Kā nu gadījies, kā ne, bet pērnā gadā kaut ko biju dzirdējis par skrējienu, kuram nosaukumā tikuši veseli trīs dzīvnieki – āzis, stirna un buks (Āžu kalna stirnu buks). Pats gan nepiedalījos, nekāda priekšstata nebija – kas tur skrien, kur tur skrien, cik tur skrien… Savukārt šogad āzis pārtapa par lūsi, klāt šiem visiem vēl piekabināti vietu nosaukumi (Garkalne, Abava, Zebrus, Talsi, Āžkalns) un piecu taku skrējienu seriāls gatavs. Piecas svešas vietas, lejas un kalni, ceļi, neceļi, bezceļi un takas – ko nu vairāk manai trauslajai skrējēja sirsniņai vajag – jāpiedalās. Kura no distancēm? Visgarākajā – Lūsī!
Posms numur viens: Garkalne
Aprīļa viducis atskrien tik ātri, esmu tik nesagatavojies, ka Rīgā iekāpu vilcienā uz Varan…, nē, uz Garkalni bez mazākās jausmas, uz kuru pusi galapunktā meklējama slavenā Garkalnes bļoda. Pēc pusstundas esmu klāt Garkalnē, uz perona izbirst kādi divi desmiti pasažieru. Man galvā radusies gudrā doma, ka lielākā daļa būs sportisti un draudzīgi dosies uz bļodu, tad nu slāšu tiem līdzi un nonākšu galā. Gudrā doma pašķīst, kad viena daļa izkāpušo aiziet pa kreisi uz kaut kurieni, otra daļa pa labi uz kaut kurieni, trešā daļa dodas taisni uz kaut kurieni. Pie tam trenuškās ģērbtie dodas uz visurieni. Tomēr jau pēc padsmit minūtēm dodos īstajā virzienā un bļoda mani sagaida ar smilti un sauli.
Ir deviņi no rīta, līdz startam vairāk kā divas stundas, triju minūšu laikā saņemu savu numuru, (sveiciens tiem, kas stāvēja garumgarās slapjās rindās) dodos bļodas vizuālā izpētē. Lēnā gaitā sarodas arvien vairāk cilvēku, vairāk auto, vairāk mākoņu. Visu izložņājis, pēc laiciņa ieņemu vietu pretī startam pašā kalna galiņā, lai redzētu, kā mazie susurēni pirms sava starta lien augšā pa stāvumu. Pāris mazie skrējēji atnāk uz augšu, skatās, domā, pēta, kur skries, pa kuru malu mazāk smilšu, vārdu sakot, tiek apspriestas taktiskās viltības. Uhh, nevaru vien sagaidīt, kad lielais mazuļu trauksies te kalnup pretim man. Un te nu mani sagaida dienas vilšanās, apluziens, neveiksme, abloms utt. Izrādās, ka mazie susurēni skries nevis augšā kalnā virzienā uz mani, bet kādi 50 metri pēc starta pa kreisi pa kaut kādu čuhņu, kur man no augšas nekas nav redzams. Pfff, viss mans gaidīšanas prieks pazudis līdz ar sauli, kuru sen nomainījuši dusmīgie lietus mākoņi ar visām no tiem iztekošajām sekām.
Labs ir, jāgatavojas arī pašam savējam startam. Un nav jau nekā jauna šai pasaulē – svarīgas uzrunas, kuras tālāk par 25 m no skatuves nav iespējams dzirdēt, kopīga iesildīšanās, Cūkmena zvērests un – AIDĀ – aiziet trasē! Jau paši pirmie metri ved krietni augšup, tad tālākie drusku lejup, tad pa labi pa smiltīm, tad augšup, drusku pa kreisi, lejup gar priedēm, strauji augšup, pa kreisi, augšup, augšup, pa kreisi, pa labi, pa labi, pa kreisi, pa leisi, pa krabi, nu, un tālāk jau viss sagājis vienā ķīselī.
Trase smuka, daba smuka, skrējēji smuki elš un pūš. Neko diži labāk arī pašam nesokas. Bet man vēl azotē paslēpts slepenais ierocis, melnais zirdziņš, sausais pulvers, viltus džokerītis, vārdu sakot, neliela viltība. Vai arī taktika, kā nu kuram labpatīk to saukt. Tātad – manējais cītīgi izstudējis nolikumu, kurš vēsta, ka “Katrā posmā maksimāli iespējamais iegūstamo punktu skaits ir 1300, ja distances “Lūsis” uzvarētājs ir ātrākais arī Sprinta etapā “Stirnu buka Kalnu karalis un Karaliene”.” Tā kā trasē neesmu no ātrākājiem, tad esmu nolēmis kalnu posmā močīt, cik vien ātri varēšu, jo ar pārdesmit ātriem metriem var nopelnīt akurāt 1/3 no visu divu stundu laikā potenciāli nopelnāmajiem punktiem.
Pie šīs pašas taktikas (pa trasi velcies savā ātrumā, tad žip žip kalnā, tad turpni vilkties savā ātrumā) pieturos arī visos pārējos posmos. Sekmes dažnedažādas. Bet par to drusku vēlāk.
Kopumā trase inčīga, bet diezgan īsa un līdzena salīdzinājumā ar nākamajiem etapiem. Ātri vien pienāk arī īsais kalnu karalis, kurā uzskrienu, mēli izkāris, tad vēl pāris smilšaini un čiekuraini kilometri un arī finišs. Pats ar savu iespēto esmu apmierināts, varu mierīgi uzsist sev uz pleca. Patīkami, ka šis bija tikai pirmais posms, priekšā pavasaris, visa tropiskā vasara ar vēl četriem stirnubukiem un daudzumdaudziem kalnainiem, celmainiem, mežainiem un visādi citādi patīkamiem kilometriem. Interesanti, ka pirmajā posmā sevi atradu tikai divās fotogrāfijās, vismazāk no visiem posmiem.
Posms numur divi: Abava
Sienas pulksteņa lielais rādītājs nav ne simtu reižu apriņķojis ap savu asi, kad klāt jau nākamais posms Abavas senlejā. Atkal ierodos krietni agri, momentā tiek izņemts numurs, laiks papētīt stirnas, lūšus, sususurus, sūro kalnu. Šīsdienas vilšanās ir rodeļu trase. Kaut kad gadu tūkstošu mijā Zviedru cepurē ir būts, no rodeļiem saglabājušās vislabākās atmiņas – riktīgais mega ātrums, no ātruma ausis dauzās gar galvu, toreiz kādas piecas reizes biju braucis lejā, bet ar pilnu gāzi tā i neiedrošinājos. Kas notiek iekš 2015. gada – vai nu kalns saplacinājies, vai tām kamanām bremzes salikuši, bet nobraucu vienu vienīgu reizīti un pat ne vaibsts nenoraustās, pfff, ātrums kā blaktij pa līmi un tāpatās ātri pienāk finišs. Laikam esi pieaudzis, manējais!
Atkal iesildīšanās runas, atkal pavingrošana, – un AIDĀ. Šoreiz gan kalnu karalis sakrīt ar finišu, tā ka kalnā skrienot nevajadzēs taupīties. Bet līdz finišam vēl ūūūūū ku varendaudz soļi jānotipina. Un šoreiz arī pati trase ir garāka, arī kalni sabūvēti stāvāki, i laiciņš karstāks, ai ai ai…
Visas trases laikā nebeidzu vien apbrīnot, cik acij tīkama un kājai skrienama ir mūsu Latvija. Šeit – trasē – kur vien pagriezies, tur var bildēt foto un karināt pie sienas kā kalendāra bildi. Un tā visus 32km. Pietiktu bilžu tuvākām pāris tūkstošgadēm. Plus vēl var to pašu vietu nobildēt arī pārējos trijos gadalaikos. Eh, kam man kalendāru ar Londonu, kam man umbrellu ar Eifeli, kam man tējaskrūzi ar Venēciju, ja man ir mana fotoatmiņa ar Abavu.
Ta nu gudri domādams, jau pie padsmitajiem kilometriem nevaru vien sagaidīt finišu, jo skrienas (ietas) grūti, dikti grūti. Dzirdināšanas punktos dzirdinātāji melo kā negudri, kad katrā punktā izsamisis taujāju, cik ta km vēl līdz finišam. Ja pēc loģikas būtu jābūt, ka, tuvojoties beigām, km skaits samazinās (piem., vēl 18, vēl 13, vēl 6), tad šeit bija apmēram šādi (19-10-11-5-7). Vai nu neinformētība, vai putni galvās, vai man ausis par stipru pret galvu sadauzītas, bet nu tā tas izklausījās no manu ausu punkta.
Priecīgāk kļūst, kad saplūstam kopā ar bukiem, kuri veikuši kādus padsmit km mazāk un tāpat tiek apdzīti pa vienam vien, pa vienam vien. Arī šamējie noraidoši māj galvām par km skaitu līdz beigām. Kādu brīdi sajūtos kā kinozvaigzne, jo, skrienot pa kādu lauku ceļu, mani (ar konkurentu blakus) panāk un apdzen auto, kurā iekšā sēž fočētājs, kurš braucot vislaik tik fočē, fočē, fočē un fočē. Uhh, pozēju cik tik spēju, visas grimases iztērēju!
Nepaiet ne pāris mūžības, kad es kā Muhameds beidzot esmu pienācis pie Kalna. Pirms tā drusku sabremzējos, sakoncentrēju visus atlikušos spēkus un šaujos kā bulta augšup. Manējam šis joņojiens aizņem aptuveni minūti. Kalngalā uzskrienu nomocījies, aizelsies, izkārtu mēli, izbolītām acīm, ļenganām kājām. Nu nē, es kā parasts ikdienas tipinātājs labāk noskrienu kādus liekus 15km, nevis veselu minūti šitā mokos. Lejup uz finišu eju ļoti ļoti lēnu un Mērfija likuma labākajās tradīcijās lejupceļš ir vismaz trīsreiz ilgāks. Kopumā ar rezultātu esmu ļoti apmierināts (kā jau vienmēr), darīju, cik nu spēju, jāgaida vien oficiālie rezultāti.
Tie atnāk ar kavēšanos un milzīgu vilšanos, jo modernākās un dārgākās tehnikas kļūmes dēļ tiek noteikts, ka “KK finiša laiks ir tas pats, kas dalībnieka kopējais finiša laiks – t.i. ieskaitot noskrējienu no atpūtas kompleksa “Zviedru cepure” slēpošanas kalna. Tāpat ir veikta detalizēta rezultātu analīze un veikta korelācija starp KK starta laiku, sacensību Finiša laiku un dalībnieka vietu un ir secināts, ka gandrīz visos gadījumos dalībnieka vieta ir ļoti cieši saistīta ar viņa kopējo distances laiku un KK posma laiku.”
Salti meli! Garkalnē man bija 110. vieta lūsī un 10. vieta kalnu karalī. Līdzīgi arī pārējos nākamajos posmos. Tātad korelācijas nekādas, izņemot šo reizi, es esmu viens no “gandrīz visiem gadījumiem”. Morāle – nav ko vilkties tik lēnu lejā no tā kalna un nekad, nekad, nekad neapstājies, un vienmēr, vienmēr jācīnās līdz galam.
Vien patīkami, ka mēneša laikā esmu palicis daudz smukāks, jo sevi atrodu jau kādās 30 bildēs.
Posms numur trīs: Zebrus.
Tā kā pirms piecām dienām esmu notipinājis 50km iekš Višķiem, tad šis posms tiek izlaists.
Posms numur četri: Talsi.
Par spīti tiem, kas mūžīgi čīkst, ka varētu jau aizbraukt uz pasākumu A, bet tāls ceļš, nav laika, nav kompānijas, tomēr es tam visam uzšķaudu un nevienu brīdi nešaubīdamies viens pats laižu no sava ciema Latgalē uz gonkām Talsos, kur ceļš maršrutā mans ciems – Daugavpils – Rīga – Sabile – Talsi aizņem kādas 8 stundas vienā virzienā. Ja tā parēķina, tad 16 stundas šurpu turpu ceļā, dalības maksa, pārnakšņošana, un tas viss, lai trīs stundas paskraidelētu pa mežu. Nu tīrākā laika, enerģijas un naudas šķiešana. Jā, bet, ja patīk tas, ko dari, ja patīk skriešana, ja patīk pabūt tur, kur vēl nav būts, tad nekādi attālumi nav šķērslis.
Tā nu pirmo reizi cilpoju pa deviņu pakalnu pilsētu Talsiem. Jau pašā rīta agrumā stāvvietā novietojot dzelzs rumaku, redzamas trasi norobežojošās lentas, kas liek manai skrējēja sirsniņai priekā ietrīsēties. Aha, šeit būs jāskrien, aha, tur laikam pagrieziens uz čuhņu, te jau laikam pašas trases beigas…
Numurs saņemot, smaidu izraisa tā izsniedzējas izbrīns par mani kā viesi no tāltālās Latgales. No manis savukārt izbrīns, kāpēc ta Latgales pusē netiek rīkots kāds Buka posms, jo visas gonkas sarūmējušās diezgan ierobežotā teritorijā. Kā nu ir, tā ir. Kā teiktu kāda mana maziņa paziņa: “Phe, kad uztaisīsi pats savu Skudru rāpojienu vai Gliemežu maratonu, varēsi trasi sabūvēt kaut ap savu māju, tagad samierinies!” Ehh, esmu samierinājies un pirms skrējiena lēni pastaigāju Talsiem, smuka vieta, nu smuka, ir kur aci piesiet! Drusku arī apstaigāju trasi, kalnup, lejup, tad līkumlīkumiem uz estrādi un tad trase aizvijās kaut kur tālēs.
Nu ko, īsas runas, gari vārdi, ko atkal no manas atrašanās vietas nevar dzirdēt, tad – STARTS – un atkal jau ļepatoju daudzgalvainajā pūlī. Par spīti organizatoru teiktajam, ka ievērojama trases daļa līkumos pilsētvidē, nav ne pusstunda aizskrējusi, kad konstatēju, ka viens, pilnīīīgi viens tipinu pa kārtējo čuhņu. Interesanti, ka visas čuhņas šai skriešanas seriālā vismaz man likās diezgan vienādas. Atšķīrās vienīgi Garkalne, tur vairāk skuju un smilšu.
Dīvainā kārtā trase noskrējās vienā rāvienā un pie tam ļoti viegli. Parasti ap viduci jau visādas dumas domas nāk galvā, tarakāni rosās kā negudri, mana slinkākā personības daļa sāk rāties, kam man tāda nejēdzīga nodarbe vajadzīga, būtu tak labāk laiski kādu gurķu dobi izravējis vai vismaz tupētu tuvējā ezerā ar limonādi un apelsīna šķēlīti. Šoreiz nekāda tāda nav, patīkami skriet, galvā notiek tarakānu bugi bugi danči ar pašizdomātām bezmelodijas dziesmām, tādām kā “Lēni lopi lido pēc lūzeriem, lai lā lā”, “ Bez, bez, bez, bez sešām tonnām nav siera, nav, nav, nav, nav, nav”.
Pēc finiša sastumju māgā visu, ko vien piedāvā. Diena izrādās tik rosīga, ka līdz saurietam vēl paspēju pabradāt pa Abavas rumbu, pastaigāt pa vienu no daudzajiem Latvijas Velnakmeņiem, paprovēt skābo Sabiles vinčiku vīna svētku ietvaros, nu, un vēl šis tas…
Posms numur pieci: Āžkalns
Kārtējo reiz izrādās, ka pasaule (Latvija) ir tik maza! Tā nu sanācis, ka Tukumā un Šlokenbekas muižā skolas laikos jau esmu bijis, ceļu muzejs manās atmiņās vēl ir dzīvs. Stirnu buks ar vēl dzīvs, bet pietuvojies savam pirmās sezonas loģiskajam nobeigumam. Ehh, tikko bija aprīlis un maldījos Garkalnē, tagad jau augusts, un stārķi lido prom.
Abi pulksteņa rādītaji nostājas ar bultām vertikāli augšup, atskan starta signāls un – AIZIET! Pēc akurāt 25 barā notipinātiem solīšiem gan nākas apstāties un padrūzmēties pie sašaurinātās izejas pa muižas vārtiem. Tas pats atkārtojas pēc pāris kilometriem, kad drūzma rodas pie dzirnavām, kur ir tik šaurs, ka iet cauri var tikai pa vienam, jo caurlaidība ir ap pusotrs cilvēks sekundē. Var katrs pats sarēķināt, cik ātri dzirnavām tika cauri apmēram tūkstotis dalībnieku.
Tā kā pa šo apvidu skrienu pirmo reizi, pie tam ne šoreiz, ne iepriekšējās reizēs apzināti pirms sacensībām neesmu pētījis skrienamo vietu, augstummetrus utt., tad nav ne jausmas, kur tālāk vedīs mans ceļš, kur būs kalns, kur nogāze, kad beidzot pienāks dzirdinātava, uz kuru pusi ir starts/finišs, vārdu sakot, katrs nākamais pagrieziens man ir pārsteigums.
Nekāds pārsteigums gan nav ne kalnu karalis, ne brīdis, kad jau atkal konstatēju, ka priekšā skrienošie ir aizjoņojuši tāltālu prom, pakausī ar neviens neelpo, tipinu pa trasi pilnīgi viens, pilnīīīgi viens. Mīnuss tāds, ka pašam nākas sekot norādēm. Es kā nepieredzējis bultu sekotājs skrienu skatienu zemē iedūris un veselas trīs reizes iečivinu sarkanajās norādēs. Sarkanā zīme norāda, ka ir aizskriets garām īstajai taciņai, priekšā ir strupceļš, jāgriežas vien atpakaļ un jāmeklē īstais ceļš. Iepriekšējos Strinu bukos tā negadījās ne reizi, Tukumā – trīskārtīgi, vainošu pats sevi, dzeguzi – nē!
Vēl bija kas tāds, kas ar mani notika tikai pēdējā posmā – divas reizes nožāvos uz šņukura. Pirmajā reizē viena kāja aizķērās aiz saknes, savukārt otra kāja turpināja ierasto skriešanas kustību, līdz ar to izveidojās tāds kā špagats, tāds kā izklupiens, ar celi iedūros zemē, dabūju tur zilumu, bet pēc pussekundes pārdomu brīža laižu tālāk. Kritiens Nr. 2 jau bija daudz patīkamāks. Ja pakalniem būtu acis, tie būtu sajūsmā. Pats gan neko daudz nesapratu – skrienu, skrienu, pilnīgi plakaniski pielīmējos zemei, pieceļos, izspļauju smiltis, nopurinu bikšeles, sakārtoju kroni, skrienu, skrienu tālāk.
Tā nu ar klupieniem un kritieniem trīsdesmit kilometri noripināti, jāapskrien vien riņķī muižai, te nu arī patīkamais skrējiens cauri bērnu izveidotai finiša alejai, pats finišs, konfeti, salūts, maizes šķēle, divas kones, var pavilkt Stirnu bukam treknu strīpu.
Kopumā feins pasākums gandrīz pusgada garumā, laba organizācija, acij tīkama mājaslapa, skaidri noteikumi, vārdu sakot – PRIEKS SKRIET! Pēc kopējām sajūtām apmēram līdzīgi kā biatlons, kur, ja nejēdz šaut, tad ātra slēpe neko nelīdzēs, vien biatlonā nav atsevišķas ieskaites labākajiem šāvējiem katrā posmā (tiešām nav?).
Kā varbūt pamanīji, lasītāj, tad šai rakstā bija vien nedaudzas zilbes par tempiem, par pjedestāliem, par sūrajiem konkurentiem, par finiša spurtiem, par medāļiem, nemitīgu apdzīšanu un bezcerīgu atpalikšanu. Laiks var būt labi pavadīts, vienkārši skrienot un baudot. Baudot skriešanu! Baudot mirkli! Baudot dzīvi!
Novēlu stirnu bukam nākamgad uzrullēt arī kādā Latgales dižpaugurā.
Nobeigumā cietais rieksts. Kā manējais kalnu karaļa gada kopvērtējumā var izcīnīt 7. vietu, ja katrā no posmiem izcīnītas attiecīgi 10., 80., 11. un 12. vietas?
Pašā nobeigumā minamais jautājums. Kurš mūsu valsts labu labais ātrskrējējs kalnu karaļa gada kopvērtējumā ieņem pašu pēdējo skumjo 666. vietu?
Paldies liels šeit redzamo smukbilžu autoriem – Marekam, Kārlim, Kristīnei, Andrim.
Latvijas garo distanču skrējienu kalendārs pēdējo gadu laikā ir kļuvis tik piepildīts, ka grūti atrast kādu brīvu nedēļas nogali garajam treniņam. Visur nekad nepaspēsi, ja vien neesi voļda, un tāpēc bieži vien nākas izvēlēties – VSK Noskrien pasākums, klasiskais pusmaratons kādā no “Skrien Latvija” posmiem, rogaininga stundas mežā vai brīvdienās notiekošie skriešanas seriāli. Bet dažas sacensības katram komandas dalībniekam vajadzētu atbalstīt un dot to organizātoriem lielāko balvu – piedalīties tajās. Kāpēc? Jo tās organizē mūsējie. 
km 
-