nekas cits neatlika kā saņemties, droši vien ar roku sasniedzamais finišs, atkal ļāva kāpināt tempu un klāt es biju 1:51:43 !! Jūhuu, mērķis finišēt zem 2 h godam izpildīts! Medaļa kaklā, smaids līdz ausīm, no laimes nezināju, kur likties, gribējās katram slovākam izstāstīt – es tikko noskrēju savu pirmo pusīti mūžā, eh bet viņi jau latviski nesaprot. Tiku pie slovāku „baikāla” un laimīga devos atpakaļ pie trases, lai sagaidītu brāļus, kuriem vēl atlika noskriet otru pusi distances un finišēt Bratislavas maratonā.
Pavisam nemanot esmu noskrējusi 8 pusītes (šogad vēl (vairs) divas padomā) un 3 brīnišķīgus, skaistus, emocionālus treilu skrējienus – Cēsis, Stirnu Buku un Priekuļus (šogad viens vēl padomā) un tad plāns vienkāršs – es gatavošos savam pirmajam maratonam, biļetes uz Parīzi jau kabatā… NOSKRIEN!
Kamēr Latvijā valda ziema, tikmēr nedaudz skrējēju dodas meklēt „pavasari” ziemas pārņemtajā Slovākijā.
Nedaudz pirms. Ceļojums ar autobusu kā jau ierasts sākas vēlā ceturtdienas vakarā Rīgā, turpinās Kuldīgā, Saldū un tad cauri Polijai līdz Krakovai. Krakova mūs sagaida ar -2C, slapju sniegu un drēgnu laiku, bet tas netraucē apskatīt pilsētu, kā arī apzinīgajiem izskriet vakara treniņu. Nākošais rīts jeb diena Bratislavā priecē ar +7C un sauli. Ierastā kārtība nemainās, expo, numuri, pilsētas apskate.
Rīta cēliens. Iesākās iedvesmojoši, aiz loga tikai -4C un tā skaisti lejup no debesīm plivinās sniegpārslas jeb ko vēl vairāk var vēlēties pusmaratona rītā. Brokastis. Sniegota pastaiga līdz starta vietai, kur atlikušo laiku līdz startam sildāmies un pļāpājam Eurovea lielveikalā. Organizatori aicina doties uz startu. Sabozušies, nedaudz vēsuma ieskauti dodamies starta virzienā ieņemt vietas tuvāk līnijai.
Starts. Ar starta šāvienu visi aiztraucas trasē. Pirmais kilometrs kā jau pirmais kilometrs ar drūzmēšanos un sava ideālā tempa atrašanu. Apdzenu vairākus TT, kuru laiki man šķiet par lēnu, bet tuvumā paturu TT3h30. Aiz starta līkums, bet labajā pusē startam Slovākijas Nacionālais teātris. Iela plata, skriet ir kur, pēc pusotra kilometra pagrieziens pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi un jau atkal vēlreiz pa kreisi līdz esam izskrējuši mazu cilpiņu un atgriezušies uz platās ielas. Labajā pusē dzeršanas punkts, kuram lepni paskrienu garām. Lai arī laikapstākļi ir uzlabojušies un gaiss ir sasilis līdz +1C, jakas kabatās pazūd plānie cimdi. Vēl pāris kilometri un pagriezieni, noskrieti 5km. Dzeršanas punktā paķeru glāzīti ar dzērienu – auksts, bet der. Pēc brītiņa apdzenu Kuldīgas dāmas un pamāju. Tik dzirdu sarunu nopakaļus „viņa skrien kādu distanci pusīti vai garo?” Ilgi nedomājot pagriežu savu numuru uz aizmuguri un dzirdu „Ā, viņa mūsējā”. Pasmaidu pie sevis. Vēl pēc kilometra panāku Ingu (dullie maratonisti), pamāju un prom esmu. TT3h30 aizvien kādus 100-150m pa priekšu skrien. Ap 7km jau laicīgi iekārtojos labajā pusē, lai no galda varētu paķer kādu glāzīti. Neliela vilšanās tur ūdens, bet nesasalis.
Taisnais garais posms turpinās. Baloni turpat, pretī vēl neviens neskrien, bet priekšā aktīvi ripinās uz priekšu viens puisis ratiņkrēslā, kuru pavada cits skrējējs. Apbrīnoju šos cilvēkus. Pretējā ielas pusē parādās rosība, parādās pirmie skrējēji. Ideāli, tagad ne tikai jāskatās, kur pats skrien, bet arī kas skrien pretī. Ja visu laiku ielu sadalīja tramvaja sliedes, tad apgriešanās punkts paredzēts aiz tramvaja galapunkta. Vēl kilometrs, pieveikti 10km pa 51min22sek, lēni pie sevis nodomāju, bet mierinu ar domu, ka jāskrien vēl tik pat daudz. Atpakaļ skrienot tiek nopētīti aiz manis skrienošie dalībnieki. Daudz. Redzami pāris TT ar baloniem, kuri sākumā skrēja ar koka norādēm rokās, lai visi zina plānoto finiša laiku. Pēdējo skrējēju pavada divas policijas un divas neatliekamās medicīnas mašīnas, visu filmē operators, kurš atpakaļgaitā ne pārāk ātri pārvietojas ar kameru rokā. Ezeru pēc 11km labajā pusē neredzēju, jo ir ziema un viss ir balts, aizsalis. Garajā taisnē viens puisis pāris kilometrus mani izvēlējās kā personisko tempa turētāju.
Pie 14km, divējādas sajūtas vēl trešdaļā jāskrien vai dodamies mājās. Trase veda garām mūsu viesnīcai. Tāpat ik pa 7km trases malā valda rosība, jo šeit ir mix zonas stafetes skrējējiem. Vēl nedaudz taisnīte, pāris maznozīmīgi kāpumi/kritumi. Un aiz pagrieziena pa kreisi kalniņš augšup (labi, ka šeit skanēja mūzika, jo trasē vienīgais troksnis bija līdzjutēju radītais) līdz Svētā Mihaila tunelim. Trase ieved Vecpilsētā – šauras ieliņas, skatlogi, skulptūras, pa vidu apdzenu Indru, nopētu lūriķi – fotogrāfu. Aiz 16km kreisajā pusē paliek finišs, no labās puses pretī izskrien gandrīz finišētāji, mēs tālāk arī pa labi. TT3h30 baloni jau kādu gabaliņu pa priekšu skriet, bet man viņi kalpo kā orientieris cik tālu jāskrien, lai arī mēs pārējie, beidzot varētu griezties atpakaļ. Gribu uz finišu.
Pēdējie pieci kilometri. 16-18km šķiet velkas mūžību, jo tos balonus kā redzu tā redzu, vai viņi nemaz nedomā pagriezties? Trase tikai vijas tālāk prom no sacensību centra. Pārņem izmisums – cik vēl. Pārdomu brīdis par dzīvi, sezonu, skriešanu. Vispār jau skriešanas ātrumu tas nemaina. Smaids atplaukst, kad pie 18km parādās dzeršanas punkts, kur vienā no ūdens malkiem tieku pie ledus gabaliņa. Pavasaris. Urā, arī es beidzot griežos atpakaļ. Prieki bija īsi, jo skrienot gar upi mūs sagaida tāds jauks pretvējš. Pēdējos trīs kilometros cenšos kādam turēties līdzi, jo aizvējš ir un paliek aizvējš, lai arī cik sevi vajadzētu piespiest skriet ātrāk. 20km dzeršanas punktam paskrienu garām, nav vērts. Garmins rāda, ka noskrieti jau 20.5km, sevi mierinu ar domu, ka tomēr tas kilometrs būs vēl jāskrien. Tāpat notiek saruna par tempa kāpināšanu. It kā izdevās, it kā nē, jo pēdēja finiša taisnītē vienam onkam tomēr zaudēju (vecāki cilvēki jāpalaiž pa priekšu). Finišs. Pulkstenis rāda, ka trasē pavadītas 1h47min59sek (rezultātos 1h46min55sek).
Pēcfinišs. Kur tur kreisajā pusē bija lielais ekrāns neredzēju, tāpat nemanīju tablo ar nulle kā finišējušo vārdiem. Lēnām atvelkot elpu virzos uz priekšu. Tieku pie medaļas, kuru uzreiz pati uzkaru kaklā, lai nepazūd. Plēves maiss – silti, rinda pēc tējās. Celtnieku stalažas – organizatoru jociņš, lai dalībniekiem būtu vieglāk nokļūt augšā un nodot čipus. Sausas drēbes. Rinda pēc banāna, bulkas un tējas. Teltī silts. Mājupceļš.
Atlikusī diena Bratislavā, Vīnē un atpakaļceļš. Pēc kārtīgām pusdienām dodamies apskatīt atlikušo Bratislavas daļu – uzkāpt augstākajā kalnā. Ļoti prātīga doma, bet toties skats uz pilsētu skaists. Lai arī kādu, bet pavasari Bratislavā atradu, jo vienā no dārziem ziedēja sniegpulksteņi. Nākamā diena Vīnē mūs sagaidīja ar -2C un slapju sniegu, gan no gaisa, gan pāris centimetru biezā sniega kārtā uz zemes. Atvēlētās 4 stundas paiet nemanot, apskatot Vecpilsētu. Mājupceļš kā mājupceļš – Austrijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas, Lietuvas un visbeidzot arī Latvijas robežu šķērsojot.
Nobeiguma vietā.
Ir jau dīvaini sezonas pirmajā pusmaratonā labot personisko rekordu ar “bagātīgu” ziemā saskrieto bāzi.
km 
-