Atzīšos, es kā cilvēks, kurš praktiski visas 12 klases skolā veselības dēļ ir bijis atbrīvots no sporta, nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu iepatikties skriešana. Tas likās…nu, tik prasti un garlaicīgi. Tomēr dzīve visu saliek pa plauktiņiem.
Pirms pāris gadiem pievarēju O kartes skrējiena 4km. Bez apstāšanās pauzītēm, tādēļ par sevi jutos īpaši lepna, jo skrējiens izdevās par spīti tam, ka man nebija ne īpašu apavu, ne arī biju iepriekš trenējusies. Toreiz sajutos kā īstena varone un ar to arī viss beidzās.
Labprāt sekoju līdzi sava kolēģa gaitām, kurš skrien kā vējš un nevienu dienu nevar bez izkustēšanās – vai nu ātrākas pastaigas, vai arī skriešanas. Tomēr šogad viss mainījās. Aizvadītā gada decembra pēdējās dienās nolēmu piereģistrēties Nordea maratonam. Nedaudz gan kauns bija citiem atzīt, ka esmu ieplānojusi skriet 5km, jo labi apzinājos, ka tas ir ļoti smieklīgs distances garums. Bet tomēr. Protams, maratonam nepieciešams gatavoties, taču gatavošanās man izvērtās par kaut ko briesmīgāku nekā zobu sāpes – kājas berza, dūra sānā, elpas trūka. Treniņa nolūkos pāris reizītes noskrēju pa 3 km un sajutos pārlaimīga. Gluži kā būtu noskrējusi visu garo maratonu. Pirms liktenīgā maratona nolēmu, ka ar pašreizējiem apaviem nebūs aršana, tādēļ nepaknapinājos un iegādājos skriešanai domātus sporta apavus. Un kas to būtu domājis! Apavi bija kā atslēga, kas atvēra manas čakras skriešanai. Sapratu, ka skriešana var būt arī lieliska laika nodarbe.
Tuvojās maratona diena. Vairākkārt pirms tās gan mainīju savu lēmumu, prātojot, ka varbūt tomēr neskriet, jo jāiet pakaļ numuram utt. Priekš kam tas viss. Tomēr es to paveicu. Maratona dienā pamodos jo īpaši agri un ar abiem saviem vīriešiem braucu uz centru. Kādas bija sajūtas? Fantastiskas – kur vien skaties, apkārt cilvēki ar dalībnieku somām un numuriem. Un es noskrēju. Noskrēju savus 5 km zem 30 minūtēm, kas man kā iesācējai šķita pamatīgs wow… Un tajā brīdī es iegāju azartā – redzot, kā ik dienas Endomondo aplikācijā parādās aizvien jauni draugu noskrietie kilometri, sapratu, ka es arī varu. Un varu ne tikai 5km, bet vēl vairāk. Tagad esmu izaugusi līdz līmenim, kad bez problēmām varu noskriet vismaz 10km. Bez elpas trūkuma, duršanas un miršanas. Ja pēc sava pirmā 5km maratona nolēmu, ka nākamgad startēšu vismaz divos maratonos, katrā noskrienot 10km, tad patlaban prātā valda ķecerīga doma, ka nākamgad noskriešu arī savus pirmos 20km. Jā, Mežāži ir stūrgalvīgi un bezgala apņēmīgi. Ja ko ieņēmuši prātā, tad to arī izdara.
Kas vēl bez draugiem un kolēģiem mani motivē skriet? Skrējēju „sekta”. Ir tik fantastiski doties savā kārtējā skrējienā, kad pretim skrienošie pamāj sveicienu vai arī iedrošinoši uzsmaida. Tajā brīdī saprotu, ka mūsu ir daudz un skriešana patiesi aizrauj.
Kas vēl? Protams, skrējiena laikā satiktie burgervēderi (lasi: jaunas meitenes, kurām vēders karājas pāri bikšu malai un kuras vēl slājot pa ielu uzkož saldējumu, pa virsu uzdzerot kolu). Uz tādiem paskatoties, uzreiz saprotu, ka par ko tik briesmīgu negribu pārvērsties, tādēļ skrienam! Nesēdi uz dīvāna, prātojot, ka būtu tik forši izkustēties, bet gan realizē savas domas un sāc skriet. Sāc kaut vai ar ātrāku pastaigu.
Ieraksts ņemts no banija.lv
km 
-