VSK Noskrien

Lai noskrietu maratonu, ir jāskrien. To neapšaubīs neviens. Kad izlasīju Nordea Rīgas maratona vadītāja un iedvesmotāja Aigara Norda “500km līdz Tokijai,” atcerējos par savu neseno neprātu un pieteikšanos Barselonas maratonam. Man vēl bārda nav nodzīta kopš Ņujorkas maratona, bet jau trīs nedēļas būtu jāskrien nākamajam. Un gandrīz trīs nedēļas neesmu skrējis.

Lasot Aigara treniņa piezīmes, šķiet, ka viņš taisās uzvarēt Tokijas maratonā. Pulsu līdz 150, 6x400m, pietupieni “līdz krēslam,” noslēgt ar 158. Protams, dzīves baudītājiem vajag arī skriešanu izbaudīt, bet vai tur kaut kas ir no skriešanas un baudīšanas? Atskriešanās ir tas kas vajadzīgs, lai izbaudītu skriešanu. Nevis sekundes, rekordi, uzvaras, pulss, sviedri līdz sāpēm.

Savam pirmajam maratonam es gatavojos gluži varbūt ne kā Aigars, bet “no grāmatas” burtiskā nozīmē. Treniņu grafiks – otrdiena, trešdiena, piektdiena un brīvdienu garais. Sniega un aukstuma laikā pa lentu sporta klubā, dažus grūtākos treniņus kopā ar VSK Noskrien izpalīdzīgākiem biedriem. Līdz riebumam apnicīgi sev un nemaz par ģimeni nerunājot.

Biju ievērojis plānu par vairāk nekā nepieciešamiem astoņdesmit procentiem, skrējis testa skrējienus sacensību apaviem un galvā jau iezīmēju savu finiša laiku. Un tieši maratons, uz kuru gatavojos visvairāk, man riebās visvairāk. Vēlamais ātrums tika nokauts pirmajos desmit kilometros, un otru distances pusi pavadīju, domājot kāda velna pēc. Līdz galam tiku tikai un vienīgi tāpēc, ka biju apsolījis tā izdarīt. Mokas ķermenim un prātam.

Bet kāpēc Barselonas maratons būs man būs jau ceturtais? Tāpēc, ka man patīk skriet. Man patīk tā satraucošā sajūta nedēļu pirms maratona, starta pūļa kopējā sajūsma, nogurums distances vidū, grūtums, piespiešanās un finišs. Lielākā daļa tik laimīgi. Un atkal pēc kāda laika viss no gala.

Savu otro maratonu es noskrēju, pēc vispārējiem uzskatiem negatavojies. Jā, biju noskrējis pāris pusmaratonus kā tempa turētājs, piedalījies komandas koptreniņos un izgājis pēc darba izskriet nogurumu. Bet nekādas mērķtiecības un nekādi plāni. Nekādi obligātie treniņi un diētas. Vienkārši skrēju sava prieka pēc treniņos un tieši tāpat maratonu. Rezultāta tiku pie 42km tīras baudas un līdz finišam tiku pat ātrāk nekā pirmo reizi. Starp citu, trešo maratonu noskrēju līdzīgi. Pie sevis pat smējos, ka otrais man kalpoja par treniņu trešajam. Un atkal ātrāk. Vienkārši ņemot visu kopā vairāk biju skrējis treniņos.

Man bija paredzēts jau šogad noskriet savu ceturto maratonu un uz to, lielākoties trenējos skrienot ar baloniem. Protams, ceru, ka mana baudpilnā attieksme pret treniņu procesu nebija par pamatu, kāpēc viss ar šo maratonu iznāca tā kā iznāca. Amerikā gan tiku pie sacensībām. Un apstiprinājuma savai skriešanas teorijai.

Pusmaratonā, kurā piedalījos, laika limits bija četras stundas. Lēnākie tempa turētāji skrēja ar paredzēto finiša laiku trīs stundas. Skrēja gan ātri un tievi sportisti, gan tādi paši skriešanas mīļotāji kā es. Finišā ar savu standarta tempu pusmaratonā 2h15min biju ātrāks par vairāk nekā pusi no astoņiem tūkstošiem skrējēju. Kuldīgas pusmaratonā skrienot tādā pašā ātrumā ar baloniem, es biju viens no pēdējiem.

Pie mums skrien tikai sportisti un lēna skriešana nav cieņā. Ne no lielākās daļas citu sportistu, ne no sacensību organizētājiem. Galvenais ir uzvarēt un pie putras tiek ātrākie. Latvijas garo distanču skriešanas sacensības nekad nepiesaistīs tūkstošus, jo visi nevar būt pirmie. Visi nevar uzlabot personiskos rezultātus vai noskriet pusmaratonu ātrāk, nekā kenijiešu maratonu. Visi nevar un nemaz negrib skriet četras reizes nedēļā, pārspēt rekordus, alus vietā dzert pulvera ūdeņus un želejas brokastīs. Bet maratonu viņi var noskriet. Tieši tāpat kā visu pārējo dzīvē – nesteidzoties un izbaudot. Ticiet man, ja tāds kā es varu, tad jebkurš var.

Bet nevajag “pulsu līdz 150, 6x400m, pietupienus un noslēgt ar 158.” Lai noskrietu maratonu, vajag tikai skriet un ieklausīties sevī. Un sāc šodien, jo pat Nordea Rīgas maratons vairs nav aiz kalniem.