Sākās viss tā, ka VSK Noskrien izcīnīja komandas brīvbiļeti Stipro skrējienā, jo bija lielākā komanda Biķernieku pusmaratonā. Tā nu sanāca, ka kautrīgi pieteicās 4 dalībnieki – ricardo, zaichiks, essnee un Enrico. Iepazināmies sacensību dienā.
Tagad jau viss ir samaisījies, grūti vairs atšķirt, kurš šķērslis bija kurš. Varu tikai pateikt, ka bija šausmīgi daudz dubļu vannu.
Bija viegli šķēršļi (piemēram, salmu rituļi), bija grūti šķēršļi (piemēram, baļķu siena), bija tādi, no kuriem sākumā nobijāmies, bet izrādījās, ka nekā tur nav (stikla kalns), bija pēc izskata viegli, bet patiesībā šausmīgi (es nevaru tagad atcerēties piemēru, bet tādi bija).
Bija šķēršļi, kur cilvēkiem nācās tikt galā ar savām bailēm – no augstuma, no duļķainiem ūdeņiem, no iesprostošanas (personīgi, manai klaustrofobijas tieksmei pārbaudījums bija pazemes tranšeja).
Gadījās arī pa ķibelei – vienam no mums baļķu sienas augšā aizķērās bikšdibens aiz zara, vienam matos ieķērās dzeloņdrāts, vienam pazuda ar 8 saspraudēm piesprausts numurs, bet galu galā tie visi ir tikai sīkumi, jo mēs taču bijām četri!
Katram no mums gadījās savi vājuma brīži. Un šeit ir jāsaka liels paldies brīnišķīgajiem komandas biedriem, kas neņēma ļaunā, ja kādam palika grūti. Mēs gluži vienkārši padevām roku un visi kopā turpinājām ceļu līdz nākamajam pārbaudījumam!
Runājot par palīdzību, mums bija arī fantastiski atbalstītāji. Sākumā pat prātā neienāca, ka vajadzēs padzerties vai ko tamlīdzīgu. Brīdī, kad savējie malā uzsauca mums un vicināja ūdens glāzes, sapratām, ka jā – mums taču gribas dzert! Tā nu mūsējie ceļoja no šķēršļa pie šķēršļa, aurojot un dzirdinot mūs un arī citus grūtībās nonākušos, piemēram, meiteni, kura atzinās, ka ir jau padzērusies no grāvja.
Ko vēl lai pastāsta? Ak, jūs noteikti gribat zināt, kā mums gāja pie slavenā stikla kalna. Vienkārši – mēs tam pārlīdām pāri!
Kopumā – lieliska diena, lielisks piedzīvojums, lieliski cilvēki un lielisks viss! Liels paldies VSK Noskrien par iespēju piedalīties!
km 
-