Lieta tāda, ka par saviem pirmajiem ultramaratoniem katru reizi cītīgi uzrakstīju pa rakstiņam, jo ultras likās kaut kas īpašs. Un šis īpašums jau nekur nav zudis, vēl aizvien man tās šķiet kā īpašs piedzīvojums, ne tikai kārtējās sacensības. Tāpēc nolēmu tomēr saņemties un kaut ko uzrakstīt arī par savām trim pēdējām ultrām, par kurām iepriekš nebiju saņēmies – Višķu 50 km skrējienu, Cēsu 80 km taciņskrējienu un, protams, 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km desojienu.
Šoreiz viss vienā rakstā, enjoy – http://oreman.wordpress.com/2014/09/05/tris-ultras-pusotra-menesi
P.S. Neskatoties uz pilnīgu un absolūtu (un faktiski arī totālu) nomaldīšanos Cēsu apkārtnē, kefīra kauss man vēl joprojām aktuāls!
km 
-