VSK Noskrien

Šāds virsraksts droši vien pienāktos rakstīt gada noslēgumā vai nākamā gada sākumā, nevis tad kad ir pagājis nedaudz vairāk kā puse no šī gada. Manā gadījumā šis pilnīgi un noteikti ir iezīmējies kā skriešanas gads, pat ja turpmākajos šī gada mēnešos notiktu arī citi spilgti notikumi.

Vakar „cūku pupu” ballē radu pulkā, tiekoties ar Amsterdamā studējošo brāļa dēlu, sarunāju pie viņa naktsmājas. Kad? Oktobrī! Tad, kad tur notiks Amsterdamas maratons. Ja naktsmājas ir sarunātas, tad nekavējoši maratona distancei arī pieteicos. Nu vairs atpakaļ ceļa nav, atliek turpināt gatavoties savam pirmajam maratonam un sameklēt lētas aviobiļetes. Šis notikums bija impuls šim rakstam.

Bet 2014.gads nebūs īpašs ar to, ka noskriešu savu pirmo maratonu. Tas būs īpašs ar to, ka visu šo gadu es būšu regulāri skrējusi. Šobrīd skrienu 4-5 reizes nedēļā. Sāku regulāri skriet šī gada janvārī. Sākotnējais mērķis – noskriet pusmaratonu, jau bija ļoooti ambiciozs. Bet nu jau šī distance ir pieveikta vairākkārtīgi un latiņa bija jāceļ austāk. Būs šogad jāpieveic arī maratona distance. Kāpēc visu uzreiz un vienā gadā? Tāpēc, ka man iekšēji nav pārliecības, ka manā dzīvē būs arī citi tik pat aktīvi skriešanas gadi. Negribas vēlāk nožēlot, ka neizdarīju to, kam varbūt biju gatava.

Jau savā iepazīšanās stāstā, kad šī gada februārī reģistrējos VSK Noskrien, minēju, ka īsti nezinu, ko es te starp Jums daru. Nekāda skrējēja jau nebiju un neesmu joprojām. Jā, man patīk orientēšanās sports, bet tā jau nav skriešana. Jā, es iepriekšējā gadā nevarēju atteikt māsai vai bērnam, kuri teica, ka jāpiedalās Sieviešu skrējienā, Norde Rīga maratonā (NRM) 5 km distancē vai Nike Riga Run (NRR) treniņos, lai vēlāk pa lēto aizbrauktu ar prāmi uz Stoholmu. Bet šie pasākumi man vairāk saistās ar kopā būšanas prieku, nekā skriešanu.

Man skriešanas spēju bāze sākoties 2014.gadam bija apmēram tāda – 5 km noskriet varbūt varu, 10 km – drīzāk nevaru nekā varu. 2013.gada rudenī biju atklājusi, ka nūjot arī ir forši un tā nav tikai omīšu nodarbe, un biju nolēmusi šajā ziemā vajadzētu tā vairāk paslēpot.

Šis gads iezīmējas ar vairākiem notikumu pavērsieniem

1.notikumu pavērsiens. Viss sākās ar Endomondo challenge. Kāds Endomono draugs izaicināja uz skriešanu. Es jau nevarēju atteik. Ja jāskrien, tad varu arī paskriet. Sniega, lai slēpotu, tāpat nebija.

Tad nu 3.janvārī uzvilku skriešanas apavus un devos savā pirmajā 2014.gada skrējienā ap māju. Noskrēju 4,5 km, viegli nebija, bet noskrēju. Skriet devos vēlu, pa tumsu, tā lai neviens īsti nepamana. Neredz un nejūt, ka man tik viegli nemaz neskrienas. Man vispār bija uzskats, ka skriet var tikai pa mežu, jo tad var aizslēpties aiz kokiem. Vēl var skriet pa Mežaparku un Biķernieku trasi, bet tas jau arī ir gandrīz pa mežu.

Nākamais skrējiens bija pēc trim dienām 6.janvārī. Grūti bija sevi pierunāt tajā melnajā tumsā iet skriet, bet izgāju. Šoreiz par vienu km garāks skrējiens. Jau skrienas nedaudz vieglāk. Nolēmu turpmāk skriet divas reizes nedēļā.

Sāka piesalt. Gribējās aizskriet paskatīties, kas notiek Uzvaras parkā, vai uz trases jau nepūš sniegu. Līdz Uzvaras parkam apmēram 4 km, turp atpakaļ – apmēram 8 km. Mega gabals, bet intrese par sniega tapšanu bija liela (nopirkts taču jauns slēpošanas inventārs). Skrienot secināju, ka mīnus 7 grādos skrienas ļoti viegli. Vairs tik ļoti neslēpos no cilvēkiem un pat uzdrošinājos skriet garām sabiedriskā transporta pieturas vietām.

2.notikumu pavērsiens. Mani skriešanas maršruti pamazām kļuva garāki. Līdz 21.janvārī es noskrēju 10 km, pat bez pārliku piepūles. Manā galvā notika kaut kāds klikšķis. Atcerējos, ka biju nolēmusi, ja vēl kādreiz skriešu NRM, tad ko garāku par 5 km. Tagad zināju, ka 10 km es noskriet varu. Šai distancei trenēties vairs nebija intresanti un bija jāizaicina sevi uz ko garāku. Atvēru NRM pieteikšanās anketu un pieteicos uz pusmaratonu. Izmantojot Endomondo iespējas, izveidoju sev treniņplānu. Treniņplāns noteica, ka turpmāk divu skriešanas reižu vietā būs jāskrien vismaz trīs reizes nedēļā. Vēlāk šo treniņplānu pārveidoju uz 4 skriešanas reizēm nedēļa.

2.februārī bija mans pirmais skrējiens, kas tika skriets pēc jaunizveidotā treniņplāna. Pirmās nedēļas nebija grūtas. Ikreiz bija jānoskrien kādi nepielni 4-5 km. Skriešana sagādāja prieku. Pieturējās sals un Uzvaras parkā bija izveidota 1 km gara slēpošanas tresīte. Skriešanas un slēpošanas treniņus pat iemanījos dažkārt apvienot vienā vakarā. Secināju, ka dzīve ir skaista!

3.notikumu pavērsiens. Rakņājoties Facebookā, NRM lapā atradu komentāru, ka NRM oficiālie treniņi sāksies aprīlī, bet līdz tam amatieru koptreniņus var atrast iekš noskrien.lv. Reģistrējos un sāku meklēt koptreniņus. Atradu, bet man līdz viņu skriešanas tempam vēl bija jāizaug. Bet varbūt pamēģināt pie Divplākšņiem? Līdz viņu skriešanas tempam jau esmu gandrīz izaugusi. Kautrīgi apjautājos, vai drīkst pievienoties. Rozamunde uzmundrinoši atbildēja: „Protams”. Tikai nezkāpēc vēl pajautāja: „Cikparasti skrien, kādā tempā, kādi nākotnes (šī gada sacensību) plāni?” Es bailīgi, bet lepni atbildēju, ka gatavaojos NRM pusītei, ka skrienu gandrīz jau Divplākšņu tempā, un ceru, ka varēšu tikt līdzi. Sekoja Essnee atbilde, ka Divplākšņi skrien tik ātri, cik var lēnākais. Savukārt Rozamunde atbildēja, ka Divplākšņi ir tieši tas, kas man turpmāk trešdienās vajadzīgs! Jutos forši, biju uzņemta skriešanas pulciņā!

12.marts mans pirmais treniņš ar Divplākšņiem. Atskrēju nedaudz ātrāk, lai varētu nedaudz ievilkt elpu un atrast pareizo tikšanās vietu. Neviena nav. Pirmā parādījās EvelīnaZ. Viņa arī izrādās pirmo reizi bija ieradusies uz Divplākšņu koptreniņu. Kopīgi gaidījām pārējos. Pēc mirkļa jau saskrēja vesels bariņš. Nedaudz vēl pagaidām Rozamundi, bet viņa aizskavējusies skolā, kur izsaukta, lai risinātu „leģendāro” skolēnu konfliktu par kādas pusaudzes spēju noskriet 5 km distanci bez apstājas. Neuzinot konflikta risinājumu, devāmies skrējienā. Man bija tikai viena doma, kaut nu varētu viņiem tikt līdzi. Visi draudzīgi čaloja un pirmie 6 km noskrējās viegli. Tad pa kādam skrējējam atdalījās un nez kāpēc pēdējie km kļuva arvien ātrāki, bet es godam izturēju līdz galam. Vēl atlika 2,5 km līdz mājām. Grūti, bet pievarēju arī tos. Kopumā noskrēju 13 km, kas bija viena no manām visgarākajām līdz šim noskrietajām distancēm. Vakarā ieguvu daudzus jauns Endomondo draugus. Tās bija īpašas sajūtas! Apzinājos, ka turpmāk manām sportiskajām aktivitātēm līdzi sekos tik daudzi skrienoši cilvēki un es varēšu sekot viņu sniegumam.

Nākamais treniņš kopā ar Divplākšņiem man bija pēc 2 nedēļām. Tas bija 40., jubilejas koptreniņš. Tas nozīmēja, ka pēc skriešanas seko pasēdēšana. Cik grūti vai viegli bija skriet, vairs neatceros, bet atceros pasēdēšanu pie Babuļa. Mēs bijām daudz. Babulim gan trauku, gan beņķu aptrūkās. Bet priecīga viņa bija. Mēs arī. Nedaudz vairāk iepazinu Divplākšņus un viņu tradīcijas.

Kopā skriet ar Divplākšņiem trešdienas vakaros bija paredzēts līdz aprīlim, kad sāksies Vasaras Magnēta sezona, jo trešdienās Magnēts notiek Rietumu krastā. Divplākšņu treniņi, kopā skriešanas prieka dēļ, Magnētu izkonkurēja. Centos uz to nokļūt citās dienās, taču otrdienās un ceturdienās konkurenci sastādīja NRR treniņi Mežaparkā. Nevarēju atteikt puikam, kurš vēlas iegūt bezmaksas kajīti uz Stoholmu. Šajā gadā orientēšanās sports ir kļuvis par retu parādību manās sporta aktivitātēs.

Gandrīz par katru no Divplākšņu koptreniņiem varētu uzrakstīt jautru piedzīvojum stāstiņu. Bet, lai paliek citai reizei.

Divplākšņu koptreniņš uz ūdensrozēs ziedošo Hapaku

Atgriežoties pie notikumu secības. Joprojām notikumi pēc 3.notikumu pavērsiena – pēc kļūšanas par „noskrienieti”.

Marts un aprīlis. Cītīgi gatavojos NRM pusmaratona distancei. Svētdienās skrienamās trases garums pieauga. Viegli nebija, bet galā tiku. Sekojot līdzi noskrieniešu kalendāram, pamanīju, ka ir arī citas sacensības, kurās var piedalīties arī „nesportiskie” skrējēji. Arvien biežāk par tiem runāja arī Divplākšņi. Nolemju, ka 13.aprīlī vajadzētu noskriet Ogres Lazdukalna pavasara krosu.

Trase iet netālu no māsas mājas un pāri mammas īpašumam. Nevar nenoskriet! Iepriekšējā vakarā izstaigāju nomarķēto trasi. Saprotu, ka trases reljefa dēļ, būs grūti. Bija arī. Biju pieteikusies atbilstoši savai vecuma grupai, kur šo sacensību ranžējumā mans dzimšanas gads bija pēdējais (vecākais) 35 grupā. Šai grupai kopā ar jaunajiem bija jāskrien 2 apļi, pārējiem – 1 aplis. Trasi pieveicu kā pēdējā no visiem dalībniekiem. Man patika skrējiens, patikā kā citi skrējēji mani finišā sagaidīja, bet radu attieksme bija tāda kāda bija. Kamdēļ tā jāmokās? Kādēļ vispār Tev bija jāpiedalās? Katrā gadījuma šie jautājumi nemotivēja ne turpināt skriet, ne piedalīties sacensībās.

Sāku pētīt NRM pusmaratona iepriekšējo gadu rezultātus un savu skrējienu laikus. Fu, būs labi! Man ir droša pārliecība, ka varēšu iekļauties 3 stundās. Man pat šķiet, ka es varētu noskriet ātrāk par 2 stundām un 30 minūtēm. Ja tā notiktu, tad aiz manis vēl paliktu vairāki simti skrējēju. Šī doma nomierināja.

Turpināju gatavoties NRM un skriet pēc sava Endomondo izveidotā treniņplāna. Noskrieto kilometru gan bieži bija vairāk un skrienamais attālums tika pieveikts ātrāk nekā treniņplāns paredzēja. Divplākšņu koptreniņos arvien vairāk tika runāts par Biķernieku pusmaratonu. Mana bērnības laiku trase, Dziesmusvētku maratona trase. Jaukas atmiņas no skolas laikiem. Kapēc nepaskriet pa tik labi pazīstamo trasi?

Domāju, ka varētu noskriet Nike 11 km distanci. Šādu distanci noskriet man bija pa spēkam, bet kā būs ar laiku? Jāpapēta. Lazdukalna kross bija atstājis brūci smadzenēs. Salīdzināju savas spējas ar iepriekšējo gadu rezultātu beigu daļu. Izskatījās labi. Domas nomierināja arī tas, ka pa trasi turpinās riņķot pusmaratonisti, tātad es nebūšu pēdējā, kas finišēs. Neraugoties uz 27.aprīlī esošo karsto laiku, tas bija mans labākais skējiens. Ar rezultātu biju apmierināta un atstāju aiz sevis vēl kādu bariņu skrējēju.

Pēdējās sacensības pirms NRM bija Sieviešu skrējiens 1.maijā. Šajās sacensībās es biju piedalījusies arī 2013.gadā, kad uz startu nostājos pēc ziemas miega pirmo reizi uzvilkusi skriešanas apavus. Šo sacensību rezultāti mani nesatrauca, jo pat 2013.gadā es tālu nebiju pēdējā. 2014.gadā rezultāts likumsakarīgi tika uzlabots, pat par 14 minūtēm. Šajās sacensībās piedalījās aī mana māsa un citas jaunās radu meitenes. Es viņas visas noskrēju. Radu acīs nedaudz izmainīju attieksmi pret to, kas mainās, ja regulāri skien.

Pēc pāris nedēļām klāt bija NRM, kuram tik ilgi biju gatavojusies. Šis pasākums būtu pelnījis no manis atsevišķu stāstu. Mans pirmais pusmaratons. Es tik ļoti baudīju skrējienu, ka man bija pilnīgi vienalga kāds būs rezultāts. Man nevajadzēja satraukties par to, ka es vientuļi skriešu kaut kur pie beigām. Man visu laiku apkārt bija daudz skrējēju. Daudzi apdzina maini, dažus apdzinu arī es. Kad uz Krasta ielas mani panāca TT 2:15, kādu brīdi mēģināju turēties tiem astē. Tomēr Laumas baloni, kas man sitās pa galvu, mani īpaši neiepriecināja. Ļāvu baloniem aizskriet un finišēju kādu minūti aiz tiem. Iegūto medaļu sajutu tik ļoti nopelnītu, ka neatļāvos to noņemt, kamēr nenokļuvu mājās. Salīdzinoši iepriekšējā gadā iegūto medaļu par noskrietiem 5 km, pēc kāda laika es izmetu kā nenozīmīgu krāmu.

4.notikumu pavērsiens. Mērķis bija sasniegts. NRM pusīte bija noskrieta. Varēju atgriezties iepriekšējā dzīvē, lai brauktu uz Magnētiem, kādreiz aizietu panūjot, sēdētu mājās un skatītos TV utml.

Tomēr tā nenotika. Skriešana bija kļuvusi par intresantu manas dzīves sastāvdaļu. Man gribējās turpināt skriet. Iekš Endomondo sastādīju jaunu treniņplānu. Šoreiz mērķis bija Jelgavas nakts pusmaratons. Savā studiju laiku pilsētā nevar neskriet!

Bija iestājusies vasara. Auksta vēl, bet tas netraucēja skriet. Skriet Pārdaugavā gar ziedošām un smaržojošām ievām, ceriņiem, jasmīniem, liepām utt. Ir vienkārši baudījums. Biju un esmu joprojām tā aizrāvusies ar Pārdaugavas izpēti. Katru reizi, dodoties skrējienā, iekļauju tajā kādu ceļa posmu, kur vēl nekad neesmu skrējusi. Tā es lēnām apgūstu visas mazākās Pārdaugavas ieliņas, taciņas, tiltus un tiltiņus, kas mēdz būt visneparedzamākajās vietās.

Atklāju, ka var apvienot skriešanu pilsētā ar orientēšanās elementiem. Piemēram, ar baudu un karti roka vienatnē izskrēju eees pavasarī zīmētās „zaķu” trasītes PAN!K koptreniņiem, izskrēju arī TAN koptreniņam uzzīmēto teikas zvēriņu. Nedaudz sarežģīti gan ir izdrukāt šīs kartes, bet pa atsevišķiem posmiem var izdarīt arī to. Vēlāk man arī piemetās radošais gars un izdevās uzzīmēt Divplākšņiem Pārdaugavas ruksi un vāveri. Ruksis sava pilnā maršruta noskriešanu gan vēl gaida.

Man vajag, lai katrs skrējiens būtu ar kādu „odziņu”. Ja es dodos skrējienā ap māju, kas ir mans ziemas maršruts 4 km garumā, tad tas nozīmē, ka skrienu skriešanas pēc, nevis, lai baudītu skrējienu. Tā, priecājoties par skriešanu un vasaru, pienāca arī Jelgavas nakts maratons, kas veiksmīgi tika arī noskriets.

5.notikumu pavērsiens. Vēl pirms Jelgavas nakts maratona bija kāds pasākums, kurš saucās – 2.Īsākās nakts skrējiens “No saulrieta līdz saullēktam”. Domāju, ja kāds no Divplākšņiem brauktu, tad es arī gribētu šajā pasākumā piedalīties. Divplākšņu gada jubilejas pasēdēšanā (labi, ka tādas pasēdēšanas ir) noskaidrojās, ka Rozamunde plāno uz šo pasākumu doties un arī Inta labprāt piedalītos. Braucot turp, es Rozamundei ieminējos, ka varētu mēģināt noskriet 15 aplīšus. Viņa šaubīgi teica, redzēs, kā skriesies. Man ļotigribējās noskriet ko garāku par pusmaratonu. Tā nu mēs kopīgi – es, Rozamunde un Inta lēnām vien pieveicām vienu apli aiz otra. Pēc noskrietiem 16 km Inta devās mājup, bet mēs turpinājām riņķot. Endomondo kilometrus skaitīja ātrāk nekā tiesneši. Kad mums jau likās noskrieti 30 km, tiesneši teica, ka jānoskrien vēl viens. Tad likās, ka mēs varam vēl vienu. Tad vienu aplīti pļāpājot nostaigājām. Tad atkal, lai sasildītos bija jāpaskrien. Tad noskaidrojām, lai būtu maratons, jānoskrien vēl tikai trīs aplīši. Laiks līdz saullēktam vēl bija pietiekami daudz un mēs kopīgi ar Rozamundi pieveicām arī atlikušos apļus. Bija aizvadīta fantastiska gada īsākā nakts un iegūta atziņa, ka es varu noskriet maratonu 6 stundu kontrollaikā. Noteikti varu to noskriet pat īsākā laikā. Ja, veicot trasi, pa ceļam nepārrunā visādus dzīves notikumus, neietur tik garas ēšanas pauzes, neiet meklēt sirsniņmājiņu trases otrā galā, neiet uz mašīnu meklēt uzkodas un sausas drēbes, trīs reizes nepārģērbjas, tad šo attālumu arbūt varētu pieveikt pat 5 stundās.

Atkritiens tiesnešu krēslā pēc noskrietās „īsākās nakts”

Šī atziņa lika atvērt Valmieras maratona mājas lapu. Izdrukāju VSK Noskrien biedāvāto treniņplānu. Izpētīju iepriekšējo gadu rezultātus. Secinājumi mani ne visai iepriecināja. Ja Valmieras maratons būs mans pirmais maratons, tad var gadīties, ka pēdējo apli man vajadzēs skriet vienai pa tukšām Valmieras ielām, jo gandrīz visi skrējēji jau būs finišējuši. Nē, negribu to.

Lai gan domāju, ka Valmieras maratonā nepiedalīšos, pēc noskrietā Jelgavas pusmaratona, sastādu Endomondo treniņplānu, kas beidzas ar 22.septembrī. Ar domu, labāk noskriet Valmieras maratonu, nekā nenoskriet neko. Vienlaikus pētu VSK Noskrien kalendāru, kur vēl varētu noskriet maratonu. Vilinoši ir gan Tallinas, gan Viļņas maratoni, bet tie notiek vienlaikus ar NRR. Nepiedalīties NRR nedrīkst, to ģimene nepieļaus. Jābrauc taču uz Stoholmu. Pēc lieliem meklējumiem tiek atrasts Amsterdamas maratons. Šim pasākumam ir vairāki plusi. Tas notiek 19.oktobrī, tātad ir vēl viens papildus mēnesis, lai tam sagatavotos. Ir Amsterdamā kur palikt. Salīdzinoši lēts pasākums, lai gan man nav pieredzes, bet no tiem pasākumiem, kurus salīdzināju, šis bija vislētākais (Dalība maratonā 65 EUR). Par to kā man veicās ar gatavošanos un kā man skrējās Amsterdamā varbūt dalīšos citā stāstā.