Atmiņas par šo sen uzsākto, bet nepabeigto ierakstu manī uzjundīja šodienas karstais piedzīvojums ar Evitu (eees) Bikram jogas studijā Ventspils ielā.
To, ka joga eksistē, es uzzināju bērnībā, vecāku bibliotēkā bija bilžu grāmata jogai mājas apstākļos. Bildes man patika, bet patikšana tā arī palika teorētiska. Mana praktiskā iepazīšanās ar jogu, ja parokās atmiņās, sākās kādus 10-12 gadus atpakaļ, kad kādu rītu draudzene mani pierunāja uz rīta fitnesa jogas nodarbību 7.15. Divi galvenie faktori šo pirmo nodarbību uz daudzajiem gadiem padarīja arī par pēdējo: tas agrais rīts un tas, ka es jutos pilnīgi tizla uz pārējo fona, nespējot izpildīt ne pusi no tā, ko citi darīja ar šķietamu vieglumu, un vispār nesaprotot, kas tur ar to elpošanu.
Pagājušajā rudenī iegūtais ITB sindroms rosināja daudzas pārdomas manā skrējēja galvā. Galvenokārt, ko lai tādu padara, lai traumas neatkārtotos. Nobruņojusies ar vairākām grāmatām, sāku pētīt. Kā nu bija, kā nu nē, ļoti daudzas no skriešanas grāmatām piemin jogu kā ļoti labu papildinājumu skriešanai – lai izstieptu muskuļus, attīstītu nepieciešamo lokanību un līdzsvara sajūtu, vienā no grāmatām pat redzēju jogas pozas, kas izmantojamas iesildīšanās pirms skriešanas. Lai arī ilgi briedu (jo joprojām atceros to tizluma sajūtu), tomēr nolēmu mēģināt. Turpmākais ir tādās kā epizodēs, domas pierakstītas gandrīz pēc nodarbībām, tāpēc nedaudz sadrumstalots. Jāmin, ka lielākā daļa nodarbību, uz kurām esmu bijusi (7 jogas nodarbības, 5 jogas-pilates mix, kas gana tuvu jogai no skrējēja viedokļa) ir apmeklētas CityFitness Domina (pie treneres Egijas) un tikai pēdējā – Bikram joga (tiem, kam šis nosaukums ir svešs – tā ir joga karstā telpā, ar noteiktu nodarbības struktūru, kurā pozas un elpošanas vingrojumi tiek pildīti vienmēr tajā pašā secībā, precīzi 90 minūtes).
Pēc 2 nedēļām jeb 4 nodarbībām. Mana beidzot izlocītā mugura jūtas tik labi, ka pavīd doma, ka cilvēkiem ar sēdošo darbu būtu jāiet uz jogu obligātā kārtā. Varbūt ierosināt darba devējiem, lai ievieš punktu darba pienākumu aprakstos? Kā kaut ko tik atbrīvojošu var laist garām pēc mokpilnas dienas pie datora?
4 dienas pirms NRM. Stiepjot kāju, vien kādas 10minūtes pēc sākuma, man sarādījās, ka ir ļoti grūti, ka esmu nomocījusies darbā un pilnīgā bezspēkā. Pieķerot sevi pie šīm sajūtām, nodomāju “Pag, pag, pag, Tev pēc 4 dienām ir jāskrien 42km un Tev ir pilnīgs bezspēks. Nu ka fiksi, fiksi savākties!”. Mentāli iepļaukājot sev pāris reizes, vēl pēc laika atskārtu, ka pildu vingrojumus no visa spēka, ar tīru sirdsapziņu un nekādu enerģiju trūkumu neizjūtu.
Pēc garāka skrējiena. Lai arī izstiepusies un jau pat nedaudz atdzisusi, novietojoties bērna poza sākotnēji šķiet ļoti nepatīkami. Pēdas pilnīgi stīvas, stiepjot tās sāp, gurnos arī ir iekrājies nepatīkams spriegums, viss tāds kā sastindzis un sāpīgs. Tomēr pēc 15minūtēm dažādās stiepšanās, elpošanā un koncentrēšanās, iet daudz vieglāk un arī spriegums no muskuļiem pamazām pazūd.
Otrais mēnesis. Cik forši, ka kāds tomēr atklāja bērna pozu! 10 minūtes uz paklājiņa un var pilnībā izslēgt apkārtni (tai otrajā vingrošanas zālē tiešām bija mūzika? un te jau savākusies pilna zāle ar cilvēkiem?), skrienošās viena otrai pakaļ domas (darbs, mājas, atkal darbs, dārzs, kaķis tāds slims no rīta izskatījās utt.), atslābināt plecus un muguru. Varbūt vajag turēt ofisā arī vienu jogas paklājiņu?
Bikram joga. Pamēģināt šo es gribēju jau sen. Bet vienmēr likās, ka tā tāda ekzotika un ko tad nu es, kautrīgi un bailīgi. Tāpēc ļoti nopriecājos, ka Evita uzrakstīja forumā par iespēju aiziet pamēģināt. Zinot, ka būs karsti, uzreiz morāli gatavojos tam, ka trūks elpas, reibs galva, nu un, protams, ne visu spēšu izpildīt. Bet nekā, tik traki nemaz nav, lai jūs nebiedē +40,6C, kuros vēl ir arī jāvingro. Protams, pēc aptuveni 5 minūtēm sviedri jau tek aumaļām un tas tā arī turpināsies visas pusotras stundas. Man, piemēram, gan roku, gan kāju pirkstu āda bija sačokurojusies, it kā es vannā būtu aizmigusi. Bet viss notiek lēnām un pamazām, katra poza vai vingrojums tiek izpildīts divas reizes, kārtīgi izskaidrots, apstāstīts, nokontrolēts un palielīts, ja sanāk (ļoti motivējoši, starp citu). Elpojas viegli, varbūt tāpēc, ka, ja koncentrējas uz elpu un stāju, vieglāk pildīt. Visu izpildīt, kā meitenes, kuras iet ilgi un regulāri (tik skaisti, kā Evita, piemēram) man, protams, neizdevās; es priecājos, ka vispār spēju saprast kā un nostāties pozā. Priecē tas, ka visu var apgūt pamazām un, jācer, pēc laika, ja turpināšu, arī es varēšu ar lepnumu pētīt savu pēdu bezmazvai karājoties pāri galvai (joks, tik traki nemaz nav!) Beigās ik pa brīdim starp pozām mums ļāva atslābt uz paklājiņa, domājot par neko vai pareizāk teikt, nedomājot (īsas meditācijas?). Un ticiet vai neticiet – tajos brīžos likās, ka ir pat vēsi. Un par to galvas reibšanu – pieņemu, ka tas ir individuāli, man pāris reizes sareiba, kad cēlos no guļus pozas sēdus.
Sausais (vai varbūt šeit jāsaka slapjais?) atlikums: lokanības vingrojumus pildīt daudz vieglāk karstā telpā; lai arī mierīgs, sanāk pilnvērtīgs aerobais treniņš; pilnīgs atslābums miesā un tukšums galvā!
P.S. Starp citu, lai arī es joprojām esmu nelokana, tizla es vairs jogā nejūtos. Šeit ir viss ļoti atkarīgs arī no trenera, gan trenere Egija, gan Maija Bikram jogas studijā ir ārkārtīgi pozitīvas un spēj radīt sajūtu, ka arī es ko spēju. Pie tam līdzsvara turēšanā es pat neesmu bezcerīga, acīmredzot, ziemas vingrojumi, stāvot un tupjoties uz vienas kājas, ir nesuši savus augļus.
P.P.S. Visu šo mēnesi Evitai ir lieliska iespēja, ejot uz nodarbību, paņemt līdzi draugu(-dzeni), kas ir absolūti par brīvu. Meitenes un puiši, noteikti izmantojiet izdevību un piesakaties!
km 
-