Jaudīgi, jaudīgi, jaudīgi! Trīsreiz startēt ultramaratonā, trīsreiz uzvarēt tajā, un ar katru reizi arvien uzlabot savu iepriekšējo sniegumu, kas arīdzan ir trases rekords. Vai nojaušat, par ko ir runa? Augusts nu jau ceturto gadu ir Baltijas baso pēdu ultramaratona mēnesis (pirmajā pastāvēšanas gadā pasākums notika septembrī), un jau trešo gadu tā garākajā distancē triumfē Līva Medne. Basām kājām, 53 kilometri… Un tas nav viss – lai arī Līva nav bieža klasisko skriešanas sacensību dalībniece, dažādas piedzīvojumu sacensības un rogainingi ir jau gandrīz viņas ikdiena. Kaut gan izrādās – viņai nepatīk kalniņi. Mēneša skrējēja – basā rekordiste Līva Medne jeb skai-tlot-ajs. Lasīt tālāk.
“12.augustā Kuldīgā notiks vēl nebijušas sacīkstes – pusmaratons – gan elites klases skrējējiem, gan ikvienam no mums. Jau pieteikušies ap 100 skrējēju.” – tā laikraksta “Kurzemnieks” 2006.gada 31.jūlija numurā sākās raksts par gaidāmo pirmo Kuldīgas pusmaratonu. Sacensību dienā uz starta pusmaratonā, satelītskrējienā un bērnu skrējienā toreiz stājās kopumā nedaudz vairāk kā divsimt dalībnieki. Šogad Kuldīgas pusmaratons norisinājās jau 10.reizi un pulcēja gandrīz divus tūkstošus skrējēju. Pie tam šogad augusta kalendārā skriešanas svētku mūszemē netrūka, turklāt – gana dažādu skriešanas svētku. Lasīt tālāk.
Sestdienas rīts… Jāceļas un jāgatavojas braukt… Uzlieku skaistumlietas no Neļa Streņģe Gems (Dzeltenas, dzeltenas… Pieskaņojot biksēm)! Gatava braukt uz Roju… Kaimiņiene, kuru iedvesmoju skriet, līdz un arī kursabiedrs, kurš palicis ļoti ātrs, ka ne panākt… Sēžamies manā auto un laižam. (Ar auto jābrauc, lai var paspēt uz Prāta Vētras koncertu) Kaimiņiene zin ceļu, tāpēc pat neesmu izpētījusi ceļu… Viņa stāsta un es tik braucu…
Kad esam Rojā, skatos uz to un pilnīgi nemaz neatpazīstu… Liekas, ka pirmo reizi te… Bet tak pagājušo gadu ar biju… Nu neko, pajautājam kur autoosta, lai laistu uz Mazirbi un kaimiņiene uz Ģipku.. (Liekas, traki, ka kaimiņienei tik ilgi jāgaida līdz startam… Bet īsti par to nepadomāju, jo satraukums par startiņu).
Liekas tik brīdis jābrauc un jau esam tur… Saņemam numuriņus… Mans numurs 1!!! Paldies, bija patīkami tādu likt sev pie krūtīm!!!
Tad aprunāšanās ar citiem skrējējiem (kā man patīk šī socializēšanās, jo visi cilvēki apkārt ir tik kolosāli, reizēm šķiet, ka skrienu tāpēc, lai man apkārt būtu šādi cilvēki)
Tad jau esam uz starta un dziedam dziesmiņu ar īstu diriģentu – Bēdu manu lielu bēdu! Un starts… Varam skriet… Vejš no aizmugures piepalīdz… Piepalīdz tiešām nopietni… Vējš purina manas skaistuma lietas un visu laiku iepriecina ar savu saulaino izskatu…
(Paldies par foto, Aivars Auniņš)
Skrienu un nemanu ka skrienu ļoti ātri… Varbūt sākumam par ātru.. Bet ir tāds patīkams vieglums kājās… Tāpēc turpinu… Līdz pirmajam kontrolpunktam, tad eju padzerties pie brīvprātīgajiem (ēst vēl negribas, tik padzeros) tālāk, man pievienojas Dzintars no Kandavas, kas pagājušā gadā pavadīja mani 20 km, domāju atkal būs viegli 20 km, jo Dzintars daudz runā un liekas ļoti ātri aiziet kilometri… Bet šoreiz Kolkā jau atpaliek… Aptuveni 10 km noskrējām kopā… Tālāk turpinu viena, bet ik pa laikam ar kādu sanāk paskriet, pa kādam gabaliņam.. Pirmajos km liekas, ka priekšā nav pārāk daudz meiteņu ar basām.. Bet tad mani apdzen Inga Ziediņa, pēc neilga brīža arī Dace Veipa un visbeidzot arī Marta Zumberga… Saprotu, ka neesmu vairs godalgotā vietā, sāku mazliet palaist tempu un skriet lēnāk un baudīt dabu… Visas apdzinušās ir ļoti atrāvušās no manis… Bet tad saņemos un saku, sev nu paskriesim, tad panācu, Daci, bija palikusi lēnāka, un tad arī Ingu… Liekas.. oooo… Man sanāk labi… Spēka gan nav baigi daudz… Kājiņas sāk teikt, ka ir pagurušas un ir sāpīgas pēdiņas, laikam jau temps arī samazinājies… Dacīte mani panāk un apdzen… Un apdzen par krietnu gabaliņu… Bet kaut kā iekšēji priecājos par sajūtu, ka es skrienu… Auskariņi vēl arvien iepriecina ar parādīšanos manā redzes lokā…
Pēdējais kontrolpunkts… Tāds uzmundrinošais kontrolpunkts… Inta Amoliņa un Lāsma Āboliņa mani tā uzmundrina, tāpat arī Gunta… Paldies, milzīgs par uzmundrinājumu!!! Man likās, ka man vairs nav spēka… Patipināju, tiešām lēnu… Dace vairs nav redzama… Tas nozīmē, ka tālu priekšā.. Esmu 3 vai 4 nospriežu… Skatos uz aizmuguri, Inga redzama… Ahhhh… Jāmūk.. Ja esmu 3. tad varu to pazaudēt… Un ziniet, nez no kurienes parādījās spēks… Un nelikās, ka kājas vairs tik ļoti sāp… Skrēju visus pēdējos km… Likās, ka ātri iet km uz priekšu… Pretī skrēja Čingonis… Ahhh.. Super iedeva padzeries un pateica, ka man vē 3 km palikuši.. Saņemos vēl pēdējiem km… Un skrienu… Ik pa laikam uzmetot aci uz atpakaļu… Esmu priecīga, ka km iet tā uz priekšu… Un ieraugu finišu… Esmu sajūsmā… Tūlīt, tūlīt jau būšu galā un varēšu atpūsties. Es to būšu izdarījusi otro reizi un uzlaboju rezultātu… Par veselām 29 minūtēm!!!! Bija plāns 20 minūtes ātrāk, sanāca labāk nekā cerēju… Ar to gan nepietika, lai būtu godalgota vieta, bet biju ceturtā!!! Kolosāls piedzīvojums…
Pēc skrējiena, apgulšanās liekas kaut kas brīnišķīgs un saulenes, bija tieši laikā, lai nespīdētu acīs saulīte… Piestāvēja manam krekliņam… Brīnišķīgas dāvanas…. :)
(Paldies par foto, Aivars Auniņš)
Organizatoriem, brīvprātīgajiem un visiem, kas saistīti ar skrējienu… Milzīgs paldies… Brīnumains skrējiens!!! Izjusts ar sirdi, ar pēdiņām un actiņām… Paldies!!!
Pēc skrējiena nespēju saprast, kā esmu varējusi noskriet pēdējos km, ja pēc finiša knapi varu paiet… Ļoti savilkti muskuļi un pēdiņas surstošas, un tomēr tulzniņu ir mazāk nekā pagājušā gadā.
Pēc apbalvošnas steidzamies mājās, lai paspētu vēl lielisko Prāta Vētru redzēt dzīvajā!!! Kaifīgi, koncerts bija superīgs, tik likās ļoti ātri beidzās (nokavējām sākumu)… Kaut arī kājiņas sāpēja, tik un tā varēja izdziedāties līdz… Uuuu… Tas bija brīnumains, lieliskas dienas, nobeigums!!!
Un šodien kāju sāpes nav, tikai pēdiņu surstēšana… Un mazliet potīte ir traumēta… Tāpat esmu priecīga!!!
Pieteicos jau krietni sen uz 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratonu. Skriet ar basām kājām biju pamēģinājusi tikai dažas reizes un braucot autobusā uz Mazirbi, kas bija sākums 53 km distancei mazliet satraucos, cik gan tas varētu būt grūti?! Kad ar autobusu bija nobrauktas jau krietnas stundas izkāpu skaistajā Mazirbē, kur apkārt bija daudz smaidīgu un brīnišķīgi atsaucīgu skrējēju!!! Gājiens līdz startam ar basām kājām likās tīri tā nekas… Domāju, ka būs jau ļoti labi!!!
Noskanēja trompete un sāku skriet… Temps ļoti labs. Patīkams gaiss, vēja un viļņu šalkas, skaisti skati… Patīkami viegli skrienas… Līdz pirmajam dzeršanas punktam skrienas pat ļoti ātri un viegli, kājas nemaz nesāp… Iedzeru kolu, kas ļoti garšoja pēc 10 km skriešanas un ūdens un tad tālāk…
Kaut kādā brīdī manā tempā skrien Dzintars no Kandavas… Tik daudz sarunu, ka nemanot pienāk jau 2. dzeršanas punkts… Kājas vēl vieglas, bet sāk mazliet just pēdiņas… Tālāk trase ved pa kokiem… Tāda jautra palēkāšana… Pēc šī posma jūtu, ka tempiņš mazliet samazinājies, bet nu tomēr vēl skrienam ap 10 km/h, jeb 6 min/km. Nu jau kājiņas jūt, ka tās smiltiņas, kas ir tālāk no krasta ir raupjākas, bet tuvāk krastam ir lielāks slīpums. Vēl gan ir tīri laba sajūta…
Ap 3. dzirdināšanas punktu jau sāk just spēcīgi gurnu no tā, ka krasts ir slīps, tad nu izvēlos vairāk raupjākās smiltiņas… Temps spēcīgi samazinās, paliek jau spēcīgi grūti… Pa vidu kaut kādās vietās ir upītes, kuras jāpārbrien, tajās ir tik labi, ka nemaz negribas kāpt laukā… Pēdiņām ļoti patīk.
4. dzirdināšanas punktu jau ļoti gaidīju… Likās jau tik ilgi skriets un vēl nav 4. punkts… Kad līdz tam tiku, iekšā bija pārdomas, ka varbūt šodienai pietiek, bet, ja jau es tik tālu esmu, tad vēl to mazo gabaliņu man noteikti ir jānoskrien, kājas sāpēs tik pat ļoti, kā pēc tiem pēdējiem 11 km, un vēl ļoti uzmundrināja brīvprātīgā izteiktā doma, ka es esmu pirmā, kas ir sasniegusi šo kontrolpunktu ar basām kājām no sieviešu vidus… Hmmm… Tad man ir jāsaņemas.
Kad bija palikuši aptuveni 8 km līdz finišam kājas gribēja, lai ar viņām aprunājas… Es viņas centos iedrošināt, kā vien mācēju. Tad ik pa brīdim paskatījos atpakaļ… Neviena nav krietnu gabalu aiz manis, tātad vēl arvien iespējams esmu pirmā… Wouw… Tas ir neticami… Bet tad kādi mani sāka panākt, jo temps bija nokrities reizēm pat uz 7km/h … Grūti bija pateikt no kādas distances tie cilvēki ir, kas mani apsteidz.
Nākamais posms, kas bija pirms finiša pa niedrēm, likās, ka kājām pat patīk, ka ir savādāks segums, nevis visu laiku tā smilts… Tad temps mazliet pieauga… Un kad ieraudzīju jau finiša karogus biju sajūsmā un sev teicu: “Es to varēju, es to patiešām varēju!!!” Skrēju cik varēju līdz finišam ar šiem vārdiem galvā.
Finišs un tiešām esmu pirmā, kas finišējusi ar basām kājām. Kopvērtējumā esmu otrā, bet basām kājām pirmā… Neticami, es pierunāju savas kājas, ka mēs to kopīgiem spēkiem varam!!!
Skrienošie cilvēki ir paši labākie un pozitīvākie!!! Paldies par iespēju sev palīdzēt saprast, ka spēju tik daudz ko!!!! Paldies organizētāji!!! Tas bija kolosāli!!!
Pēc skrējiena pēdiņām bija vairākas tulznas un paiet ir grūti jau 4 dienas, bet sajūta, kas man ir, noteikti glabāsies visu mūžu… Sarunas ar savām ķermeņa daļām ar noteikti būs jāturpina: kopīgi mēs varam!!!
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. Lasīt tālāk.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. 
km 
-