Lai cik neparasti tas arī neizklausītos, bet tieši atpūta pēc treniņa un nevis pats treniņš ir tas brīdis, kad ķermenis vistiešākajā veidā kļūst stiprāks, ātrāks, labāks. No fizioloģijas viedokļa treniņš ir uzskatāms par katabolisko jeb noārdīšanās procesu, savukārt atpūta ir anaboliskais process, kad muskuļi un šūnas atjaunojas, rodas jaunas muskuļu šūnas un tiešā veidā muskuļi kļūst spēcīgāki. Līdz ar to pareizākā treniņu programma ir tā, kur ir pareizi sabalansēti gan treniņi, gan arī atpūta starp tiem. Un tas nozīmē to, ka ne vienmēr trenēties vairāk un ātrāk bez pietiekamas atpūtas būs pareizā rīcība, pretējā gadījumā var sanākt tāds rezultāts kā man šovasar, kad gribot izdarīt vairāk nekā varu, organisms vairs nespēja pilnvērtīgi atjaunoties un vienā brīdī vienkārši “salūza”.
Kaut arī pareizi dozēta atpūta ir svarīga ikdienas treniņu procesā (katram gan tā atpūta ir citāda – citam katrai treniņu dienai seko atpūtas diena, citam atpūtas diena ir ik pēc divām, trim vai četrām secīgām treniņdienām, vēl kādam atpūta ir skriešana tikai vienu reizi dienā, kad ierasts to ir darīt divreiz dienā), tomēr laiku pa laikam par ļaunu nenāk uztaisīt arī garāku pārtraukumu no treniņiem, lai organismam ļautu atpūsties pilnvērtīgi. Šādas garākas atpūtas laikā gan daudz labāk spētu atjaunoties muskuļu šūnas, gan arī tiktu dota iespēja sadziedēt kaut kādas nelielas traumas, kas ilgāku laiku trenējoties ir sākušas parādīties. Tāpat gadās, ka, regulāri skrienot, piedaloties sacensībās, kādā brīdī sāk zust motivācija un sākotnējais skriešanas azarts. Arī šādās reizēs atpūta no skriešanas var būt ļoti labs risinājums tīri psiholoģiskā ziņā, lai kāri pēc skriešanas atgūtu. Un, protams, ja skriešanas līdz šim ir aizņēmusi visu brīvo laiku, tad garāks atpūtas periods ir laiks, kad paspēt izdarīt visas līdz šim neiespētās lietas.
Tā kā treniņprocess un galvenie skriešanas mērķi parasti balstās galvenokārt uz vasaras sacensību sezonu (Latvijā tas būtu, sākot no aprīļa līdz oktobrim), tad plānoto pārtraukumu vēlams ieplānot tieši sezonas beigās, kad sezonas mērķi ir izpildīti, bet gatavošanos jau nākamai sezonai uz kādām pāris nedēļām var arī atlikt.
Atpūta no treniņiem var būt divējāda – atpūsties var pilnībā uz laiku par skriešanu aizmirstot, bet atpūtas periods var būt arī skriešanas biežumu, intensitāti un apjomu vienkārši uz laiku samazinot. Kaut arī pāris dienu neko nedarīšana īpaši sportisko formu negatīvi neietekmēs, tomēr, piemēram, par sevi zinu, ka jo ilgāks neesmu skrējis, jo pēc tam atsākt skriešanu ir daudz grūtāk. Šī iemesla dēļ sēdēt pavisam mierīgi un neskriet nemaz es ilgi nespēju, un priekš manis pavisam minimāla skriešana ir nepieciešama, lai nerastos sajūta, ka kājas aizmirst, ko nozīmē skriet. Tomēr nereti esmu lasījis par elites sportistiem, kas divas nedēļas un reizēm pat mēnesi sezonas beigās par skriešanu aizmirst vispār, un tajā laikā izbauda visu, ko sezonas laikā īsti nedrīkstēja vai nesanāca darīt – dodas garākā ceļojumā, ļaujas nakts izklaidēm, tiek pie kārtīga izēšanās, savukārt pēc šīs pāris nedēļu “iztrakošanās” atkal pieiet skriešanai ar pilnu nopietnību – te gan jāatceras, ka pēc šādas “atpūtas”, atsākot skriešanu var nākties kādu laiku atkal pacīnīties ar kādu lieku kilogramu.
Jebkurā gadījumā mana rekomendācija tomēr būtu, ka par fiziskajām aktivitātēm pilnībā atpūtas periodā aizmirst nevajadzētu un laiku pa laikam kaut ko nedaudz padarīt vajadzētu, bet tai nav obligāti jābūt skriešanai. Tās vietā var izmantot alternatīvas fiziskās nodarbes – peldēšanu, riteņbraukšanu, ziemā slēpošanu, var, protams, arī skriet, bet nedaudz un bez noteiktiem treniņuzstādījumiem – tā teikt, atbilstoši dienas sajūtām un vēlmēm. Jebkurā gadījumā atpūtas periodā būtu jāparādās sajūtai, ka vairāk laika tiek pavadīts citās nodarbēs un retāk tiek skriets. Tādā veidā vēlme atkal atgriezties pie kārtīgas skriešanas kļūs daudz lielāka, un nākamo skriešanas un trenēšanās periodu varēs sākt jau ar pavisam citu iedvesmu. Bet par to, kā pēc šāda ilgāka atpūtas perioda pareizāk atsākt skriešanu, uzrakstīšu kādu citu reizi.
km 
-