Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c)
Jau nosaukums vien “Vilkaču maratons” man saistās ar kaut ko maģisku, pārdabisku un mistisku. Varbūt arī tāpēc, ka vismaz man vārds “vilkacis” atgādina pret mēnesi gaudojošu vilku. Lai vai kā, ja pērn Spīganu kalnā uz kādu brīdi biju pieslējusi savu slotas kātu, tad šogad kādā pilnmēness naktī meža gariņi nosprieda, ka būs vien pašai jārāpjas augšā tai Spīganu kalnā un ne vienu reizi vien.
Akurāt trīs nedēļas pirms Vilkačiem, pēc izstāšanās no Piebalgas Stirnu buka, pirmo reizi tā kārtīgi aizdomājos, vai man tiešām to vajag. Bet todien nospriedu, ka pie šī jautājuma atgriezīšos rīt. Arī pārējās nedēļās domas dalījās starp skriet vai tomēr Spīganu kalns. Viennozīmīgas atbildes nebija. It kā pats nelabais turp vilina, bet it kā tai pašā laikā meža laumiņas smej, ka nevajag. Lai vai kā rīta cēliens tiek pavadīts klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai” (ak, šie dziesmusvētki).
Zinot, ka vilkaču mežs kļūdas nepiedod, pirmo apli nolemju atstāt izpētei. Līdz otrajam kāpumam sev aiz muguras dzirdu Rimanta un Ginta balsis un frāzi “mēs tevi redzam”, uz ko nekautrējos atbildēt: “skatieties, lai nav tā kā parasti”. Pirmais aplis pagāja diezgan lielā burzmā un augšā, lejā. Kaut kādas takas, pagriezieni, noskrējieni, Āžu kalns.
Nākamie apļi kā jau nākamie apļi. Tas lēzenais kalns nūjojams, ok, ar velo te arī esmu uzbraukusi, pēc tam mazs uzskrējiens un straujš lidojums lejup caur mētrājiem, pāri nokritušiem kokiem. Trakais pirmais kāpiens kaut kādā sasodīti stāvā un smilšainā nogāzē. Vēl neesi ticis līdz vidum, kad jau apnicis. Tā normāli apnicis. Aiziet maza cilpa uz leju, ko pazīstu no velo sacensībām. Ap kādu ceturto apli iemanos to līkumu izņemt bez lieku metru pieskriešanas. Atkal jau uz leju – caur sākumā skaistu mētrāju. Maza, šaura, sakņaina vēlāk arī mitra taciņa. Šo posmu es dievināju un man patika tur skriet arī pēdējos apļus. Spīganu kalns. Sivēnaste – gana viltīgs, un pats galvenais – tur kalnā supervaroņi maskējušies par spīganām uzmundrināt uzmundrināja visus augšup kāpējus un nežēlojās ar uzsaucieniem: “Dod tik uz priekšu! Tu pats par šo samaksāji”, “Iešana? Tas tev nav nekāds skrējiensoļojums!”, “Dod pieci un tiec pie supervaroņu spēka”, “Cik vēl palicis? Tu taču nesajauci apļu skaitu?”. Vienā no reizēm smiedamies atsaucu pretī: “Ja jūs šādi turpināsiet, tad tālu tiksiet”. Uz ko kolektīvi visi nosmējāmies. Viņi ir pacentušies un katrā aplī kaut ko piedāvā – te pīrādziņus, te šokolādi. Nē, es gribu tikai padzerties – vai tad pa velti savu pudeli te augšā stiepu.
Atstājot šos aiz muguras, pārrāpjos pāri vienam nokritušam kokam un jau atkal slaidā noskrējienā laižos lejup. Tad kaut kāds platāks ceļš uz augšu un maza taciņa pa kreisi, daži nokrituši koki, bet pie tā jau sāku pierast. Pirms ceturtā kalna nosmeju, ka te gan kaut kā dīvaini trase izveidota, un nez vai kāds nākamajos apļos šo mistisko līkumu te skries, lai atkal kārpītos augšā un skrietu garām ugunskura vietai, kur neviens nedzied līgo dziesmas. Bet jau nākamajā aplī saprotu, ka pirmajā mēs aizskrējām kaut kur nepareizi. Platais ceļš ir kā reiz, lai atvilktu elpu. Nav jau tā, ka skrietu viena. Ja sākumā daži no manis, augšup kāpjot, aizskrēja, tad te es viņiem lēnām pietuvojos. Arī šis plakanais gabals tāds pazīstams. Cik velo kilometru te ir nobraukti. Daudz. Kad kārtējie pārsimts metri pa taisni noskrieti, ir otrā cilpa ar slaidu lidojumu lejup iekšā šaurā taciņā starp papardēm un mētrājiem. Arī šī skaistā taciņa ir viltīga – te nedaudz uz leju, te nedaudz uz augšu. Kādos vēlākos apļos man ļoti traucēs priekšā esošais lēnākais skrējējs. Tālāk taka aizvijas caur skaistu pasaku lazdu mežu. Pasakaini. Priecē, ka uz vēlākiem apļiem dažiem kokiem vairs nav jākāpj pāri, jo skrējēji laika gaitā satrūdējušos, nokaltušajos kokos ejas izcirtuši. Mazs grāvītis un nedaudz dubļaina, vēlāk arī nedaudz aizaugusi taciņa ar pārsteigumiem zem kājām. Āžu kalns visā savā godībā. Avenāji. Skrienot prom no Āžu kalna, nevienu reizi vien man izklausījās, ka kāds gaudo vai kādu sauc, ja vien tie nebūtu koku zari, kas vējā viens pret otru šūpojas un rada šo skaņu. Nedaudz augšup vietā, kur trase sadalījās. Aiziet lejā, gar purviņu atkal augšā, lielceļš un tad jau sakņaina taisne līdz starta/finiša zonai.
Pirmie pieci apļi pagāja, iekļaujoties kontrollaikā, vispār jau pirmie seši. Plāns A izgāzās. Pēc sestā apļa sāka palikt grūti. Nezinu kā citiem, bet man tie kalni ar katru apli kļuva aizvien garāki un stāvāki. Bet tiešām, pirmajos apļos tā nebija. Pēc kāda septītā apļa saprotu, ka ar skriešanu tikai uz želejām pēc laika plāna un ar kolas/ūdens dzeršanu es līdz galam netikšu. Kas var būt labāks par banānu ar sāli, daudz sāls. Tā vienā aplī AivarsM pienāk un piedāvā makaronus ar gurķīšiem, un stāsta visādas pasakas par to, cik forši ir uzēst. Nu jā, es jau ēdu, precizēsim – kaut ko uzkožu, bet tos makaronus pietaupi man vēlāk. Būtu labāk man kompāniju sastādījis nevis te stāstījis, cik garšīgi gurķīši. Lai vai kā, bet ar katru nākamo apli man aizvien vairāk un vairāk sāk iegaršoties sāls – ūdens kokteilītis – pretīgs bez gala, bet labs.
Tāpat katrs nākamais aplis no iepriekšējā diži ne ar neko neatšķiras, ja neskaita to, ka sāk jūtami piezagties nogurums, sāk palikt grūti, noskrējienos lidoju lejā lēnāk un apkārt paliek aizvien mazāk skrējēju, bet tā ainava nemainās. Galvā ik pa laikam skan fragmenti no “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī katrā aplī manu prātu aizvien vairāk nodarbina vieni un tie paši jautājumi – kam man to vajag un kāpēc man to vajag. Atbildes mežs nedod. Manā astotajā aplī garām palido Didzis ar filmēšanas komandu, tai brīdī es nezināju, ka viņš jau atkal ir līderis. Bet tā skaņa, kad šie kā viesulis lidoja lejā no kalna, bija iespaidīga, es uzreiz gribēju dot ceļu un lēkt krūmos.
Desmitais aplis. Šim aplim tāpat kā piektajam ir kontrolpūķis. Un man tas sāk patikt. Ja pirmos sešus apļus pieveicu trijās stundās, tad desmitajam aplim kontrolpūķis ir piecas ar pusi stundas. Pēc noskrietiem deviņiem apļiem nekādīgi nespēju izrēķināt, cik tad ilgi skrienu vienu apli. Zinu tikai to, ka sen jau esmu palikusi dikti lēna un, ka trīspadsmit apļi nav reāli. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad man uz vienu apli vajag jau gandrīz 40 minūtes, bet uz atlikušajiem trīs apļiem tās jau ir vismaz divas stundas ar astīti. Finiša protokols gan teic, ka otrās puses apļus es pieveicu vidēji 33 minūtēs, bet to jau tai brīdī es nezināju. Skatos pulkstenī un saprotu, ka es starta/finiša zonā būšu pēc noskrietām piecām stundām ar astīti. Nereāli. Un vispār desmit apļi izklausās dikti labi. Labāk nekā divpadsmit, ja nevar noskriet visus. Tad tos pārējos nevajag. Tā arī svētlaimīgā mierā turpinu skriet savu sasodīti grūto un apnicīgo desmito apli, kurā, protams, visi kalni kļuvuši stāvāki, garāki un grūtāki. Pa brītiņam trasē kāds uzmundrina. Spīganu kalnā – klusums. Tā pat vieglāk. Uz leju – lēnām, prātīgi. Izbaudu pēdējo reizi taisnīti, tad uz leju, tad taciņu, tad piestāju Āžu kalnā pieēsties avenes, atskatos uz Durbes pili un tikpat svētlaimīgi turpinu kustību uz priekšu. Skrienu un pie sevis priecājos, ka šogad Āžu kalnā vairāk nevajadzēs atgriezties, jo simts gadus negribu viņu vairāk redzēt un tāpat zinu, ka uz nākamo Stirnu buku netieku. Turpinu par šo faktu priecāties līdz brīdim, kad mani kāds apgaismo, ka nākamais Stirnu buks nav šeit, bet aiznākamais gan. Nē, nē, nē. Par ko man atkal tas sasodītais Āžu kalns… Nu nav taisnības! Lai vai kā, otrā cilpa izskrieta, atliek tikai tik tāds sīkums, kā tikt līdz galam. Te vairs nav ko – noskrējiens un mierīgā garā taisnīte līdz starta/finiša zonai.
Spīganu kalns
Izskrienu cauri starta/finiša zonai un redzu, ka Plāns B arī izgāzies. Linda smaidīgi paziņo, ka paspēju. Jā paspēju izbēgt no kontrolpūķa, bet tas arī viss. Es esmu izlēmusi. Viss. Nevaru paspēt, man vajag vismaz divas stundas un man manam plānam pietrūkst kādas piecpadsmit minūtes. Nav vērts. Tā stāvu pie galda un mielojos ar sālsūdeni, kuram vairs īsti jēgu neredzu, uzēdu banānu un citus gardumus. Komanda sauc, lai skrienu vien tālāk un nestāvu te. Nē, nē. Man viss. Viņi netic, ka es finišēju. Es gan. Pēc vieniem tādiem uzmundrinājumiem pasaku dažus nelabus vārdus viņu virzienā. Piedodiet. Pie sevis nodomāju, ja jau jūs tiešām gribat, lai es turpinu vēl mēģināt mocīties tos atlikušos trīs apļus, kurus tāpat nevaru paspēt noskriet kontrollaikā, tad būtu labāk nākušas un pajautājušas, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, bet kur nu. Es svētlaimīgi apstādinu pulksteni un uz provokācijām nereaģēju. Man viss ir izdomāts. Stāvu, priecājos, ka viss ir beidzies. Laime pilnīga. Brīdī, kad man kāds kaut ko saka par skriešanu, rādu savu apturēto pulksteni… Es zinu, ka nevaru paspēt.
Es nezinu, kas nogāja greizi, bet pēc piecām minūtēm es ieslēdzu pulksteni. Uzregulēju to skatu, kur var redzēt esošo laiku un aizgāju savā vienpadsmitajā aplī. Bet man tak viss bija izdomāts. Nekādu to sasodīto kalnu, nekāds Āžu kalns, nekādas taisnes, nekas. Bet ko es? Es atkal kārpījos augšā pa kaut kādu sasodītu smilšainu nogāzi un aizvien nesapratu, kāpēc. Kāpēc? Spīganu kalnā padzēros no līdzjutējiem ūdeni, jo savējo dzērienu negribējās. Uz mazās taciņas neļāvu sev slinkot, jebšu – neļāvu sev skriet tik lēni, kā iepriekšējā aplī, grūti jau bija, bet… Kāpēc tu skrien? Atcerējies, kāpēc gribi finišēt? Atcerējies, ka pirms starta uz Matīsa jautājumu par to, cik apļus maratonā skriesi, smejoties atbildēji, ka visus? Ko vēl atcerēsies? Tev pat šis mazais paugurs no otrās cilpas vairs nav skrienams. Tu tiešām domā, ka vari paspēt? Smieklīgi! Te pat vilkacim jāsmejas. Tu tak labi zini, ka tas nav reāli. Viņas tur runāja runāšanas pēc. Kāpēc tu to vispār dari? Tev pat želejas šai atlikušajai avantūras daļai nepietiek, jo tev viņas tagad vajag pēc apļa nevis pēc laika.
Divpadsmitais aplis. Līdz fināla vilkača kontrolpūķim palikusi stunda un desmit minūtes. Nav daudz, bet tai pat laikā tas ir ļoti maz. Santa jau kuro reizi ir sagatavojusi kokteilīti un otrā rokā tur ūdens glāzi. Paldies viņai par to. No komandas biedrenēm ne miņas. Nevajag arī. Pirmais ceļā pagadās Viktors, un izprasu tik ļoti vajadzīgo rezerves želeju. Ar vienu pietiks, man pašai ir vēl viena paslēpta kabatā. Atceros ultrās dzirdēto: met zemē. Tā gluži nedaru, bet gandrīz un pazūdu nākamajā aplī. Jau atkal skrienu garām dzeltenajai mašīnai, un šie man prasa, vai pēdējais aplis. Nē, es rādu, ka man vēl divi. Jau atkal ar nolemtības sajūtu velkos augšā, tad lejā, tad augšā. Varētu pirmo reizi skrējiena laikā padzerties lejā pie Spīganu kalna, bet nē. Es zinu, ka man mana pudele ir augšā, teicu, lai nenes lejā. Nē!!! Kur ir mana pudele, tieši tad, kad man viņu vajag? Nav jau tā, ka es bez dzeršanas neizturētu, bet es biju plānojusi tagad padzerties. Tā jau saprotu, ka cilvēki labu gribēja un nonesa manas mantas lejā, bet, kāpēc tu aiztiec to, kas tur speciāli atstāts, un vispār citi vēl skrien. Maigi teikt, ka biju dusmīgu. Labi, ka kalna galā bija Andris, kas gaidīja Dāvi, un varēju, nepasakot nevienu lieku vārdu, palūgt uznest uz nākamo apli atpakaļ augšā manu pudeli. Nevienu lieku vārdu, nevienu lieku kustību, nevienu lieku metru, un vispār, kāpēc trase ir kļuvusi garāka, kalni stāvāki un…? Mazs prieciņš ir aiz Āžu kalna lejupskrējienā esošais vējš. Pēdējā taisnē uzņemu laiku – trīs minūtes. Šis man varbūt noderēs.
Trīspadsmitais aplis. Līdz vilkaču kontrlpūķim četrdesmit minūtes. Pirmo reizi pēdējo trīs apļu laikā es beidzot saprotu, ka tas ir reāli un zinu, ka finišēšu. Kā arī zinu, ka ar rezervi iekļaušos kontrollaikā. Pie galda viss kā parasti – kokteilītis. Tik šoreiz Lelde jautā, ko man vajag palīdzēt. Man vajag attaisīt to pēdējo sasodīto želeju, kuru jau laicīgi biju izvilkusi no kabatas. Ar to šoreiz pietiks. Seju rotā neredzams smīniņš, acīs deg tieši tik pat neredzamas dzirkstelītes – pēdējais aplis, pēdējais aplis. Lieki teikt, ka nekas šajā aplī nav mainījies – viņš ir tieši tik pat sasodīti grūts kā pirmais. Spīganu kalnā tieku pie sava dzēriena. Andra uzmundrinājumus dzirdu fonā, tas arī viss. Šis ir pēdējais aplis šajā draņķa mežā, pēdējais kāpiens Āžu kalnā, pēdējais.
Vilkaci, ja Tu domāji, ka vari mani uzvarēt, tu kļūdījies, lai arī tev gandrīz izdevās mani piemānīt – es finišēju: 6h54min31sek. Nē, nu tādā ziņā jā – raksturs, iekšas, neatlaidība. 5%
km 
-